7. pants

Pieaicinātā persona - Ģenerālprokuratūra -

norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktais sešu mēnešu termiņš

kaitējuma atlīdzinājuma pieprasīšanai būtu uzskatāms par

saudzējošu un saprātīgu.

Līdz ar Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanos zaudējumu

atlīdzinājuma un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma pieprasīšanai

esot noteikts vienāds termiņš - seši mēneši no tiesiskā pamata

rašanās brīža. Tā kā attiecībā uz nemantiskā kaitējuma

atlīdzinājumu šis termiņš ir īsāks nekā iepriekš noteiktais,

personām objektīvi esot varējusi izveidoties tiesiska paļāvība uz

iespēju savas tiesības īstenot 10 gadu termiņā.

Ģenerālprokuratūra, atsaucoties uz Augstākās tiesas

judikatūru, norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktais sešu mēnešu

termiņš būtu skaitāms no Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās

dienas un piemērojams attiecībā uz ikvienu personu, kurai

tiesības uz kaitējuma atlīdzināšanu radušās līdz šā likuma spēkā

stāšanās dienai, ja vien šīm prasībām nav iestājies 10 gadu

noilgums un par kaitējuma atlīdzināšanu nav ierosināta tiesvedība

vispārējās jurisdikcijas tiesā. Tādējādi tiktu nodrošināta

tiesiskā vienlīdzība attiecībā uz ikvienu personu, kurai iepriekš

noteiktās tiesības prasīt kaitējuma atlīdzinājumu 10 gadu laikā

no tiesiskā pamata rašanās brīža tiek ierobežotas.

Sešus mēnešus varētu uzskatīt par tādu termiņu, kurā personai

ir nodrošinātas pienācīgas iespējas pieteikt prasību par

kaitējuma atlīdzinājumu, ja persona to vēlas. Turklāt seši mēneši

esot uzskatāmi par pilnībā pietiekamu termiņu arī tam, lai

persona pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās varētu

pārorientēties uz jauno tiesisko kārtību.