92. pants
paredz valstij gan pienākumu izveidot attiecīgu tiesu

institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt procesuālās

normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas

nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2008. gada 9. maija

sprieduma lietā Nr. 2007-24-01 8. punktu).

Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs

tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas

tiesības -, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu

līdztiesības un sacīkstes principu, tiesības tikt uzklausītam,

tiesības uz motivētu tiesas spriedumu, kā arī tiesības uz

pārsūdzību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra

sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu un 2010. gada 17.

maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3. punktu). Tāpēc

valsts pienākums ir izveidot tādu lietu izskatīšanas kārtību, lai

persona varētu efektīvi aizsargāt savas tiesības un likumīgās

intereses.

9.1. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību

saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā. Valsts pienākums pildīt starptautiskās

saistības cilvēktiesību jomā citstarp ir ietverts Satversmes 89.

pantā, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Konstitucionālā

likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto

cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību

normām (sal.: Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta

sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punkts un

2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11.

punkts).

Izskatāmajā lietā Satversmes 92. panta pirmais teikums ir

vērtējams citstarp kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā

Nr. 2012-15-01 12. punktu). Interpretējot Satversmes un

Konvencijas normas, jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu to

harmoniju (sal.: Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra

sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 10. punkts).

9.2. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka administratīvo

pārkāpumu lietas ir pielīdzināmas krimināllietām Konvencijas 6.

panta izpratnē un tāpēc arī uz tām ir attiecināmas tādas pašas no

tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietošas garantijas, kādas ir

krimināllietās (sk., piemēram, lietas materiālu 2. sēj.

84.-85. lpp.).

Satversmes tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūru (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 8.

jūnija sprieduma lietā "Engel and Others v. the

Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71; Nr. 5101/71; Nr.

5102/71; Nr. 5354/72; Nr. 5370/72, 82. punktu), ir norādījusi

trīs kritērijus, pēc kuriem var konstatēt, vai attiecīgā lieta ir

skatāma Konvencijas 6. panta 1. punkta krimināltiesiskajā

aspektā. Šie kritēriji ir šādi:

1) konkrētā nodarījuma kvalifikācija valsts tiesību aktos, to

saistot ar krimināltiesībām;

2) konkrētā nodarījuma raksturs un smagums;

3) attiecīgajai personai par nodarījumu draudošā soda bardzība

(sk. Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā

Nr. 2015-25-01 13. un 14. punktu).

Lai būtu piemērojams Konvencijas 6. pants tā

krimināltiesiskajā aspektā, pietiek ar to, ka izpildās kaut viens

no minētajiem kritērijiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2003. gada 11. februāra sprieduma lietā "Ringvold v.

Norway", pieteikums Nr. 34964/97, 36.-42. punktu un 1976.

gada 8. jūnija sprieduma lietā "Engel and Others v. the

Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71; Nr. 5101/71; Nr.

5102/71; Nr. 5354/72; Nr. 5370/72, 82. punktu). Tātad

gadījumā, ja tiktu atzīts pārkāpuma krimināltiesiskais raksturs

pēc būtības vai ja par konkrēto pārkāpumu personai draudētu tāda

sankcija, kas pēc sava rakstura un smaguma vispārīgi iederētos

krimināltiesību jomā, Konvencijas 6. panta 1. punkts tā

krimināltiesiskajā aspektā būtu piemērojams. Otrais un trešais

kritērijs ir alternatīvi. Ja katra atsevišķā kritērija

izvērtēšanas rezultātā nav iespējams nonākt pie skaidra

secinājuma, tad šo kritēriju pārbaudē pieļaujama arī kumulatīvas

pieejas izmantošana (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007.

gada 31. jūlija sprieduma lietā "Zaicevs pret Latviju",

pieteikums Nr. 65022/01, 31. punktu).

Kodeksā citstarp ir ietverti tādi administratīvo pārkāpumu

sastāvi, kuriem īstenojoties kā sankciju var piemērot naudas

sodu, kas pēc apmēra atbilst krimināltiesiskai sankcijai

pielīdzināmam sodam, vai administratīvo arestu. No pieteikumiem

pievienotajiem dokumentiem izriet, ka katram no Pieteikumu

iesniedzējiem kā sankcija piemērots kāds no šiem soda veidiem

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 16.-24. lpp., 2. sēj. 41.-46. un

149.-156. lpp., 3. sēj. 58.-65. un 106.-110. lpp.).

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka gadījumā, ja par

administratīvo pārkāpumu var tikt piemērots krimināltiesiskai

sankcijai pielīdzināms sods, uz to attiecināms Konvencijas 6.

panta 1. punkts tā krimināltiesiskajā aspektā (sal.:

Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr.

2012-15-01 13.2.2. punkts).

Tomēr Kodeksā ir ietverti arī tādi administratīvo pārkāpumu

sastāvi, kuriem īstenojoties piemērojamais sods pēc tā rakstura

un bardzības nav uzskatāms par krimināltiesiskai sankcijai

pielīdzināmu sodu. Piemēram, par administratīvā pārkāpuma

izdarīšanu var piemērot brīdinājumu. Turklāt atbilstoši Kodeksa

26. panta pirmajai daļai arī naudas sodu var piemērot minimālā,

proti, divu euro apmērā.

Ja konkrētā lieta ir pielīdzināma krimināllietai Konvencijas

6. panta izpratnē, uz to attiecas arī Konvencijas Septītā

protokola 2. pants. Tas noteic, ka ikvienai personai, kuru tiesa

atzinusi par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, ir

tiesības uz vainas pierādījuma vai sprieduma pārskatīšanu

augstākā instancē. Tas pats pants paredz, ka izņēmumi šo tiesību

īstenošanā ir pieļaujami, piemēram, attiecībā uz maznozīmīgiem

pārkāpumiem.

Tātad Konvencijas Septītā protokola 2. panta minimālais

standarts noteic valsts pienākumu nodrošināt pārsūdzības tiesības

tajās lietās, kas ir pielīdzināmas krimināllietām Konvencijas 6.

panta izpratnē, ja vien valsts nav izmantojusi tiesības paredzēt

citādu procedūru, piemēram, attiecībā uz maznozīmīgiem

pārkāpumiem.

Tomēr likumdevējs ir tiesīgs noteikt augstāku pamattiesību

aizsardzības līmeni, nekā nosaka Konvencija, un no Konvencijas 6.

panta 1. punkta izrietošās tiesības un procesuālās garantijas,

kas paredzētas krimināllietās, attiecināt arī uz administratīvo

pārkāpumu lietām. Likumdevējs Kodeksa 289.17 panta

pirmajā daļā ir noteicis tiesības ikvienā administratīvā

pārkāpuma lietā pieņemto nolēmumu pārsūdzēt augstākā instancē un

nav paredzējis izņēmumus pat attiecībā uz maznozīmīgiem

pārkāpumiem. Tātad likumdevējs no Satversmes 92. panta pirmā

teikuma izrietošās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas ir

attiecinājis uz visām administratīvo pārkāpumu lietām.

Līdz ar to valsts pienākums ir

izveidot tādu administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas

kārtību, kas personai nodrošinātu no Satversmes 92. panta pirmā

teikuma izrietošas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas - tādas

pašas kā krimināllietās.

10. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka vairākas Kodeksa

normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo tās

nenodrošinot pienācīgu, tiesiskai valstij atbilstošu procesu,

kurā tiek izskatītas administratīvo pārkāpumu lietas. Proti,

Kodeksa 289.20 panta piektā un septītā daļa liedzot

pieeju apelācijas instances tiesai, nenodrošinot tiesības uz

motivētu tiesas nolēmumu, kā arī paredzot tādu lietas

izskatīšanas kārtību, kas nenodrošinot lietas izspriešanas

objektivitāti. Savukārt Kodeksa 213. pants neatbilstot Satversmes

92. panta pirmajam teikumam tāpēc, ka, izskatot minētajā tiesību

normā norādīto administratīvo pārkāpumu lietas, netiekot

nodrošināta tiesas objektivitāte.

Ievērojot to, ka Kodeksa 213. pants attiecas uz administratīvo

pārkāpumu lietu izskatīšanu pirmās instances tiesā, bet pārējās

apstrīdētās Kodeksa normas nosaka kārtību, kādā pieņemams lēmums

par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību, Satversmes tiesa

visupirms izvērtēs Kodeksa 213. panta atbilstību Satversmes 92.

panta pirmajam teikumam.

11. R. Bētiņš pieteikumā norāda, ka Kodeksa 213. pants

neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo šajā tiesību

normā norādīto administratīvo pārkāpumu lietas tiekot skatītas

tādā procedūrā, kas atbilstot lietas izskatīšanai iestādē. Rajona

(pilsētas) tiesa nevis veicot tiesas spriešanas funkciju, bet gan

esot uzņēmusies "apsūdzības uzturētāja" lomu, kas būtu

jānodrošina prokuroram. Tādējādi tiekot pārkāpta tiesas

objektivitātes prasība, kas izriet no Satversmes 92. panta pirmā

teikuma (sk. lietas materiālu 3. sēj. 98.-99. lpp.).

Savukārt Saeima atbildes rakstā norāda, ka Kodeksa 213. pants

un tajā norādīto administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas

kārtība nodrošinot tiesas objektivitāti. Šajā procesā

"apsūdzības uzturētāja" lomu uzņemoties nevis tiesa,

bet gan institūcija, kas sastādījusi administratīvā pārkāpuma

protokolu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 141.-143.

lpp.).

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, kāda kārtība ir

noteikta Kodeksa 213. pantā norādīto administratīvo pārkāpumu

lietu izskatīšanai un vai tā nodrošina personai Satversmes 92.

pantā noteiktās tiesības uz lietas objektīvu izspriešanu.

11.1. Satversmes tiesas judikatūrā nostiprināta atziņa,

ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība pieņemt procesuālos

likumus un gan noteikt lietu kategorijas, kuras attiecīgajos

procesos tiek skatītas, gan arī lemt par dažādu kategoriju lietu

izskatīšanas kārtību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 17. punktu).

Kodeksa III sadaļa reglamentē valsts institūcijas un

amatpersonas, kas ir pilnvarotas izskatīt noteiktas

administratīvo pārkāpumu lietas. Kodeksa 213. pants nosaka tās

administratīvo pārkāpumu lietas, kuru izskatīšana ir rajona

(pilsētas) tiesas tiesneša kompetencē. Tātad šīs lietas,

atšķirībā no citām Kodeksā norādītajām lietām, pēc būtības

neizskata vispirms kāda valsts institūcija (iestāde) vai

amatpersona, bet gan uzreiz izskata tiesa, pildot kontrolējošās

iestādes funkcijas.

Tādējādi šobrīd administratīvo pārkāpumu lietās iespējams gan

tas, ka lēmumu par administratīvo sodīšanu pieņem kontrolējošā

iestāde un šis lēmums tiesā nonāk pārsūdzības rezultātā, gan arī

tas, ka lēmumu par administratīvo sodīšanu pieņem rajona

(pilsētas) tiesa, pildot kontrolējošās iestādes funkcijas.

Kā norāda Saeima, šāda atšķirīga administratīvo pārkāpumu

lietu izskatīšanas kārtība attiecas aptuveni uz 40 Kodeksā

norādītajiem administratīvo pārkāpumu sastāviem, kuriem

īstenojoties kā sankcija ir piemērojams administratīvais arests.

Turklāt Kodeksa 213. pantā ir minēti arī tādi administratīvie

pārkāpumi, kuru izskatīšanu to sevišķās dabas dēļ nebūtu

pieļaujams uzticēt iestādei (amatpersonai), bet gan tikai tiesai,

piemēram, iestāžu amatpersonu izdarītie administratīvie

pārkāpumi. Lietu piekritība rajona (pilsētas) tiesai kā iestādei,

kas pieņem sākotnējo lēmumu, ir noteikta tādēļ, ka par

attiecīgajiem pārkāpumiem kā sankcija citstarp ir paredzēts

arests. Tas ir ar brīvības atņemšanu saistīts sods, ko nevar

uzlikt valsts pārvaldes iestāde, bet var uzlikt tikai tiesa

(sk. lietas materiālu 3. sēj. 142. lpp.).

Tātad likumdevējs savas rīcības brīvības ietvaros ir noteicis

kārtību, kādā tiek izskatītas Kodeksa 213. pantā norādīto

administratīvo pārkāpumu lietas.

11.2. Kodeksa 289.16 panta pirmā daļa

noteic, ka Kodeksa 213. pantā norādīto administratīvo pārkāpumu

lietas izskata mutvārdu procesā, taisot spriedumu Kodeksa

divdesmit otrajā nodaļā noteiktajā kārtībā, un gadījumos, kas nav

noregulēti Kodeksa divdesmit otrajā nodaļā, piemērojot divdesmit

trešajā "a" nodaļā noteikto regulējumu.

No šajās Kodeksa nodaļās ietvertā regulējuma izriet tas, ka

Kodeksa 213. pantā norādīto administratīvo pārkāpumu lietās

kompetentā institūcija (amatpersona) uzsāk administratīvā

pārkāpuma lietvedību un sastāda administratīvā pārkāpuma

protokolu. Pēc administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas tā

nosūta lietas materiālus rajona (pilsētas) tiesai pēc

piekritības. Savukārt rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis izskata

administratīvā pārkāpuma lietu pēc būtības mutvārdu procesā un

sastāda vienu no šādiem spriedumiem: 1) par administratīvā soda

uzlikšanu; 2) par lietvedības izbeigšanu; 3) par administratīvā

pārkāpuma lietas nosūtīšanu pašvaldības administratīvajai

komisijai jautājuma izlemšanai par audzinoša rakstura piespiedu

līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajam.

No Kodeksa 243. panta otrās daļas izriet tas, ka pierādīšanas

pienākums tiesā ir iestādei, kas uzsākusi administratīvā

pārkāpuma lietvedību. Atbilstoši Kodeksa 272. pantam tiesa,

izskatot administratīvā pārkāpuma lietas materiālus un uzklausot

tiesas sēdē lietas dalībniekus, izvērtē, vai ir izdarīts

administratīvais pārkāpums un vai to ir izdarījusi pie

administratīvās atbildības sauktā persona, kā arī noskaidro citus

apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. Atšķirībā no

citām administratīvo pārkāpumu lietām, Kodeksa 213. pantā minēto

administratīvo pārkāpumu lietās tiesa personai var uzlikt

administratīvo sodu.

Nav pamatots R. Bētiņa uzskats, ka Kodeksa 213. pantā norādīto

administratīvo pārkāpumu lietās "apsūdzības uzturētāja"

lomu ir uzņēmusies tiesa. Kā pamatoti norāda tiesībsargs, Kodeksa

213. pantā minēto administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas

process pēc būtības neatšķiras no vispārējā procesa, kādā tiesa

veic kontroli pār iestādes vai amatpersonas pieņemtā nolēmuma

tiesiskumu un pamatotību (sk. lietas materiālu 4. sēj. 12.-14.

lpp.). Administratīvā pārkāpuma procesā, atšķirībā no

administratīvā procesa, nav piemērojams objektīvās izmeklēšanas

princips, proti, tiesa nevar pēc savas iniciatīvas iegūt

pierādījumus. Tas nav pieļaujams, jo tādā gadījumā tiesa pēc

savas iniciatīvas vāktu pierādījumus par personas vainu (sk.:

Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A. Administratīvās tiesības.

Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 231. lpp.).

Administratīvā pārkāpuma process tiesā notiek, pamatojoties uz

pierādījumiem, ko ieguvusi kompetentā institūcija.

Tātad Kodeksa 213. pantā norādīto administratīvo pārkāpumu

lietas tiek izskatītas tādā kārtībā, kas nodrošina to objektīvu

izspriešanu.

11.3. Tāpat, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību

tiesas judikatūru, R. Bētiņš norāda, ka objektivitātes prasības

varot tikt pārkāptas, ja tiesa izskata lietu pēc būtības un

apsūdz personu, klāt neesot prokuroram (sk. lietas materiālu

3. sēj. 99. lpp.).

Kā jau norādīts šā sprieduma 11.1. punktā, likumdevējam ir

plaša rīcības brīvība lemt par dažādu kategoriju lietu

izskatīšanas kārtību un citstarp noteikt arī gadījumus, kad

lietas izskatīšanā piedalās prokurors.

Kodeksa 242. pants noteic, ka prokuroram ir tiesības: 1)

ierosināt lietvedību par administratīvo pārkāpumu; 2) iepazīties

ar lietas materiāliem; 3) piedalīties lietas izskatīšanā; 4)

iesniegt protestu par lēmumu lietā un lēmumu, kurš pieņemts par

sūdzību administratīvā pārkāpuma lietā; 5) veikt citas

Prokuratūras likumā paredzētās darbības. Kodeksā ir noteikts,

kādos gadījumos administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanā var

piedalīties prokurors. Kā izriet no Kodeksa, lietas izskatīšanā

rajona (pilsētas) tiesā prokurors var piedalīties gadījumos, kad

viņš iesniedzis protestu vai vērsies tiesā, apstrīdot iestādes

(amatpersonas) lēmumu (sk. Kodeksa

289.6-289.7 pantu).

Tātad Kodekss neparedz, ka apsūdzības funkciju administratīvā

pārkāpuma procesā īstenotu prokurors. Kā jau tika secināts šā

sprieduma 11.2. punktā, Kodeksa 213. pantā norādīto

administratīvo pārkāpumu lietās "apsūdzības uzturētāja"

lomu uzņemas kompetentā institūcija (amatpersona), kas uzsāk

administratīvā pārkāpuma lietvedību. No Satversmes 92. panta

pirmā teikuma neizriet nedz personas subjektīvas tiesības prasīt

prokurora piedalīšanos Kodeksa 213. pantā norādīta administratīvā

pārkāpuma lietu izskatīšanā, nedz arī valsts pienākums šādas

tiesības personai nodrošināt. Nav pamata uzskatīt, ka, izskatot

lietu bez prokurora klātbūtnes, netiktu nodrošināta tās objektīva

izspriešana.

Līdz ar to Kodeksa 213. pants

atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

12. Pieteikumu iesniedzēji lūguši izvērtēt arī Kodeksa

289.20 panta piektās un septītās daļas atbilstību

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Kodeksa 289.20 panta piektā daļa noteic: ja

tiesnesis, kuram apelācijas sūdzība nodota izlemšanai, atzīst, ka

apelācijas tiesvedības ierosināšana ir atsakāma, jo nepastāv tās

ierosināšanas pamati, jautājumu par apelācijas tiesvedības

ierosināšanu 10 dienu laikā izlemj trīs tiesneši koleģiāli.

Atbilstoši Kodeksa 289.20 panta septītajai daļai

gadījumā, kad tiesneši vienbalsīgi atzīst, ka nepastāv neviens no

Kodeksa 289.17 panta trešajā daļā minētajiem

apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem, viņi pieņem lēmumu

par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību. Lēmumu sastāda

rezolūcijas veidā, norādot tiesnešus, kuri to pieņēma. Lēmums nav

pārsūdzams. Par pieņemto lēmumu paziņo apelācijas sūdzības

iesniedzējam.

Ņemot vērā to, ka Kodeksa 289.20 panta piektā un

septītā daļa (turpmāk - apstrīdētās normas) noteic kārtību, kādā

pieņemams lēmums par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību,

ir lietderīgi šīs normas, ciktāl tas iespējams, aplūkot

kopsakarā.

13. No Satversmes 92. panta pirmā teikuma izriet valsts

pienākums nodrošināt neatkarīgu tiesu izveidi un paredzēt

taisnīgu lietu izskatīšanas procedūru (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 11.

punktu).

Kā jau secināts šā sprieduma 9.2. punktā, no Satversmes 92.

panta pirmā teikuma izrietošās tiesību uz taisnīgu tiesu

garantijas, kas ievērojamas krimināllietās, ir attiecinātas uz

visām administratīvo pārkāpumu lietām. Tādēļ uz tām attiecas

Konvencijas Septītā protokola 2. pants, kas reglamentē apelācijas

tiesības krimināllietās.

Likumdevējs Kodeksa 289.17 panta pirmajā daļā ir

garantējis tiesības ikvienā administratīvā pārkāpuma lietā

pieņemto nolēmumu pārsūdzēt apelācijas instances tiesā. Minētā

tiesību norma noteic, ka rajona (pilsētas) tiesas pieņemto

nolēmumu apelācijas kārtībā var pārsūdzēt apgabaltiesā, bet

prokurors var iesniegt apelācijas protestu.

Satversmes tiesa ir atzinusi: ja valsts šādas pārsūdzības

iespējas ir paredzējusi, tiesas procesam jāatbilst tiesas

pieejamības, taisnīgas procedūras un citiem tiesību uz taisnīgu

tiesu aspektiem (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2013-02-01 11. punktu).

Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētās normas neatbilst

vairākiem tiesību uz taisnīgu tiesu aspektiem. Proti, tās liedzot

pieeju apelācijas instances tiesai, paredzot tādu lietu

izskatīšanas kārtību, kas nenodrošinot lietas izspriešanas

objektivitāti, kā arī nenodrošinot tiesības uz motivētu tiesas

nolēmumu.

Apstrīdētās normas attiecas uz kārtību, kādā apgabaltiesas

tiesnesis pēc sūdzības saņemšanas izlemj jautājumu par apelācijas

tiesvedības ierosināšanu. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē,

vai personai ir nodrošināta pieeja tiesai apelācijas tiesvedības

ierosināšanas aspektā, kā arī jāpārbauda, vai jautājums par

apelācijas tiesvedības ierosināšanu administratīvo pārkāpumu

lietās tiek izskatīts tādā kārtībā, kas nodrošina to taisnīgu un

objektīvu izlemšanu.

14. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka viņi tiesai

iesnieguši apelācijas sūdzības par pirmās instances tiesas

spriedumiem, tomēr apelācijas instances tiesa, pamatojoties uz

apstrīdētajām normām, esot atteikusies ierosināt apelācijas

tiesvedību. Tādējādi Pieteikumu iesniedzējiem esot aizskartas

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz pieeju

apelācijas instances tiesai.

Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētās normas neliedz

Pieteikumu iesniedzējiem pieeju apelācijas instances tiesai, jo

viņiem esot nodrošinātas tiesības pārsūdzēt pirmās instances

tiesas spriedumu.

14.1. Valsts pienākums nodrošināt tiesības uz tiesas

pieejamību administratīvo pārkāpumu lietās izpaužas tādējādi, ka

personai ir jābūt nodrošinātām tiesībām uz pārsūdzību vismaz

vienā instancē. Konvencijas Septītā protokola 2. panta izpratnē

tiesības uz pārsūdzību ir nodrošinātas arī tad, ja personai

vispirms jāvēršas tiesā ar lūgumu izskatīt tās iesniegto

apelācijas sūdzību, neatkarīgi no tā, vai pēc iesniegtās

apelācijas sūdzības apelācijas tiesvedība tiks uzsākta vai ne

(sk.: Explanatory Report to the Protocol No. 7 to the

Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental

Freedoms, 1984, para. 19).

Apstrīdētās normas neliedz personai pārsūdzēt pirmās instances

tiesas spriedumu, bet gan noteic kārtību, kādā tiesa pieņem

lēmumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību. Tādā

veidā tiek nodrošināta procesuālā ekonomija. Arī Satversmes tiesa

jau ir secinājusi, ka regulējums, kas paredz augstākas instances

tiesai iespēju atteikties ierosināt tiesvedību, nodrošina tiesas

darbības efektivitāti, dodot iespēju novirzīt resursus citu lietu

izskatīšanai (sal.: Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2013-02-01 10. punkts). Tieslietu

ministrija norāda, ka apstrīdētās normas šo mērķi sasniedz, jo

pēc to pieņemšanas esot būtiski samazinājies neizskatīto

administratīvo pārkāpumu lietu skaits apgabaltiesās un tādējādi

esot iespējams novirzīt resursus citu lietu izskatīšanai (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 125.-128. lpp.).

Atbilstoši Kodeksa 289.19 pantam pēc apelācijas

sūdzības saņemšanas rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis pārbauda,

vai ir ievērota apelācijas sūdzības iesniegšanas kārtība,

citstarp pārliecinoties par to, vai sūdzībā ir norādīts kāds no

Kodeksa 289.17 panta trešajā daļā noteiktajiem

apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem. Ja šī kārtība ir

ievērota, tiesnesis apelācijas sūdzību kopā ar lietas materiāliem

nosūta apgabaltiesai pēc piekritības.

Kā izriet no apstrīdētajām normām, saņemto apelācijas sūdzību

sākotnēji izvērtē viens apgabaltiesas tiesnesis, citstarp

iepazīstoties ar tās saturu, tiesas spriedumu un lietas

materiāliem. Ja tiesnesis atzīst, ka nav pamata apelācijas

tiesvedības ierosināšanai, tad jautājumu par apelācijas

tiesvedības ierosināšanu izlemj trīs apgabaltiesas tiesneši

koleģiāli. No Kodeksa izriet, ka apelācijas tiesvedība ierosināma

tikai tad, ja tiesneši secina, ka pastāv vismaz viens no Kodeksa

289.17 panta trešajā daļā noteiktajiem apelācijas

tiesvedības ierosināšanas pamatiem.

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas

neietverot skaidrus kritērijus, kādiem būtu jāatbilst apelācijas

sūdzībai, un tādējādi pieļaujot lēmuma pieņemšanu uz tiesnešu

subjektīva viedokļa pamata. Tomēr apstrīdētās normas nosaka

vienīgi kārtību, kādā pieņemams lēmums par atteikšanos ierosināt

apelācijas tiesvedību. Kritērijus, kas tiesai ir jāizvērtē, pirms

tā pieņem lēmumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību,

nosaka Kodeksa 289.17 panta trešā daļa, taču šī norma

pieteikumos nav apstrīdēta. Satversmes tiesai nav pamata

uzskatīt, ka tiesa, iepazinusies ar visiem lietas materiāliem,

nevarētu vispusīgi un objektīvi izvērtēt, vai pastāv kāds no

Kodeksa 289.17 panta trešajā daļā noteiktajiem

apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem.

14.2. No lietas materiāliem izriet tas, ka Pieteikumu

iesniedzējiem pieeja apelācijas instances tiesai netika liegta.

Pieteikumu iesniedzēji ir iesnieguši apelācijas sūdzības, un

visas šīs sūdzības, izlemjot jautājumu par apelācijas tiesvedības

ierosināšanu, ir izskatītas apelācijas instances tiesā, kura

visos gadījumos ir secinājusi, ka nepastāv neviens no Kodeksa

289.17 panta trešajā daļā noteiktajiem apelācijas

tiesvedības ierosināšanas pamatiem (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 31. lpp., 2. sēj. 47. lpp., 3. sēj. 16., 53. un 115.

lpp.).

Līdz ar to apstrīdētās normas nodrošina personai no Satversmes

92. panta pirmā teikuma izrietošās tiesības uz pieeju tiesai

apelācijas tiesvedības ierosināšanas aspektā.

15. A. Hāze pieteikumā norāda, ka apstrīdētās normas

neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam arī tādēļ, ka

tās liedz pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kuri lemj par

apelācijas tiesvedības ierosināšanu. Tādējādi netiekot

nodrošināta tiesas objektivitāte (sk. lietas materiālu 2. sēj.

8.-9. lpp.).

Savukārt Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētās normas

tiešām liedz pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kuri izlemj

jautājumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, tomēr pastāv

citi līdzekļi, kas nodrošina šo tiesnešu objektivitāti. Turklāt

A. Hāze pieteikumā neesot norādījis nedz argumentus, kas

liecinātu par kāda tiesneša iespējamu neobjektivitāti, nedz arī

to, ka viņš būtu vēlējies pieteikt kādam tiesnesim noraidījumu

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 69.-71. lpp.).

15.1. Satversmes tiesa norādījusi, ka viens no

Satversmes 92. panta pirmā teikuma elementiem ir arī tiesas

objektivitātes jeb neitralitātes garantija (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā Nr.

2001-17-0106 secinājumu daļas 2. punktu un 2005. gada 15.

februāra sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 6.3. punktu).

Lai novērstu šaubas par tiesneša objektivitāti, lietas

dalībniekiem tiek piešķirtas tiesības pieteikt tiesnesim

noraidījumu. Tas ir procesuāls līdzeklis, kas palīdz kliedēt

pamatotas un saprātīgas šaubas par tiesneša spēju objektīvi

izspriest lietu (sal.: Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija

sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 30.1. punkts). Satversmes

tiesa jau atzinusi, ka noraidījuma institūts ir viens no tiesu

objektivitātes nodrošināšanas līdzekļiem (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2004-19-01

7.2. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

atzinusi, ka noraidījuma institūts ir viens no tiesu

objektivitātes izvērtēšanas objektīvā testa elementiem, kura

ietvaros citstarp tiek noskaidrots, vai uz tiesu, kas izskata

konkrētu lietu, tiek attiecinātas pietiekamas procesuālas

garantijas, lai tiktu izslēgtas jebkādas leģitīmas šaubas par tās

objektivitāti (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

Lielās palātas 2009. gada 15. oktobra sprieduma lietā

"Micalleff v. Malta", pieteikums Nr. 17056/06, 93.

punktu).

No Kodeksa 289.8 panta sestās daļas izriet, ka

lietas dalībniekiem ir tiesības pieteikt tiesnesim noraidījumu

tikai tādā gadījumā, ja apelācijas tiesvedība ir ierosināta.

Kodekss un tajā ietvertās apstrīdētās normas nepiešķir personai

tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu

par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, jo šajā procesa stadijā

persona netiek informēta par to, kuri tiesneši minēto jautājumu

izlems. Arī A. Hāze pieteikumā norāda, ka to, kuri tiesneši

izskatījuši viņa iesniegto apelācijas sūdzību, viņš uzzinājis

tikai tad, kad saņēmis lēmumu par atteikšanos ierosināt

apelācijas tiesvedību (sk. lietas materiālu 2. sēj. 9.

lpp.).

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai attiecībā uz

apelācijas tiesvedības ierosināšanu administratīvo pārkāpumu

lietās personai tiesības uz pieeju tiesai ir garantētas arī

tiesas objektivitātes aspektā.

15.2. Saeima atbildes rakstā ir norādījusi, ka tiesas

objektivitāti tajā procesa stadijā, kurā tiek izlemts jautājums

par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, nodrošina vairāki

līdzekļi. Proti, no apstrīdētajām normām izrietot, ka lēmumu par

atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību var pieņemt tikai

trīs tiesneši koleģiāli. Turklāt šādam lēmumam vajagot būt

pieņemtam vienbalsīgi. Ja kaut viens no trim tiesnešiem uzskata,

ka pastāv vismaz viens no Kodeksa 289.17 panta trešajā

daļā minētajiem apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem,

tad tiesneši pieņemot lēmumu par apelācijas tiesvedības

ierosināšanu. Turklāt arī šajā procesuālajā stadijā tiesnesim

esot pienākums atstatīties, ja vienalga kādu apstākļu dēļ varētu

rasties šaubas par viņa objektivitāti (sk. lietas materiālu 2.

sēj. 70. lpp.).

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka pastāv vairāki veidi, kā

nodrošināt tiesas objektivitāti (sal.: Satversmes tiesas 2005.

gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 7.3.

punkts).

Satversmes 83. pants paredz, ka "tiesneši ir neatkarīgi

un vienīgi likumam padoti". Satversmes 83. pantā ietvertais

tiesnešu neatkarības princips prasa, lai tiesu sistēma

nodrošinātu gan tiesas neatkarību kopumā, gan arī tiesneša

neatkarību katrā konkrētajā lietā (sk. Satversmes tiesas 2015.

gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17.3.

punktu).

Lietu izskatīšanas pamatprincipus nosaka likums "Par

tiesu varu". Saskaņā ar minētā likuma 17. pantu tiesas

pienākums ir, izskatot jebkuru lietu, noskaidrot objektīvo

patiesību. Savukārt likuma "Par tiesu varu" 14. pantā

noteikts tiesneša pienākums atstatīties no lietas izskatīšanas,

ja viņš personiski tieši vai netieši ir ieinteresēts lietas

iznākumā vai ja ir citi apstākļi, kas rada šaubas par viņa

objektivitāti, kā arī likumā "Par interešu konflikta

novēršanu valsts amatpersonu darbībā" paredzētajos

gadījumos. Tātad gan Satversme, gan likums "Par tiesu

varu" paredz tiesnešu neatkarības un objektivitātes

garantijas.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesneša noraidījuma

institūts ir pakārtots tiesneša pienākumam atstatīties no lietas

izskatīšanas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 15. februāra

sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 7.3. punktu). Tātad atbildība

par to, lai būtu nodrošinātas tiesības uz objektīvu lietas

izskatīšanu, visupirms gulstas uz konkrēto tiesnesi, kurš izskata

lietu.

Lēmums par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību nav

pārsūdzams. Tādēļ gadījumā, kad tiesnesim, kurš pieņēmis šādu

lēmumu, vajadzēja atstatīties no lietas izskatīšanas, bet viņš to

nav izdarījis, personai vairs nav procesuālu līdzekļu, ar kuriem

tā varētu aizsargāt savas pamattiesības uz lietas objektīvu

izskatīšanu. Tādā gadījumā tas, ka tiesnesim ir pienākums

atstatīties no lietas izskatīšanas, nav pietiekama garantija tam,

lai tiktu izslēgtas jebkādas leģitīmas šaubas par viņa

objektivitāti.

15.3. Saeima atbildes rakstā norāda, ka noraidījumu

tiesnesim var pieteikt vienīgi tad, kad lieta tiek iztiesāta pēc

būtības, nevis tad, kad tiek izlemti procesuāla rakstura

jautājumi. Lemjot par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, tiekot

izvērtēts tas, vai sūdzība ir pirmšķietami pamatota, proti, vai

pastāv izredzes uz tās apmierināšanu. Tādēļ šajā procesa stadijā

personai nevajadzētu būt nodrošinātai iespējai pieteikt

noraidījumu tiesnesim (sk. lietas materiālu 2. sēj. 70.

lpp.).

Tomēr, kā jau tika secināts šā sprieduma 14.1. punktā,

apelācijas instances tiesa, arī lemjot par apelācijas tiesvedības

ierosināšanu, iepazīstas ar lietas materiāliem, pirmās instances

tiesas spriedumu un iesniegtās sūdzības saturu. Ja apelācijas

instances tiesa atsakās ierosināt apelācijas tiesvedību, tad tas

ir galīgais nolēmums konkrētajā lietā. Jāņem vērā arī tas, ka uz

administratīvo pārkāpumu lietām ir attiecināmas tādas pašas no

Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošas tiesību uz taisnīgu

tiesu garantijas kā krimināllietās. Lai nodrošinātu personas

tiesības uz taisnīgu tiesu atbilstoši Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam, arī tajā procesa stadijā, kad tiek izlemts

jautājums par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, lietas

dalībniekiem jābūt nodrošinātām tiesībām līdz attiecīgā lēmuma

pieņemšanai uzzināt, kuri tiesneši to pieņems, kā arī tiesībām

pieteikt tiesnešiem noraidījumu.

Līdz ar to apstrīdētās normas,

ciktāl tās neparedz tiesības pieteikt noraidījumu apelācijas

instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par

atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā

pārkāpuma lietā, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

16. Pieteikumu iesniedzēji pauž arī tādu uzskatu, ka

apstrīdētās normas liedz viņiem tiesības uz motivētu nolēmumu, jo

apelācijas instances tiesa lēmumu par atteikšanos ierosināt

apelācijas tiesvedību sastāda rezolūcijas veidā, nenorādot tā

motīvus.

Pienākums norādīt tiesas nolēmumā tā motīvus un apjoms, kādā

tie jānorāda, ir atkarīgs no konkrētā nolēmuma rakstura un lietas

apstākļiem, kas vērtējami katrā individuālajā gadījumā (sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994. gada 9. decembra

sprieduma lietā "Ruiz Torija v. Spain", pieteikums Nr.

18390/91, 29. punktu). Turklāt pienākums norādīt motīvus

nenozīmē prasību sniegt detalizētu atbildi uz katru argumentu

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1999. gada 21. janvāra

sprieduma lietā "García Ruiz v. Spain", pieteikums Nr.

30544/96, 26. punktu). Tas it īpaši attiecas uz tiesas

nolēmumiem, ar kuriem tiek izlemts jautājums par to, vai vispār

tiks ierosināta apelācijas tiesvedība. Gadījumos, kad tiesa

atsakās ierosināt tiesvedību, tai nav pienākuma sniegt detalizētu

atteikuma pamatojumu, un atsevišķos gadījumos tai vispār nav

pienākuma sniegt šādu pamatojumu [sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2009. gada 13. aprīļa sprieduma lietā "Kukkonen v.

Finland (no. 2)", pieteikums Nr. 47628/06, 24. punktu un

2001. gada 29. maija lēmumu lietā "Sawoniuk v. the United

Kingdom", pieteikums Nr. 63716/00].

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka taisnīga tiesa kā

pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process ietver arī

tiesības uz motivētu tiesas nolēmumu (sal.: Satversmes tiesas

2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3.

punkts). Motivēta nolēmuma mērķis ir nodrošināt, lai gan

lietas dalībnieki, gan sabiedrība varētu saprast, kā tiesa

nonākusi pie tieši tāda un ne citāda lietas iznākuma, tādējādi

izslēdzot tiesas patvaļas iespējamību (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 22. februāra sprieduma lietā

"Lalmahomed v. the Netherlands", pieteikums Nr.

26036/08, 43. punktu).

Apstrīdētās normas regulē procesuālo kārtību, kādā tiek

izlemts jautājums par atteikšanos ierosināt apelācijas

tiesvedību. To, ka lēmumu par atteikšanos ierosināt apelācijas

tiesvedību sastāda rezolūcijas veidā, expressis verbis

noteic Kodeksa 289.20 panta septītā daļa.

Tādēļ Satversmes tiesa vērtēs Kodeksa 289.20 panta

septītās daļas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

16.1. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka tālab, lai

tiktu nodrošinātas personas tiesības uz taisnīgu tiesu,

atteikumam ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā

pārkāpuma lietā vajadzētu būt motivētam. Šim viedoklim,

analizējot administratīvo pārkāpumu lietu raksturu un apelācijas

instances tiesas kompetenci šo lietu izskatīšanā, pievienojas arī

lietā pieaicinātās personas - tiesībsargs un E. Danovskis (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 132.-134. lpp. un 4. sēj. 18.-20.

lpp.).

Savukārt Saeima atbildes rakstos norāda, ka lēmumā par

atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību, kas sastādīts

rezolūcijas veidā, faktiski ir atspoguļota apelācijas instances

tiesas pievienošanās pirmās instances tiesas nolēmumā paustajiem

secinājumiem. Tādējādi faktisko apstākļu izklāsta un motīvu daļas

trūkums tiesas lēmumā nebūt nenozīmējot to, ka šis lēmums

pieņemts bez jebkāda pamata un neievērojot likuma prasības

(sk., piemēram, lietas materiālu 2. sēj. 68. lpp.).

16.1.1. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka motīvu

nenorādīšana tiesas nolēmumā varētu būt pieļaujama tad, kad lieta

tiek skatīta augstāka līmeņa tiesā. Proti, ja sūdzība iesniegta

tikai par tiesas nolēmuma juridiskā pamatojuma nepareizību

(materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumi) un tiesa ir

atteikusi šīs sūdzības izskatīšanu pēc būtības, jo nav izredžu,

ka tā varētu tikt apmierināta, motīvu trūkums tiesas nolēmumā var

būt pieļaujams (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada

13. oktobra sprieduma lietā "Talmane v. Latvia",

pieteikums Nr. 47938/07, 29. punktu).

Kodeksa 289.20 panta septītā daļa attiecas uz

apelācijas instances tiesas lēmumu par atteikšanos ierosināt

apelācijas tiesvedību. Lai tiktu ierosināta apelācijas tiesvedība

atbilstoši Kodeksa 289.20 panta trešajai daļai,

jāpastāv vismaz vienam apelācijas tiesvedības ierosināšanas

pamatam un tam jābūt norādītam apelācijas sūdzībā. Proti, sūdzībā

jānorāda, kādu materiālo tiesību normu pirmās instances tiesa ir

nepareizi piemērojusi vai iztulkojusi vai kādu procesuālo tiesību

normu tā pārkāpusi un kā tas ir ietekmējis lietas izspriešanu.

Tāpat sūdzībā norādāms, kādus pierādījumus pirmās instances tiesa

ir nepareizi novērtējusi, kā izpaužas lietas apstākļu juridiskā

novērtējuma nepareizība un kā tas ir ietekmējis lietas

izspriešanu.

Tātad, lai izlemtu jautājumu par apelācijas tiesvedības

ierosināšanu, tiesai jāpārbauda apelācijas sūdzībā norādītie

iespējamie procesuālo un materiālo tiesību normu iztulkošanas vai

piemērošanas pārkāpumi, kā arī japārliecinās par to, vai

pirmšķietami konstatējams nepareizs lietas faktisko apstākļu

juridiskais novērtējums, kas varēja ietekmēt lietas izspriešanu.

Vienīgi pēc saņemtajā apelācijas sūdzībā ietverto argumentu

izvērtēšanas, iepazīšanās ar pirmās instances tiesas spriedumu un

citiem lietas materiāliem tiesa var izdarīt secinājumus par

apelācijas tiesvedības ierosināšanas nepieciešamību. Gan Saeima,

gan Tieslietu ministrija un tiesībsargs ir vienisprātis, ka

apelācijas instances tiesa, lemjot par apelācijas tiesvedības

ierosināšanu, vērtē personas apelācijas sūdzībā norādītos

apsvērumus, lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, tostarp arī

tos, kas attiecas uz personai izvirzītās apsūdzības un uzliktā

soda pamatotību (sk. lietas materiālu 1. sēj. 68.-69. un 132.

lpp., 4. sēj. 8. lpp.). Pieaicinātā persona A. Kovaļevska

norāda, ka lēmumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību

tiesa var pieņemt tikai tad, ja ir izvērtējusi sūdzību un

konstatējusi Kodeksa 289.17 panta trešajā daļā

noteikto tiesvedības ierosināšanas pamatu neesību (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 152. lpp.).

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka tiesas sprieduma

pārsūdzēšana apelācijas kārtībā ir sūdzības iesniegšana par

spriedumu, kas vēl nav stājies likumīgā spēkā. Pārsūdzības mērķis

ir pārbaudīt tiesas nolēmuma tiesiskumu un pamatotību, kā arī

novērst kļūdas, ko, iespējams, pieļāvusi zemākas instances tiesa

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2001-17-0106 secinājumu daļas 4. punktu).

Atšķirībā no kasācijas instances tiesas, kurā, skatot

jautājumus par materiālo un procesuālo normu piemērošanas

pareizību, izšķirošā nozīme ir publiski tiesiskajām interesēm,

apelācijas instances tiesā izšķirošā nozīme ir tieši lietas

dalībnieku interesēm. Lai arī no Kodeksa izriet, ka tiesa,

izlemjot jautājumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu,

pārbauda to, vai pirmās instances tiesa ir pareizi piemērojusi

materiālo un procesuālo tiesību normas, tomēr šajā procesa

stadijā tiesas kompetencē ietilpst arī pierādījumu un lietas

faktisko apstākļu izvērtēšana.

16.1.2. No Kodeksa 289.20 panta septītās

daļas izstrādes materiāliem secināms, ka regulējums, kas tiesai

ļauj atteikties ierosināt apelācijas tiesvedību ar lēmumu, kas

sastādīts rezolūcijas veidā, Kodeksā tika iekļauts, citstarp

ņemot vērā to, ka analoģisks regulējums ir noteikts Civilprocesa

likumā attiecībā uz maza apmēra prasības lietām (sk. 12.

Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas

apakškomisijas 2016. gada 8. marta sēdes protokolu Nr. 40 un

audioierakstu lietas materiālu 1. sēj. 88.-90. lpp., kā arī

Saeimas 2016. gada 19. maija sēdes stenogrammu).

Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka starp dažādiem

tiesvedības procesiem ir objektīvas atšķirības. Salīdzinot dažādu

tiesas procesu tiesisko regulējumu, neapšaubāmi būtu iespējams

atrast vairākas visiem procesiem kopīgas pazīmes. Tomēr tās

nevarētu kalpot par pamatu prasībai šos procesus pilnībā vienādot

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta

sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 27.2. punktu).

Kā skaidrots juridiskajā literatūrā, administratīvo pārkāpumu

process pēc būtības ir radniecīgs kriminālprocesam. Tajā

institūcijas, kas ir tiesīgas izskatīt administratīvo pārkāpumu

lietas, veic procesuālās darbības nolūkā noskaidrot visas

administratīvā pārkāpuma sastāva pazīmes un to esības gadījumā

lemt par administratīvā soda piemērošanu. Arī administratīvā

atbildība ir viens no juridiskās atbildības veidiem, kas

privātpersonai rada tiesiskās sekas. Tās izpaužas kā

administratīvais sods par prettiesisku rīcību, kuras kaitīguma

pakāpe nav tik liela, lai tiktu piemērota kriminālatbildība

(sk.: Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A. Administratīvās

tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 204.

un 226. lpp.). Savukārt Civilprocesa likums nosaka

tiesvedības kārtību civillietās, t. i., lietās, kurās tiesa

izšķir privāttiesiskus strīdus. Civilprocesuālās tiesvedības

būtība izpaužas galvenokārt tādējādi, ka tiesa, ievērojot pušu

sacīkstes principu, izšķir pušu savstarpējos strīdus par

aizskartām tiesībām un ar likumu aizsargātām interesēm (sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2014-31-01 18.2. punktu).

Tas apstāklis, ka konkrēts regulējums ir noteikts Civilprocesa

likumā, nevar kalpot par pamatu tā iekļaušanai Kodeksā, jo

administratīvo pārkāpumu procesā un civilprocesā tiesa vērtē

atšķirīgas tiesiskās attiecības.

16.1.3. Turklāt jāņem vērā tas, ka administratīvo

pārkāpumu lietās nav paredzēta kasācijas instance, tādēļ

apelācijas instances tiesas praksei ir būtiska nozīme

vienveidīgas tiesu prakses veidošanā šīs kategorijas lietās.

Arī 12. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas

apakškomisijas 2016. gada 8. marta sēdē vairāki komisijas locekļi

norādījuši, ka, skatot lietas tikai rajonu (pilsētu) tiesās vai

apgabaltiesās, veidojas dažāda tiesu prakse, un secināts, ka

vienotu tiesu praksi iespējams nodrošināt, piemēram, ar tiesu

prakses apkopojumu un videokonferenču palīdzību (sk. 12.

Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas

apakškomisijas 2016. gada 8. marta sēdes protokolu Nr. 40 un

audioierakstu lietas materiālu 1. sēj. 88.-90. lpp.).

Tomēr, kā norāda lietā pieaicinātā persona E. Danovskis,

administratīvo pārkāpumu lietās vienotas tiesu prakses veidošana

ir būtiska problēma, tādēļ arī no šā aspekta būtu vēlama motīvu

norādīšana tiesas lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas

tiesvedību. Arī tādos gadījumos, kad apelācijas sūdzības

iesniedzēju argumenti ir nepareizi, tieši šo nepareizo motīvu

atspēkošanas rezultātā tiekot veidota judikatūra (sk. lietas

materiālu 4. sēj. 20. lpp.). Arī Ģenerālprokuratūra uzskata,

ka administratīvo pārkāpumu lietās trūkst vienotas tiesu prakses

- par to liecinot principiālās atšķirības tiesību normu

piemērošanā apgabaltiesās (sk. Ģenerālprokuratūras 2017. gada

10. janvāra vēstuli "Par priekšlikumiem likumprojekta

"Administratīvo pārkāpumu procesa likums" (Nr. 16/Lp12)

otrajam lasījumam").

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka tiesiskas valsts principa

būtiska sastāvdaļa ir tiesiskā noteiktība (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr.

2001-10-01 secinājumu daļas 8. punktu). Arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka valsts ir atbildīga

par savas tiesību sistēmas organizēšanu tādā veidā, lai pēc

iespējas tiktu novērsta pretrunīgu tiesas nolēmumu pieņemšana

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2011. gada

20. oktobra sprieduma lietā "Nejdet Şahin and Perihan Şahin

v. Turkey", pieteikums Nr. 13279/05, 55. punktu).

Vienveidīga tiesu prakse ir tāda prakse, ka līdzīgi gadījumi

tiek izspriesti līdzīgi. Tādā veidā tiek nodrošināta taisnīguma

principa ievērošana, tiesiskā noteiktība un veicināta sabiedrības

uzticēšanās tiesām. Motīvu norādīšana tiesas nolēmumā ir viens no

līdzekļiem, kas sekmē vienveidīgas tiesu prakses veidošanu.

16.2. Lietas izskatīšanas procedūra ir taisnīga, ja ir

ievērota prasība nodrošināt personai tiesības tikt uzklausītai

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2006-28-01 12. punktu).

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesības tikt uzklausītam

tiek realizētas vairākos veidos - tostarp kā tiesības sagaidīt,

ka tiesas nolēmums, ievērojot pušu izteikto viedokli, tiks

argumentēts (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6.1.

punktu).

Tātad motīvu norādīšana tiesas nolēmumā ir viens no

līdzekļiem, kas ļauj personai pārliecināties, ka tā ir uzklausīta

un tās sniegtie argumenti ir izvērtēti. Tas ir īpaši svarīgi

tieši tiesas nolēmumā krimināllietā, jo apsūdzētā izpratne par

to, kādēļ viņš ir atzīts par vainīgu noziedzīgā nodarījumā,

visupirms izriet no nolēmuma motīviem. Motivēts nolēmums

apliecina, ka apsūdzētais ir uzklausīts, un tādējādi veicina arī

to, ka viņš atzīst tiesas izdarītos secinājumus (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2010. gada 16. novembra

sprieduma lietā "Taxquet v. Belgium", pieteikums Nr.

926/05, 91. punktu). Tā kā uz administratīvo pārkāpumu

lietām attiecināmas tādas pašas no Satversmes 92. panta pirmā

teikuma izrietošas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas, kādas ir

krimināllietās, iepriekš minētais vienlīdz attiecas arī uz

administratīvo pārkāpumu lietām.

Saskaņā ar Kodeksa 289.20 panta septīto daļu lēmumu

sastāda rezolūcijas veidā, norādot tiesnešus, kuri to pieņēmuši.

Kodeksa 289.15 panta pirmajā daļā ir noteikts, ka,

izlemjot procesuāla rakstura jautājumus, lēmumu sastāda atsevišķa

procesuālā dokumenta veidā, rezolūcijas veidā vai ieraksta tiesas

sēdes protokolā. Lēmumu var noformēt rezolūcijas veidā vai

ierakstīt tiesas sēdes protokolā, ja tas nav pārsūdzams. Minētās

tiesību normas otrajā daļā noteikts, ka lēmumā, ko sastāda

atsevišķa procesuālā dokumenta veidā, citstarp norādāmi arī šā

lēmuma motīvi.

Kodeksā nav ietverts regulējums attiecībā uz to, kādam jābūt

rezolūcijas saturam. No Kodeksa 289.20 panta septītās

daļas izstrādes materiāliem secināms, ka regulējums, kas ļauj

tiesai atteikties ierosināt apelācijas tiesvedību ar lēmumu, kas

sastādīts rezolūcijas veidā, tika pieņemts tādēļ, ka aptuveni 70

procentos gadījumu sūdzībā tiek atkārtoti tie paši argumenti,

kurus tiesa jau vienreiz ir izvērtējusi. Faktiski sūdzība tiek

iesniegta tādēļ, lai panāktu to, ka rajona (pilsētas) tiesas

spriedums nestājas spēkā. Tādos gadījumos tiesai nākas atkārtoti

vērtēt un sniegt nolēmumos atbildes uz tiem argumentiem, kas

vienreiz jau ir izvērtēti un zemākas instances tiesā noraidīti kā

nepamatoti (sk. 12. Saeimas Juridiskās komisijas

Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2016. gada 5. aprīļa

sēdes protokolu Nr. 42 un audioierakstu lietas materiālu 1. sēj.

91.-93. lpp.).

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesību normu nevar

izprast ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā

tā funkcionē (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2012-26-03 12.1. punktu). Lietas

sagatavošanas laikā no apgabaltiesām iegūtā informācija

apstiprina, ka tās, piemērojot Kodeksa 289.20 panta

septīto daļu, lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas

tiesvedību nenorāda šāda lēmuma pieņemšanas motīvus (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 135.-137. lpp. un 4. sēj. 3. lpp.).

Tāpat lietas materiālos esošie lēmumi neietver pamatojumu tam,

kādēļ konkrētajā gadījumā apelācijas tiesvedības ierosināšana

atteikta (sk. lietas materiālu 1. sēj. 31. lpp., 2. sēj. 47.

lpp., 3. sēj. 16., 53. un 115. lpp.). Arī citos procesuālajos

likumos ir noteikts, ka rezolūcijas forma neparedz motīvu

norādīšanu. Proti, Civilprocesa likuma 229. panta otrā daļa

noteic, ka gadījumā, ja lēmumu sastāda rezolūcijas veidā, tajā

norāda tikai lēmuma pieņemšanas laiku un vietu, tiesas nosaukumu

un sastāvu, kā arī tiesas vai tiesneša nolēmumu.

Kā norāda lietā pieaicinātā persona E. Danovskis, tādā

gadījumā, kad apelācijas sūdzībā ir atkārtoti tie paši argumenti,

kuri bija iekļauti sūdzībā rajona (pilsētas) tiesai un kurus

tiesa jau izvērtējusi un noraidījusi kā nepareizus, apelācijas

instances tiesai nebūtu pienākuma atkārtoti sniegt uz tiem

atbildi. Tādā gadījumā tiesa varot norādīt, ka šie argumenti jau

ir pietiekami analizēti rajona (pilsētas) tiesas nolēmumā un

apelācijas instances tiesa tiem pievienojas (sk. lietas

materiālu 4. sēj. 20. lpp.). Tomēr, ievērojot apelācijas

instances tiesas kompetenci administratīvo pārkāpumu lietu

izskatīšanā, apelācijas sūdzībā var tikt izvirzīti tādi

argumenti, citstarp arī attiecībā uz personas vainu pārkāpuma

izdarīšanā un personai piemēroto sodu, kurus pirmās instances

tiesa nav vērtējusi. It īpaši tas attiecas uz Kodeksa 213. pantā

norādīto administratīvo pārkāpumu lietām, jo tajās apelācijas

sūdzības iesniegšana ir tās iesniedzēja pirmā un vienīgā iespēja

izteikt iebildumus pret viņa atzīšanu par vainīgu pārkāpuma

izdarīšanā un viņam piemēroto sodu. Šādos gadījumos rezolūcijas

veidā pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt apelācijas

tiesvedību liedz personai pārliecināties par to, ka tiesa

izteiktos iebildumus ir izvērtējusi, un uzzināt, kādu iemeslu dēļ

šie iebildumi ir noraidīti.

Saeima un lietā pieaicinātās personas Tieslietu ministrija un

A. Kovaļevska norāda: lai gan Kodeksa 289.20 panta

septītajā daļā noteikts, ka lēmumu pieņem rezolūcijas veidā, tas

neliedz apelācijas instances tiesai īpaši nozīmīgās lietās

norādīt motīvus, kuru dēļ pieņemts lēmums par atteikšanos

ierosināt apelācijas tiesvedību (sk. lietas materiālu 1. sēj.

74.-75., 153.-154. lpp. un 4. sēj. 8. lpp.). Lietas

sagatavošanas laikā iegūtā informācija liecina, ka Latgales

apgabaltiesa, atšķirībā no citām apgabaltiesām, lēmumus par

atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību sastāda atsevišķa

procesuāla dokumenta veidā, tajā iekļaujot arī motīvu daļu

(sk. lietas materiālu 4. sēj. 1. lpp.). Tomēr Kodeksa

289.20 panta septītā daļa ir formulēta imperatīvi,

paredzot, ka lēmumu sastāda rezolūcijas veidā. Savukārt

rezolūcijas forma neprasa to, lai lēmumā tiktu ietverta arī

motīvu daļa.

Satversmes tiesa secina, ka no Satversmes 92. panta pirmā

teikuma neizriet tiesas pienākums sniegt detalizētu atbildi uz

katru sūdzības iesniedzēja argumentu. Tomēr motīvu norādīšana

tiesas lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību ir

viens no līdzekļiem, kas sekmētu vienveidīgas tiesu prakses

veidošanu administratīvo pārkāpumu lietās. Izskatāmajā lietā no

Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošās tiesību uz taisnīgu

tiesu garantijas liek motivēt nolēmumu tā, lai gan apelācijas

sūdzības iesniedzējs, gan sabiedrība varētu saprast, kā tiesa

nonākusi pie tieši tāda un ne citāda lēmuma, tādējādi apliecinot

arī to, ka persona ir uzklausīta un tiesas lēmums nav balstīts uz

patvaļīgiem un subjektīviem motīviem. Motīvu izklāsta apjoms

katrā konkrētā gadījumā var būt atšķirīgs, tomēr tam jābūt tādam,

lai persona varētu saprast, kādēļ apelācijas tiesvedība netiek

ierosināta.

Līdz ar to Kodeksa 289.20

panta septītā daļa, ciktāl tā neparedz tiesas pienākumu lēmumā

par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā

pārkāpuma lietā ietvert šā lēmuma motīvus, neatbilst Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

17. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa

var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā

tiesību norma (akts), kas atzīta par neatbilstošu augstāka

juridiska spēka tiesību normai.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāapsver, no kura brīža

Kodeksa normas, kas atzītas par neatbilstošām Satversmes 92.

panta pirmajam teikumam, atzīstamas par spēkā neesošām.

17.1. A. Hāze lūdzis atzīt Kodeksa 289.20

panta piekto un septīto daļu par spēkā neesošām no to pieņemšanas

brīža (sk. lietas materiālu 2. sēj. 23. lpp.).

Satversmes tiesa secina, ka šajā gadījumā ir nepieciešams un

pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošās normas vēl kādu laiku

paliek spēkā, lai dotu iespēju likumdevējam pieņemt jaunu

tiesisko regulējumu - izdarīt attiecīgus grozījumus Kodeksā.

Ievērojot to, ka likumdevējam jaunā tiesiskā regulējuma

pieņemšanai nepieciešams saprātīgs laika posms, apstrīdēto normu

atcelšanai šajā gadījumā nevar noteikt vispārēju atpakaļvērstu

spēku vai atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no

Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas (sal.,

piemēram: Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3. punkts un 2016. gada 29.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 17. punkts).

Ievērojot iepriekš minēto, Kodeksa 289.20 panta

piektā un septītā daļa, ciktāl tās neparedz tiesības pieteikt

noraidījumu apelācijas instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj

jautājumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību

administratīvā pārkāpuma lietā, atzīstamas par spēkā neesošām no

2018. gada 30. novembra.

Lai nodrošinātu A. Hāzes tiesības uz taisnīgu tiesu, attiecībā

uz viņu Kodeksa 289.20 panta piektā un septītā daļa,

ciktāl tās neparedz tiesības pieteikt noraidījumu apelācijas

instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par

atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā

pārkāpuma lietā, atzīstamas par spēkā neesošām no šā sprieduma

publicēšanas brīža.

17.2. Izskatāmajā lietā R. Bētiņš un M. Kalniņš ir

izteikuši lūgumu atzīt Kodeksa 289.20 panta septīto

daļu par spēkā neesošu no viņu pamattiesību aizskāruma rašanās

brīža (sk. lietas materiālu 2. sēj. 91. lpp. un 3. sēj. 102.

lpp.).

Satversmes tiesa ņem vērā to, ka izskatāmā lieta ir ierosināta

pēc konstitucionālajām sūdzībām. Satversmes tiesas uzdevums ir

pēc iespējas novērst personas pamattiesību aizskārumu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu).

Kodeksa 289.20 panta septītā daļa Pieteikumu

iesniedzējiem ir piemērota ar tādiem apelācijas instances tiesu

lēmumiem par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību, kuri

jau stājušies spēkā. Lēmums par atteikšanos ierosināt apelācijas

tiesvedību attiecībā uz A. Stepanovu tika pieņemts 2016. gada 1.

novembrī, attiecībā uz A. Hāzi - 2017. gada 12. maijā -,

attiecībā uz R. Bētiņu - 2017. gada 10. aprīlī -, attiecībā uz M.

Kalniņu - 2017. gada 10. augustā -, bet attiecībā uz sabiedrību

ar ierobežotu atbildību "Alcamo" - 2017. gada 9. maijā.

Tātad katrs no minētajiem datumiem uzskatāms par attiecīgā

Pieteikumu iesniedzēja pamattiesību aizskāruma rašanās brīdi.

Saskaņā ar Kodeksa 289.20 panta septīto daļu

apelācijas instances tiesas lēmums par atteikšanos ierosināt

apelācijas tiesvedību nav pārsūdzams. Tātad personām, kuru

pamattiesības uz motivētu tiesas nolēmumu ir aizskartas, nav

iespēju aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību

aizsardzības līdzekļiem un vēršanās Satversmes tiesā ir vienīgais

līdzeklis, ar kuru šīs personas var aizsargāt savas

pamattiesības.

Ja Pieteikumu iesniedzējiem un citām personām, kuras savu

pamattiesību aizsardzībai jau līdz šā sprieduma spēkā stāšanās

dienai ir vērsušās Satversmes tiesā, nebūtu iespēju aizsargāt

savas tiesības, tad netiktu nodrošinātas šo personu tiesības uz

taisnīgu tiesu. Motīvu norādīšana tiesas lēmumā novērstu šo

personu pamattiesību aizskārumu, ļaujot pārliecināties par to, kā

tiesa nonākusi pie tieši tāda un ne citāda lietas iznākuma.

Lai nodrošinātu Pieteikumu iesniedzēju un to personu tiesību

aizsardzību, kuras savu pamattiesību aizsardzībai ir līdz šā

sprieduma spēkā stāšanās dienai vērsušās Satversmes tiesā, kā arī

dotu šīm personām iespēju iesniegt pieteikumu sakarā ar

jaunatklātiem apstākļiem, Kodeksa 289.20 panta septītā

daļa, ciktāl tā neparedz tiesas pienākumu lēmumā par atteikšanos

ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā

ietvert šā lēmuma motīvus, atzīstama par spēkā neesošu no

pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

17.3. Satversmes tiesai, izmantojot tai Satversmes

tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju

robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no

brīža, kad apstrīdētā norma tiek atzīta par spēkā neesošu, līdz

brīdim, kad likumdevējs tās vietā pieņems jaunu normu, neradītu

personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī

nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2013. gada 31. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2012-09-01 16.1. punktu). Apstrīdētās normas

atzīšana par spēkā neesošu nedrīkst radīt jaunus Satversmē

noteikto pamattiesību aizskārumus (sk. Satversmes tiesas 2016.

gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 17.

punktu).

Satversmes tiesa secinājusi: ja ir aizskartas personai

Satversmē noteiktās pamattiesības, šī persona ir tiesīga vērsties

tiesā, atsaucoties tieši uz attiecīgo Satversmes normu (sk.

Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.

2001-07-0103 secinājumu daļu). Izskatot administratīvo

pārkāpumu lietas apelācijas instances tiesā, ir jāaizsargā to

personu pamattiesības, kuras iesniegušas apelācijas sūdzību par

rajona (pilsētas) tiesas spriedumu. Satversmes tiesa vērš

uzmanību uz to, ka līdz jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanai šo

personu tiesības uz motivētu nolēmumu nodrošināmas, tieši

piemērojot Satversmes 92. pantu un šajā spriedumā izteiktās

atziņas.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 213. pantu par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

2. Atzīt Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 289.20 panta piekto un septīto daļu,

ciktāl tās neparedz tiesības pieteikt noraidījumu apelācijas

instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par

atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā

pārkāpuma lietā, par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes

92. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošām no 2018. gada 30.

novembra.

3. Attiecībā uz konstitucionālās

sūdzības iesniedzēju Alvi Hāzi atzīt Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 289.20 panta piekto un septīto daļu,

ciktāl tās neparedz tiesības pieteikt noraidījumu apelācijas

instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par

atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā

pārkāpuma lietā, par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes

92. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošām no šā sprieduma

publicēšanas dienas.

4. Atzīt Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 289.20 panta septīto daļu, ciktāl tā

neparedz tiesas pienākumu lēmumā par atteikšanos ierosināt

apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā ietvert šā

lēmuma motīvus, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

5. Attiecībā uz konstitucionālo

sūdzību iesniedzējiem Alekseju Stepanovu, Alvi Hāzi, Raimondu

Bētiņu, Mārtiņu Kalniņu un sabiedrību ar ierobežotu atbildību

"Alcamo" un personām, kuras savu pamattiesību

aizsardzībai ir līdz šā sprieduma spēkā stāšanās dienai vērsušās

Satversmes tiesā, atzīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

289.20 panta septīto daļu, ciktāl tā neparedz tiesas

pienākumu lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību

administratīvā pārkāpuma lietā ietvert šā lēmuma motīvus, par

neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam un spēkā neesošu no attiecīgā konstitucionālās sūdzības

iesniedzēja pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele