9. pants

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Māris

Onževs - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1.

pantam un 92. panta trešajam teikumam.

Izskatāmajā lietā attiecībā uz apstrīdētās normas spēku laikā

būtu nepieciešams izšķirt vairākas situācijas. Apstrīdētajai

normai būtu konstatējams atpakaļejošs spēks attiecībā uz tām

personām, kurām kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats

iestājies agrāk nekā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma

spēkā stāšanās. Savukārt attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēja

situāciju esot konstatējams šīs normas tūlītējs spēks, jo

kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats ir radies pirms

Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās, bet mazāk nekā sešus

mēnešus pirms tā spēkā stāšanās. Līdzīgā situācijā esošām

personām pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās esot

nodrošinātas tiesības iesniegt prasību par nemantiskā kaitējuma

atlīdzinājumu laika posmā, kura ilgums atkarībā no tiesiskā

pamata rašanās brīža var būt atšķirīgs - no vienas dienas līdz

sešiem mēnešiem. Pieteikuma iesniedzējam šis termiņš ticis

samazināts, bet ne pilnībā atņemts.

Sabiedrības interese apstrīdētās normas pieņemšanas sakarā

esot tiesiskā stabilitāte, kuras dēļ noteikta jauna, unificēta

tiesiskā kārtība zaudējumu un nemantiskā kaitējuma

atlīdzināšanai, citstarp nosakot termiņu, kādā īstenojamas

tiesības uz attiecīgo atlīdzinājumu. Tomēr likumdošanas procesā

esot ņemta vērā nevis nepieciešamība aizsargāt sabiedrības

intereses, bet gan kļūdaini juridiski apsvērumi, uzskatot, ka

tikai šādā veidā būtu iespējams izslēgt nokavēto termiņu

atjaunošanu lietās par zaudējumu atlīdzināšanu. Likumdošanas

materiālos, kas saistīti ar apstrīdētās normas pieņemšanu, arī

neesot atrodams neviens arguments tam, ka sabiedrības intereses

tiktu apdraudētas vai aizskartas, ja personām noteiktu tiesības

prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, sākot no

Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās dienas, vai kādā citādā

veidā izvairītos no atpakaļejoša spēka noteikšanas.

Izvērtējot aizskartās tiesību normu adresātu intereses, esot

atzīstams, ka līdz ar Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanos

personām, kuru tiesības tika aizskartas iepriekšējā regulējuma

spēkā esības laikā, ir fundamentāli mainīts kaitējuma

atlīdzinājuma prasības iesniegšanas termiņš, proti, tas ir

saīsināts no 10 gadiem uz pāris mēnešiem, iespējams, pat pāris

dienām (atkarībā no konkrētās lietas apstākļiem). No vienas

puses, nevienam nevarot būt tiesiska paļāvība uz to, ka šis

termiņš netiks mainīts. Tomēr, no otras puses, būtu saprātīgi

paļauties uz to, ka gadījumā, ja iepriekšējais regulējums tiks

mainīts, likumdevējs noteiks saprātīgu pārejas periodu. Savukārt

apstrīdētās normas gadījumā, nosakot jaunu termiņu, nekāds

pārejas periods neesot noteikts. Līdz ar to neesot ievērots

saprātīgs līdzsvars starp nepieciešamību aizsargāt personas

tiesisko paļāvību un nepieciešamību nodrošināt sabiedrības

intereses. Likumdevējam esot bijusi iespēja noteikt tādu

saprātīgu un samērīgu pārejas periodu, kas nekādā veidā

neaizskartu tiesiskās stabilitātes intereses un ļautu personai

īstenot tai iepriekš radušās tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu.

Tādējādi apstrīdētā norma esot piemērs, kas liecinot par

kvalitatīvas likumdošanas jaunrades trūkumu.

Secinājumu

daļa

10. 1998. gada 28. maijā Saeima pieņēma Zaudējumu

atlīdzināšanas likumu, kas stājās spēkā 1998. gada 1. septembrī.

Šis likums noteica kārtību un apmēru, kādā atlīdzināms kaitējums,

kas personām nodarīts izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas

nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā, pildot dienesta

pienākumus, kā arī kārtību, kādā tiek nodrošinātas šo personu

aizskartās sociālās un darba garantijas.

Savukārt 2017. gada 30. novembrī Saeima pieņēma Atlīdzināšanas

likumu, kas stājās spēkā 2018. gada 1. martā. Līdz ar šā likuma

spēkā stāšanos spēku zaudēja Zaudējumu atlīdzināšanas likums,

kurā iepriekš bija noteiktas personas tiesības prasīt kaitējuma

atlīdzinājumu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Atlīdzināšanas likumā

ietverts regulējums, kurā konkretizētas Satversmes 92. panta

trešajā teikumā ietvertās personas tiesības uz atbilstīgu

atlīdzinājumu par zaudējumiem un nemantisko kaitējumu, kas

personai nodarīts kriminālprocesā vai administratīvā pārkāpuma

lietvedībā iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesiskas vai

nepamatotas rīcības dēļ (sal. sk. Satversmes tiesas

2020. gada 7. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2019-21-01 10.1. punktu).

Apstrīdētā norma nosaka pārejas periodu, kurā tiesības uz

zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu var īstenot

personas, kurām šīs tiesības radušās laikā, kad bija spēkā

Zaudējumu atlīdzināšanas likumā noteiktais regulējums kaitējuma

atlīdzinājuma pieprasīšanai.

10.1. Izskatot lietu, kas ierosināta pēc

konstitucionālās sūdzības, būtiska nozīme ir piešķirama tieši

lietas faktiskajiem apstākļiem, kuros apstrīdētā norma ir

aizskārusi pieteikuma iesniedzēja pamattiesības (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma

lietā Nr. 2015-10-01 12. punktu). Vienlaikus Satversmes

tiesai ir jāvērtē arī visu to personu situācija, kuras atrodas

apstākļos, kas ir vienādi un salīdzināmi ar konstitucionālās

sūdzības iesniedzēja apstākļiem. Tāpat tiesai ir jānodrošina

lietas vispusīga un objektīva izskatīšana, kā arī procesuālā

ekonomija un tādas tiesību sistēmas pastāvēšana, kurā pēc

iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiek novērsts Satversmei

neatbilstošs regulējums.

Precizējot lietas izskatīšanas robežas, Satversmes tiesai

jāvērtē tas, vai tiek ievēroti tiesas procesa principi.

Satversmes tiesas process ir balstīts uz objektīvās izmeklēšanas

principu. Pēc tam, kad ir ierosināta lieta, Satversmes tiesa

izmanto ne vien lietas dalībnieku - pieteikuma iesniedzēja un

institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - iesniegtos

argumentus un pierādījumus, bet šādus argumentus un pierādījumus

meklē arī pati. Satversmes tiesas procesa jēga un būtība ir cieši

saistīta ar tiesas aktīvo lomu lietas izspriešanai juridiski

nozīmīgo apstākļu noskaidrošanā un pierādījumu vākšanā (sk.

arī Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr.

2017-07-01 12.2. punktu).

Tā kā apstrīdētā norma regulē gan zaudējumu, gan nemantiskā

kaitējuma atlīdzinājuma jautājumus, nepieciešams precizēt, kādā

apjomā izvērtējama tās satversmība.

10.2. Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, ciktāl tā

attiecas uz nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu.

No lietas materiāliem izriet, ka Saeima atbildes rakstu

sniegusi par apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, ciktāl tā

attiecas uz nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 128.-135. lp.). Arī pieaicināto personu

viedokļos apstrīdētās normas satversmība ir vērtēta šādā aspektā

(sk., piemēram, Tieslietu ministrijas viedokli un tiesībsarga

viedokli lietas materiālu 5. sēj. 92.-95. lp. un 96.-103.

lp.).

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka nemantiskā kaitējuma

atlīdzināšana ir atšķirīga no zaudējumu atlīdzināšanas (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 7. maija lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2019-21-01 10.2. punktu).

Arī no Atlīdzināšanas likuma sistēmas izriet, ka zaudējumi un

nemantiskais kaitējums pēc savas būtības ir atšķirīgi, tāpat kā

to noteikšanas kārtība.

Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta trešajam teikumam,

ciktāl apstrīdētā norma attiecas uz nemantiskā kaitējuma

atlīdzinājumu.

10.3. Pieteikuma iesniedzējam kaitējuma atlīdzinājuma

tiesiskais pamats radies 2018. gada 18. janvārī, kad stājās spēkā

Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta lēmums (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 2. lp.). Savukārt Atlīdzināšanas likums

stājās spēkā 2018. gada 1. martā.

Saskaņā ar apstrīdēto normu pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā

stāšanās Pieteikuma iesniedzēja rīcībā bija četri mēneši un 18

dienas, lai viņš īstenotu savas tiesības prasīt nemantiskā

kaitējuma atlīdzinājumu. Tomēr no apstrīdētās normas kopumā

izriet, ka pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās termiņš, kurā

personai, kam kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats radies ne

vairāk kā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā

stāšanās, bija tiesības prasīt nemantiskā kaitējuma

atlīdzinājumu, varēja būt atšķirīgs. Proti, atkarībā no

nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskā pamata rašanās brīža

saskaņā ar apstrīdēto normu personai šo tiesību izmantošanai

atvēlētais laiks varēja būt no vienas dienas līdz nepilniem

sešiem mēnešiem.

Tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses un

tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē (sk. Satversmes tiesas

2013. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-26-03 12.1.

punktu). Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments

savā judikatūrā ir noteicis, ka tām personām, kurām tiesības

prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu radās vairāk nekā sešus

mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās, ir tiesības

prasīt šādu atlīdzinājumu sešus mēnešus no Atlīdzināšanas likuma

spēkā stāšanās (sk., piemēram, Augstākās tiesas Administratīvo

lietu departamenta 2018. gada 27. septembra lēmumu lietā Nr.

SKA-1499/2018 un 2018. gada 31. oktobra lēmumu lietā Nr.

SKA-1533/2018).

Lietā esošie materiāli ir pietiekami, lai izvērtētu

apstrīdētās normas satversmību, ciktāl tā attiecas uz personas

tiesībām prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, gan attiecībā

uz Pieteikuma iesniedzēju, gan attiecībā uz ikvienu tādu personu,

kura ietilpst apstrīdētās normas tvērumā un kurai nemantiskā

kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats radies ne vairāk kā

sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās.

Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētās normas

satversmību attiecībā uz ikvienu personu, kurai nemantiskā

kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats radies ne vairāk kā

sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās.