6. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda,

ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. pantam un 92. panta

trešajam teikumam.

Tiesībsargs uzskata, ka izskatāmajā lietā primāri būtu

vērtējama apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 1. pantam un

no tā izrietošajiem principiem. Apstrīdētā norma Atlīdzināšanas

likumā esot iekļauta kā norma ar neīsto atpakaļvērsto spēku,

proti, tā esot attiecināta uz tiesiskajām attiecībām, kuras

radušās pirms šīs normas spēkā stāšanās vai arī vēl turpinās.

Tāpēc būtu vērtējams, vai personām, kuras tiesības uz kaitējuma

atlīdzinājumu ieguvušas laikā no 2017. gada 1. septembra līdz

2018. gada 28. februārim, tiek dots pietiekams laiks šo tiesību

īstenošanai. Minētajām personām atkarībā no šo tiesību rašanās

brīža to īstenošanai atvēlētais laiks pēc Atlīdzināšanas likuma

spēkā stāšanās brīža varējis būt atšķirīgs - no vienas dienas

līdz nepilniem sešiem mēnešiem. Pieteikuma iesniedzējam pēc

apstrīdētās normas spēkā stāšanās iesnieguma par kaitējuma

atlīdzinājumu iesniegšanas termiņš esot bijis īsāks par sešiem

mēnešiem. Tomēr tas varētu tikt uzskatīts par pietiekamu termiņu,

lai atbilstoši Atlīdzināšanas likuma 19. pantam sagatavotu

iesniegumu, kā arī tam pievienotu nepieciešamos dokumentus.

Izvērtējot apstrīdētās normas izstrādes materiālus,

tiesībsargs secina, ka likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto

normu, bija nepieļaut, ka tās personas, kuras atbilstoši

Zaudējumu atlīdzināšanas likumam konkrētās tiesības jau ir

zaudējušas, tās atkal atgūtu līdz ar Atlīdzināšanas likuma spēkā

stāšanos. Tomēr likumdevējs neesot pienācīgu uzmanību veltījis

tam, lai nodrošinātu saprātīgu un taisnīgu pārejas periodu

konkrēto tiesību īstenošanai tām personām, kuras šīs tiesības

ieguva laikā no 2017. gada 1. septembra līdz 2018. gada 28.

februārim, jo iznācis tā, ka daļai šo personu attiecīgais termiņš

varēja būt pārāk īss. Likumdevējs neesot vispusīgi apsvēris

apstrīdētās normas ietekmi uz personām, kurām nemantiskā

kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats radās ne agrāk kā sešus

mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās. Apstrīdētās

normas mērķi esot iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības

un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Pretēji tiesiskās paļāvības principam nenodrošinot personām

pieņemamu laika periodu tādu tiesību īstenošanai, kuras šīm

personām jau ir radušās un kuras tām garantē Satversmes 92. panta

trešais teikums, neesot nodrošināts nekāds saskatāms labums ne

valstij, ne sabiedrībai. Apstrīdētā norma neesot nodrošinājusi

personai pieņemamu pārejas periodu uz jauno tiesisko regulējumu

un tādējādi pārkāpjot tiesiskās paļāvības, tiesiskās drošības un

samērīguma principus. Pieteikuma iesniedzējam apstrīdētā norma

liegusi tiesības, kas paredzētas Satversmes 92. panta trešajā

teikumā.