11. pants

Pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas rada

atšķirīgu attieksmi pret savstarpēji salīdzināmām personu grupām,

likumdevējs var vienīgi tad, ja šādu rīcību attaisno

sasniedzamais leģitīmais mērķis.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka no apstrīdētās normas tās

leģitīmais mērķis neesot izsecināms, bet pieļauj, ka likumdevēja

mērķis, pieņemot apstrīdēto normu, ir bijis vienkāršot

lietvedības procesu lietās par administratīvajiem pārkāpumiem

ceļu satiksmē, kā arī ierobežot plaši izplatīto ar šiem

pārkāpumiem saistīto korupciju.

11.1. Likumdevējs LAPK 21. panta otrajā daļā

sākotnēji noteikto naudas soda apmēru - desmit latu - ar

2009. gada 28. maija likumu "Grozījumi Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksā" palielināja līdz

trīsdesmit latiem. Apspriežot apstrīdēto normu Saeimas

Juridiskajā komisijā, Satiksmes ministrijas pārstāvis norādīja,

ka LAPK 21. panta otrā daļa ar tajā noteikto soda apmēru

"desmit latu" esot tāda norma, kas liedz iespēju

atbrīvot no administratīvās atbildības personas ar īpašām

vajadzībām gadījumos, kad tās novietojušas transportlīdzekli

vietās, kur apstāties vai stāvēt ir aizliegts. Proti, par

stāvēšanas vai apstāšanās noteikumu pārkāpumu tolaik parasti esot

uzlikts naudas sods divdesmit latu apmērā, un tiesību normu

piemērotājs šādos gadījumos neesot bijis tiesīgs no

administratīvās atbildības atbrīvot personas ar īpašām vajadzībām

(sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2009. gada

24. marta sēdes protokolu Nr. 338, lietas materiālu

56. lpp.).

Tātad trīsdesmit latu kā kritērijs administratīvā pārkāpuma

atzīšanai par maznozīmīgu apstrīdētajā normā tika ietverts

visupirms tāpēc, lai aizsargātu personas ar īpašām

vajadzībām.

11.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka satiksmes

drošību apdraudoša nodarījuma kaitīgums un bīstamība izpaužas

tajā apstāklī, ka persona, kuras rīcībā ir paaugstinātas

bīstamības avots - transportlīdzeklis, neievēro normatīvajos

aktos ietvertos CSN vai transportlīdzekļu ekspluatācijas

noteikumus un rezultātā tiek nodarīts kaitējums cilvēka dzīvībai,

veselībai, kā arī sabiedrības drošībai. CSN vai transportlīdzekļu

ekspluatācijas noteikumu pārkāpšana apdraud citus satiksmes

dalībniekus. Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 19. panta

ceturto daļu katram ceļu satiksmes dalībniekam ir tiesības

uzskatīt, ka arī citas personas ceļu satiksmes norisē izpildīs

noteiktās prasības (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03

9.2. punktu).

Apstrīdētā norma attiecas uz ceļu satiksmes jomu, kurā

likumdevējam ir pienākums aizsargāt citu personu (satiksmes

dalībnieku) pamattiesības - tiesības uz dzīvību, veselību un

īpašumu. Tādējādi soda mērķis šajā jomā ir ceļu satiksmes

drošības līmeņa paaugstināšana. Satversmes tiesa ir atzinusi

šādus likumdevēja apsvērumus par leģitīmiem. Ņemot vērā to, ka

transportlīdzeklis uzskatāms par paaugstinātas bīstamības avotu,

var pieļaut, ka tā īpašniekam vai vadītājam tiek noteikts

atšķirīgs atbildības regulējums (sk. Satversmes tiesas

2013. gada 28. marta sprieduma lietā

Nr. 2012-15-01 15.4. un 18.2. punktu).

11.3. Apstrīdētā norma aplūkojama arī plašākā

kontekstā, kopsakarā ar pārējiem LAPK grozījumiem, kuri Saeimā

tika pieņemti 2003. gada 16. oktobrī. Proti, ņemot vērā

ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo un cietušo personu, kā arī

valstī reģistrēto transportlīdzekļu skaita pieaugumu, LAPK tika

būtiski grozīts un atbildība par pārkāpumiem ceļu satiksmē -

pastiprināta. Piemēram, tika ieviests jauns administratīvā soda

veids - aizliegums noteiktu laiku iegūt transportlīdzekļu

vadīšanas tiesības, pārskatīta ceļu satiksmes drošību uzraugošo

valsts institūciju kompetence un lēmumu pieņemšanas procedūra,

izstrādāta jauna par administratīvajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē

uzlikto naudas sodu izpildes kārtība (sk. Satiksmes

ministrijas viedokli, lietas materiālu 92. lpp.).

Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētā norma kopsakarā ar

citām LAPK normām veic nozīmīgu preventīvo funkciju - gan vispār

disciplinē transportlīdzekļu vadītājus, gan arī tos attur no

jaunu CSN pārkāpumu izdarīšanas. Vispārējai un speciālajai

prevencijai ir būtiska nozīme citu personu drošības un veselības

aizsardzībā. Apstrīdētā norma ir viens no tiem tiesiskajiem

līdzekļiem, ar kuriem tiek sasniegts likumdevēja izraudzītais

mērķis.

Tādējādi apstrīdētā norma aizsargā

sabiedrības drošību, kā arī personu tiesības uz dzīvību, veselību

un īpašumu.