12. pants

Pieteikuma iesniedzēja, uzskatot, ka

apstrīdētajai normai nav leģitīma mērķa, norāda vienīgi to, ka

apstrīdētā norma neļauj tiesai individualizēt par katru konkrēto

administratīvo pārkāpumu nosakāmo sodu un pieņemt konkrētajam

nodarījumam atbilstošu un taisnīgu nolēmumu. Savukārt Saeima

norāda, ka apstrīdētā norma nodrošina vienveidīgu praksi

administratīvo sodu piemērošanā ceļu satiksmes jomā.

Viena no galvenajām tiesību normas pazīmēm ir tā, ka tiesību

norma satur obligātus priekšrakstus jeb vispārsaistošu

regulējumu. Ar tiesību normu palīdzību, ievērojot taisnīguma un

vienlīdzības principus, valsts panāk gan jau radušās, gan

potenciālas interešu konflikta situācijas atrisinājumu [sk.

Satversmes tiesas 1999. gada 9. jūlija sprieduma lietā

Nr. 04-03(99) secinājumu daļas 3. punktu]. Ja

tiesību norma nesasniedz mērķi - saprātīgi atrisināt dažādu

interešu konfliktu, tad tā nav efektīva. Tas neatbilst Satversmē

nostiprinātajam tiesiskas valsts principam. Tomēr likumdevējam,

meklējot līdzsvaru un strīda situācijas atrisinājumu, ir plaša

rīcības brīvība (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu

daļas 8. punktu).

Likumdevēja uzdevums ir radīt priekšnoteikumus vienveidīgai

tiesību normu piemērošanai un ar tiesību normu palīdzību efektīvi

aizsargāt citu personu pamattiesības. Piešķirot plašāku rīcības

brīvību tiesību normu piemērotājam, tiek pavērta iespēja

individualizēt sodus par konkrētu administratīvo pārkāpumu un

varētu tikt sekmēta individuālā taisnīguma panākšana, tomēr

atsevišķos gadījumos - tikpat lielā mērā arī tikt apdraudēta

tiesību normu piemērošanas vienveidība un šis process padarīts

sarežģītāks vai mazāk efektīvs.

Apstākļos, kad reģistrēto CSN pārkāpumu skaits valstī gada

laikā sasniedz aptuveni 400 - 500 tūkstošus un lēmumus attiecībā

uz šiem pārkāpumiem pieņem gan izpildvarai, gan tiesu varai

piederīgas institūcijas un amatpersonas, likumdevējs var

izšķirties par labu procesuālās ekonomijas principa ievērošanai.

Lielais ceļu satiksmē izdarīto administratīvo pārkāpumu skaits ir

pietiekami nopietns rādītājs, lai pieļautu to, ka likumdevējs

izšķiras par fiksētu sankciju noteikšanu, tādējādi ierobežojot

tiesību piemērotāja rīcības brīvību, toties nodrošinot pēc

iespējas efektīvāku sabiedrības drošības aizsardzību.