Par Kriminālprocesa likuma 657. panta pirmās, trešās un piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam

4. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam.

Prasības, ko taisnīgas tiesas jēdziens izvirza krimināllietas

izskatīšanai kopumā, esot attiecināmas arī uz lietas izskatīšanu

sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Tātad arī uz šo procesu esot

attiecināmi objektivitātes un neatkarības kritēriji.

Kriminālprocesa atjaunošanas procedūras funkcija esot atrisināt

strīdu starp taisnīguma un tiesiskās stabilitātes principiem.

Meklējot līdzsvaru starp abiem šiem principiem, nedrīkstot

aizmirst par vienu no kriminālprocesa pamatprincipiem -

procesuālās līdztiesības principu. Procesuālās līdztiesības

princips esot būtisks tiesību uz taisnīgu tiesu elements un

tiesiskās vienlīdzības principa īpaša izpausme, kas attiecināma

uz tiesai pakļautajām visu kategoriju lietām.

Likumdevējs esot noteicis prokuratūrai divas funkcijas: 1)

atbilstoši Prokuratūras likuma 2. panta 4. punktam uzturēt valsts

apsūdzību; 2) saskaņā ar Prokuratūras likuma 2. panta 6. punktu

likumā noteiktajā kārtībā aizsargāt personu un valsts tiesības un

likumīgās intereses. Izskatot pieteikumu par jaunatklātiem

apstākļiem, prokurors īstenojot Prokuratūras likuma 2. panta 6.

punktā noteikto funkciju. Par tiesībām un likumīgajām interesēm

šajā gadījumā esot atzīstama nepieciešamība izvērtēt un

vajadzības gadījumā novērst personas tiesību aizskārumu, ko

izraisījuši Kriminālprocesa likuma 655. panta otrajā daļā

paredzētie apstākļi. Tādēļ nevarot piekrist viedoklim, ka

jautājumu par kriminālprocesa atjaunošanu izlemšana prokuratūrā

visos gadījumos būtu saistīta ar objektivitātes un neatkarības

principu pārkāpuma risku.

Administratīvo pārkāpumu lietās pieteikumu par jaunatklātiem

apstākļiem izskatīšana esot pakļauta divpakāpju tiesas kontrolei.

Lai gan kriminālatbildība ir smagākais no personai piemērojamiem

atbildības veidiem, apstrīdētās normas neparedzot tiesas kontroli

par lēmumiem, kas pieņemti pēc pieteikuma par jaunatklātiem

apstākļiem. No sistēmiskā un cilvēktiesību aizsardzības viedokļa

šāda situācija neesot atzīstama par atbilstošu. Apstrīdētajās

normās paredzēto leģitīmo mērķi varot sasniegt ar personas

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, proti, nodrošinot

tiesas kontroli par lēmumiem, ar kuriem atteikta kriminālprocesa

atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.