4. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. pantam un 92.

panta trešajam teikumam.

Tieslietu ministrija uzskata, ka valstij kā tiesību

aizskārējai (nepamatota kriminālprocesa gadījumā) ir tiesības

panākt savlaicīgu konflikta risinājumu, proti, nodrošināt

tiesības uz lietas atrisināšanu saprātīgā termiņā, tādējādi

nodrošinot arī tiesisko stabilitāti valstī. Likumdevējs

uzskatījis, ka seši mēneši no brīža, kad personai radušās

konkrētās tiesības, ir saprātīgs laika posms, kurā persona var

izšķirties par šo tiesību īstenošanu. Tāpēc arī attiecībā uz

personām, kurām tiesības saņemt kaitējuma atlīdzinājumu radušās

vēl pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās, apstrīdētajā

normā esot noteikts, ka kaitējuma atlīdzinājumu var prasīt sešu

mēnešu laikā no tā tiesiskā pamata rašanās brīža.

No Satversmes 1. panta izrietot likumdevēja pienākums paredzēt

atbilstošu laika periodu, lai personas pēc attiecīgā juridiskā

instrumenta publicēšanas varētu sagatavoties tā piemērošanai.

Tieslietu ministrija norāda, ka valsts ir nodrošinājusi pienācīgu

laika periodu, lai persona varētu iepazīties ar gaidāmo normatīvo

regulējumu un izšķirties par savu tiesību izlietošanu vai nu

saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likumu, vai Atlīdzināšanas

likumu atbilstoši apstrīdētajai normai. Turklāt brīdī, kad

Pieteikuma iesniedzējam radies tiesiskais pamats pieprasīt

kaitējuma atlīdzinājumu, Atlīdzināšanas likums jau bijis

izsludināts, tāpēc Pieteikuma iesniedzējam neesot varējusi

rasties paļāvība uz to, ka viņam savu tiesību īstenošanai

atlikušais laiks būs ilgāks par sešiem mēnešiem. Atlīdzināšanas

likums esot stājies spēkā divus mēnešus pēc tā izsludināšanas,

tāpēc ikvienai personai, citstarp arī Pieteikuma iesniedzējam,

ticis dots pienācīgs laiks iepazīties ar normatīvā regulējuma

izmaiņām. Tādējādi likumdevējs esot nodrošinājis saudzējošu

periodu pārejai no iepriekšējā normatīvā regulējuma uz jauno

normatīvo regulējumu.