9. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrijas darba

grupas Kriminālprocesa likuma projekta izstrādei vadītājs Mg.

iur. Gunārs Kūtris - uzskata, ka apstrīdētās normas

neaizskar Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības

uz taisnīgu tiesu, taču var tikt vērtētas kontekstā ar šā panta

trešo teikumu.

Kriminālprocesa likuma projekta izstrādes gaitā darba grupā

neesot bijis diskusiju par regulējumu kriminālprocesa

atjaunošanai sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, jo tikusi

atbalstīta iepriekš spēkā bijušā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa

(turpmāk - KPK) 32. nodaļas regulējuma pārņemšana. Šāda izvēle

izdarīta vairāku iemeslu dēļ.

Līdzšinējais regulējums esot bijis saprotams un praksē neesot

radījis problēmas. Latvijā darbojoties apelācijas un kasācijas

instances, kas palīdzot novērst tiesu nolēmumos iespējamās

kļūdas. Prokuratūra piederot pie tiesu varas, un tās galvenā

funkcija esot likumības ievērošanas uzraudzība. Jaunais

Kriminālprocesa likums esot nostiprinājis tiesas objektivitāti un

stingri nošķīris procesuālās funkcijas. Proti, tiesa nevarot lemt

par kriminālprocesa vai kriminālvajāšanas uzsākšanu, bet skatot

tai nodotās lietas un izvērtējot iesniegtos materiālus.

Jaunatklāto apstākļu noskaidrošanas process, īpaši

Kriminālprocesa likuma 655. panta otrās daļas 3. punkta gadījumā,

obligāti ietverot pārbaudi. Šādas pārbaudes veikšana pilnībā

atbilstot prokuratūras funkcijām un prokurora kompetencei. Ja

ikviens pieteikums par jaunatklātiem apstākļiem būtu izskatāms

tiesā, tas nozīmētu vēl vienas pārsūdzības instances noteikšanu

un tādējādi arī bažas par tiesisko stabilitāti.

Apgalvojums, ka apstrīdētās normas aizskar Satversmes 92.

panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības, esot apšaubāms.

Saistībā ar apstrīdētajām normām un konstitucionālajā sūdzībā

norādīto drīzāk varētu vērtēt to, vai nav aizskartas tiesības uz

efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli Konvencijas 13. panta

izpratnē. Latvijā šo tiesību saturs esot "ielasāms"

Satversmes 92. panta trešajā teikumā. Tomēr neesot saskatāmi arī

argumenti apstrīdēto normu neatbilstībai Satversmes 92. pantam

kopumā.

Nosakot, ka prokurors ir tā amatpersona, kura izskata

pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem un pieņem par to lēmumu,

likumdevējs esot atradis saprātīgu risinājumu. Prokurora

objektivitāti šādu pieteikumu izskatīšanā nodrošinot viņam

Prokuratūras likumā noteiktās funkcijas un Kriminālprocesa likumā

noteiktā loma kriminālprocesā. Turklāt jaunatklātie apstākļi esot

tādi, kuri agrāk izskatītajā kriminālprocesā nebija zināmi, tāpēc

prokuroram esot iespēja jau iztiesāto krimināllietu izvērtēt no

cita - tieši no likumības - skatpunkta. Šādā gadījumā prokurors

rīkojoties tāpat kā ikvienā kriminālprocesā - bez aizspriedumiem

lemjot par apsūdzības grozīšanu vai atteikšanos no apsūdzības.

Tomēr nebūtu pieļaujams, ka pieteikumu par jaunatklātiem

apstākļiem skata tas pats prokurors, kurš uzturējis apsūdzību

konkrētajā krimināllietā, jo tādējādi varot rasties vismaz

šķietams interešu konflikts.

Secinājumu

daļa