10. pants

1Atbilstoši Satversmes tiesas praksei procesuāla

2rakstura jautājumi ir skatāmi pirms tiesību normu

3konstitucionalitātes izvērtēšanas pēc būtības (sk., piemēram,

4Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr.

52010-71-01 11. punktu un 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā

6Nr. 2012-22-0103 10. punktu).

7Apstrīdētās normas nosaka kārtību, kādā ierosināma procedūra -

8kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.

9Satversmes tiesa jau ir vērtējusi līdzīga regulējuma atbilstību

10Satversmes 92. panta pirmajam teikumam (sk. Satversmes tiesas

112002. gada 5. marta spriedumu lietā Nr. 2001-10-01).

12Tādējādi visupirms Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

13izskatāmās lietas prasījums nav izspriests.

1410.1. Spriedumā lietā Nr. 2001-10-01 Satversmes tiesa

15vērtēja KPK normu atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam

16teikumam. Savukārt izskatāmajā lietā ir jāvērtē Kriminālprocesa

17likuma normu atbilstība tai pašai Satversmes normai.

18Līdz ar to formāli izskatāmās lietas prasījums nav izspriests,

19jo tas attiecas uz citā normatīvajā aktā ietvertām tiesību

20normām.

2110.2. Tādos gadījumos, kad likumdevējs pieņēmis likuma

22grozījumus, lai nodrošinātu apstrīdētās normas atbilstību

23Satversmei, bet nav izslēdzis no likuma tās tekstu, Satversmes

24tiesa noskaidro veikto grozījumu apjomu un izvērtē, vai

25apstrīdētās normas saturs ir mainījies pēc būtības (sk.,

26piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmuma par

27tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01 10.1.

28punktu).

29Satversmes tiesa uzskata, ka minētā atziņa būtu attiecināma

30arī uz tādu gadījumu, kad jāpārbauda, vai konkrētās lietas

31prasījums jau nav izspriests. Proti, ja likumdevējs regulējumu,

32kura konstitucionalitāte tika izvērtēta Satversmes tiesā, ir

33ietvēris citā normatīvajā aktā, tas pats par sevi nav pamats uz

34jauno regulējumu neattiecināt Satversmes tiesas likuma 20. panta

35piektās daļas 4. punkta normu par izspriestu prasījumu. Šādā

36gadījumā ir nepieciešams izvērtēt normatīvā regulējuma izmaiņu

37apjomu, lai secinātu, vai apstrīdēto normu saturs ir mainījies

38pēc būtības. Pat ja Satversmes tiesā kādreiz vērtētais tiesiskais

39regulējums ir ietverts citā normatīvajā aktā, tas pēc savas

40būtības var palikt nemainīgs. Tāpēc tiesiskās noteiktības un

41procesuālās ekonomijas principiem neatbilstoša būtu tāda

42Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 4. punkta

43interpretācija un piemērošana, kuras rezultātā tiktu izskatīta

44lieta par jau izspriestu prasījumu.

45Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai izskatāmās

46lietas prasījums ir mainījies pēc būtības.

4710.3. Lietā Nr. 2001-10-01 pieteikuma iesniedzējs -

48Valsts cilvēktiesību birojs - lūdza Satversmes tiesu atzīt par

49spēkā neesošām prokurora ekskluzīvās tiesības ierosināt

50tiesvedību krimināllietā sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem un

51KPK 390.-392.2 pantu par esošu pretrunā ar Satversmes

5292. pantu. Saskaņā ar KPK 396. pantu persona pieteikumu par

53jaunatklātiem apstākļiem iesniedza prokuroram. Ja prokurors

54uzskatīja, ka nav iemesla ierosināt tiesvedību krimināllietā

55sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, viņš pieņēma motivētu lēmumu,

56kuru persona bija tiesīga pārsūdzēt amatā augstākam

57prokuroram.

58Saskaņā ar izskatāmajā lietā apstrīdētajās normās ietverto

59regulējumu personas pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem

60izskata prokurors pēc sākotnējā kriminālprocesa izskatīšanas

61vietas. Ja prokurors atsakās atjaunot kriminālprocesu sakarā ar

62jaunatklātiem apstākļiem, viņš par to pieņem motivētu lēmumu,

63kuru persona ir tiesīga pārsūdzēt amatā augstākam prokuroram.

64Amatā augstāka prokurora lēmums nav pārsūdzams.

65Tādējādi izskatāmajā lietā apstrīdētais normatīvais regulējums

66pēc būtības nav mainījies salīdzinājumā ar lietā Nr. 2001-10-01

67apstrīdēto regulējumu.

6810.4. Tomēr Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, būtiski

69mainoties lietas apstākļiem, prasījumu vairs nevar uzskatīt par

70izspriestu. Tāpēc atsevišķos gadījumos, izvērtējusi lietas

71faktiskos apstākļus, iepriekšējā spriedumā izteiktos secinājumus,

72kā arī tiesību sistēmas izmaiņas un konstatējusi, ka pastāv

73būtiski jauni apstākļi, Satversmes tiesa var izvērtēt tādu

74prasījumu, kas jau reiz ir izspriests (sk. Satversmes tiesas

752006. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 10.1. un

7610.3. punktu).

77No minētā izriet, ka Satversmes tiesai, lai pārbaudītu, vai

78izskatāmās lietas prasījums jau nav izspriests, ir jānoskaidro

79arī tas, vai pastāv būtiski jauni apstākļi, kuru dēļ prasījumu

80nevarētu uzskatīt par jau izspriestu.

8110.5. Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2001-10-01

82atzina, ka apstrīdētās KPK normas nav uzskatāmas par efektīvāko

83un labāko iespējamo variantu, lai saprātīgi atrisinātu strīdu

84starp taisnīguma principu un tiesiskās stabilitātes principu.

85Taču sprieduma taisīšanas brīdī spēkā bijušā KPK noteiktais

86līdzsvars starp minētajiem principiem nebija izjaukts tik lielā

87mērā, lai apstrīdētās normas būtu atzīstamas par neatbilstošām

88Satversmei. Papildus spriedumā tika norādīts: "[..] kamēr

89KPK nav paredzēta kāda cita kārtība lietas jaunai izskatīšanai

90gadījumos, kad ir jaunatklātie apstākļi, apstrīdēto normu

91izslēgšana no KPK radītu situāciju, kas apgrūtinātu izskatīt

92lietas šādā kārtībā vispār. Un tas būtu vēl lielāks šķērslis

93taisnīguma principa realizācijai" (sk. Satversmes

94tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01

95secinājumu daļas 10. punktu). Vienlaikus šāds Satversmes

96tiesas secinājums norādīja uz to, ka likumdevējam, izstrādājot

97jauno Kriminālprocesa likumu, jāparedz efektīvāks līdzeklis

98līdzsvara nodrošināšanai starp taisnīguma principu un tiesiskās

99stabilitātes principu.

10010.6. Lieta Nr. 2001-10-01 tika izskatīta pirms

101četrpadsmit gadiem, laikā, kad Latvijas tiesību sistēmā

102turpinājās transformācija no padomju tiesībām uz demokrātiskai

103tiesiskai valstij atbilstošām tiesībām, kuru pamatvērtība ir

104cilvēktiesību nodrošināšana.

105Arī kriminālprocesā turpinājās transformācija uz demokrātiskai

106tiesiskai valstij atbilstošām tiesībām. 2005. gada 21. aprīlī

107tika pieņemts Kriminālprocesa likums. Apstrīdētās normas nevar

108skatīt atrauti no vispārējās Kriminālprocesa likuma sistēmas.

109Jāņem vērā, ka Kriminālprocesa likums tika pieņemts, lai

110vienkāršotu un paātrinātu krimināltiesisko attiecību

111noregulējumu, ar mērķi nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu

112(sk. arī Saeimā 2003. gada 29. maijā iesniegtā likumprojekta

113Nr. 286 "Kriminālprocesa likums" anotāciju, pieejama:

114http://www.saeima.lv). Attiecīgi Kriminālprocesa likuma 1.

115pantā tika noteikts, ka kriminālprocesa mērķa sasniegšanas gaitā

116nav pieļaujama neattaisnota iejaukšanās personas dzīvē, kā arī

117tika nostiprināti citi principi, piemēram, cilvēktiesību

118garantēšanas princips, spīdzināšanas un pazemošanas

119aizliegums.

120Turklāt ar Kriminālprocesa likuma pieņemšanu ir grozīts

121prokurora tiesību un pienākumu apjoms katrā konkrētā procesa

122stadijā un īstenota ideja, ka vienā kriminālprocesā, ja vien tas

123iespējams, iesaistās viens prokurors - sākumā kā uzraugošais

124prokurors, tad kā procesa virzītājs un vēlāk kā apsūdzības

125uzturētājs (sk. arī: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K.

126Kriminālprocesa dalībnieki. Rakstu kopas "Pārmaiņu laiks

127kriminālprocesā" 3. raksts. Grām.: Kriminālprocess. Raksti.

1282005-2010. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2010, 75.-79. lpp.).

129Tādējādi kopš sprieduma lietā Nr.

1302001-10-01 pieņemšanas izdarītie grozījumi tiesību sistēmā un

131kriminālprocesa tiesiskajā regulējumā ir atzīstami par būtiskiem

132jauniem apstākļiem, tāpēc prasījums par apstrīdēto normu

133atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam nav atzīstams

134par jau izspriestu. Līdz ar to tiesvedība lietā ir turpināma.