7. pants

Satversmes 91. panta pirmais teikums

nosaka: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un

tiesas priekšā."

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam

vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības

pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota

tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz

visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām

privilēģijām. Tas arī garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā

piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam

nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā

Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās

kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība

pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir

attaisnojama" (Satversmes tiesas 2001. gada

26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu

daļas 4. punkts).

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu, ir

atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām

izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj

un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas

atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un

saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu un

2005. gada 11. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-08-01 5. punktu). Atšķirīgai attieksmei

nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai

ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un

nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 23. decembra sprieduma lietā

Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu).

Tātad, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības

principam, nepieciešams noskaidrot:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu

attieksmi pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

princips.