15. pants

Ministru kabinets 2016. gada 16. maijā Saeimai

iesniedza likumprojektu "Kriminālprocesā un administratīvo

pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas

likums" (turpmāk - Likumprojekts). Tas izstrādāts ar mērķi

pilnveidot iepriekšējo regulējumu kaitējuma atlīdzinājuma jomā,

kā arī lai novērstu nepilnības, kas skar kaitējuma atlīdzināšanas

terminoloģiju, procesu un apmēru. Tādējādi tiktu nodrošinātas

vienlīdzīgas tiesības un iespējas saņemt atbilstošu atlīdzinājumu

nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, ievērojot arī to, ka gan

lietas par nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, gan lietas par

zaudējumu atlīdzināšanu būtu jāskata pēc iespējas vienotā procesā

(sk. Likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu

(anotāciju)).

Sākotnēji Likumprojektā tā pārejas noteikumu 2. punkts bija

izteikts šādā redakcijā: privātpersona, kurai saskaņā ar šo

likumu ir tiesības uz tāda kaitējuma atlīdzinājumu, kas tai

nodarīts ar iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesisku vai

nepamatotu rīcību līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai un par

kura atlīdzināšanu nav ierosināta tiesvedība vispārējās

jurisdikcijas tiesā, iesniegumu par kaitējuma atlīdzināšanu

iesniedz gada laikā pēc šā likuma stāšanās spēkā. Tādējādi bija

paredzēts, ka kaitējuma atlīdzinājuma pieprasīšanas termiņš ir

viens gads un tas skaitāms no Atlīdzināšanas likuma spēkā

stāšanās brīža (sk. Likumprojektā ietverto pārejas noteikumu

2. punktu tā sākotnējā redakcijā).

Priekšlikumu izteikt apstrīdēto normu redakcijā, kādā tā ir

spēkā šobrīd, pirms Likumprojekta trešā lasījuma iesniedza

Saeimas Juridiskā komisija. Minētais priekšlikums tika atbalstīts

Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas

apakškomisijas 2017. gada 13. jūnija sēdē. Šajā sēdē tika

diskutēts arī par brīdi, no kura būtu skaitāms kaitējuma

atlīdzinājuma pieprasīšanas termiņš, lai novērstu situācijas, kad

šāds termiņš pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās būtu dots

arī personām, kurām atbilstoši iepriekš spēkā bijušajam

regulējumam attiecīgās tiesības jau ir zudušas. Proti, tika

norādīts, ka netiek atbalstīta Likumprojektā paredzētā pārejas

noteikumu 2. punkta sākotnējā redakcija, jo, ja tāda tiktu

pieņemta, tad ikviena persona, kurai kaut kad pirms pieciem

gadiem bija nodarīts kaitējums, vēl gada laikā pēc jaunā likuma

spēkā stāšanās varētu iesniegt prasījumu par šā kaitējuma

atlīdzinājumu. Tāpēc termiņš tika sasaistīts ar kaitējuma rašanās

brīdi (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2017. gada 18. oktobra

sēdes un Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2017. gada 13.

jūnija sēdes protokolus lietas materiālu 5. sēj. 10.-17. lp. un

77.-81. lp. un audioierakstus lietas materiālu 5. sēj.).

Tomēr no minētā izriet, ka likumdevējs pamatā ir vērtējis tikai

to personu tiesības, kurām saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas

likuma 7. panta pirmo daļu bija tiesības prasīt zaudējumu

atlīdzību sešu mēnešu laikā no to tiesiskā pamata rašanās

brīža.

Savukārt termiņš, kādā personai pārejas periodā ir tiesības

prasīt kaitējuma atlīdzinājumu, tika sasaistīts ar Atlīdzināšanas

likuma 20. pantā noteikto sešu mēnešu termiņu, kas pēc Latvijas

Pašvaldību savienības priekšlikuma pirms Likumprojekta

izskatīšanas trešajā lasījumā tika atbalstīts Saeimas Juridiskās

komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas un Saeimas

Juridiskās komisijas sēdēs (sk. Saeimas Juridiskās komisijas

Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2017. gada 28. marta

sēdes un Saeimas Juridiskās komisijas 2017. gada 18. oktobra

sēdes protokolus lietas materiālu 5. sēj. 64-67. lp. un 10.-17.

lp.). Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais sešu mēnešu

termiņš ir vērsts uz tiesiskās stabilitātes nodrošināšanu (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 133. lp.).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pārejas noteikumi ir

normatīvā akta sastāvdaļa, kurā tiek īpaši reglamentēti dažādi šā

normatīvā akta spēkā stāšanās un piemērošanas jautājumi kādā

periodā. Pārejas noteikumi ir juridiskās metodes instruments, ar

kura palīdzību normatīvā akta izdevējs citstarp var precizēt un

grozīt tiesību normu tiesiskās sekas (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 10. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-18-01 14.4.

punktu).

Ikviena normatīvā akta sagatavošanas un pieņemšanas procesā ir

jāievēro labas likumdošanas princips; tas attiecas arī uz

normatīvā tiesību akta daļu - pārejas noteikumiem (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-20-03 24. punktu). Labas likumdošanas princips

negarantē konkrētu vienai personai vai personu grupai vēlamu

rezultātu, tomēr tā ievērošana ikvienam dod pārliecību par to, ka

attiecīgais jautājums ir demokrātiski apspriests, proti, dažādi

viedokļi ir pausti un analizēti, un ka dažādu tiesību un likumīgo

interešu sadursmes gadījumā labākais iespējamais līdzsvars ir

meklēts, ievērojot Satversmē ietvertās vērtības un vispārējos

tiesību principus (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12.

februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 9.1.1. punktu). No

labas likumdošanas principa izriet, ka likumdevējs, nosakot

pārejas noteikumus, pārliecinās par to ietekmi uz jau

pastāvošajām tiesiskajām attiecībām un nodrošina personas un

sabiedrības interešu mijiedarbību tieši pārejas periodā, kad

personai ir jāpārkārto sava rīcība atbilstoši jaunajiem

apstākļiem.

Likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību pārejas noteikumu

noteikšanā, ar apstrīdēto normu pēc būtības ir mēģinājis saglabāt

un paredzēt tiesisko aizsardzību to personu tiesībām prasīt

atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, kurām šīs tiesības

bija radušās Zaudējumu atlīdzināšanas likuma spēkā esības laikā,

bet ne vairāk kā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā

stāšanās.

Līdz ar to likumdevējs nolūkā

nodrošināt tiesisko stabilitāti ir apstrīdētajā normā noteicis

pārejas periodu, kādā persona var īstenot savas tiesības prasīt

atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu.