10. pants

Atbilstoši Satversmes tiesas praksei procesuāla

rakstura jautājumi ir skatāmi pirms tiesību normu

konstitucionalitātes izvērtēšanas pēc būtības (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr.

2010-71-01 11. punktu un 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2012-22-0103 10. punktu).

Apstrīdētās normas nosaka kārtību, kādā ierosināma procedūra -

kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.

Satversmes tiesa jau ir vērtējusi līdzīga regulējuma atbilstību

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 5. marta spriedumu lietā Nr. 2001-10-01).

Tādējādi visupirms Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

izskatāmās lietas prasījums nav izspriests.

10.1. Spriedumā lietā Nr. 2001-10-01 Satversmes tiesa

vērtēja KPK normu atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam. Savukārt izskatāmajā lietā ir jāvērtē Kriminālprocesa

likuma normu atbilstība tai pašai Satversmes normai.

Līdz ar to formāli izskatāmās lietas prasījums nav izspriests,

jo tas attiecas uz citā normatīvajā aktā ietvertām tiesību

normām.

10.2. Tādos gadījumos, kad likumdevējs pieņēmis likuma

grozījumus, lai nodrošinātu apstrīdētās normas atbilstību

Satversmei, bet nav izslēdzis no likuma tās tekstu, Satversmes

tiesa noskaidro veikto grozījumu apjomu un izvērtē, vai

apstrīdētās normas saturs ir mainījies pēc būtības (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01 10.1.

punktu).

Satversmes tiesa uzskata, ka minētā atziņa būtu attiecināma

arī uz tādu gadījumu, kad jāpārbauda, vai konkrētās lietas

prasījums jau nav izspriests. Proti, ja likumdevējs regulējumu,

kura konstitucionalitāte tika izvērtēta Satversmes tiesā, ir

ietvēris citā normatīvajā aktā, tas pats par sevi nav pamats uz

jauno regulējumu neattiecināt Satversmes tiesas likuma 20. panta

piektās daļas 4. punkta normu par izspriestu prasījumu. Šādā

gadījumā ir nepieciešams izvērtēt normatīvā regulējuma izmaiņu

apjomu, lai secinātu, vai apstrīdēto normu saturs ir mainījies

pēc būtības. Pat ja Satversmes tiesā kādreiz vērtētais tiesiskais

regulējums ir ietverts citā normatīvajā aktā, tas pēc savas

būtības var palikt nemainīgs. Tāpēc tiesiskās noteiktības un

procesuālās ekonomijas principiem neatbilstoša būtu tāda

Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 4. punkta

interpretācija un piemērošana, kuras rezultātā tiktu izskatīta

lieta par jau izspriestu prasījumu.

Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai izskatāmās

lietas prasījums ir mainījies pēc būtības.

10.3. Lietā Nr. 2001-10-01 pieteikuma iesniedzējs -

Valsts cilvēktiesību birojs - lūdza Satversmes tiesu atzīt par

spēkā neesošām prokurora ekskluzīvās tiesības ierosināt

tiesvedību krimināllietā sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem un

KPK 390.-392.2 pantu par esošu pretrunā ar Satversmes

92. pantu. Saskaņā ar KPK 396. pantu persona pieteikumu par

jaunatklātiem apstākļiem iesniedza prokuroram. Ja prokurors

uzskatīja, ka nav iemesla ierosināt tiesvedību krimināllietā

sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, viņš pieņēma motivētu lēmumu,

kuru persona bija tiesīga pārsūdzēt amatā augstākam

prokuroram.

Saskaņā ar izskatāmajā lietā apstrīdētajās normās ietverto

regulējumu personas pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem

izskata prokurors pēc sākotnējā kriminālprocesa izskatīšanas

vietas. Ja prokurors atsakās atjaunot kriminālprocesu sakarā ar

jaunatklātiem apstākļiem, viņš par to pieņem motivētu lēmumu,

kuru persona ir tiesīga pārsūdzēt amatā augstākam prokuroram.

Amatā augstāka prokurora lēmums nav pārsūdzams.

Tādējādi izskatāmajā lietā apstrīdētais normatīvais regulējums

pēc būtības nav mainījies salīdzinājumā ar lietā Nr. 2001-10-01

apstrīdēto regulējumu.

10.4. Tomēr Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, būtiski

mainoties lietas apstākļiem, prasījumu vairs nevar uzskatīt par

izspriestu. Tāpēc atsevišķos gadījumos, izvērtējusi lietas

faktiskos apstākļus, iepriekšējā spriedumā izteiktos secinājumus,

kā arī tiesību sistēmas izmaiņas un konstatējusi, ka pastāv

būtiski jauni apstākļi, Satversmes tiesa var izvērtēt tādu

prasījumu, kas jau reiz ir izspriests (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 10.1. un

10.3. punktu).

No minētā izriet, ka Satversmes tiesai, lai pārbaudītu, vai

izskatāmās lietas prasījums jau nav izspriests, ir jānoskaidro

arī tas, vai pastāv būtiski jauni apstākļi, kuru dēļ prasījumu

nevarētu uzskatīt par jau izspriestu.

10.5. Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2001-10-01

atzina, ka apstrīdētās KPK normas nav uzskatāmas par efektīvāko

un labāko iespējamo variantu, lai saprātīgi atrisinātu strīdu

starp taisnīguma principu un tiesiskās stabilitātes principu.

Taču sprieduma taisīšanas brīdī spēkā bijušā KPK noteiktais

līdzsvars starp minētajiem principiem nebija izjaukts tik lielā

mērā, lai apstrīdētās normas būtu atzīstamas par neatbilstošām

Satversmei. Papildus spriedumā tika norādīts: "[..] kamēr

KPK nav paredzēta kāda cita kārtība lietas jaunai izskatīšanai

gadījumos, kad ir jaunatklātie apstākļi, apstrīdēto normu

izslēgšana no KPK radītu situāciju, kas apgrūtinātu izskatīt

lietas šādā kārtībā vispār. Un tas būtu vēl lielāks šķērslis

taisnīguma principa realizācijai" (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01

secinājumu daļas 10. punktu). Vienlaikus šāds Satversmes

tiesas secinājums norādīja uz to, ka likumdevējam, izstrādājot

jauno Kriminālprocesa likumu, jāparedz efektīvāks līdzeklis

līdzsvara nodrošināšanai starp taisnīguma principu un tiesiskās

stabilitātes principu.

10.6. Lieta Nr. 2001-10-01 tika izskatīta pirms

četrpadsmit gadiem, laikā, kad Latvijas tiesību sistēmā

turpinājās transformācija no padomju tiesībām uz demokrātiskai

tiesiskai valstij atbilstošām tiesībām, kuru pamatvērtība ir

cilvēktiesību nodrošināšana.

Arī kriminālprocesā turpinājās transformācija uz demokrātiskai

tiesiskai valstij atbilstošām tiesībām. 2005. gada 21. aprīlī

tika pieņemts Kriminālprocesa likums. Apstrīdētās normas nevar

skatīt atrauti no vispārējās Kriminālprocesa likuma sistēmas.

Jāņem vērā, ka Kriminālprocesa likums tika pieņemts, lai

vienkāršotu un paātrinātu krimināltiesisko attiecību

noregulējumu, ar mērķi nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu

(sk. arī Saeimā 2003. gada 29. maijā iesniegtā likumprojekta

Nr. 286 "Kriminālprocesa likums" anotāciju, pieejama:

http://www.saeima.lv). Attiecīgi Kriminālprocesa likuma 1.

pantā tika noteikts, ka kriminālprocesa mērķa sasniegšanas gaitā

nav pieļaujama neattaisnota iejaukšanās personas dzīvē, kā arī

tika nostiprināti citi principi, piemēram, cilvēktiesību

garantēšanas princips, spīdzināšanas un pazemošanas

aizliegums.

Turklāt ar Kriminālprocesa likuma pieņemšanu ir grozīts

prokurora tiesību un pienākumu apjoms katrā konkrētā procesa

stadijā un īstenota ideja, ka vienā kriminālprocesā, ja vien tas

iespējams, iesaistās viens prokurors - sākumā kā uzraugošais

prokurors, tad kā procesa virzītājs un vēlāk kā apsūdzības

uzturētājs (sk. arī: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K.

Kriminālprocesa dalībnieki. Rakstu kopas "Pārmaiņu laiks

kriminālprocesā" 3. raksts. Grām.: Kriminālprocess. Raksti.

2005-2010. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2010, 75.-79. lpp.).

Tādējādi kopš sprieduma lietā Nr.

2001-10-01 pieņemšanas izdarītie grozījumi tiesību sistēmā un

kriminālprocesa tiesiskajā regulējumā ir atzīstami par būtiskiem

jauniem apstākļiem, tāpēc prasījums par apstrīdēto normu

atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam nav atzīstams

par jau izspriestu. Līdz ar to tiesvedība lietā ir turpināma.