Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 213. panta, 289.20 panta piektās un septītās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam

paredz valstij gan pienākumu izveidot attiecīgu tiesu

1institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt procesuālās

2normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas

3nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk.,

4piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā

5Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2008. gada 9. maija

6sprieduma lietā Nr. 2007-24-01 8. punktu).

7Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs

8tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas

9tiesības -, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu

10līdztiesības un sacīkstes principu, tiesības tikt uzklausītam,

11tiesības uz motivētu tiesas spriedumu, kā arī tiesības uz

12pārsūdzību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra

13sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu un 2010. gada 17.

14maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3. punktu). Tāpēc

15valsts pienākums ir izveidot tādu lietu izskatīšanas kārtību, lai

16persona varētu efektīvi aizsargāt savas tiesības un likumīgās

17intereses.

189.1. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību

19saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības

20cilvēktiesību jomā. Valsts pienākums pildīt starptautiskās

21saistības cilvēktiesību jomā citstarp ir ietverts Satversmes 89.

22pantā, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

23pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

24saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Konstitucionālā

25likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto

26cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību

27normām (sal.: Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta

28sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punkts un

292007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11.

30punkts).

31Izskatāmajā lietā Satversmes 92. panta pirmais teikums ir

32vērtējams citstarp kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu (sk.,

33piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā

34Nr. 2012-15-01 12. punktu). Interpretējot Satversmes un

35Konvencijas normas, jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu to

36harmoniju (sal.: Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra

37sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 10. punkts).

389.2. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka administratīvo

39pārkāpumu lietas ir pielīdzināmas krimināllietām Konvencijas 6.

40panta izpratnē un tāpēc arī uz tām ir attiecināmas tādas pašas no

41tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietošas garantijas, kādas ir

42krimināllietās (sk., piemēram, lietas materiālu 2. sēj.

4384.-85. lpp.).

44Satversmes tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas

45judikatūru (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 8.

46jūnija sprieduma lietā "Engel and Others v. the

47Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71; Nr. 5101/71; Nr.

485102/71; Nr. 5354/72; Nr. 5370/72, 82. punktu), ir norādījusi

49trīs kritērijus, pēc kuriem var konstatēt, vai attiecīgā lieta ir

50skatāma Konvencijas 6. panta 1. punkta krimināltiesiskajā

51aspektā. Šie kritēriji ir šādi:

521) konkrētā nodarījuma kvalifikācija valsts tiesību aktos, to

53saistot ar krimināltiesībām;

542) konkrētā nodarījuma raksturs un smagums;

553) attiecīgajai personai par nodarījumu draudošā soda bardzība

56(sk. Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā

57Nr. 2015-25-01 13. un 14. punktu).

58Lai būtu piemērojams Konvencijas 6. pants tā

59krimināltiesiskajā aspektā, pietiek ar to, ka izpildās kaut viens

60no minētajiem kritērijiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

612003. gada 11. februāra sprieduma lietā "Ringvold v.

62Norway", pieteikums Nr. 34964/97, 36.-42. punktu un 1976.

63gada 8. jūnija sprieduma lietā "Engel and Others v. the

64Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71; Nr. 5101/71; Nr.

655102/71; Nr. 5354/72; Nr. 5370/72, 82. punktu). Tātad

66gadījumā, ja tiktu atzīts pārkāpuma krimināltiesiskais raksturs

67pēc būtības vai ja par konkrēto pārkāpumu personai draudētu tāda

68sankcija, kas pēc sava rakstura un smaguma vispārīgi iederētos

69krimināltiesību jomā, Konvencijas 6. panta 1. punkts tā

70krimināltiesiskajā aspektā būtu piemērojams. Otrais un trešais

71kritērijs ir alternatīvi. Ja katra atsevišķā kritērija

72izvērtēšanas rezultātā nav iespējams nonākt pie skaidra

73secinājuma, tad šo kritēriju pārbaudē pieļaujama arī kumulatīvas

74pieejas izmantošana (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007.

75gada 31. jūlija sprieduma lietā "Zaicevs pret Latviju",

76pieteikums Nr. 65022/01, 31. punktu).

77Kodeksā citstarp ir ietverti tādi administratīvo pārkāpumu

78sastāvi, kuriem īstenojoties kā sankciju var piemērot naudas

79sodu, kas pēc apmēra atbilst krimināltiesiskai sankcijai

80pielīdzināmam sodam, vai administratīvo arestu. No pieteikumiem

81pievienotajiem dokumentiem izriet, ka katram no Pieteikumu

82iesniedzējiem kā sankcija piemērots kāds no šiem soda veidiem

83(sk. lietas materiālu 1. sēj. 16.-24. lpp., 2. sēj. 41.-46. un

84149.-156. lpp., 3. sēj. 58.-65. un 106.-110. lpp.).

85Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka gadījumā, ja par

86administratīvo pārkāpumu var tikt piemērots krimināltiesiskai

87sankcijai pielīdzināms sods, uz to attiecināms Konvencijas 6.

88panta 1. punkts tā krimināltiesiskajā aspektā (sal.:

89Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr.

902012-15-01 13.2.2. punkts).

91Tomēr Kodeksā ir ietverti arī tādi administratīvo pārkāpumu

92sastāvi, kuriem īstenojoties piemērojamais sods pēc tā rakstura

93un bardzības nav uzskatāms par krimināltiesiskai sankcijai

94pielīdzināmu sodu. Piemēram, par administratīvā pārkāpuma

95izdarīšanu var piemērot brīdinājumu. Turklāt atbilstoši Kodeksa

9626. panta pirmajai daļai arī naudas sodu var piemērot minimālā,

97proti, divu euro apmērā.

98Ja konkrētā lieta ir pielīdzināma krimināllietai Konvencijas

996. panta izpratnē, uz to attiecas arī Konvencijas Septītā

100protokola 2. pants. Tas noteic, ka ikvienai personai, kuru tiesa

101atzinusi par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, ir

102tiesības uz vainas pierādījuma vai sprieduma pārskatīšanu

103augstākā instancē. Tas pats pants paredz, ka izņēmumi šo tiesību

104īstenošanā ir pieļaujami, piemēram, attiecībā uz maznozīmīgiem

105pārkāpumiem.

106Tātad Konvencijas Septītā protokola 2. panta minimālais

107standarts noteic valsts pienākumu nodrošināt pārsūdzības tiesības

108tajās lietās, kas ir pielīdzināmas krimināllietām Konvencijas 6.

109panta izpratnē, ja vien valsts nav izmantojusi tiesības paredzēt

110citādu procedūru, piemēram, attiecībā uz maznozīmīgiem

111pārkāpumiem.

112Tomēr likumdevējs ir tiesīgs noteikt augstāku pamattiesību

113aizsardzības līmeni, nekā nosaka Konvencija, un no Konvencijas 6.

114panta 1. punkta izrietošās tiesības un procesuālās garantijas,

115kas paredzētas krimināllietās, attiecināt arī uz administratīvo

116pārkāpumu lietām. Likumdevējs Kodeksa 289.17 panta

117pirmajā daļā ir noteicis tiesības ikvienā administratīvā

118pārkāpuma lietā pieņemto nolēmumu pārsūdzēt augstākā instancē un

119nav paredzējis izņēmumus pat attiecībā uz maznozīmīgiem

120pārkāpumiem. Tātad likumdevējs no Satversmes 92. panta pirmā

121teikuma izrietošās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas ir

122attiecinājis uz visām administratīvo pārkāpumu lietām.

123Līdz ar to valsts pienākums ir

124izveidot tādu administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas

125kārtību, kas personai nodrošinātu no Satversmes 92. panta pirmā

126teikuma izrietošas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas - tādas

127pašas kā krimināllietās.

12810. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka vairākas Kodeksa

129normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo tās

130nenodrošinot pienācīgu, tiesiskai valstij atbilstošu procesu,

131kurā tiek izskatītas administratīvo pārkāpumu lietas. Proti,

132Kodeksa 289.20 panta piektā un septītā daļa liedzot

133pieeju apelācijas instances tiesai, nenodrošinot tiesības uz

134motivētu tiesas nolēmumu, kā arī paredzot tādu lietas

135izskatīšanas kārtību, kas nenodrošinot lietas izspriešanas

136objektivitāti. Savukārt Kodeksa 213. pants neatbilstot Satversmes

13792. panta pirmajam teikumam tāpēc, ka, izskatot minētajā tiesību

138normā norādīto administratīvo pārkāpumu lietas, netiekot

139nodrošināta tiesas objektivitāte.

140Ievērojot to, ka Kodeksa 213. pants attiecas uz administratīvo

141pārkāpumu lietu izskatīšanu pirmās instances tiesā, bet pārējās

142apstrīdētās Kodeksa normas nosaka kārtību, kādā pieņemams lēmums

143par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību, Satversmes tiesa

144visupirms izvērtēs Kodeksa 213. panta atbilstību Satversmes 92.

145panta pirmajam teikumam.

14611. R. Bētiņš pieteikumā norāda, ka Kodeksa 213. pants

147neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo šajā tiesību

148normā norādīto administratīvo pārkāpumu lietas tiekot skatītas

149tādā procedūrā, kas atbilstot lietas izskatīšanai iestādē. Rajona

150(pilsētas) tiesa nevis veicot tiesas spriešanas funkciju, bet gan

151esot uzņēmusies "apsūdzības uzturētāja" lomu, kas būtu

152jānodrošina prokuroram. Tādējādi tiekot pārkāpta tiesas

153objektivitātes prasība, kas izriet no Satversmes 92. panta pirmā

154teikuma (sk. lietas materiālu 3. sēj. 98.-99. lpp.).

155Savukārt Saeima atbildes rakstā norāda, ka Kodeksa 213. pants

156un tajā norādīto administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas

157kārtība nodrošinot tiesas objektivitāti. Šajā procesā

158"apsūdzības uzturētāja" lomu uzņemoties nevis tiesa,

159bet gan institūcija, kas sastādījusi administratīvā pārkāpuma

160protokolu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 141.-143.

161lpp.).

162Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, kāda kārtība ir

163noteikta Kodeksa 213. pantā norādīto administratīvo pārkāpumu

164lietu izskatīšanai un vai tā nodrošina personai Satversmes 92.

165pantā noteiktās tiesības uz lietas objektīvu izspriešanu.

16611.1. Satversmes tiesas judikatūrā nostiprināta atziņa,

167ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība pieņemt procesuālos

168likumus un gan noteikt lietu kategorijas, kuras attiecīgajos

169procesos tiek skatītas, gan arī lemt par dažādu kategoriju lietu

170izskatīšanas kārtību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7.

171oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 17. punktu).

172Kodeksa III sadaļa reglamentē valsts institūcijas un

173amatpersonas, kas ir pilnvarotas izskatīt noteiktas

174administratīvo pārkāpumu lietas. Kodeksa 213. pants nosaka tās

175administratīvo pārkāpumu lietas, kuru izskatīšana ir rajona

176(pilsētas) tiesas tiesneša kompetencē. Tātad šīs lietas,

177atšķirībā no citām Kodeksā norādītajām lietām, pēc būtības

178neizskata vispirms kāda valsts institūcija (iestāde) vai

179amatpersona, bet gan uzreiz izskata tiesa, pildot kontrolējošās

180iestādes funkcijas.

181Tādējādi šobrīd administratīvo pārkāpumu lietās iespējams gan

182tas, ka lēmumu par administratīvo sodīšanu pieņem kontrolējošā

183iestāde un šis lēmums tiesā nonāk pārsūdzības rezultātā, gan arī

184tas, ka lēmumu par administratīvo sodīšanu pieņem rajona

185(pilsētas) tiesa, pildot kontrolējošās iestādes funkcijas.

186Kā norāda Saeima, šāda atšķirīga administratīvo pārkāpumu

187lietu izskatīšanas kārtība attiecas aptuveni uz 40 Kodeksā

188norādītajiem administratīvo pārkāpumu sastāviem, kuriem

189īstenojoties kā sankcija ir piemērojams administratīvais arests.

190Turklāt Kodeksa 213. pantā ir minēti arī tādi administratīvie

191pārkāpumi, kuru izskatīšanu to sevišķās dabas dēļ nebūtu

192pieļaujams uzticēt iestādei (amatpersonai), bet gan tikai tiesai,

193piemēram, iestāžu amatpersonu izdarītie administratīvie

194pārkāpumi. Lietu piekritība rajona (pilsētas) tiesai kā iestādei,

195kas pieņem sākotnējo lēmumu, ir noteikta tādēļ, ka par

196attiecīgajiem pārkāpumiem kā sankcija citstarp ir paredzēts

197arests. Tas ir ar brīvības atņemšanu saistīts sods, ko nevar

198uzlikt valsts pārvaldes iestāde, bet var uzlikt tikai tiesa

199(sk. lietas materiālu 3. sēj. 142. lpp.).

200Tātad likumdevējs savas rīcības brīvības ietvaros ir noteicis

201kārtību, kādā tiek izskatītas Kodeksa 213. pantā norādīto

202administratīvo pārkāpumu lietas.

20311.2. Kodeksa 289.16 panta pirmā daļa

204noteic, ka Kodeksa 213. pantā norādīto administratīvo pārkāpumu

205lietas izskata mutvārdu procesā, taisot spriedumu Kodeksa

206divdesmit otrajā nodaļā noteiktajā kārtībā, un gadījumos, kas nav

207noregulēti Kodeksa divdesmit otrajā nodaļā, piemērojot divdesmit

208trešajā "a" nodaļā noteikto regulējumu.

209No šajās Kodeksa nodaļās ietvertā regulējuma izriet tas, ka

210Kodeksa 213. pantā norādīto administratīvo pārkāpumu lietās

211kompetentā institūcija (amatpersona) uzsāk administratīvā

212pārkāpuma lietvedību un sastāda administratīvā pārkāpuma

213protokolu. Pēc administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas tā

214nosūta lietas materiālus rajona (pilsētas) tiesai pēc

215piekritības. Savukārt rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis izskata

216administratīvā pārkāpuma lietu pēc būtības mutvārdu procesā un

217sastāda vienu no šādiem spriedumiem: 1) par administratīvā soda

218uzlikšanu; 2) par lietvedības izbeigšanu; 3) par administratīvā

219pārkāpuma lietas nosūtīšanu pašvaldības administratīvajai

220komisijai jautājuma izlemšanai par audzinoša rakstura piespiedu

221līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajam.

222No Kodeksa 243. panta otrās daļas izriet tas, ka pierādīšanas

223pienākums tiesā ir iestādei, kas uzsākusi administratīvā

224pārkāpuma lietvedību. Atbilstoši Kodeksa 272. pantam tiesa,

225izskatot administratīvā pārkāpuma lietas materiālus un uzklausot

226tiesas sēdē lietas dalībniekus, izvērtē, vai ir izdarīts

227administratīvais pārkāpums un vai to ir izdarījusi pie

228administratīvās atbildības sauktā persona, kā arī noskaidro citus

229apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. Atšķirībā no

230citām administratīvo pārkāpumu lietām, Kodeksa 213. pantā minēto

231administratīvo pārkāpumu lietās tiesa personai var uzlikt

232administratīvo sodu.

233Nav pamatots R. Bētiņa uzskats, ka Kodeksa 213. pantā norādīto

234administratīvo pārkāpumu lietās "apsūdzības uzturētāja"

235lomu ir uzņēmusies tiesa. Kā pamatoti norāda tiesībsargs, Kodeksa

236213. pantā minēto administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas

237process pēc būtības neatšķiras no vispārējā procesa, kādā tiesa

238veic kontroli pār iestādes vai amatpersonas pieņemtā nolēmuma

239tiesiskumu un pamatotību (sk. lietas materiālu 4. sēj. 12.-14.

240lpp.). Administratīvā pārkāpuma procesā, atšķirībā no

241administratīvā procesa, nav piemērojams objektīvās izmeklēšanas

242princips, proti, tiesa nevar pēc savas iniciatīvas iegūt

243pierādījumus. Tas nav pieļaujams, jo tādā gadījumā tiesa pēc

244savas iniciatīvas vāktu pierādījumus par personas vainu (sk.:

245Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A. Administratīvās tiesības.

246Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 231. lpp.).

247Administratīvā pārkāpuma process tiesā notiek, pamatojoties uz

248pierādījumiem, ko ieguvusi kompetentā institūcija.

249Tātad Kodeksa 213. pantā norādīto administratīvo pārkāpumu

250lietas tiek izskatītas tādā kārtībā, kas nodrošina to objektīvu

251izspriešanu.

25211.3. Tāpat, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību

253tiesas judikatūru, R. Bētiņš norāda, ka objektivitātes prasības

254varot tikt pārkāptas, ja tiesa izskata lietu pēc būtības un

255apsūdz personu, klāt neesot prokuroram (sk. lietas materiālu

2563. sēj. 99. lpp.).

257Kā jau norādīts šā sprieduma 11.1. punktā, likumdevējam ir

258plaša rīcības brīvība lemt par dažādu kategoriju lietu

259izskatīšanas kārtību un citstarp noteikt arī gadījumus, kad

260lietas izskatīšanā piedalās prokurors.

261Kodeksa 242. pants noteic, ka prokuroram ir tiesības: 1)

262ierosināt lietvedību par administratīvo pārkāpumu; 2) iepazīties

263ar lietas materiāliem; 3) piedalīties lietas izskatīšanā; 4)

264iesniegt protestu par lēmumu lietā un lēmumu, kurš pieņemts par

265sūdzību administratīvā pārkāpuma lietā; 5) veikt citas

266Prokuratūras likumā paredzētās darbības. Kodeksā ir noteikts,

267kādos gadījumos administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanā var

268piedalīties prokurors. Kā izriet no Kodeksa, lietas izskatīšanā

269rajona (pilsētas) tiesā prokurors var piedalīties gadījumos, kad

270viņš iesniedzis protestu vai vērsies tiesā, apstrīdot iestādes

271(amatpersonas) lēmumu (sk. Kodeksa

272289.6-289.7 pantu).

273Tātad Kodekss neparedz, ka apsūdzības funkciju administratīvā

274pārkāpuma procesā īstenotu prokurors. Kā jau tika secināts šā

275sprieduma 11.2. punktā, Kodeksa 213. pantā norādīto

276administratīvo pārkāpumu lietās "apsūdzības uzturētāja"

277lomu uzņemas kompetentā institūcija (amatpersona), kas uzsāk

278administratīvā pārkāpuma lietvedību. No Satversmes 92. panta

279pirmā teikuma neizriet nedz personas subjektīvas tiesības prasīt

280prokurora piedalīšanos Kodeksa 213. pantā norādīta administratīvā

281pārkāpuma lietu izskatīšanā, nedz arī valsts pienākums šādas

282tiesības personai nodrošināt. Nav pamata uzskatīt, ka, izskatot

283lietu bez prokurora klātbūtnes, netiktu nodrošināta tās objektīva

284izspriešana.

285Līdz ar to Kodeksa 213. pants

286atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

28712. Pieteikumu iesniedzēji lūguši izvērtēt arī Kodeksa

288289.20 panta piektās un septītās daļas atbilstību

289Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

290Kodeksa 289.20 panta piektā daļa noteic: ja

291tiesnesis, kuram apelācijas sūdzība nodota izlemšanai, atzīst, ka

292apelācijas tiesvedības ierosināšana ir atsakāma, jo nepastāv tās

293ierosināšanas pamati, jautājumu par apelācijas tiesvedības

294ierosināšanu 10 dienu laikā izlemj trīs tiesneši koleģiāli.

295Atbilstoši Kodeksa 289.20 panta septītajai daļai

296gadījumā, kad tiesneši vienbalsīgi atzīst, ka nepastāv neviens no

297Kodeksa 289.17 panta trešajā daļā minētajiem

298apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem, viņi pieņem lēmumu

299par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību. Lēmumu sastāda

300rezolūcijas veidā, norādot tiesnešus, kuri to pieņēma. Lēmums nav

301pārsūdzams. Par pieņemto lēmumu paziņo apelācijas sūdzības

302iesniedzējam.

303Ņemot vērā to, ka Kodeksa 289.20 panta piektā un

304septītā daļa (turpmāk - apstrīdētās normas) noteic kārtību, kādā

305pieņemams lēmums par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību,

306ir lietderīgi šīs normas, ciktāl tas iespējams, aplūkot

307kopsakarā.

30813. No Satversmes 92. panta pirmā teikuma izriet valsts

309pienākums nodrošināt neatkarīgu tiesu izveidi un paredzēt

310taisnīgu lietu izskatīšanas procedūru (sk. Satversmes tiesas

3112008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 11.

312punktu).

313Kā jau secināts šā sprieduma 9.2. punktā, no Satversmes 92.

314panta pirmā teikuma izrietošās tiesību uz taisnīgu tiesu

315garantijas, kas ievērojamas krimināllietās, ir attiecinātas uz

316visām administratīvo pārkāpumu lietām. Tādēļ uz tām attiecas

317Konvencijas Septītā protokola 2. pants, kas reglamentē apelācijas

318tiesības krimināllietās.

319Likumdevējs Kodeksa 289.17 panta pirmajā daļā ir

320garantējis tiesības ikvienā administratīvā pārkāpuma lietā

321pieņemto nolēmumu pārsūdzēt apelācijas instances tiesā. Minētā

322tiesību norma noteic, ka rajona (pilsētas) tiesas pieņemto

323nolēmumu apelācijas kārtībā var pārsūdzēt apgabaltiesā, bet

324prokurors var iesniegt apelācijas protestu.

325Satversmes tiesa ir atzinusi: ja valsts šādas pārsūdzības

326iespējas ir paredzējusi, tiesas procesam jāatbilst tiesas

327pieejamības, taisnīgas procedūras un citiem tiesību uz taisnīgu

328tiesu aspektiem (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra

329sprieduma lietā Nr. 2013-02-01 11. punktu).

330Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētās normas neatbilst

331vairākiem tiesību uz taisnīgu tiesu aspektiem. Proti, tās liedzot

332pieeju apelācijas instances tiesai, paredzot tādu lietu

333izskatīšanas kārtību, kas nenodrošinot lietas izspriešanas

334objektivitāti, kā arī nenodrošinot tiesības uz motivētu tiesas

335nolēmumu.

336Apstrīdētās normas attiecas uz kārtību, kādā apgabaltiesas

337tiesnesis pēc sūdzības saņemšanas izlemj jautājumu par apelācijas

338tiesvedības ierosināšanu. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē,

339vai personai ir nodrošināta pieeja tiesai apelācijas tiesvedības

340ierosināšanas aspektā, kā arī jāpārbauda, vai jautājums par

341apelācijas tiesvedības ierosināšanu administratīvo pārkāpumu

342lietās tiek izskatīts tādā kārtībā, kas nodrošina to taisnīgu un

343objektīvu izlemšanu.

34414. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka viņi tiesai

345iesnieguši apelācijas sūdzības par pirmās instances tiesas

346spriedumiem, tomēr apelācijas instances tiesa, pamatojoties uz

347apstrīdētajām normām, esot atteikusies ierosināt apelācijas

348tiesvedību. Tādējādi Pieteikumu iesniedzējiem esot aizskartas

349Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz pieeju

350apelācijas instances tiesai.

351Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētās normas neliedz

352Pieteikumu iesniedzējiem pieeju apelācijas instances tiesai, jo

353viņiem esot nodrošinātas tiesības pārsūdzēt pirmās instances

354tiesas spriedumu.

35514.1. Valsts pienākums nodrošināt tiesības uz tiesas

356pieejamību administratīvo pārkāpumu lietās izpaužas tādējādi, ka

357personai ir jābūt nodrošinātām tiesībām uz pārsūdzību vismaz

358vienā instancē. Konvencijas Septītā protokola 2. panta izpratnē

359tiesības uz pārsūdzību ir nodrošinātas arī tad, ja personai

360vispirms jāvēršas tiesā ar lūgumu izskatīt tās iesniegto

361apelācijas sūdzību, neatkarīgi no tā, vai pēc iesniegtās

362apelācijas sūdzības apelācijas tiesvedība tiks uzsākta vai ne

363(sk.: Explanatory Report to the Protocol No. 7 to the

364Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental

365Freedoms, 1984, para. 19).

366Apstrīdētās normas neliedz personai pārsūdzēt pirmās instances

367tiesas spriedumu, bet gan noteic kārtību, kādā tiesa pieņem

368lēmumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību. Tādā

369veidā tiek nodrošināta procesuālā ekonomija. Arī Satversmes tiesa

370jau ir secinājusi, ka regulējums, kas paredz augstākas instances

371tiesai iespēju atteikties ierosināt tiesvedību, nodrošina tiesas

372darbības efektivitāti, dodot iespēju novirzīt resursus citu lietu

373izskatīšanai (sal.: Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra

374sprieduma lietā Nr. 2013-02-01 10. punkts). Tieslietu

375ministrija norāda, ka apstrīdētās normas šo mērķi sasniedz, jo

376pēc to pieņemšanas esot būtiski samazinājies neizskatīto

377administratīvo pārkāpumu lietu skaits apgabaltiesās un tādējādi

378esot iespējams novirzīt resursus citu lietu izskatīšanai (sk.

379lietas materiālu 1. sēj. 125.-128. lpp.).

380Atbilstoši Kodeksa 289.19 pantam pēc apelācijas

381sūdzības saņemšanas rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis pārbauda,

382vai ir ievērota apelācijas sūdzības iesniegšanas kārtība,

383citstarp pārliecinoties par to, vai sūdzībā ir norādīts kāds no

384Kodeksa 289.17 panta trešajā daļā noteiktajiem

385apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem. Ja šī kārtība ir

386ievērota, tiesnesis apelācijas sūdzību kopā ar lietas materiāliem

387nosūta apgabaltiesai pēc piekritības.

388Kā izriet no apstrīdētajām normām, saņemto apelācijas sūdzību

389sākotnēji izvērtē viens apgabaltiesas tiesnesis, citstarp

390iepazīstoties ar tās saturu, tiesas spriedumu un lietas

391materiāliem. Ja tiesnesis atzīst, ka nav pamata apelācijas

392tiesvedības ierosināšanai, tad jautājumu par apelācijas

393tiesvedības ierosināšanu izlemj trīs apgabaltiesas tiesneši

394koleģiāli. No Kodeksa izriet, ka apelācijas tiesvedība ierosināma

395tikai tad, ja tiesneši secina, ka pastāv vismaz viens no Kodeksa

396289.17 panta trešajā daļā noteiktajiem apelācijas

397tiesvedības ierosināšanas pamatiem.

398Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas

399neietverot skaidrus kritērijus, kādiem būtu jāatbilst apelācijas

400sūdzībai, un tādējādi pieļaujot lēmuma pieņemšanu uz tiesnešu

401subjektīva viedokļa pamata. Tomēr apstrīdētās normas nosaka

402vienīgi kārtību, kādā pieņemams lēmums par atteikšanos ierosināt

403apelācijas tiesvedību. Kritērijus, kas tiesai ir jāizvērtē, pirms

404tā pieņem lēmumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību,

405nosaka Kodeksa 289.17 panta trešā daļa, taču šī norma

406pieteikumos nav apstrīdēta. Satversmes tiesai nav pamata

407uzskatīt, ka tiesa, iepazinusies ar visiem lietas materiāliem,

408nevarētu vispusīgi un objektīvi izvērtēt, vai pastāv kāds no

409Kodeksa 289.17 panta trešajā daļā noteiktajiem

410apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem.

41114.2. No lietas materiāliem izriet tas, ka Pieteikumu

412iesniedzējiem pieeja apelācijas instances tiesai netika liegta.

413Pieteikumu iesniedzēji ir iesnieguši apelācijas sūdzības, un

414visas šīs sūdzības, izlemjot jautājumu par apelācijas tiesvedības

415ierosināšanu, ir izskatītas apelācijas instances tiesā, kura

416visos gadījumos ir secinājusi, ka nepastāv neviens no Kodeksa

417289.17 panta trešajā daļā noteiktajiem apelācijas

418tiesvedības ierosināšanas pamatiem (sk. lietas materiālu 1.

419sēj. 31. lpp., 2. sēj. 47. lpp., 3. sēj. 16., 53. un 115.

420lpp.).

421Līdz ar to apstrīdētās normas nodrošina personai no Satversmes

42292. panta pirmā teikuma izrietošās tiesības uz pieeju tiesai

423apelācijas tiesvedības ierosināšanas aspektā.

42415. A. Hāze pieteikumā norāda, ka apstrīdētās normas

425neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam arī tādēļ, ka

426tās liedz pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kuri lemj par

427apelācijas tiesvedības ierosināšanu. Tādējādi netiekot

428nodrošināta tiesas objektivitāte (sk. lietas materiālu 2. sēj.

4298.-9. lpp.).

430Savukārt Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētās normas

431tiešām liedz pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kuri izlemj

432jautājumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, tomēr pastāv

433citi līdzekļi, kas nodrošina šo tiesnešu objektivitāti. Turklāt

434A. Hāze pieteikumā neesot norādījis nedz argumentus, kas

435liecinātu par kāda tiesneša iespējamu neobjektivitāti, nedz arī

436to, ka viņš būtu vēlējies pieteikt kādam tiesnesim noraidījumu

437(sk. lietas materiālu 2. sēj. 69.-71. lpp.).

43815.1. Satversmes tiesa norādījusi, ka viens no

439Satversmes 92. panta pirmā teikuma elementiem ir arī tiesas

440objektivitātes jeb neitralitātes garantija (sk., piemēram,

441Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā Nr.

4422001-17-0106 secinājumu daļas 2. punktu un 2005. gada 15.

443februāra sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 6.3. punktu).

444Lai novērstu šaubas par tiesneša objektivitāti, lietas

445dalībniekiem tiek piešķirtas tiesības pieteikt tiesnesim

446noraidījumu. Tas ir procesuāls līdzeklis, kas palīdz kliedēt

447pamatotas un saprātīgas šaubas par tiesneša spēju objektīvi

448izspriest lietu (sal.: Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija

449sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 30.1. punkts). Satversmes

450tiesa jau atzinusi, ka noraidījuma institūts ir viens no tiesu

451objektivitātes nodrošināšanas līdzekļiem (sk. Satversmes

452tiesas 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2004-19-01

4537.2. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

454atzinusi, ka noraidījuma institūts ir viens no tiesu

455objektivitātes izvērtēšanas objektīvā testa elementiem, kura

456ietvaros citstarp tiek noskaidrots, vai uz tiesu, kas izskata

457konkrētu lietu, tiek attiecinātas pietiekamas procesuālas

458garantijas, lai tiktu izslēgtas jebkādas leģitīmas šaubas par tās

459objektivitāti (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

460Lielās palātas 2009. gada 15. oktobra sprieduma lietā

461"Micalleff v. Malta", pieteikums Nr. 17056/06, 93.

462punktu).

463No Kodeksa 289.8 panta sestās daļas izriet, ka

464lietas dalībniekiem ir tiesības pieteikt tiesnesim noraidījumu

465tikai tādā gadījumā, ja apelācijas tiesvedība ir ierosināta.

466Kodekss un tajā ietvertās apstrīdētās normas nepiešķir personai

467tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu

468par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, jo šajā procesa stadijā

469persona netiek informēta par to, kuri tiesneši minēto jautājumu

470izlems. Arī A. Hāze pieteikumā norāda, ka to, kuri tiesneši

471izskatījuši viņa iesniegto apelācijas sūdzību, viņš uzzinājis

472tikai tad, kad saņēmis lēmumu par atteikšanos ierosināt

473apelācijas tiesvedību (sk. lietas materiālu 2. sēj. 9.

474lpp.).

475Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai attiecībā uz

476apelācijas tiesvedības ierosināšanu administratīvo pārkāpumu

477lietās personai tiesības uz pieeju tiesai ir garantētas arī

478tiesas objektivitātes aspektā.

47915.2. Saeima atbildes rakstā ir norādījusi, ka tiesas

480objektivitāti tajā procesa stadijā, kurā tiek izlemts jautājums

481par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, nodrošina vairāki

482līdzekļi. Proti, no apstrīdētajām normām izrietot, ka lēmumu par

483atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību var pieņemt tikai

484trīs tiesneši koleģiāli. Turklāt šādam lēmumam vajagot būt

485pieņemtam vienbalsīgi. Ja kaut viens no trim tiesnešiem uzskata,

486ka pastāv vismaz viens no Kodeksa 289.17 panta trešajā

487daļā minētajiem apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem,

488tad tiesneši pieņemot lēmumu par apelācijas tiesvedības

489ierosināšanu. Turklāt arī šajā procesuālajā stadijā tiesnesim

490esot pienākums atstatīties, ja vienalga kādu apstākļu dēļ varētu

491rasties šaubas par viņa objektivitāti (sk. lietas materiālu 2.

492sēj. 70. lpp.).

493Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka pastāv vairāki veidi, kā

494nodrošināt tiesas objektivitāti (sal.: Satversmes tiesas 2005.

495gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 7.3.

496punkts).

497Satversmes 83. pants paredz, ka "tiesneši ir neatkarīgi

498un vienīgi likumam padoti". Satversmes 83. pantā ietvertais

499tiesnešu neatkarības princips prasa, lai tiesu sistēma

500nodrošinātu gan tiesas neatkarību kopumā, gan arī tiesneša

501neatkarību katrā konkrētajā lietā (sk. Satversmes tiesas 2015.

502gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17.3.

503punktu).

504Lietu izskatīšanas pamatprincipus nosaka likums "Par

505tiesu varu". Saskaņā ar minētā likuma 17. pantu tiesas

506pienākums ir, izskatot jebkuru lietu, noskaidrot objektīvo

507patiesību. Savukārt likuma "Par tiesu varu" 14. pantā

508noteikts tiesneša pienākums atstatīties no lietas izskatīšanas,

509ja viņš personiski tieši vai netieši ir ieinteresēts lietas

510iznākumā vai ja ir citi apstākļi, kas rada šaubas par viņa

511objektivitāti, kā arī likumā "Par interešu konflikta

512novēršanu valsts amatpersonu darbībā" paredzētajos

513gadījumos. Tātad gan Satversme, gan likums "Par tiesu

514varu" paredz tiesnešu neatkarības un objektivitātes

515garantijas.

516Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesneša noraidījuma

517institūts ir pakārtots tiesneša pienākumam atstatīties no lietas

518izskatīšanas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 15. februāra

519sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 7.3. punktu). Tātad atbildība

520par to, lai būtu nodrošinātas tiesības uz objektīvu lietas

521izskatīšanu, visupirms gulstas uz konkrēto tiesnesi, kurš izskata

522lietu.

523Lēmums par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību nav

524pārsūdzams. Tādēļ gadījumā, kad tiesnesim, kurš pieņēmis šādu

525lēmumu, vajadzēja atstatīties no lietas izskatīšanas, bet viņš to

526nav izdarījis, personai vairs nav procesuālu līdzekļu, ar kuriem

527tā varētu aizsargāt savas pamattiesības uz lietas objektīvu

528izskatīšanu. Tādā gadījumā tas, ka tiesnesim ir pienākums

529atstatīties no lietas izskatīšanas, nav pietiekama garantija tam,

530lai tiktu izslēgtas jebkādas leģitīmas šaubas par viņa

531objektivitāti.

53215.3. Saeima atbildes rakstā norāda, ka noraidījumu

533tiesnesim var pieteikt vienīgi tad, kad lieta tiek iztiesāta pēc

534būtības, nevis tad, kad tiek izlemti procesuāla rakstura

535jautājumi. Lemjot par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, tiekot

536izvērtēts tas, vai sūdzība ir pirmšķietami pamatota, proti, vai

537pastāv izredzes uz tās apmierināšanu. Tādēļ šajā procesa stadijā

538personai nevajadzētu būt nodrošinātai iespējai pieteikt

539noraidījumu tiesnesim (sk. lietas materiālu 2. sēj. 70.

540lpp.).

541Tomēr, kā jau tika secināts šā sprieduma 14.1. punktā,

542apelācijas instances tiesa, arī lemjot par apelācijas tiesvedības

543ierosināšanu, iepazīstas ar lietas materiāliem, pirmās instances

544tiesas spriedumu un iesniegtās sūdzības saturu. Ja apelācijas

545instances tiesa atsakās ierosināt apelācijas tiesvedību, tad tas

546ir galīgais nolēmums konkrētajā lietā. Jāņem vērā arī tas, ka uz

547administratīvo pārkāpumu lietām ir attiecināmas tādas pašas no

548Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošas tiesību uz taisnīgu

549tiesu garantijas kā krimināllietās. Lai nodrošinātu personas

550tiesības uz taisnīgu tiesu atbilstoši Satversmes 92. panta

551pirmajam teikumam, arī tajā procesa stadijā, kad tiek izlemts

552jautājums par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, lietas

553dalībniekiem jābūt nodrošinātām tiesībām līdz attiecīgā lēmuma

554pieņemšanai uzzināt, kuri tiesneši to pieņems, kā arī tiesībām

555pieteikt tiesnešiem noraidījumu.

556Līdz ar to apstrīdētās normas,

557ciktāl tās neparedz tiesības pieteikt noraidījumu apelācijas

558instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par

559atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā

560pārkāpuma lietā, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam

561teikumam.

56216. Pieteikumu iesniedzēji pauž arī tādu uzskatu, ka

563apstrīdētās normas liedz viņiem tiesības uz motivētu nolēmumu, jo

564apelācijas instances tiesa lēmumu par atteikšanos ierosināt

565apelācijas tiesvedību sastāda rezolūcijas veidā, nenorādot tā

566motīvus.

567Pienākums norādīt tiesas nolēmumā tā motīvus un apjoms, kādā

568tie jānorāda, ir atkarīgs no konkrētā nolēmuma rakstura un lietas

569apstākļiem, kas vērtējami katrā individuālajā gadījumā (sk.,

570piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994. gada 9. decembra

571sprieduma lietā "Ruiz Torija v. Spain", pieteikums Nr.

57218390/91, 29. punktu). Turklāt pienākums norādīt motīvus

573nenozīmē prasību sniegt detalizētu atbildi uz katru argumentu

574(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1999. gada 21. janvāra

575sprieduma lietā "García Ruiz v. Spain", pieteikums Nr.

57630544/96, 26. punktu). Tas it īpaši attiecas uz tiesas

577nolēmumiem, ar kuriem tiek izlemts jautājums par to, vai vispār

578tiks ierosināta apelācijas tiesvedība. Gadījumos, kad tiesa

579atsakās ierosināt tiesvedību, tai nav pienākuma sniegt detalizētu

580atteikuma pamatojumu, un atsevišķos gadījumos tai vispār nav

581pienākuma sniegt šādu pamatojumu [sk. Eiropas Cilvēktiesību

582tiesas 2009. gada 13. aprīļa sprieduma lietā "Kukkonen v.

583Finland (no. 2)", pieteikums Nr. 47628/06, 24. punktu un

5842001. gada 29. maija lēmumu lietā "Sawoniuk v. the United

585Kingdom", pieteikums Nr. 63716/00].

586Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka taisnīga tiesa kā

587pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process ietver arī

588tiesības uz motivētu tiesas nolēmumu (sal.: Satversmes tiesas

5892010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3.

590punkts). Motivēta nolēmuma mērķis ir nodrošināt, lai gan

591lietas dalībnieki, gan sabiedrība varētu saprast, kā tiesa

592nonākusi pie tieši tāda un ne citāda lietas iznākuma, tādējādi

593izslēdzot tiesas patvaļas iespējamību (sk. Eiropas

594Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 22. februāra sprieduma lietā

595"Lalmahomed v. the Netherlands", pieteikums Nr.

59626036/08, 43. punktu).

597Apstrīdētās normas regulē procesuālo kārtību, kādā tiek

598izlemts jautājums par atteikšanos ierosināt apelācijas

599tiesvedību. To, ka lēmumu par atteikšanos ierosināt apelācijas

600tiesvedību sastāda rezolūcijas veidā, expressis verbis

601noteic Kodeksa 289.20 panta septītā daļa.

602Tādēļ Satversmes tiesa vērtēs Kodeksa 289.20 panta

603septītās daļas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam

604teikumam.

60516.1. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka tālab, lai

606tiktu nodrošinātas personas tiesības uz taisnīgu tiesu,

607atteikumam ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā

608pārkāpuma lietā vajadzētu būt motivētam. Šim viedoklim,

609analizējot administratīvo pārkāpumu lietu raksturu un apelācijas

610instances tiesas kompetenci šo lietu izskatīšanā, pievienojas arī

611lietā pieaicinātās personas - tiesībsargs un E. Danovskis (sk.

612lietas materiālu 1. sēj. 132.-134. lpp. un 4. sēj. 18.-20.

613lpp.).

614Savukārt Saeima atbildes rakstos norāda, ka lēmumā par

615atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību, kas sastādīts

616rezolūcijas veidā, faktiski ir atspoguļota apelācijas instances

617tiesas pievienošanās pirmās instances tiesas nolēmumā paustajiem

618secinājumiem. Tādējādi faktisko apstākļu izklāsta un motīvu daļas

619trūkums tiesas lēmumā nebūt nenozīmējot to, ka šis lēmums

620pieņemts bez jebkāda pamata un neievērojot likuma prasības

621(sk., piemēram, lietas materiālu 2. sēj. 68. lpp.).

62216.1.1. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka motīvu

623nenorādīšana tiesas nolēmumā varētu būt pieļaujama tad, kad lieta

624tiek skatīta augstāka līmeņa tiesā. Proti, ja sūdzība iesniegta

625tikai par tiesas nolēmuma juridiskā pamatojuma nepareizību

626(materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumi) un tiesa ir

627atteikusi šīs sūdzības izskatīšanu pēc būtības, jo nav izredžu,

628ka tā varētu tikt apmierināta, motīvu trūkums tiesas nolēmumā var

629būt pieļaujams (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada

63013. oktobra sprieduma lietā "Talmane v. Latvia",

631pieteikums Nr. 47938/07, 29. punktu).

632Kodeksa 289.20 panta septītā daļa attiecas uz

633apelācijas instances tiesas lēmumu par atteikšanos ierosināt

634apelācijas tiesvedību. Lai tiktu ierosināta apelācijas tiesvedība

635atbilstoši Kodeksa 289.20 panta trešajai daļai,

636jāpastāv vismaz vienam apelācijas tiesvedības ierosināšanas

637pamatam un tam jābūt norādītam apelācijas sūdzībā. Proti, sūdzībā

638jānorāda, kādu materiālo tiesību normu pirmās instances tiesa ir

639nepareizi piemērojusi vai iztulkojusi vai kādu procesuālo tiesību

640normu tā pārkāpusi un kā tas ir ietekmējis lietas izspriešanu.

641Tāpat sūdzībā norādāms, kādus pierādījumus pirmās instances tiesa

642ir nepareizi novērtējusi, kā izpaužas lietas apstākļu juridiskā

643novērtējuma nepareizība un kā tas ir ietekmējis lietas

644izspriešanu.

645Tātad, lai izlemtu jautājumu par apelācijas tiesvedības

646ierosināšanu, tiesai jāpārbauda apelācijas sūdzībā norādītie

647iespējamie procesuālo un materiālo tiesību normu iztulkošanas vai

648piemērošanas pārkāpumi, kā arī japārliecinās par to, vai

649pirmšķietami konstatējams nepareizs lietas faktisko apstākļu

650juridiskais novērtējums, kas varēja ietekmēt lietas izspriešanu.

651Vienīgi pēc saņemtajā apelācijas sūdzībā ietverto argumentu

652izvērtēšanas, iepazīšanās ar pirmās instances tiesas spriedumu un

653citiem lietas materiāliem tiesa var izdarīt secinājumus par

654apelācijas tiesvedības ierosināšanas nepieciešamību. Gan Saeima,

655gan Tieslietu ministrija un tiesībsargs ir vienisprātis, ka

656apelācijas instances tiesa, lemjot par apelācijas tiesvedības

657ierosināšanu, vērtē personas apelācijas sūdzībā norādītos

658apsvērumus, lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, tostarp arī

659tos, kas attiecas uz personai izvirzītās apsūdzības un uzliktā

660soda pamatotību (sk. lietas materiālu 1. sēj. 68.-69. un 132.

661lpp., 4. sēj. 8. lpp.). Pieaicinātā persona A. Kovaļevska

662norāda, ka lēmumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību

663tiesa var pieņemt tikai tad, ja ir izvērtējusi sūdzību un

664konstatējusi Kodeksa 289.17 panta trešajā daļā

665noteikto tiesvedības ierosināšanas pamatu neesību (sk. lietas

666materiālu 1. sēj. 152. lpp.).

667Satversmes tiesa jau atzinusi, ka tiesas sprieduma

668pārsūdzēšana apelācijas kārtībā ir sūdzības iesniegšana par

669spriedumu, kas vēl nav stājies likumīgā spēkā. Pārsūdzības mērķis

670ir pārbaudīt tiesas nolēmuma tiesiskumu un pamatotību, kā arī

671novērst kļūdas, ko, iespējams, pieļāvusi zemākas instances tiesa

672(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā

673Nr. 2001-17-0106 secinājumu daļas 4. punktu).

674Atšķirībā no kasācijas instances tiesas, kurā, skatot

675jautājumus par materiālo un procesuālo normu piemērošanas

676pareizību, izšķirošā nozīme ir publiski tiesiskajām interesēm,

677apelācijas instances tiesā izšķirošā nozīme ir tieši lietas

678dalībnieku interesēm. Lai arī no Kodeksa izriet, ka tiesa,

679izlemjot jautājumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu,

680pārbauda to, vai pirmās instances tiesa ir pareizi piemērojusi

681materiālo un procesuālo tiesību normas, tomēr šajā procesa

682stadijā tiesas kompetencē ietilpst arī pierādījumu un lietas

683faktisko apstākļu izvērtēšana.

68416.1.2. No Kodeksa 289.20 panta septītās

685daļas izstrādes materiāliem secināms, ka regulējums, kas tiesai

686ļauj atteikties ierosināt apelācijas tiesvedību ar lēmumu, kas

687sastādīts rezolūcijas veidā, Kodeksā tika iekļauts, citstarp

688ņemot vērā to, ka analoģisks regulējums ir noteikts Civilprocesa

689likumā attiecībā uz maza apmēra prasības lietām (sk. 12.

690Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas

691apakškomisijas 2016. gada 8. marta sēdes protokolu Nr. 40 un

692audioierakstu lietas materiālu 1. sēj. 88.-90. lpp., kā arī

693Saeimas 2016. gada 19. maija sēdes stenogrammu).

694Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka starp dažādiem

695tiesvedības procesiem ir objektīvas atšķirības. Salīdzinot dažādu

696tiesas procesu tiesisko regulējumu, neapšaubāmi būtu iespējams

697atrast vairākas visiem procesiem kopīgas pazīmes. Tomēr tās

698nevarētu kalpot par pamatu prasībai šos procesus pilnībā vienādot

699(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta

700sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 27.2. punktu).

701Kā skaidrots juridiskajā literatūrā, administratīvo pārkāpumu

702process pēc būtības ir radniecīgs kriminālprocesam. Tajā

703institūcijas, kas ir tiesīgas izskatīt administratīvo pārkāpumu

704lietas, veic procesuālās darbības nolūkā noskaidrot visas

705administratīvā pārkāpuma sastāva pazīmes un to esības gadījumā

706lemt par administratīvā soda piemērošanu. Arī administratīvā

707atbildība ir viens no juridiskās atbildības veidiem, kas

708privātpersonai rada tiesiskās sekas. Tās izpaužas kā

709administratīvais sods par prettiesisku rīcību, kuras kaitīguma

710pakāpe nav tik liela, lai tiktu piemērota kriminālatbildība

711(sk.: Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A. Administratīvās

712tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 204.

713un 226. lpp.). Savukārt Civilprocesa likums nosaka

714tiesvedības kārtību civillietās, t. i., lietās, kurās tiesa

715izšķir privāttiesiskus strīdus. Civilprocesuālās tiesvedības

716būtība izpaužas galvenokārt tādējādi, ka tiesa, ievērojot pušu

717sacīkstes principu, izšķir pušu savstarpējos strīdus par

718aizskartām tiesībām un ar likumu aizsargātām interesēm (sk.

719Satversmes tiesas 2015. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr.

7202014-31-01 18.2. punktu).

721Tas apstāklis, ka konkrēts regulējums ir noteikts Civilprocesa

722likumā, nevar kalpot par pamatu tā iekļaušanai Kodeksā, jo

723administratīvo pārkāpumu procesā un civilprocesā tiesa vērtē

724atšķirīgas tiesiskās attiecības.

72516.1.3. Turklāt jāņem vērā tas, ka administratīvo

726pārkāpumu lietās nav paredzēta kasācijas instance, tādēļ

727apelācijas instances tiesas praksei ir būtiska nozīme

728vienveidīgas tiesu prakses veidošanā šīs kategorijas lietās.

729Arī 12. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas

730apakškomisijas 2016. gada 8. marta sēdē vairāki komisijas locekļi

731norādījuši, ka, skatot lietas tikai rajonu (pilsētu) tiesās vai

732apgabaltiesās, veidojas dažāda tiesu prakse, un secināts, ka

733vienotu tiesu praksi iespējams nodrošināt, piemēram, ar tiesu

734prakses apkopojumu un videokonferenču palīdzību (sk. 12.

735Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas

736apakškomisijas 2016. gada 8. marta sēdes protokolu Nr. 40 un

737audioierakstu lietas materiālu 1. sēj. 88.-90. lpp.).

738Tomēr, kā norāda lietā pieaicinātā persona E. Danovskis,

739administratīvo pārkāpumu lietās vienotas tiesu prakses veidošana

740ir būtiska problēma, tādēļ arī no šā aspekta būtu vēlama motīvu

741norādīšana tiesas lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas

742tiesvedību. Arī tādos gadījumos, kad apelācijas sūdzības

743iesniedzēju argumenti ir nepareizi, tieši šo nepareizo motīvu

744atspēkošanas rezultātā tiekot veidota judikatūra (sk. lietas

745materiālu 4. sēj. 20. lpp.). Arī Ģenerālprokuratūra uzskata,

746ka administratīvo pārkāpumu lietās trūkst vienotas tiesu prakses

747- par to liecinot principiālās atšķirības tiesību normu

748piemērošanā apgabaltiesās (sk. Ģenerālprokuratūras 2017. gada

74910. janvāra vēstuli "Par priekšlikumiem likumprojekta

750"Administratīvo pārkāpumu procesa likums" (Nr. 16/Lp12)

751otrajam lasījumam").

752Satversmes tiesa jau atzinusi, ka tiesiskas valsts principa

753būtiska sastāvdaļa ir tiesiskā noteiktība (sk., piemēram,

754Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr.

7552001-10-01 secinājumu daļas 8. punktu). Arī Eiropas

756Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka valsts ir atbildīga

757par savas tiesību sistēmas organizēšanu tādā veidā, lai pēc

758iespējas tiktu novērsta pretrunīgu tiesas nolēmumu pieņemšana

759(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2011. gada

76020. oktobra sprieduma lietā "Nejdet Şahin and Perihan Şahin

761v. Turkey", pieteikums Nr. 13279/05, 55. punktu).

762Vienveidīga tiesu prakse ir tāda prakse, ka līdzīgi gadījumi

763tiek izspriesti līdzīgi. Tādā veidā tiek nodrošināta taisnīguma

764principa ievērošana, tiesiskā noteiktība un veicināta sabiedrības

765uzticēšanās tiesām. Motīvu norādīšana tiesas nolēmumā ir viens no

766līdzekļiem, kas sekmē vienveidīgas tiesu prakses veidošanu.

76716.2. Lietas izskatīšanas procedūra ir taisnīga, ja ir

768ievērota prasība nodrošināt personai tiesības tikt uzklausītai

769(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā

770Nr. 2006-28-01 12. punktu).

771Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesības tikt uzklausītam

772tiek realizētas vairākos veidos - tostarp kā tiesības sagaidīt,

773ka tiesas nolēmums, ievērojot pušu izteikto viedokli, tiks

774argumentēts (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

775sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6.1.

776punktu).

777Tātad motīvu norādīšana tiesas nolēmumā ir viens no

778līdzekļiem, kas ļauj personai pārliecināties, ka tā ir uzklausīta

779un tās sniegtie argumenti ir izvērtēti. Tas ir īpaši svarīgi

780tieši tiesas nolēmumā krimināllietā, jo apsūdzētā izpratne par

781to, kādēļ viņš ir atzīts par vainīgu noziedzīgā nodarījumā,

782visupirms izriet no nolēmuma motīviem. Motivēts nolēmums

783apliecina, ka apsūdzētais ir uzklausīts, un tādējādi veicina arī

784to, ka viņš atzīst tiesas izdarītos secinājumus (sk. Eiropas

785Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2010. gada 16. novembra

786sprieduma lietā "Taxquet v. Belgium", pieteikums Nr.

787926/05, 91. punktu). Tā kā uz administratīvo pārkāpumu

788lietām attiecināmas tādas pašas no Satversmes 92. panta pirmā

789teikuma izrietošas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas, kādas ir

790krimināllietās, iepriekš minētais vienlīdz attiecas arī uz

791administratīvo pārkāpumu lietām.

792Saskaņā ar Kodeksa 289.20 panta septīto daļu lēmumu

793sastāda rezolūcijas veidā, norādot tiesnešus, kuri to pieņēmuši.

794Kodeksa 289.15 panta pirmajā daļā ir noteikts, ka,

795izlemjot procesuāla rakstura jautājumus, lēmumu sastāda atsevišķa

796procesuālā dokumenta veidā, rezolūcijas veidā vai ieraksta tiesas

797sēdes protokolā. Lēmumu var noformēt rezolūcijas veidā vai

798ierakstīt tiesas sēdes protokolā, ja tas nav pārsūdzams. Minētās

799tiesību normas otrajā daļā noteikts, ka lēmumā, ko sastāda

800atsevišķa procesuālā dokumenta veidā, citstarp norādāmi arī šā

801lēmuma motīvi.

802Kodeksā nav ietverts regulējums attiecībā uz to, kādam jābūt

803rezolūcijas saturam. No Kodeksa 289.20 panta septītās

804daļas izstrādes materiāliem secināms, ka regulējums, kas ļauj

805tiesai atteikties ierosināt apelācijas tiesvedību ar lēmumu, kas

806sastādīts rezolūcijas veidā, tika pieņemts tādēļ, ka aptuveni 70

807procentos gadījumu sūdzībā tiek atkārtoti tie paši argumenti,

808kurus tiesa jau vienreiz ir izvērtējusi. Faktiski sūdzība tiek

809iesniegta tādēļ, lai panāktu to, ka rajona (pilsētas) tiesas

810spriedums nestājas spēkā. Tādos gadījumos tiesai nākas atkārtoti

811vērtēt un sniegt nolēmumos atbildes uz tiem argumentiem, kas

812vienreiz jau ir izvērtēti un zemākas instances tiesā noraidīti kā

813nepamatoti (sk. 12. Saeimas Juridiskās komisijas

814Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2016. gada 5. aprīļa

815sēdes protokolu Nr. 42 un audioierakstu lietas materiālu 1. sēj.

81691.-93. lpp.).

817Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesību normu nevar

818izprast ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā

819tā funkcionē (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. jūnija

820sprieduma lietā Nr. 2012-26-03 12.1. punktu). Lietas

821sagatavošanas laikā no apgabaltiesām iegūtā informācija

822apstiprina, ka tās, piemērojot Kodeksa 289.20 panta

823septīto daļu, lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas

824tiesvedību nenorāda šāda lēmuma pieņemšanas motīvus (sk.

825lietas materiālu 1. sēj. 135.-137. lpp. un 4. sēj. 3. lpp.).

826Tāpat lietas materiālos esošie lēmumi neietver pamatojumu tam,

827kādēļ konkrētajā gadījumā apelācijas tiesvedības ierosināšana

828atteikta (sk. lietas materiālu 1. sēj. 31. lpp., 2. sēj. 47.

829lpp., 3. sēj. 16., 53. un 115. lpp.). Arī citos procesuālajos

830likumos ir noteikts, ka rezolūcijas forma neparedz motīvu

831norādīšanu. Proti, Civilprocesa likuma 229. panta otrā daļa

832noteic, ka gadījumā, ja lēmumu sastāda rezolūcijas veidā, tajā

833norāda tikai lēmuma pieņemšanas laiku un vietu, tiesas nosaukumu

834un sastāvu, kā arī tiesas vai tiesneša nolēmumu.

835Kā norāda lietā pieaicinātā persona E. Danovskis, tādā

836gadījumā, kad apelācijas sūdzībā ir atkārtoti tie paši argumenti,

837kuri bija iekļauti sūdzībā rajona (pilsētas) tiesai un kurus

838tiesa jau izvērtējusi un noraidījusi kā nepareizus, apelācijas

839instances tiesai nebūtu pienākuma atkārtoti sniegt uz tiem

840atbildi. Tādā gadījumā tiesa varot norādīt, ka šie argumenti jau

841ir pietiekami analizēti rajona (pilsētas) tiesas nolēmumā un

842apelācijas instances tiesa tiem pievienojas (sk. lietas

843materiālu 4. sēj. 20. lpp.). Tomēr, ievērojot apelācijas

844instances tiesas kompetenci administratīvo pārkāpumu lietu

845izskatīšanā, apelācijas sūdzībā var tikt izvirzīti tādi

846argumenti, citstarp arī attiecībā uz personas vainu pārkāpuma

847izdarīšanā un personai piemēroto sodu, kurus pirmās instances

848tiesa nav vērtējusi. It īpaši tas attiecas uz Kodeksa 213. pantā

849norādīto administratīvo pārkāpumu lietām, jo tajās apelācijas

850sūdzības iesniegšana ir tās iesniedzēja pirmā un vienīgā iespēja

851izteikt iebildumus pret viņa atzīšanu par vainīgu pārkāpuma

852izdarīšanā un viņam piemēroto sodu. Šādos gadījumos rezolūcijas

853veidā pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt apelācijas

854tiesvedību liedz personai pārliecināties par to, ka tiesa

855izteiktos iebildumus ir izvērtējusi, un uzzināt, kādu iemeslu dēļ

856šie iebildumi ir noraidīti.

857Saeima un lietā pieaicinātās personas Tieslietu ministrija un

858A. Kovaļevska norāda: lai gan Kodeksa 289.20 panta

859septītajā daļā noteikts, ka lēmumu pieņem rezolūcijas veidā, tas

860neliedz apelācijas instances tiesai īpaši nozīmīgās lietās

861norādīt motīvus, kuru dēļ pieņemts lēmums par atteikšanos

862ierosināt apelācijas tiesvedību (sk. lietas materiālu 1. sēj.

86374.-75., 153.-154. lpp. un 4. sēj. 8. lpp.). Lietas

864sagatavošanas laikā iegūtā informācija liecina, ka Latgales

865apgabaltiesa, atšķirībā no citām apgabaltiesām, lēmumus par

866atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību sastāda atsevišķa

867procesuāla dokumenta veidā, tajā iekļaujot arī motīvu daļu

868(sk. lietas materiālu 4. sēj. 1. lpp.). Tomēr Kodeksa

869289.20 panta septītā daļa ir formulēta imperatīvi,

870paredzot, ka lēmumu sastāda rezolūcijas veidā. Savukārt

871rezolūcijas forma neprasa to, lai lēmumā tiktu ietverta arī

872motīvu daļa.

873Satversmes tiesa secina, ka no Satversmes 92. panta pirmā

874teikuma neizriet tiesas pienākums sniegt detalizētu atbildi uz

875katru sūdzības iesniedzēja argumentu. Tomēr motīvu norādīšana

876tiesas lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību ir

877viens no līdzekļiem, kas sekmētu vienveidīgas tiesu prakses

878veidošanu administratīvo pārkāpumu lietās. Izskatāmajā lietā no

879Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošās tiesību uz taisnīgu

880tiesu garantijas liek motivēt nolēmumu tā, lai gan apelācijas

881sūdzības iesniedzējs, gan sabiedrība varētu saprast, kā tiesa

882nonākusi pie tieši tāda un ne citāda lēmuma, tādējādi apliecinot

883arī to, ka persona ir uzklausīta un tiesas lēmums nav balstīts uz

884patvaļīgiem un subjektīviem motīviem. Motīvu izklāsta apjoms

885katrā konkrētā gadījumā var būt atšķirīgs, tomēr tam jābūt tādam,

886lai persona varētu saprast, kādēļ apelācijas tiesvedība netiek

887ierosināta.

888Līdz ar to Kodeksa 289.20

889panta septītā daļa, ciktāl tā neparedz tiesas pienākumu lēmumā

890par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā

891pārkāpuma lietā ietvert šā lēmuma motīvus, neatbilst Satversmes

89292. panta pirmajam teikumam.

89317. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

894daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

895neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

896par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

897dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

898Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa

899var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā

900tiesību norma (akts), kas atzīta par neatbilstošu augstāka

901juridiska spēka tiesību normai.

902Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāapsver, no kura brīža

903Kodeksa normas, kas atzītas par neatbilstošām Satversmes 92.

904panta pirmajam teikumam, atzīstamas par spēkā neesošām.

90517.1. A. Hāze lūdzis atzīt Kodeksa 289.20

906panta piekto un septīto daļu par spēkā neesošām no to pieņemšanas

907brīža (sk. lietas materiālu 2. sēj. 23. lpp.).

908Satversmes tiesa secina, ka šajā gadījumā ir nepieciešams un

909pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošās normas vēl kādu laiku

910paliek spēkā, lai dotu iespēju likumdevējam pieņemt jaunu

911tiesisko regulējumu - izdarīt attiecīgus grozījumus Kodeksā.

912Ievērojot to, ka likumdevējam jaunā tiesiskā regulējuma

913pieņemšanai nepieciešams saprātīgs laika posms, apstrīdēto normu

914atcelšanai šajā gadījumā nevar noteikt vispārēju atpakaļvērstu

915spēku vai atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no

916Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas (sal.,

917piemēram: Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma

918lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3. punkts un 2016. gada 29.

919aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 17. punkts).

920Ievērojot iepriekš minēto, Kodeksa 289.20 panta

921piektā un septītā daļa, ciktāl tās neparedz tiesības pieteikt

922noraidījumu apelācijas instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj

923jautājumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību

924administratīvā pārkāpuma lietā, atzīstamas par spēkā neesošām no

9252018. gada 30. novembra.

926Lai nodrošinātu A. Hāzes tiesības uz taisnīgu tiesu, attiecībā

927uz viņu Kodeksa 289.20 panta piektā un septītā daļa,

928ciktāl tās neparedz tiesības pieteikt noraidījumu apelācijas

929instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par

930atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā

931pārkāpuma lietā, atzīstamas par spēkā neesošām no šā sprieduma

932publicēšanas brīža.

93317.2. Izskatāmajā lietā R. Bētiņš un M. Kalniņš ir

934izteikuši lūgumu atzīt Kodeksa 289.20 panta septīto

935daļu par spēkā neesošu no viņu pamattiesību aizskāruma rašanās

936brīža (sk. lietas materiālu 2. sēj. 91. lpp. un 3. sēj. 102.

937lpp.).

938Satversmes tiesa ņem vērā to, ka izskatāmā lieta ir ierosināta

939pēc konstitucionālajām sūdzībām. Satversmes tiesas uzdevums ir

940pēc iespējas novērst personas pamattiesību aizskārumu (sk.,

941piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma

942lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu).

943Kodeksa 289.20 panta septītā daļa Pieteikumu

944iesniedzējiem ir piemērota ar tādiem apelācijas instances tiesu

945lēmumiem par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību, kuri

946jau stājušies spēkā. Lēmums par atteikšanos ierosināt apelācijas

947tiesvedību attiecībā uz A. Stepanovu tika pieņemts 2016. gada 1.

948novembrī, attiecībā uz A. Hāzi - 2017. gada 12. maijā -,

949attiecībā uz R. Bētiņu - 2017. gada 10. aprīlī -, attiecībā uz M.

950Kalniņu - 2017. gada 10. augustā -, bet attiecībā uz sabiedrību

951ar ierobežotu atbildību "Alcamo" - 2017. gada 9. maijā.

952Tātad katrs no minētajiem datumiem uzskatāms par attiecīgā

953Pieteikumu iesniedzēja pamattiesību aizskāruma rašanās brīdi.

954Saskaņā ar Kodeksa 289.20 panta septīto daļu

955apelācijas instances tiesas lēmums par atteikšanos ierosināt

956apelācijas tiesvedību nav pārsūdzams. Tātad personām, kuru

957pamattiesības uz motivētu tiesas nolēmumu ir aizskartas, nav

958iespēju aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību

959aizsardzības līdzekļiem un vēršanās Satversmes tiesā ir vienīgais

960līdzeklis, ar kuru šīs personas var aizsargāt savas

961pamattiesības.

962Ja Pieteikumu iesniedzējiem un citām personām, kuras savu

963pamattiesību aizsardzībai jau līdz šā sprieduma spēkā stāšanās

964dienai ir vērsušās Satversmes tiesā, nebūtu iespēju aizsargāt

965savas tiesības, tad netiktu nodrošinātas šo personu tiesības uz

966taisnīgu tiesu. Motīvu norādīšana tiesas lēmumā novērstu šo

967personu pamattiesību aizskārumu, ļaujot pārliecināties par to, kā

968tiesa nonākusi pie tieši tāda un ne citāda lietas iznākuma.

969Lai nodrošinātu Pieteikumu iesniedzēju un to personu tiesību

970aizsardzību, kuras savu pamattiesību aizsardzībai ir līdz šā

971sprieduma spēkā stāšanās dienai vērsušās Satversmes tiesā, kā arī

972dotu šīm personām iespēju iesniegt pieteikumu sakarā ar

973jaunatklātiem apstākļiem, Kodeksa 289.20 panta septītā

974daļa, ciktāl tā neparedz tiesas pienākumu lēmumā par atteikšanos

975ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā

976ietvert šā lēmuma motīvus, atzīstama par spēkā neesošu no

977pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

97817.3. Satversmes tiesai, izmantojot tai Satversmes

979tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju

980robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no

981brīža, kad apstrīdētā norma tiek atzīta par spēkā neesošu, līdz

982brīdim, kad likumdevējs tās vietā pieņems jaunu normu, neradītu

983personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī

984nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

985(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

986Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2013. gada 31. janvāra sprieduma

987lietā Nr. 2012-09-01 16.1. punktu). Apstrīdētās normas

988atzīšana par spēkā neesošu nedrīkst radīt jaunus Satversmē

989noteikto pamattiesību aizskārumus (sk. Satversmes tiesas 2016.

990gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 17.

991punktu).

992Satversmes tiesa secinājusi: ja ir aizskartas personai

993Satversmē noteiktās pamattiesības, šī persona ir tiesīga vērsties

994tiesā, atsaucoties tieši uz attiecīgo Satversmes normu (sk.

995Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.

9962001-07-0103 secinājumu daļu). Izskatot administratīvo

997pārkāpumu lietas apelācijas instances tiesā, ir jāaizsargā to

998personu pamattiesības, kuras iesniegušas apelācijas sūdzību par

999rajona (pilsētas) tiesas spriedumu. Satversmes tiesa vērš

1000uzmanību uz to, ka līdz jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanai šo

1001personu tiesības uz motivētu nolēmumu nodrošināmas, tieši

1002piemērojot Satversmes 92. pantu un šajā spriedumā izteiktās

1003atziņas.

1004Nolēmumu

1005daļa

1006Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

1007Satversmes tiesa

1008nosprieda:

10091. Atzīt Latvijas Administratīvo

1010pārkāpumu kodeksa 213. pantu par atbilstošu Latvijas Republikas

1011Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

10122. Atzīt Latvijas Administratīvo

1013pārkāpumu kodeksa 289.20 panta piekto un septīto daļu,

1014ciktāl tās neparedz tiesības pieteikt noraidījumu apelācijas

1015instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par

1016atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā

1017pārkāpuma lietā, par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes

101892. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošām no 2018. gada 30.

1019novembra.

10203. Attiecībā uz konstitucionālās

1021sūdzības iesniedzēju Alvi Hāzi atzīt Latvijas Administratīvo

1022pārkāpumu kodeksa 289.20 panta piekto un septīto daļu,

1023ciktāl tās neparedz tiesības pieteikt noraidījumu apelācijas

1024instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par

1025atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā

1026pārkāpuma lietā, par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes

102792. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošām no šā sprieduma

1028publicēšanas dienas.

10294. Atzīt Latvijas Administratīvo

1030pārkāpumu kodeksa 289.20 panta septīto daļu, ciktāl tā

1031neparedz tiesas pienākumu lēmumā par atteikšanos ierosināt

1032apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā ietvert šā

1033lēmuma motīvus, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

103492. panta pirmajam teikumam.

10355. Attiecībā uz konstitucionālo

1036sūdzību iesniedzējiem Alekseju Stepanovu, Alvi Hāzi, Raimondu

1037Bētiņu, Mārtiņu Kalniņu un sabiedrību ar ierobežotu atbildību

1038"Alcamo" un personām, kuras savu pamattiesību

1039aizsardzībai ir līdz šā sprieduma spēkā stāšanās dienai vērsušās

1040Satversmes tiesā, atzīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

1041289.20 panta septīto daļu, ciktāl tā neparedz tiesas

1042pienākumu lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību

1043administratīvā pārkāpuma lietā ietvert šā lēmuma motīvus, par

1044neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam

1045teikumam un spēkā neesošu no attiecīgā konstitucionālās sūdzības

1046iesniedzēja pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

1047Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

1048Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

1049Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

1050Ziemele