13. pants

Pieteikuma iesniedzēja savā pieteikumā ir

norādījusi, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam, jo liedzot iespēju pieņemt

taisnīgu nolēmumu katrā individuālajā gadījumā. Savukārt Saeima

un pieaicinātās personas savos viedokļos ir plašāk pamatojušas

apstrīdētās normas atbilstību vienlīdzības principam.

Līdz ar to Satversmes tiesa izskatāmajā lietā izvērtēs arī tos

apsvērumus, kuri ietverti Saeimas atbildes rakstā un pieaicināto

personu sniegtajos viedokļos.

13.1. Tieslietu ministrija norāda, ka

administratīvā soda mērķis ir sasniedzams arī ar citiem

līdzekļiem, piemēram, atbrīvojot personu no administratīvās

atbildības un aprobežojoties ar mutvārdu aizrādījumu, nevis

piemērojot administratīvo sodu (sk. Tieslietu ministrijas

viedokli, lietas materiālu 74. lpp.).

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tā nevar pārvērtēt lēmuma

pieņēmēja rīcību jomā, kura pamatā balstās uz prognozi par kādu

varbūtēju vai hipotētiski iespējamu notikumu nākotnē. Lēmuma

pieņēmējs bauda prognozēšanas un lemšanas brīvību, ciktāl netiek

pārkāpti valsts konstitucionālās sistēmas pamatprincipi

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra

sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 11.2. punktu).

Tādējādi nedz Satversmes tiesa, nedz arī lietas dalībnieki vai

lietā pieaicinātās personas nevar stāties likumdevēja vietā un

pārvērtēt to līdzekļu efektivitāti, ar kuriem paredzēts sasniegt

administratīvo sodu politikas mērķi.

13.2. Lai atbildētu uz jautājumu, vai apstrīdētā

norma patiešām būtiski apdraud personas pamattiesības, jāņem vērā

tas, ka pieteikumu Satversmes tiesā ir iesniegusi Administratīvā

rajona tiesa. Tātad izskatāmās lietas izlemšanai nozīmīgi ir

konkrētās administratīvā pārkāpuma lietas apstākļi.

Kā secināms no pieteikuma, sūdzības iesniedzējs konkrētajā

administratīvā pārkāpuma lietā ir saukts pie administratīvās

atbildības par CSN pārkāpumu saskaņā ar LAPK 149.31

panta astoto daļu, kuras sankcija paredz fiksēta apmēra naudas

sodu - četrdesmit latu. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata,

lietā pastāv apstākļi, kuru dēļ sūdzības iesniedzēja izdarīto

administratīvo pārkāpumu varētu atzīt par maznozīmīgu, bet LAPK

149.31 panta astotās daļas sankcija paredz fiksētu

naudas soda apmēru, kas pārsniedz apstrīdētajā normā noteikto

apmēru, un tāpēc izvērtēt LAPK 32. panta otrajā daļā

paredzētos atbildību mīkstinošos apstākļus neesot nozīmes.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka labums, ko sabiedrība

gūst no iespējas efektīvi disciplinēt transportlīdzekļu

vadītājus, izpaužas personu dzīvības un veselības aizsardzībā, kā

arī sabiedriskās kārtības nodrošināšanā (sk. Satversmes

tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā

Nr. 2012-15-01 18.3.3.1. punktu). Izskatāmajā lietā

arī jāatzīst: likumdevējs bija tiesīgs noteikt, ka pasākumu

kopumam, kas vērsts uz personu dzīvības un veselības aizsardzību,

dodama priekšroka gan salīdzinājumā ar privātpersonai uzlikto

pienākumu maksāt naudas sodu par tās izdarītu administratīvo

pārkāpumu, gan salīdzinājumā ar tiesību normu piemērotāja rīcības

brīvības ierobežojumu attiecībā uz izdarītā administratīvā

pārkāpuma atzīšanu par maznozīmīgu.

13.3. Satversmes tiesa jau daudzkārt ir atzinusi,

ka tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses un

tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2006. gada 23. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-03-0106 24.5. punktu un 2013. gada

28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-26-03

12.1. punktu).

Tātad ir jānoskaidro, kā LAPK 21. panta otro daļu parasti

piemēro institūcija, kas sūdzības iesniedzēju sauca pie

administratīvās atbildības par CSN pārkāpumu saskaņā ar LAPK

149.31 panta astoto daļu.

Piemēram, Rīgas domes sniegtā informācija liecina, ka laikā no

2011. gada 1. janvāra līdz 2013. gada

31. jūlijam Rīgas pašvaldības policija ir konstatējusi

153 038 administratīvos pārkāpumus ceļu satiksmē, par kuriem

128 734 gadījumos tika piemērots naudas sods, kas

nepārsniedz trīsdesmit latus. Minētajā laika posmā Rīgas

pašvaldības policija LAPK 21. panta otro daļu ir piemērojusi

2191 gadījumā (sk. Rīgas pašvaldības policijas sniegto

informāciju, lietas materiālu 69. un 70. lpp.).

Tātad aptuveni 85 procentos gadījumu, kad persona izdarījusi kādu

administratīvo pārkāpumu ceļu satiksmē, tiesību normas

piemērotājam arī šajā jomā ir bijusi rīcības brīvība, lemjot par

personas atbrīvošanu no administratīvās atbildības.

Līdz ar to apstrīdētā norma nevarēja tikt piemērota

salīdzinoši nelielā daļā no visiem gadījumiem, kad Rīgas

pašvaldības policija piemērojusi administratīvos sodus ceļu

satiksmes jomā.

13.4. Konkrētajā administratīvā pārkāpuma lietā

piemērotā LAPK 149.31 panta astotā daļa aizsargā

personas ar īpašām vajadzībām. Proti, šī norma paredz naudas sodu

transportlīdzekļa vadītājam, kurš transportlīdzekli novietojis

invalīdiem paredzētā stāvvietā, ja tam nav šādu stāvvietu

izmantošanas kartes.

Satversmes tiesa atzinusi, ka valstij ir pienākums pildīt

saistības, kuras tā uzņēmusies ar Saeimā apstiprinātiem

starptautiskajiem līgumiem (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 7. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2004-01-06 secinājumu daļas 6. punktu).

Saskaņā ar Latvijas Republikai saistošo ANO 2006. gada

13. decembra Konvencijas par personu ar invaliditāti

tiesībām (turpmāk - Konvencija) 9. pantu valstīm ir

jānodrošina personu ar īpašām vajadzībām tiesības uz vides

pieejamību (angļu valodā - access to the physical

environment), lai tās varētu dzīvot neatkarīgi un pilnvērtīgi

piedalīties visās dzīves jomās notiekošajās aktivitātēs. Minētais

pants Konvencijas dalībvalstīm uzliek par pienākumu nodrošināt

personām ar īpašām vajadzībām pieeju publiskajai infrastruktūrai,

transportam vai sabiedrībai sniedzamajiem pakalpojumiem.

Turklāt, piemērojot nacionālos normatīvos aktus, jāņem vērā

arī Eiropas Savienības tiesību akti (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2007-11-03 24.2. punktu), kuru mērķis ir

nodrošināt pēc iespējas labvēlīgākus apstākļus personām ar īpašām

vajadzībām

(sk. http://ec.europa.eu/justice/discrimination/disabilities/index_en.htm,

aplūkots 2013. gada 29. oktobrī). Citastarp ir

atzīts, ka personām ar īpašām vajadzībām jābūt nodrošinātai tādai

pašai publiskās infrastruktūras pieejamībai kā citām personām.

Personām ar īpašām vajadzībām var būt grūti piekļūt sabiedriski

nozīmīgām vietām ar personīgo transportu. Tāpēc tieši šai personu

grupai paredzēto stāvvietu pieejamība ir ārkārtīgi nozīmīga

[sk., piemēram, Eiropas Savienības Eiropas Padomes

1998. gada 4. jūnija rekomendāciju par stāvvietu

izmantošanas kartēm personām ar īpašām vajadzībām un Eiropas

Komisijas Eiropas stratēģijas personu ar īpašām vajadzībām jomā

(2010 - 2020), COM (2010) 636, galīgās redakcijas

2.1. punktu].

Arī Tiesībsargs ir īpaši uzsvēris, ka tos transportlīdzekļu

vadītājus, kuri ierobežo personu ar īpašām vajadzībām tiesības uz

infrastruktūras pieejamību, nepieciešams attiecīgi sodīt. Šādu

vadītāju atbrīvošana no administratīvās atbildības nozīmētu ne

vien to, ka netiek īstenots administratīvā soda mērķis, bet arī

to, ka valsts nepilda tai Konvencijā noteiktos pienākumus

(sk. Tiesībsarga viedokli, lietas materiālu

83. lpp.).

Autostāvvietu pieejamība personām ar īpašām vajadzībām ir

viena no garantijām tam, ka tiek ievērotas šādu personu tiesības

uz infrastruktūras pieejamību. Valstij ir jānodrošina tas, ka

personas ar īpašām vajadzībām var brīvi pārvietoties, novietot

transportlīdzekli tām paredzētās stāvvietās un tādējādi īstenot

savas tiesības.

Līdz ar to apstrīdētā norma kopsakarā ar LAPK

149.31 panta astoto daļu gādā par tādu personu

tiesībām, kurām nepieciešama īpaša tiesiskā aizsardzība.