7. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu advokātu

padome (turpmāk - Advokātu padome) - uzskata, ka apstrīdētās

normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Advokātu padome nepiekrīt Saeimas viedoklim, ka

kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem

nav tiešā veidā saistīta ar personas pamattiesību īstenošanu.

Apstrīdētās normas nosakot kārtību, kādā, iespējams, nepamatoti

par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu notiesāta persona var tikt

attaisnota, ja prokurors nolemj atjaunot kriminālprocesu pēc šīs

personas pieteikuma. Taču, ja personai kriminālprocesa

atjaunošana ir nepamatoti atteikta, tiekot būtiski aizskartas vai

faktiski pat liegtas pēc būtības personas tiesības uz taisnīgu

tiesu. Tādējādi ar apstrīdētajām normām varot būt aizskartas

Pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

noteiktās tiesības.

Prokurors, kuram jāizskata pieteikums par jaunatklātiem

apstākļiem, un amatā augstāks prokurors, kuram jāizskata sūdzība

par lēmumu, ar kuru atteikta kriminālprocesa atjaunošana, neesot

uzskatāmi par pilnībā objektīviem. Kopsakarā ar Kriminālprocesa

likuma 655. panta otrās daļas 3. punkta regulējumu apstrīdētās

normas radot tādu situāciju, ka prokurors, izskatot personas

pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem, dod savu vērtējumu par

personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

Apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam esot vērtējama tieši attiecībā uz galīgo nolēmumu, ar

kuru izlemts personas pieteikums par jaunatklātiem apstākļiem.

Proti, apstrīdētajās normās ietvertais mehānisms būtu uzskatāms

par efektīvu un likumīgu tad, ja tiktu nodrošināts, ka tieši

galīgo lēmumu par šādu pieteikumu pieņem tiesa.

Izskatāmajā lietā esot svarīga apstrīdēto normu pieņemšanas

vēsture. Izstrādājot Kriminālprocesa likuma projektu, neesot

ņemts vērā Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-10-01 (turpmāk arī - lieta Nr. 2001-10-01) secinājumu

daļas 10. punktā atzītais un apstrīdētajās normās esot nepamatoti

saglabāts Latvijas PSR Kriminālkodeksa 390. panta regulējums.

Apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam esot analizējama kopsakarā ar Kriminālprocesa likuma 13.

sadaļas "Spēkā esošu nolēmumu jauna izskatīšana"

regulējumu. Kriminālprocesa likuma 62. un 63. nodaļas regulējums

esot vērsts uz nepamatota personas tiesību aizskāruma novēršanu

un taisnīga līdzsvara nodrošināšanu starp tiesiskās stabilitātes

principu un taisnīguma principu, kā arī kriminālās justīcijas

efektivitātes nodrošināšanu. Kriminālprocesa likuma 63. nodaļa

pakļaujot tiesas kontrolei lēmumu, kas pieņemts pēc personas

pieteikuma par krimināllietas jaunu izskatīšanu sakarā ar

materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu. Savukārt

apstrīdētās normas, kas ietvertas Kriminālprocesa likuma 62.

nodaļā, nepakļaujot tiesas kontrolei prokurora lēmumu. Tādēļ

apstrīdētajās normās noteiktā kārtība nevarot garantēt lēmuma par

kriminālprocesa atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem

pieņemšanas procesa tiesiskumu, likumību un objektivitāti. Arī

juridiski neesot pamatojamas tik lielas atšķirības starp

Kriminālprocesa likuma 62. un 63. nodaļas regulējumiem.