4. pants
, kas paredz latviešu valodu kā valsts valodu

Latvijas Republikā, kā arī Satversmes 18. pants, kas uzliek

Saeimas deputātiem kā Latvijas tautas priekšstāvjiem un līdz ar

to visai Latvijas valstij pienākumu stiprināt latviešu valodu kā

vienīgo valsts valodu. Tādējādi valsts valoda ir konstitucionāla

vērtība (sk.: Osipova S. Valsts valoda kā konstitucionāla

vērtība. Grām.: Osipova S. Nācija, valoda, tiesiska valsts: ceļā

uz rītdienu. Rīga: Tiesu Namu Aģentūra, 2020, 239. lpp.).

Satversme valsts valodas politikas jomā paredz precīzu

konstitucionāli tiesisko ietvaru, kurā veicama politikas

plānošana Satversmē noteikto mērķu sasniegšanai un uzdevumu

izpildei.

II

Latviešu valoda un kultūra ir gan latviešu nācijas identitātes

pamats, gan arī Latvijas valsts nacionāli kulturālās identitātes

pamats. Tāpēc tā ir kopēja vērtība visiem Latvijas iedzīvotājiem

neatkarīgi no tautības, izcelsmes, dzimtās valodas, reliģijas

u.c. apstākļiem. Satversmes ievadā to atspoguļo norāde, ka

latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir saliedētas

sabiedrības pamats.

No latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas konstitucionālā

statusa izriet valsts valodas funkcija būt par sabiedrības

kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 27. punktu).

Latviešu valoda Latvijā ir vienotā demokrātiskas sabiedrības

diskursa valoda (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01

21.1. punktu).

Kopēja valoda veido kopēju pasaules redzējumu, informācijas

un diskusiju telpu, kas nepieciešama, lai demokrātiskā

sabiedrībā pieņemtu lēmumus un savstarpēji sadarbotos. Tā ir

valsts valodas statusa jēga, un vienlaikus obligāts

priekšnoteikums saliedētai sabiedrībai un labi funkcionējošai

demokrātijai (sk.: Levits E. Valsts valodas statuss valstij un

pilsoņiem ir jāīsteno ikdienā. Grām.: Levits E. Valstsgriba.

Idejas un domas Latvijai. 1985.-2018. Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2019, 799. lpp.).

Tādējādi latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas

lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā nav pieļaujams

un var būt uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas

apdraudējumu (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103

secinājumu daļas 3.2. punktu).

III

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ikvienai personai, kura

pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir jāprot valsts valoda. (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018-12-01 24.2. punktu). Ikvienam, lai viņš

varētu veiksmīgi funkcionēt sabiedrībā, ir nepieciešama spēja

brīvi lietot valsts valodu (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 13. novembra sprieduma lietā

Nr. 2018-22-01 15.1. punktu).

Tomēr es vēlos uzsvērt, ka vēl joprojām, trīsdesmit gadus pēc

neatkarības atjaunošanas, Latvijas valsts saskaras ar

nepieciešamību novērst padomju okupācijas sekas valsts valodas

politikas jomā.

Padomju okupācijas režīma politika bija vērsta uz latviešu

nācijas identitātes un valstsgribas salaušanu, kurā nozīmīga loma

bija latviešu valodas pozīciju vājināšanai, piespiedu

rusifikācijai un krievu valodas dominējošā statusa sekmēšanai.

Šīs politikas rezultātā latviešu valodas zināšanas un lietojums

bija ievērojami sarucis (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

5. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-02-0106 secinājumu

daļas 3. punktu).

Satversmes tiesa arī atzinusi, ka valsts valodas jautājumus

nedrīkst skatīt atrauti no padomju okupācijas režīma īstenotās

politikas un tās rezultātā izveidojušās sarežģītās

etnodemogrāfiskās situācijas (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 1. punktu).

IV

Latvijas Pilsoņu kopums 2012. gada 18. februāra

tautas nobalsošanā apstiprināja Latvijas valsts nacionālo

latvisko raksturu un latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas

statusu (sk. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību

komisijas 2012. gada 17. septembra viedokļa "Par

Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo

Satversmes kodolu" 132. punktu).

Šī tautas nobalsošana kā sui generis konstitucionāla

ranga akts izslēdz jebkādas iespējas mazinātu vai sašaurinātu

latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un saliedētas

sabiedrības pamata lomu (sk.: Druviete I., Kārkliņa A., Kusiņš

G., Pastars E., Pleps J. Satversmes 4. pants. Grām.:

Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa.

Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 315.

lpp.).

Jebkāda latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un

saliedētas sabiedrības pamata pozīciju vājināšana

konstitucionāli nav pieļaujama. Valsts valodas politikas

galvenajam mērķim jābūt vērstam uz to, lai stiprinātu latviešu

valodas kā vienīgās valsts valodas pozīcijas un statusu

sabiedrībā.

B Par

konkrētiem uzdevumiem latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas

statusa stiprināšanā

V

Valsts valodas politikai, īstenojot Satversmē noteikto, ir

jānodrošina latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas

neapstrīdami svarīgākā loma valodu hierarhijā Latvijas valstī.

Valsts valodu nedrīkst uztvert tikai kā vienu no daudzvalodības

"elementiem". Valsts valodas politikai ir jābūt vērstai

uz to, lai to pārvaldītu visi Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji un

valsts valoda tiktu lietota visās sabiedrības dzīves jomās. Šo

virsmērķi nedrīkst relativizēt. Uz to jāorientējas arī politikas

plānošanas dokumentiem, nosakot konkrētus un efektīvus līdzekļus

tā īstenošanai.

Tas nozīmē, ka Latvijas valstij ir jānodrošina tādi apstākļi,

lai ikviens varētu pilnvērtīgi funkcionēt Latvijas sabiedrībā un

jēgpilni veidot savu dzīvi arī tad, ja pārzinātu un lietotu tikai

vienu - latviešu valodu.

Tas nekādā veidā neizslēdz pozitīvās priekšrocības, kuras

Latvijas iedzīvotājiem dod daudzu valodu pratība, un valsts

valodas politikai būtu jāveicina arī svešvalodu, pirmām kārtām

Eiropas Savienības oficiālo valodu, plašākas zināšanas Latvijas

sabiedrībā.

Tomēr tikai skaidri nosakot valsts valodas prioritāti,

paredzot konkrētu rīcībpolitiku tās nostiprināšanai un saredzot

dotā politikas plānošanas perioda reālos izaicinājumus valodas

jomā, valsts valodas politika var tikt veidota atbilstoši

Satversmei.

Es vēlos vērst uzmanību uz diviem galvenajiem šī brīža

izaicinājumiem. Vēl pilnībā valodas jomā nav novērstas padomju

okupācijas režīma valodu politikas sekas, kas privileģēja

krievu valodu, bet vienlaikus Latvija jau ir iesaistīta

globalizācijas procesos, kuros dominē angļu

valoda.

Valsts valodas politikai ir jāpievērš nopietna uzmanība tieši

šiem būtiskajiem faktoriem, kas raksturo latviešu valodas vidi un

attiecības ar svešvalodām. Politikas plānošanas dokumentiem

rūpīgi jāanalizē to ietekme uz latviešu valodu, un jāizstrādā

konkrēti un efektīvi rīcībpolitikas pasākumi, lai nodrošinātu

latviešu valodas konstitucionālo statusu un attīstību.

VI

Es kritiski vērtēju gļēvumu un nespēju novērst Latvijas

cilvēku diskrimināciju darba tirgū, ja tie nepārvalda krievu

valodu. Krievu valodas zināšanas joprojām tiek pieprasītas

nevietā un nepamatoti.

Padomju okupācijas perioda rusifikācijas realitāte, ka teju

ikvienam Latvijas iedzīvotājam bija jāprot krievu valoda, ir

pagātne, kurai beidzot jāpieliek punkts. Ir jāizstrādā

rīcībpolitikas pasākumi, kas efektīvi vēršas pret pārkāpumiem

darba tirgū vai publiskajā sfērā, ja nepamatoti tiek prasītas

krievu valodas zināšanas. Krievu valoda ir svešvaloda, kura nav

īpašāka vai priviliģētāka par citām svešvalodām. Šīs svešvalodas

zināšanas varētu prasīt tikai tad, ja veicamais darbs pārsvarā ir

saistīts ar ārvalstīm, kurās dominē šīs valodas lietojums.

Pēdējos gados valodas valsts valodas politikā ir daudz

paveikts, lai palīdzētu uzturēt latviešu valodu diasporā,

gan veidojot mācību materiālus, gan sniedzot atbalstu

skolotājiem. Tāpat ir izstrādāti atbalsta mehānismi cilvēkiem un

ģimenēm, kas atgriežas Latvijā, bērniem un jauniešiem, kas

integrējas Latvijas izglītības sistēmā. Šie mūsu cilvēki bieži

pārvalda vairākas svešvalodas, bet nepārvalda krievu valodu. Viņi

ir vajadzīgi Latvijai, tāpēc nav pieļaujama tuvredzīgā

iesakņojusies realitāte, kas viņus no Latvijas izstumj. Ir

neiecietīgi jāvēršas pret sistēmu un ikkatru gadījumu, kas

Latvijas darba tirgū rada krievu valodas barjeras tautiešiem, kas

atgriežas Latvijā, tāpat kā arī jaunākas paaudzes Latvijas

iedzīvotājiem, kas krievu valodu nav apguvuši.

Šajā ziņā es sagaidu konkrētus pasākumus un rīcības

modeli, lai izskaustu nejēdzīgas svešvalodu zināšanu prasības

darba tirgū, kas apgrūtina daudzu cilvēku ieceres savas dzīves un

karjeras veidošanai Latvijā, kā arī neveicina saliedētas

sabiedrības veidošanas uz latviešu valodas kā vienīgās valsts

valodas pamata.

VII

Mūsu valodas politikā īpaša pieeja nepieciešama angļu valodai.

Tā faktiski ir kļuvusi par galveno starptautiskās saziņas valodu.

Tādēļ mērķtiecīgi jāveicina tās apgūšana.

Taču vienlaikus tā negatīvi ietekmē latviešu valodu. It

sevišķi sarunvalodā, īpaši jaunatnes vidū, latviešu valoda tiek

jaukta ar angļu valodu, tā destruktīvi ietekmē arī latviešu

valodas struktūru. Pareizas un pilnvērtīgas latviešu valodas

zināšanas un lietošana, tostarp medijos, pēdējā laikā rada

nopietnas bažas par latviešu valodas degradāciju.

Valodas politikas plānošanas dokumentiem nopietni jāpievēršas

šim jautājumam, un jāparedz konkrēti rīcībpolitikas risinājumi,

kā šo problēmu novērst.

VIII

Latvijas izglītības sistēmā kā pirmā svešvaloda tiek

apgūta angļu valoda. Tas atbilst šīs valodas lomai

starptautiskajā saziņā un informācijas apritē pasaulē. Šeit es

vēlos aicināt īpašu lomu pievērst jautājumam par otro

svešvalodu, kuru būtu mērķtiecīgi apgūt mūsu skolās.

Latvija vēsturiski pieder Eiropas kultūrtelpai, mēs esam

Eiropas Savienības dalībvalsts, tāpēc valstij būtu jāsekmē mūsu

jauniešu pilnvērtīgu iekļaušanos Eiropas diskusiju un norišu

telpā. Valstij būtu aktīvi jāveicina un jānodrošina Eiropas

Savienības oficiālo valodu kā otro svešvalodu apguve izglītības

sistēmā. Eiropas Savienības oficiālo valodu zināšanas jauniešiem

un mums kā sabiedrībai kopumā ļautu pilnvērtīgāk līdzdarboties

mūsu kopējās Eiropas kultūrtelpas norisēs (sk. Valsts

prezidenta Egila Levita 2020. gada 4. decembra vēstuli

Nr. 446).

Es augstu vērtēju likumdevēja lēmumu nodrošināt pieeju tādam

televīziju programmu klāstam, kas stiprina Latvijas

piederību Eiropas kultūrtelpai, sekmē Latvijas iedzīvotāju

iekļaušanos kopējā Eiropas informatīvās telpas diskursā (sk.

Valsts prezidenta Egila Levita 2020. gada 7. februāra

vēstuli Nr. 46).

Taču ir jāpievērš uzmanība, vai attiecīgais regulējums tiek

patiešām īstenots. Atgādināšu, ka likums prasa nodrošināt

kvalitatīvu un plurālistisku televīzijas programmu pieejamību

dažādās Eiropas Savienības oficiālajās valodās.

Valsts valodas rīcībpolitikā atbalstot plašāku Eiropas

Savienības oficiālo valodu apguvi izglītības procesā, mēs

veicinātu Latvijas kultūrvēsturiskajai identitātei atbilstošu

svešvalodu pratību mūsu valstī.

IX

Jāuzsver, ka daudzvalodības koncepts nav lietojams kontekstā

ar latviešu valodas izloksnēm un dialektiem vai

latgaliešu valodu kā latviešu valodas paveidu.

Latviešu valodas izlokšņu un dialektu, kā arī latgaliešu

valodas lietojums nenozīmē daudzvalodību. Visos šajos

gadījumos tiek lietota viena un tā pati latviešu valsts valoda,

visā tās daudzveidībā un krāšņumā. "Latviešu valoda ietver

gan latviešu literāro valodu, gan ikvienu no latviešu valodas

trīs vēsturisko dialektu vairāk nekā piecsimt izloksnēm, gan arī,

piemēram, latgaliešu rakstu valodu, kas ir daļēji standartizēta

literāra forma, kura izveidojusies uz latviešu valodas

augšzemnieku dialekta latgalisko izlokšņu bāzes, gan arī

neskaitāmos sociolektus un idiolektus, kuros izpaužas runātāju

kultūra, izglītība, nacionālā pašapziņa un sociālā piederība, kā

arī indivīda ētiskās un estētiskās attieksmes" (Druviete

I. Latviešu valoda kā valsts valoda: simbols, saziņas līdzeklis

vai valstiskuma pamats? Grām.: Latvija un latviskais. Nācija un

valsts idejās, tēlos un simbolos. A. Cimdiņa, D. Hanovs (Sast.).

Rīga: Zinātne, 2010, 139. lpp.).

Līdz ar to arī Valsts valodas politikas pamatnostādnēs

atbalsta pasākumi šajā jomā būtu skatāmi kā latvietības

daudzveidības sekmēšana, un nevis daudzvalodība.

Es vienmēr esmu iestājies par nepieciešamību sekmēt latviešu

valodas izlokšņu un dialektu, un jo īpaši latgaliešu valodas,

plašāku lietojumu sabiedrībā, saglabāšanu un attīstību.

Latvietība nav plakana, un nekas nestiprina mūsu daudzveidību kā

katram savas dzimtās puses izlokšņu un dialektu skanējums

ikdienā.

Tāpēc pilnībā atbalstu to, ka Valsts valodas politikas

pamatnostādņu projektā pievērsta īpaša uzmanība latgaliešu

valodas kā latviešu valodas paveida attīstībai un lībiešu valodas

saglabāšanai. Šīs jomas stiprināšanai esmu atbalstījis atsevišķu

regulējumu ietveršanu Latviešu vēsturisko zemju likumprojektā,

kas paredzētu konkrētus valsts un pašvaldību pienākumus

(sk. Valsts prezidenta Egila Levita 2021. gada

28. janvāra paziņojuma Nr. 1 "Par priekšlikumiem

likumprojekta "Latviešu vēsturisko zemju likums"

otrajam lasījumam" XXXI un XXXIII sadaļu).

Kā jau iepriekš minēju, valsts politikai pret dažādām valodām

jābūt atšķirīgai, jo to ietekme uz latviešu valodu un Latvijas

informatīvo telpu ir dažāda (angļu valoda, krievu valoda, Eiropas

Savienības valstu oficiālās valodas) un daudzvalodība latviešu

valodas izlokšņu un dialektu un latgaliešu valodas kā latviešu

valodas paveida kontekstā nav piemērots koncepts. Tādēļ

daudzvalodības jēdziens valsts valodas politikas plānošanas

dokumentos, izņemot specifisku kontekstu (piemēram, runājot par

mazo valodu digitālās līdztiesības veicināšanu, sk. tālāk XII

sadaļu), nebūtu lietojams.

X

Latviešu valodas attīstību un ilgtspēju stiprina tās

lietojums publiskajā telpā un kvalitatīva satura

pieejamība latviešu valodā par visdažādākajiem sabiedrības dzīves

jautājumiem. Tāpēc valsts valodas politikai mērķtiecīgi jāveicina

kvalitatīva satura valsts valodā pieejamība.

Joma, kura valodas apritē gan saglabā valodas senākos slāņus,

gan visaktīvāk turpina valodu attīstīt, ir

oriģinālliteratūra un literāri tulkojumi, savukārt valodas

ikdienas apriti visaktīvāk ietekmē mediji.

Tāpēc esmu jau rosinājis noteikt samazinātu pievienotās

vērtības nodokļa likmi latviešu oriģinālliteratūrai, kā arī masu

informācijas līdzekļiem latviešu valodā, lai sniegtu nepieciešamo

atbalstu latviešu grāmatniecībai un medijiem (sk. Valsts

prezidenta Egila Levita 2021. gada 1. februāra

paziņojumu Nr. 3 "Par atbalstu latviešu

oriģinālliteratūras un masu informācijas līdzekļu

pieejamībai"). Te arī būtu nepieciešams konkrēts

likumdevēja lēmums šī jautājuma jēdzīgai nokārtošanai.

Ir svarīgi turpināt atbalstīt kvalitatīvu mediju darbu,

tiem veidojot oriģinālu saturu latviešu valodā un atspoguļojot

sabiedrībai reģionālus, valsts, Eiropas un pasaules notikumus

latviešu valodā. Ļoti atzinīgi vērtējams Kultūras ministrijas

nesenais lēmums piešķirt papildu finansējumu kultūras

medijiem.

Vienlaikus es aicinātu pievērst arī uzmanību latviešu valodas

kvalitātei un precizitātei medijos un domāt par iespējamu valsts

atbalstu tā nodrošināšanai, piemēram, paredzot mērķfinansējumu

valodas redaktora darbam plašsaziņas līdzekļos. Mediji

vislielākajā mērā ietekmē valodas ikdienas kvalitāti sabiedrībā,

tiem ir jābūt paraugam valodas precizitātes un stila

jautājumos.

XI

Latviešu valodas attīstība un ilgtspēja ir jānodrošina

augstākajā izglītībā un zinātnē. Latvijas pilsoņiem ir

tiesības iegūt kvalitatīvu augstāko izglītību valsts valodā

visos studiju virzienos.

Viens no visu Latvijas augstskolu uzdevumiem ir valsts valodas

izkopšana un attīstība augstākajā izglītībā. Ilgtspējīga un

moderna valsts nedrīkst pieļaut savas valsts valodas apzinātu

izstumšanu no augstākās izglītības un zinātnes.

Līdz ar to augstākās izglītības un zinātnes jomā Latvijai

jānodrošina tas, lai netiktu mazināts latviešu valodas kā

zinātnes valodas potenciāls un zinātne attīstītos arī latviešu

valodā. Tas jāsabalansē ar nepieciešamību Latvijas augstākajai

izglītībai un zinātnei iesaistīties starptautiskajā apritē.

Esmu jau norādījis uz nepieciešamajiem likumdošanas soļiem tā

nodrošināšanai, un ceru, ka Saeima te pārlieku nevilcināsies

(sk. Valsts prezidenta Egila Levita 2021. gada

26. aprīļa paziņojumu Nr. 7 "Par latviešu valodas

kā vienīgās valsts valodas lomu augstākajā izglītībā un

zinātnē").

XII

Mūsu valsts valodas politikai jau šodien jābūt gatavai tiem

izaicinājumiem, kurus sevī ietver digitālās vides un

mākslīgā intelekta attīstība. Latviešu valodas

pastāvēšanai un ilgtspējai ir kritiski svarīgi, lai latviešu

valodā tās pratējiem digitālajā vidē būtu pieejamas tikpat plašas

iespējas, kādas ir lielo valodu lietotājiem.

Vēlos vērst uzmanību, ka adekvātas politikas trūkuma dēļ

Eiropā paplašinās digitālā plaisa starp valodām un vairāk nekā

divdesmit Eiropas valodu nākotne digitālajā vidē ir apdraudēta

(sk. Eiropas Parlaments 2018. gada 11. septembrī

rezolūciju par valodu līdztiesību digitālajā laikmetā

(2018/2028(INI)).

Tādēļ mūsu valsts valodas politikas pamatnostādnēs ir jāapsver

nepieciešamie risinājumi digitālās valodu plaisas mazināšanai,

tai skaitā kopdarbā ar citām Eiropas Savienības valstīm.

Sadarbojoties Eiropas Savienības pētniecības un izstrādes

programmu ietvaros, būtu iespējams sasniegt kritisko zināšanu un

resursu apjomu, kas nepieciešams valodu digitālās

līdztiesības nodrošināšanai. Tāpat nepieciešams Eiropas

Savienības līmenī vēl vairāk aktualizēt nepieciešamību pēc

fokusētas rīcībpolitikas reālas daudzvalodības nodrošināšanai

digitālajā vidē.

Lai latviešu valoda tehnoloģiskajā attīstībā spētu panākt

lielās valodas, ir nepieciešams paplašināt nacionālās pētniecības

un tehnoloģiju izstrādes aktivitātes. Šajā ziņā mums ir teicamas

iestrādnes, un mēs varam patiesi lepoties ar šīs jomas entuziastu

sasniegumiem.

Modernās tehnoloģijas var mazināt valodu barjeru, kas Eiropas

iedzīvotājiem liedz gūt pilnvērtīgu labumu no patiesi integrētas

Eiropas.

XIII

Esmu jau rosinājis Saeimai likumā "Par svētku, atceres un

atzīmējamām dienām" 15. oktobri noteikt kā Valsts

valodas dienu (sk. Valsts prezidenta Egila Levita

2019. gada 1. oktobra vēstuli Nr. 212).

Valsts valodas diena varētu veidot pozitīvu platformu latviešu

valodas kā vienīgas valsts valodas pozīciju nostiprināšanai un

tās pastāvēšanas un turpmākas attīstības sekmēšanai. Valsts

valodas diena gan Latvijā, gan diasporā atgādinātu par mūsu

kopējo atbildību latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas

kopšanā, lietošanā un turpmākā attīstībā.

Ar gandarījumu varu atzīmēt, ka šis mans ierosinājums ir

atsaucīgi uzņemts sabiedrībā un mēs esam sākuši mērķtiecīgi

veidot un izkopt Valsts valodas dienas atzīmēšanas

tradīcijas.

Valsts valodas politikas pamatnostādnēs būtu atspoguļojama šī

iniciatīva, paredzot arī turpmākajos gados īstenojamās norises

šajā dienā un veicināmās valsts valodas svinēšanas tradīcijas

dažādās sabiedrības grupās.

XIV

Latviešu valoda ir būtiska vērtība latviešu

nācijai, Latvijas tautai un Latvijas

valstij. Tādēļ valsts valodas politikas aktualitātēm ir

pievēršama pēc iespējas plašāka sabiedrības uzmanība un tās

attīstība ir apspriežama no Saeimas tribīnes, kas mūsu

parlamentārajā iekārtā ir valsts politiskās dzīves centrs.

Tāpēc es rosinu paredzēt Saeimas kārtības rullī atbildīgo

Ministru kabineta locekļu (piemēram, izglītības un zinātnes

ministra un kultūras ministra) ikgadēju ziņojumu par valsts

valodas situāciju un iecerētajiem darbiem šajā politikas jomā

Saeimas sēdē. Šāda ziņojuma gatavošana un apspriešana pievērstu

plašu sabiedrības un lietpratēju uzmanību, un dotu iespēju valsts

valodas jautājumus plašāk iztirzāt plašsaziņas līdzekļos un

dažādās sabiedrības grupās.

Saeimas kārtības rullis jau šobrīd paredz ikgadējus ministru

prezidenta, ārlietu ministra un tiesībsarga ziņojumus (sk.

Saeimas kārtības ruļļa 3.1 un

5.1 nodaļu). Ziņojums par valsts valodas

stāvokli varētu kļūt par vēl vienu nozīmīgu parlamentārās

diskusijas elementu, paredzot Saeimas iesaisti valsts valodas

politikas formulēšanā un veicinot arī plašāku sabiedrības

interesi un līdzdalību tajā. Šāds ziņojums varētu tikt sniegts

Saeimā Valsts valodas dienai tuvākajā Saeimas sēdē.

XV

Ņemot vērā iepriekšminēto, tuvākajā laikā valsts valodas

politikas jomā es sagaidītu kā prioritāri īstenojamus darbus:

1) novērst diskrimināciju darba tirgū, nepamatoti pieprasot

krievu valodas zināšanas;

2) izstrādāt diferencētu politiku attiecībā uz angļu valodu,

veicinot tās plašu apgūšanu, un vienlaikus novēršot tās

destruktīvo ietekmi uz latviešu valodu;

3) nodrošināt Eiropas Savienības oficiālo valodu kā otrās

svešvalodas apguvi Latvijas skolās;

4) stiprināt latviešu valodas lomu augstākajā izglītībā un

zinātnē, lai netiktu mazināts latviešu valodas kā zinātnes

valodas potenciāls un prestižs;

5) paredzēt nepieciešamo atbalstu kvalitatīva satura

pieejamībai latviešu valodā un latviešu valodas lietojuma

kvalitātei publiskajā telpā, samazinot pievienotās vērtības

nodokli latviešu oriģinālliteratūrai un masu informācijas

līdzekļiem latviešu valodā, kā arī piešķirot mērķfinansējumu

latviešu valodas redaktora darbam plašsaziņas līdzekļos;

6) pievērst uzmanību latviešu valodas ilgtspējas

nodrošināšanai digitālajā vidē, ar pārdomātu politiku mazinot

digitālo valodu plaisu un atbalstot šajā jomā mākslīgā intelekta

attīstību latviešu valodā;

7) atbalstīt latgaliešu valodas kā latviešu valodas paveida

attīstību un lībiešu valodas saglabāšanu, sekmējot šo valodu

apguvi, lietojumu publiskajā telpā un plašsaziņas līdzekļos, kā

arī veicināt izlokšņu un dialektu saglabāšanu latviešu

vēsturiskajās zemēs;

8) noteikt 15. oktobri kā Valsts valodas dienu un veidot

šīs dienas atzīmēšanas tradīcijas dažādās sabiedrības grupās;

9) paredzēt ikgadējo Ministru kabineta ziņojumu par valsts

valodas situāciju un tā apspriešanu Saeimā.

Valsts prezidents Egils Levits