10. pants

Satversmes tiesa izskata un izvērtē konkrēto

lietu tikai tiktāl, ciktāl uz to iespējams attiecināt tiesību

(juridiskos) argumentus, tos atdalot no tiesībpolitiskiem

argumentiem. Tiesībpolitiskie apsvērumi nosaka sasniedzamo mērķi,

t.i., vispārēja rakstura ekonomiskās, politiskās vai sociālās

izmaiņas. Savukārt juridisko apsvērumu rezultāts ir noteikumi,

kas jāievēro nevis tādēļ, ka tie paši par sevi nodrošinātu vēlamo

ekonomisko, politisko un sociālo situāciju, bet gan tādēļ, ka to

prasa tiesiskums. Proti, tiesiskuma princips citastarp prasa,

lai, pieņemot jaunu regulējumu vai arī grozot spēkā esošo

tiesisko regulējumu, lēmuma pieņēmējs ievērotu gan atbilstošu

procedūru, gan augstāka juridiskā spēka tiesību normu

prasības.

Tomēr tiesību sistēmā ietilpst arī tādi jautājumi, kuru

izlemšanai nav noteiktas stingras juridiskās robežas, bet kuros

pieņemamie lēmumi ir atkarīgi galvenokārt no politiskās

lietderības. Par šādiem jautājumiem ir jālemj demokrātiski

leģitimētiem politiskiem valsts orgāniem, pirmām kārtām -

likumdevējam (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2008-08-0306 12. punktu). Noskaidrojot, vai

tiesību norma nav pretrunā ar vienlīdzības principu, jāņem vērā

tiesību nozare, kurā apstrīdētā norma ietilpst

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra

sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5. punktu).

Satversmes tiesa norāda, ka likumdevējam ir plaša rīcības

brīvība noteikt sodus par konkrētiem nodarījumiem, kā arī

paredzēt nosacījumus personas atbrīvošanai no atbildības par

tiem. Šādu regulējumu pieņemot, likumdevējs parasti balstās uz

priekšstatiem, uzskatiem un vērtībām, ko akceptējusi sabiedrība

un ko tas ir tiesīgs izteikt normatīvā veidā. Likumdevējs,

veidojot sodu politiku, nosaka personas uzvedības ietvarus,

tādējādi aizsargājot sabiedrības drošību.

Likumdevēja īstenotā sodu politika nebūtu jāsaprot tikai kā

sankciju noteikšana par konkrētiem nodarījumiem vai pārkāpumiem.

Šajā jomā citastarp ietilpst arī tādas tiesību normas, kas regulē

priekšnoteikumus, ar kādiem tiesību normas piemērotājs var

atbrīvot personu no atbildības par pārkāpumu.

Tas nozīmē, ka Satversmes tiesas kompetencē ietilpstošā

pārbaude sniedzas vienīgi tiktāl, lai izvērtētu, vai likumdevējs

nav acīmredzami pārkāpis tam Satversmē noteiktās rīcības brīvības

robežas (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01

29. punktu un 2011. gada 6. janvāra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01

5. punktu). Par Satversmē noteikto rīcības brīvības

robežu pārkāpšanu būtu uzskatāma, piemēram, tāda situācija, ka

tiesību norma būtiski apdraud personas pamattiesības.

Izskatāmajā lietā apstrīdētā norma ir viens no administratīvo

sodu politikas īstenošanas līdzekļiem. Proti, apstrīdētā norma

ietver priekšnoteikumus tam, lai ceļu satiksmē izdarītu

administratīvo pārkāpumu varētu atzīt par maznozīmīgu un personu

varētu atbrīvot no administratīvās atbildības par šo

pārkāpumu.

Līdz ar to Satversmes tiesa

apstrīdētās normas konstitucionalitātes izvērtēšanas ietvaros var

pārbaudīt, vai likumdevējs, apstrīdēto normu izdodot, nav

acīmredzami pārkāpis tam Satversmē noteiktās rīcības brīvības

robežas.