16. pants

Saprātīgs pārejas periods ir viens no līdzekļiem,

kā nodrošināt saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu). Pienākums

paredzēt saprātīgu pārejas periodu ir nepieciešams galvenokārt

tādēļ, ka persona, paļaujoties uz konkrētu normatīvo regulējumu

un tajā ietvertajām tiesībām, ir iekārtojusi savu dzīvi,

veidojusi nākotnes plānus, uzņēmusies saistības u. tml. Pārejas

periods ir nepieciešams, lai persona varētu pārorientēties

atbilstoši kārtībai, kas paredzēta jaunajā tiesiskajā regulējumā

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā

Nr. 2009-08-01 25. punktu).

Tiesiskās drošības princips uzliek valstij pienākumu

nodrošināt tiesisko attiecību stabilitāti, kā arī ievērot

tiesiskās paļāvības principu. Tiesiskās stabilitātes

nodrošināšanai kalpo arī konkrētu procesuālo darbību veikšanai

noteiktie termiņi (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 26.

novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1.

punktu).

Samērojot personas tiesisko paļāvību un sabiedrības interesi

grozīt pastāvošo regulējumu, ir jāņem vērā līdzšinējā situācija

un jāizvērtē, vai tā bijusi tiesiska vai prettiesiska, cik ilgi

tā pastāvējusi, vai indivīds savu līdzšinējo pozīciju jau

izmantojis, cik viegli vai grūti indivīdam ir pārorientēties uz

jauno situāciju (sk.: Levits E. Eiropas tiesību dimensija:

tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principi Eiropas

Savienības tiesībās. Grām.: Balodis R. (red.) Vispārējie tiesību

principi: tiesiskā drošība un tiesiskā paļāvība. Valsts pārvalde.

Bizness. Jurisprudence. Rakstu krājums. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 44. lpp.). Pārejas perioda noteikšana ir viens no

veidiem, kā nodrošināt ar tūlītēju spēku laikā pieņemto tiesību

normu tiesiskumu (sk.: Onževs M. Tiesību normu laika aspekti

tiesiskā un demokrātiskā valstī. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2016,

206. lpp.). Likumdevējam, nosakot saudzējošu pāreju uz jauno

tiesisko regulējumu, ir vispusīgi un pilnvērtīgi jāapsver visu

konkrētās tiesību normas tvērumā ietilpstošo personu situācija,

izvērtējot personām jau esošo tiesību apjomu un nodrošinot šīm

personām efektīvu tiesisko aizsardzību vai arī pamatojot, kāpēc

šāda aizsardzība nav jānodrošina.

Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, no vienas puses,

mēģināja aizsargāt personu tiesisko paļāvību uz to, ka tiesības

prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, kuras tām

radušās Zaudējumu atlīdzināšanas likuma spēkā esības laikā, šīs

personas varēs īstenot arī pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā

stāšanās. Savukārt, no otras puses, likumdevējs vērtēja to, lai

tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu no jauna nerastos tām

personām, kuras šīs tiesības jau bija zaudējušas, un tādējādi

centās nodrošināt tiesisko stabilitāti.

No apstrīdētās normas izriet, ka tā pieļauj gadījumus, kad pēc

Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās personai, kurai ir tiesības

prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, šo tiesību

izmantošanai tiek atvēlētas tikai dažas dienas. Proti, atkarībā

no nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskā pamata rašanās

brīža personai pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās var būt

atvēlēts laiks no vienas dienas līdz nepilniem sešiem mēnešiem,

lai tā pārplānotu savu rīcību uz jauno tiesisko regulējumu.

Turklāt jāņem vērā, ka ir iespējamas arī tādas situācijas, kad

nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskā pamata rašanās brīdi

persona subjektīvi nemaz nevar ietekmēt.

No likumdošanas materiāliem un apstrīdētās normas satura

neizriet, ka likumdevējs attiecībā uz nemantisko kaitējumu būtu

vērtējis, cik ilgam vajadzētu būt tādam saprātīgam pārejas

periodam, lai persona varētu savu rīcību pārplānot no 10 gadu

termiņa uz daudz īsāku laiku (sk. Saeimas Juridiskās komisijas

Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2017. gada 13. jūnija

sēdes audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.).

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments savā

judikatūrā ir norādījis, ka likumdevējs ar apstrīdēto normu nav

aptvēris arī to personu tiesības prasīt nemantiskā kaitējuma

atlīdzinājumu, kurām šīs tiesības radušās vairāk nekā sešus

mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās, un tāpēc

atzinis, ka atbilstoši tiesiskās paļāvības un samērīguma

principiem šādas tiesības attiecīgajām personām var būt

izmantojamas sešus mēnešus no Atlīdzināšanas likuma spēkā

stāšanās (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu

departamenta 2018. gada 27. septembra lēmumu lietā Nr.

SKA-1499/2018).

Pārejas regulējuma jēgai un taisnīguma principam pretēja ir

tāda situācija, ka personai, kurai radušās tiesības prasīt

atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu saskaņā ar iepriekš

spēkā bijušu regulējumu, pārejas periods tiek noteikts patvaļīgi,

proti, šo tiesību izmantošanas termiņš ir padarīts atkarīgs no

tādiem apstākļiem, kurus šī persona faktiski nevar ietekmēt.

Atkarībā no kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskā pamata rašanās brīža

šā termiņa ilgums var būt atšķirīgs -sākot no vienas dienas, ko

nevar uzskatīt par saprātīgu periodu, kurā personai būtu

iespējams pārplānot savu rīcību atbilstoši jaunajai tiesiskajai

kārtībai, līdz nepilniem sešiem mēnešiem. Tādējādi apstrīdētās

normas tvērumā ietilpstošajām personām netiek nodrošinātas

vienlīdzīgas savu tiesību aizsardzības iespējas.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs, nosakot

periodu pārejai uz jauno tiesisko regulējumu, nav vispusīgi un

pilnvērtīgi pārliecinājies par apstrīdētās normas ietekmi uz jau

pastāvošajām tiesiskajām attiecībām. Tādējādi šis regulējums

neatbilst tiesiskās paļāvības principam un nenodrošina personas

tiesību uz atbilstīga nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma

aizsardzību. Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības

principam un Satversmes 92. panta trešajam teikumam neatbilst

tāda situācija, ka personas tiesiskais stāvoklis bez īpaša

pamatojuma vai izvērtējuma tiek pasliktināts, tai nenodrošinot

saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu un tādējādi

liedzot īstenot tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma

atlīdzinājumu saprātīgā pārejas periodā. Šāda situācija nav

attaisnojama ar sabiedrības interesi nodrošināt tiesisko

stabilitāti.

Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl

tā attiecas uz tiesībām prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma

atlīdzinājumu tad, ja tā tiesiskais pamats radies ne vairāk kā

sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās,

neatbilst Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības

principam un 92. panta trešajam teikumam.