8. pants

Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts Mg.

iur. Agris Bitāns - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 1. pantam un 92. panta trešajam teikumam.

Apstrīdētajā normā noteiktais termiņš kaitējuma atlīdzinājuma

prasības pieteikšanai esot uzskatāms par prekluzīvu termiņu, jo

tas izbeidzot personas tiesības. Turklāt šis termiņš būtu

nošķirams no tiem procesuālajiem termiņiem, uz kuriem atsaukušies

lietas dalībnieki, jo šie termiņi neesot līdzvērtīgi un

salīdzināmi nedz pēc juridiskā rakstura, nedz arī pēc

būtības.

Likumdevējam esot rīcības brīvība noteikt arī prekluzīvu

termiņu, tomēr esot jāievēro arī vispārējie tiesību principi un

personas pamattiesības, jo, nosakot, ka prasījuma tiesības

izbeidzas pēc noteikta laika, tiekot aizskartas personas tiesības

uz īpašumu. Atsaucoties uz tiesību zinātnes atziņām, Agris Bitāns

norāda, ka prekluzīvajam termiņam vajadzētu būt divus līdz sešus

gadus ilgam.

Iespējamie leģitīmie mērķi šāda termiņa noteikšanai varētu būt

šādi: aizsargāt parādnieka (personas, kurai jāizpilda prasījums)

paļāvību un aizsargāt sabiedrības intereses, tostarp patiesības

noskaidrošanas iespējamību. Tomēr apstrīdētajā normā un citstarp

arī Atlīdzināšanas likuma 20. pantā ietverto prekluzīvo termiņu

neattaisnojot neviens pieļaujams leģitīms mērķis. Šāds, proti,

sešus mēnešus ilgs termiņš nevis aizsargājot tiesisko noteiktību,

bet gan radot tādus apstākļus, lai ne visas personas, kurām

nodarīts kaitējums, varētu saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu.

Turklāt likumdevējs šobrīd valsts atbildības prasībai esot

noteicis tādu prekluzīvu termiņu, kas ir 20 reizes īsāks nekā

termiņš, kas būtu piemērojams tādā gadījumā, ja parādnieks

(persona, kurai piemērojama atbildība) būtu privātpersona.

Apstrīdētajā normā noteiktais termiņš esot nesamērīgi īss, jo

tas nenodrošinot pieteicējam iespēju savākt visus nepieciešamos

pierādījumus tam, ka viņam ir tiesības uz kaitējuma

atlīdzinājumu. Turklāt esot jāņem vērā, ka atsevišķu kaitējumu

esības pamatošanā izšķiroša nozīme ir laikam, proti, jo ilgāks

periods, jo objektīvāki secinājumi par kaitējuma patiesajām

sekām. Likumdevējs neesot ņēmis vērā to, ka nemantiska kaitējuma

negatīvās sekas var neiestāties vai to neatgriezeniskumu nav

iespējams konstatēt sešu mēnešu laikā, piemēram, sešu mēnešu

laikā pēc atbrīvošanas no apcietinājuma. Par to, ka šis

prekluzīvais termiņš ir nesamērīgi īss, liecinot arī attiecīgās

prasības celšanas socioloģiskie un psiholoģiskie aspekti. Ņemot

vērā cilvēka psiholoģisko stāvokli, vajadzētu rēķināties ar

varbūtību, ka persona vēl nav spējīga tik ātri pieņemt lēmumu par

to, vai celt prasību pret valsti, vai ka, piemēram, būtu

nepieciešams nogaidīt, līdz beidzas sabiedrības spiediens uz

konkrēto personu pēc konkrēta notikuma.

Vērtējot likumdevēja noteiktā prekluzīvā termiņa sākuma brīdi,

esot jāņem vērā tas, ka kaitējums, kuru izraisījusi prettiesiska

rīcība, var atklāties nevis uzreiz, bet tikai vēlāk, piemēram,

zināms laiks varot būt nepieciešams, lai saprastu, ka veselībai

nodarītais kaitējums ir neatgriezenisks. Apstrīdētajā normā

šobrīd noteiktais prekluzīvais termiņš liedzot personai saņemt

Satversmes 92. panta trešajā teikumā garantēto atbilstīgo

atlīdzinājumu tādos gadījumos, kad kaitējums objektīvi atklājas

vēlāk, proti, persona to sāk apzināties sešus mēnešus pēc

atlīdzinājuma tiesiskā pamata rašanās brīža.