12. pants

Nedz Satversmes 1. pants, nedz 92. panta trešais

teikums neliedz likumdevējam grozīt regulējumu, kas ietekmē

personas tiesības uz atbilstīgu nemantiskā kaitējuma

atlīdzinājumu. Likumdevējam ir tiesības pieņemt arī tādus

grozījumus, kam ir tūlītējs spēks. Tātad ir pieļaujama pieņemtā

tiesiskā regulējuma attiecināšana arī uz tādām tiesiskajām

attiecībām, kuras bijušas ievadītas pirms šā tiesiskā regulējuma

spēkā stāšanās un tā spēkā stāšanās laikā turpinās. Tomēr

likumdevējam, pieņemot tiesību normu, vienmēr ir jāpārliecinās

par tās ietekmi uz pastāvošajām tiesiskajām attiecībām. Būtiski

ir tas, lai šādā gadījumā likumdevējs nosaka saudzējošu pārejas

periodu vai pienācīgu kompensāciju (sal. sk. arī Satversmes

tiesas 2015. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-31-01 9.2.

punktu un 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01

24. punktu).

Demokrātiskā tiesiskā valstī, izdarot grozījumus normatīvajos

aktos, to izdevējam ir pienākums vispusīgi un pilnvērtīgi apsvērt

un paredzēt saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Šādos

gadījumos, ja tas nepieciešams, ir jānosaka arī saprātīgi termiņi

jauno prasību izpildei. Tādā veidā tiktu nodrošināts saprātīgs

līdzsvars starp personu tiesisko paļāvību un sabiedrības gūto

labumu (sal. sk. arī Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 20.3.

punktu).

Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1.

pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam un Satversmes 92.

panta trešajā teikumā ietvertajām tiesībām uz atbilstīgu

nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, Satversmes tiesai

jānoskaidro:

1) vai personai bija radusies tiesiskā paļāvība uz tiesību

prasīt atbilstīga nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma saglabāšanu

vai īstenošanu;

2) vai likumdevējs ir nodrošinājis saprātīgu līdzsvaru starp

personas tiesisko paļāvību uz to, ka tā varēs prasīt atbilstīgu

nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, un sabiedrības interesēm.