6. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

norma nav pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmo teikumu.

Likumdevējs esot Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā

ietvēris nozīmīgus administratīvos pārkāpumus un maznozīmīgus

administratīvos pārkāpumus. Savukārt maznozīmīgie administratīvie

pārkāpumi tiekot iedalīti šādi: maznozīmīgi pārkāpumi ceļu

satiksmē un citi maznozīmīgi administratīvie pārkāpumi. Līdz ar

to pastāvot trīs atšķirīgas personu grupas: personas, kas

izdarījušas maznozīmīgus CSN pārkāpumus, personas, kas

izdarījušas citus maznozīmīgus administratīvos pārkāpumus, un

personas, kas izdarījušas tādus administratīvos pārkāpumus, kuri

nevar tikt atzīti par maznozīmīgiem.

Apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret personām,

kuras tiek sauktas pie administratīvās atbildības par CSN

pārkāpumiem, un personām, kuras tiek sauktas pie administratīvās

atbildības par citiem administratīvajiem pārkāpumiem.

Ar apstrīdēto normu noteiktā atšķirīgā attieksme esot

samērīga. Administratīvā soda piemērošana esot viens no

tiesiskajiem līdzekļiem, ar kuriem tiek nodrošināts tas, lai

tiesību normu pārkāpējs neizdarītu jaunus pārkāpumus, kā arī

citas personas atturētos no pārkāpumiem.

Autostāvvietu pieejamība personām ar invaliditāti esot viens

no tiesību uz vides pieejamību aspektiem. Valstij esot pienākums

nodrošināt, lai personas ar invaliditāti var brīvi pārvietoties

un novietot automobili tām paredzētajās stāvvietās.

Secinājumu

daļa