368. pants
paredzot iespēju procesuālos izdevumus, tai

skaitā summas, kas izlietotas lietisko pierādījumu glabāšanai,

pārsūtīšanai, realizācijai un iznīcināšanai, segt no valsts

budžeta līdzekļiem, ja pastāv īpaši apstākļi. No iepriekš minētā

izrietot, ka pastāv saudzējošāki līdzekļi, kas mazāk ierobežotu

personai Satversmē noteiktās pamattiesības. Izskatāmajā

administratīvajā lietā Nodrošinājuma valsts aģentūra noteikusi,

ka izdevumi par transportlīdzekļa glabāšanu ir 5099,91

euro, bet šī summa daudzkārt pārsniedzot uzlikto

administratīvo sodu (100 latus jeb 142,29 euro).

Likumdevējs neesot paredzējis, ka galīgā nolēmuma pieņemšana

administratīvā pārkāpuma lietā varētu prasīt ilgu laiku, neesot

paredzējis iespēju, ka pēc individuālo apstākļu izvērtēšanas

glabāšanas izdevumi varētu tikt samazināti vai persona pat varētu

tikt atbrīvota no šo izdevumu samaksas.

4. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - atbildes rakstā norāda, ka nepiekrīt Pieteikuma

iesniedzējas argumentiem un uzskata, ka kodeksa 257. panta

astotā daļa, ciktāl tā noteic vispārēju principu, ka persona,

kurai uzlikts administratīvais sods, sedz izņemtās mantas

glabāšanas izdevumus, atbilst Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam un 105. pantam. Pienākums segt mantas glabāšanas

izdevumus, kas valstij radušies saistībā ar administratīvā soda

uzlikšanu, esot noteikts ar mērķi atturēt personas no nepamatotu

sūdzību iesniegšanas tiesā un nebūtu uzskatāms par nesamērīgu

ierobežojumu tiesībām vērsties tiesā. Tas pats attiecoties arī uz

tiesībām uz īpašumu, un Pieteikuma iesniedzēja to neesot

apšaubījusi. Turklāt ne no kodeksa 257. panta astotās daļas,

nedz arī citām kodeksa normām neizrietot tas, ka administratīvā

pārkāpuma lietā personai, kurai uzlikts administratīvais sods,

būtu jāatlīdzina pilnīgi visi izdevumi, kas valstij varētu būt

radušies saistībā ar izņemtās mantas nodošanu glabāšanā,

glabāšanu vai iznīcināšanu.

Pieteikuma iesniedzēja kļūdaini interpretējot noteikumu

Nr. 1098 74.4. apakšpunktu, uzskatot, ka normā

ietvertie vārdi "kad lēmums stājies spēkā" nozīmē

"brīdi, kad lēmums ir kļuvis izpildāms".

74.4. apakšpunktā lietotie vārdi "stājies spēkā"

esot tulkojami atbilstoši to parastajai izpratnei

administratīvajās tiesībās, proti, lēmums stājas spēkā tā

paziņošanas brīdī. Šī esot procesuālā spēkā esība, saskaņā ar

kuru lēmums līdz ar tā paziņošanu sāk pastāvēt juridiski. Citiem

vārdiem, procesuālā spēkā esība, kas iestājas līdz ar

administratīvā akta paziņošanu, nozīmējot to, ka administratīvais

akts kā tāds pastāv. Savukārt materiālā spēkā esība iestājoties

tad, kad rodas administratīvajā aktā paredzētās tiesiskās

sekas. Kaut arī lēmums administratīvā pārkāpuma lietā nav

administratīvais akts, nošķīrums starp valsts pārvaldes lēmumu

procesuālo un materiālo spēkā esību esot universāls un

piemērojams arī administratīvo pārkāpumu lietās. Kodekss,

atšķirībā no Administratīvā procesa likuma, neregulējot lēmuma

spēkā stāšanās brīdi, tomēr tas neliedzot noteikumu Nr. 1098

74.4. apakšpunktā lietoto vārdkopu "stājies spēkā"

tulkot atbilstoši tās vispārpieņemtajai nozīmei, proti, kā

paziņošanas brīdi.

No kodeksa izrietot, ka lēmums administratīvā pārkāpuma lietā

vispārīgos gadījumos stājas spēkā brīdī, kad iestāde to

atbilstoši paziņojusi pie administratīvās atbildības sauktajai

personai (sk. kodeksa 276. panta pirmo un otro

daļu). Turklāt kodekss nosakot, ka tiek apturēta tikai

lēmuma izpilde, nevis darbība. Nošķīrums starp lēmuma izpildes un

darbības apturēšanu administratīvo pārkāpumu lietās ticis

izmantots vēl laikā, kad lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās

uzskatīti par administratīvajiem aktiem, un neesot

zaudējis savu nozīmi arī šobrīd. Proti, lēmums stājoties spēkā tā

paziņošanas brīdī, bet lēmuma pārsūdzība apturot tā izpildi,

nevis darbību. Šāda noteikumu Nr. 1098

74.4. apakšpunkta interpretācija atbilstoši gramatiskajai

normas iztulkošanas metodei neradot neskaidrību un neliecinot par

neatbilstību nedz kodeksam kopumā, nedz arī apstrīdētajā normā

ietvertajam deleģējumam noteikt samērīgu atlīdzināmo izņemtās

mantas glabāšanas izdevumu apmēru. Turklāt tā atbilstot arī

Administratīvā procesa likuma 5. pantā nostiprinātajam

privātpersonas tiesību ievērošanas principam.

5. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Ministru kabinets - atbildes rakstā norāda, ka nepiekrīt

Pieteikuma iesniedzējas argumentiem un uzskata, ka noteikumu

Nr. 1098 74. punkts atbilst Satversmes 92. un

105. pantam.

Pienākums segt izdevumus, kas radušies sakarā ar

administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas nodošanu glabāšanā

un glabāšanu, izrietot no kodeksa 257. panta astotās daļas

un esot atkārtots noteikumu Nr. 1098 71. punktā.

Pienākums segt noteiktus izdevumus par laikposmu līdz brīdim, kad

lietā tiek pieņemts galīgais nolēmums, esot uzskatāms par tiesību

uz taisnīgu tiesu ierobežojumu tad, ja izdevumu apmērs ir

atkarīgs no procesa ilguma. Noteikumu Nr. 1098

74. punkts nosakot laikposmu, par kuru tiek aprēķināts

izdevumu apmērs, un līdz ar to šis laikposms ietekmējot sedzamo

izdevumu apmēru. No kodeksā ietvertā vispārīgā tiesiskā

regulējuma, piemēram, kodeksa 276. panta pirmās daļas,

281. panta, 285. panta pirmās un trešās daļas,

291. panta pirmās un otrās daļas, izrietot, ka lēmums

administratīvā pārkāpuma lietā stājas spēkā ar tā paziņošanas

brīdi un izņemtie administratīvā pārkāpuma priekšmeti un

izdarīšanas rīki ir jāglabā nevis līdz brīdim, kad lēmums

administratīvā pārkāpuma lietā kļūst izpildāms, bet gan līdz

brīdim, kad attiecīgais lēmums ir stājies spēkā, proti, paziņots

administratīvi sodītajai personai. Administratīvā apgabaltiesa

vairākkārt esot norādījusi, ka kodeksa 291. pants,

reglamentējot lēmuma nodošanu izpildei, vispārīgi noteic, ka

lēmums par administratīvā soda uzlikšanu ir izpildāms ar tā

pieņemšanas brīdi, ja kodeksā vai citā likumdošanas aktā nav

noteikts citādi. No minētās normas izrietot pamatprincips, ka

lēmumam administratīvā pārkāpuma lietā ir neatliekama un tūlītēja

iedarbība. Tas nozīmējot, ka lēmums līdz ar tā pieņemšanu iegūst

juridisku spēku kā valsts varas gribas izpausme. Atbilstoši tiesu

praksē nostiprinātajām atziņām sūdzības iesniegšana apturot tikai

lēmuma izpildi, bet neietekmējot citas tiesiskās sekas, kas ir

nodibinātas ar lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, piemēram,

lēmuma spēkā esību (darbību), un tas nozīmējot, ka arī pēc

sūdzības iesniegšanas lēmums administratīvā pārkāpuma lietā ir

spēkā. Tādējādi administratīvā pārkāpuma lietā izņemto pārkāpuma

priekšmetu vai izdarīšanas rīku neesot nepieciešams glabāt līdz

administratīvā pārkāpuma lietas noslēgumam, proti, brīdim, kad

konkrētajā administratīvajā lietā tiek pieņemts galīgais lēmums

un piemērotais sods tiek izpildīts. Noteikumi Nr. 1098

paredzot, ka izņemtā manta, kura atzīta par valstij piekritīgu,

aģentūrā tiek glabāta līdz brīdim, kad tā tiek nodota Valsts

ieņēmumu dienestam, bet tas nenozīmējot, ka administratīvi

sodītajai personai jāsedz izņemtās mantas glabāšanas izdevumi,

kas radušies no brīža, kad lēmums administratīvā pārkāpuma lietā

stājas spēkā, līdz brīdim, kad lēmums administratīvā pārkāpuma

lietā tiek izpildīts. Vispārīgais princips nosakot, ka izdevumi

ir sedzami par laiku līdz brīdim, kad lēmums administratīvā

pārkāpuma lietā ir stājies spēkā, nevis kļuvis izpildāms.

Vienīgie administratīvie pārkāpumi, kuru izdarīšanas gadījumā

mantu tās īpašniekam atdod pēc administratīvā soda izpildes,

proti, tikai pēc tam, kad pārkāpumu izdarījusī persona ir

samaksājusi tai noteikto naudas sodu, esot kodeksa

257. panta pirmās daļas otrā teikuma kvadrātiekavās

norādītie gadījumi, proti, gadījumi, kad izdarīts kodeksa

149.4 panta septītajā daļā,

149.5 panta piektajā daļā vai

149.15 pantā (izņemot šā panta sesto daļu)

paredzētais administratīvais pārkāpums. Izskatāmajā gadījumā

persona saukta pie administratīvās atbildības un atzīta par

vainīgu par kodeksa 201.12 pantā paredzētā

administratīvā pārkāpuma izdarīšanu. Administratīvi sodītajai

personai bijis pienākums segt tikai tos izdevumus, kas aprēķināti

par laiku no mantas izņemšanas dienas līdz dienai, kad lēmums

administratīvā pārkāpuma lietā stājies spēkā, neatkarīgi no šā

lēmuma izpildes brīža. Ievērojot minēto, esot jāatzīst, ka

noteikumu Nr. 1098 74. punktā iekļautais regulējums

konkrētajā gadījumā neskar personas tiesības uz pieeju tiesai, jo

personai jāsedz tikai tie attiecīgie izdevumi, kas radušies līdz

brīdim, kad lēmums administratīvā pārkāpuma lietā stājies spēkā,

nevis kļuvis izpildāms. Līdz ar to minētais punkts atbilstot

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Izdevumi, kas saistīti ar administratīvā pārkāpuma lietā

izņemto mantu vai dokumentu nodošanu glabāšanā vai glabāšanu,

esot administratīvā pārkāpuma procesa procesuālie izdevumi.

Administratīvā pārkāpuma izdarīšanas rezultātā valstij rodoties

zaudējumi, kuri nebūtu radušies, ja persona nebūtu izdarījusi

administratīvo pārkāpumu. Nebūtu taisnīgi šos izdevumus segt no

visas sabiedrības līdzekļiem, jo šo izdevumu rašanās pamats esot

personas prettiesiskā rīcība. Tiesību ierobežojumam esot leģitīms

mērķis - aizsargāt Satversmes 116. pantā ietvertās

konstitucionālās vērtības, proti, sabiedrības labklājību un citu

cilvēku tiesības.

Izvērtējot noteikumu Nr. 1098 74. punktā noteiktā

regulējuma atbilstību samērīguma principam, esot jāievēro, ka:

1) lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās tiekot pieņemti

savlaicīgi un samērā īsos termiņos (sk. kodeksa

270. pantu); 2) vispārīgais princips esot

tāds, ka izdevumi sedzami par laiku līdz brīdim, kad lēmums

administratīvā pārkāpuma lietā stājies spēkā, nevis kļuvis

izpildāms; 3) administratīvā pārkāpuma izdarīšanas rezultātā

valstij rodoties zaudējumi, kuri nerastos, ja persona neizdarītu

administratīvo pārkāpumu. Noteikumu Nr. 1098 74. punkts

esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo iesaistot pie

administratīvās atbildības saukto personu procesuālo izdevumu

segšanā, tādējādi samazinot no valsts budžeta līdzekļiem sedzamo

procesuālo izdevumu daļu. Neesot konstatējami citi tikpat

efektīvi, bet personas tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar

kuriem leģitīmais mērķis būtu sasniedzams.

Lai izvērtētu, vai sabiedrības ieguvums no noteikumu

Nr. 1098 74. punktā noteiktā ierobežojuma ir lielāks

par personai nodarīto kaitējumu, esot jāievēro vairāki apstākļi.

Pirmkārt, noteikumu Nr. 1098 74. punkts diferencējot

izdevumu apmēru atkarībā no procesa norises un personas rīcības

procesā. Otrkārt, kā jau minēts iepriekš, lēmumi administratīvo

pārkāpumu lietās tiekot pieņemti samērā īsos termiņos, un

izdevumi pamatā esot sedzami tikai par laiku līdz tam brīdim, kad

lēmums administratīvā pārkāpuma lietā stājies spēkā. Līdz ar to

esot izveidots mehānisms, kas nodrošinot to, lai personas

sedzamie izdevumi nebūtu pārmērīgi, bet būtu samērīgi ar procesa

norisi, kā arī administratīvā pārkāpuma raksturu un personas

tiesības tiktu ierobežotas pēc iespējas mazāk. Procesuālo

izdevumu segšanas pienākums neesot uzskatāms par sodu un neesot

tiešā veidā salīdzināms ar personai noteiktā soda, tai skaitā

naudas soda, apmēru. Šo institūtu mērķi esot atšķirīgi, turklāt

izdevumu apmēru varot ietekmēt arī citi, ar soda noteikšanu

nesaistīti apstākļi, tai skaitā personas rīcība administratīvā

procesa gaitā, piemēram, neierašanās saņemt mantu, atteikšanās no

mantas. Līdz ar to esot ievērots saprātīgs līdzsvars starp

sabiedrības un personas interesēm un ar noteikumu Nr. 1098

74. punktu noteiktais ierobežojums esot samērīgs.

6. Pieaicinātā persona - Valsts kontrole -

norāda, ka mantas nesamērīgi ilga glabāšana nepamatoti palielina

summas, kas vainīgajām personām jāmaksā par tās glabāšanu. Tāpēc

esot jāizvērtē visas iespējas samazināt izņemtās mantas

glabāšanas izdevumus.

Valsts kontrole arī uzskata, ka izņemtās mantas glabāšanas

izdevumi ir sedzami atbilstoši normatīvajā aktā noteiktajam,

tāpēc Nodrošinājuma valsts aģentūra nevarot vainīgajai personai

samazināt kādu daļu no tās sedzamajiem izdevumiem. Noteikumu

Nr. 1098 74. punkts nepārprotami paredzot, ka izdevumus

par izņemtās mantas vai dokumentu glabāšanu, ja administratīvā

pārkāpuma lietā uzlikts administratīvais sods, aprēķina par

laikposmu no dienas, kad attiecīgā manta vai dokuments izņemts,

līdz minētajā normā norādītajam beigu termiņam.

7. Pieaicinātā persona - Dr. iur. Anda

Smiltēna - uzskata, ka noteikumu Nr. 1098

74. punkts neatbilst Satversmes 92. un 105. pantam, kā

arī kodeksa 257. panta astotajai daļai, ciktāl tas neparedz

diferencētu izņemtās mantas glabāšanas izdevumu atlīdzināšanas

apmēru atšķirīgām personu grupām, kā arī iespēju daļēji atbrīvot

personu no pienākuma segt izdevumus par izņemtās mantas

glabāšanu, ja šī persona nav pārsūdzējusi lēmumu administratīvā

pārkāpuma lietā.

Ja administratīvā pārkāpuma lietā tiek izņemta manta, tā esot

jānogādā līdz vietai, kur valsts šādas mantas glabā. Mantu

vajagot glabāt tādos apstākļos un tādā veidā, lai tās vērtība,

cik vien tas iespējams, nemazinātos, un noteiktos gadījumos mantu

vajagot iznīcināt. Visas šīs darbības prasot valsts budžeta

izdevumus atkarībā no izņemtās mantas veida un daudzuma. Šādi

izdevumi valstij nebūtu radušies, ja persona nebūtu izdarījusi

likumpārkāpumu. Personas prettiesiskā rīcība esot konkrēta apmēra

mantiskā pametuma cēlonis, tādējādi varot uzskatīt, ka pienākums

atlīdzināt izdevumus par izņemtās mantas glabāšanu ir pienākums

atlīdzināt valstij nodarītos zaudējumus. Apstrīdēto normu mērķis

esot taupīt valsts budžeta līdzekļus un sekmēt kopējo sabiedrības

labklājību, atgūstot līdzekļus par personas prettiesiskas rīcības

rezultātā nodarītajiem zaudējumiem. Apstrīdēto normu mērķis esot

arī atturēt personu no nepamatotas administratīvā pārkāpuma

procesa tālāko stadiju ierosināšanas, kas pārmērīgi noslogojot

iestādes un tiesas un kaitējot citu personu tiesībām īstenot

savas tiesiskās intereses. Šādi mērķi arī esot leģitīmi.

Apstrīdētās normas brīdinot personu, kurai piemērots

administratīvais sods, par noteiktu mantisku pametumu. Tomēr

neesot saskatāma šo normu analoģija ar publisku sankciju - naudas

sodu. Apstrīdēto normu mērķis esot atgūt valsts budžetam

nodarītos zaudējumus. Tādējādi neesot pamata bažām, ka pienākums

atlīdzināt nodarītos zaudējumus varētu nesamērīgi atturēt

saprātīgu personu no savu tiesību īstenošanas. Apstrīdētās normas

neliedzot privātpersonai piekļuvi tiesai, kā arī neveidojot tādu

mehānismu, kas acīmredzami nesamērīgi atturētu personas izmantot

iespēju pārsūdzēt lēmumus administratīvo pārkāpumu lietās. Mērķi

atturēt personas no pārsūdzības tiesību nelabticīgas izmantošanas

nebūtu iespējams sasniegt ar līdzekļiem, kas būtu saudzīgāki nekā

prasība atlīdzināt zaudējumus pēc administratīvā pārkāpuma

procesa beigām un tikai tādā gadījumā, ja persona atzīta par

vainīgu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā.

Attiecībā uz personas un valsts tiesiskajām attiecībām, kuru

ietvaros persona īsteno savas pamattiesības, likumdevējam būtu

pienākums sasaistīt pamattiesību īstenošanu ar noteiktas samaksas

veikšanu, proti, paredzēt atšķirīgu attieksmi pret privātpersonām

atkarībā no to mantiskā stāvokļa un līdz ar to arī spējas īstenot

savas pamattiesības. Konkrētajai situācijai līdzīgās situācijās

likumdevējs esot izvēlējies tādu uz maksājumu vērsta tiesiskā

pienākuma izpildes modeli, kas saudzīgāk sasniedz leģitīmo mērķi

taupīt valsts budžeta līdzekļus, un paredzējis noteiktām personu

kategorijām pilnīgu vai daļēju atbrīvojumu no maksājuma.

Līdz ar to esot secināms, ka apstrīdētās normas, ciktāl tās

paredz pilnīgi vienādas tiesiskās sekas visiem to adresātiem, nav

piemērots instruments leģitīmā mērķa sasniegšanai un var

nesamērīgi atturēt personu no sodoša lēmuma administratīvā

pārkāpuma lietā pārsūdzēšanas.

Tipiskajās situācijās, kurās katru nākamo administratīvā

pārkāpuma procesa stadiju ierosina pie administratīvās atbildības

sauktā persona, pastāvot cēlonisks sakars starp personas

prettiesisku rīcību un zaudējumu rašanos un tiekot sasniegts

leģitīmais mērķis atturēt pie administratīvās atbildības saukto

personu no nepamatotas sodošo lēmumu tālākas pārsūdzēšanas.

Apstrīdētajām normām šādās situācijās neesot tādas nesamērīgi

atturošas ietekmes uz personu, kas saukta pie administratīvās

atbildības, ka tā pārmērīgi kavētu šo personu īstenot tiesības uz

taisnīgu tiesu. Taču esot iespējamas arī tādas situācijas, kad

valsts izdevumi par mantas glabāšanu vairs nav uzskatāmi par

administratīvi sodītās personas nodarītiem zaudējumiem, jo trūkst

obligātas zaudējuma jēdziena komponentes - cēloņsakarības starp

attiecīgās personas rīcību un zaudējumu rašanos. Šādās situācijās

pienākums atlīdzināt izdevumus par izņemtās mantas glabāšanu esot

nevis ar civiltiesisku komponenti (zaudējumu atlīdzināšana), bet

gan ar publiski tiesisku komponenti (sankcija) tajā faktisko

izdevumu daļā, kas nav radusies saistībā ar administratīvi

sodītās personas rīcību. Ja pienākums atlīdzināt izdevumus par

izņemtās mantas glabāšanu iegūst sankcijas raksturu, tad tas

nonākot pretrunā ar dubultās sodīšanas aizlieguma principu un

nesasniedzot leģitīmo mērķi atturēt personu no nepamatotas

administratīvā pārkāpuma procesa paildzināšanas, kā arī mērķi

atprasīt no personas līdzekļus par zaudējumiem, ko tā ar savu

rīcību nodarījusi valstij.

Valsts glabājot izņemto mantu līdz brīdim, kad lēmums

administratīvā pārkāpuma lietā kļūst izpildāms, jo tikai tad

kļūstot zināms, kādai jābūt rīcībai ar izņemto mantu - tā

atdodama atpakaļ īpašniekam vai konfiscējama. Tomēr ne visos

gadījumos esot saskatāma nepieciešamība izņemto mantu glabāt tik

ilgi. Nodrošināt pierādīšanas uzdevuma izpildi administratīvā

pārkāpuma procesā un samazināt zaudējumu apmēru esot iespējams

arī bez izņemtās mantas glabāšanas, ja tā nav tieši un

nepastarpināti nepieciešama, lai savlaicīgi, vispusīgi, pilnīgi

un objektīvi noskaidrotu attiecīgās lietas apstākļus. Šādā

gadījumā izņemtās mantas glabāšanas kontekstā nebūtu nozīmes tam,

cik ilgi turpinās administratīvā pārkāpuma process un kurš

ierosinājis tā turpināšanu. Tādējādi varētu mazināt to gadījumu

skaitu, kuros izņemtā manta tiek glabāta ilgstoši un atlīdzināmo

izdevumu apmērs pārsniedz piemērotā administratīvā soda

apmēru.

Secinājumu

daļa

8. Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu

izvērtēt apstrīdētās normas, ciktāl no tām izriet pienākums

personai, kura saukta pie administratīvās atbildības, segt

izdevumus par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas

glabāšanu līdz brīdim, kad kļūst izpildāms lēmums par saukšanu

pie administratīvās atbildības.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka kodeksa 257. panta

astotā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz 2018. gada

4. jūlijam, un noteikumu Nr. 1098 74. punkts

redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada

22. septembrim, tiešā tekstā nesaturēja norādi, ka

administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas

izdevumi aprēķināmi par laiku līdz dienai, kad stājas spēkā jeb

kļūst izpildāms lēmums par mantas konfiskāciju, tomēr šāds

princips bija izsecināms no apstrīdētajām normām kopsakarā ar

kodeksa 257. panta pirmo daļu, citām noteikumu Nr. 1098

normām un normatīvā akta izdevēja gribu.

Arī pieaicinātā persona A. Smiltēna norāda, ka atbilstoši

apstrīdētajām normām par izņemtās mantas glabāšanas beigu brīdi

atzīstams brīdis, kad persona zaudē īpašuma tiesības uz šo mantu.

Valsts glabājot izņemto mantu līdz brīdim, kad lēmums

administratīvā pārkāpuma lietā kļūst izpildāms, jo tikai tad

kļūstot zināms, kādai jābūt rīcībai ar izņemto mantu - tā

atdodama atpakaļ īpašniekam vai konfiscējama.

Savukārt Saeima norāda, ka kodeksa 257. panta astotā daļa

nenosaka atlīdzināmo izņemtās mantas glabāšanas izdevumu apmēru,

bet deleģē tā noteikšanu Ministru kabinetam. No noteikumu

Nr. 1098 74. punkta un kodeksa kopumā neizrietot

personas pienākums atlīdzināt visus izdevumus par administratīvā

pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanu. Glabāšanas izdevumi

esot aprēķināmi tikai par laiku līdz tam brīdim, kad procesuāli

stājas spēkā (tiek paziņots) lēmums par administratīvā soda

noteikšanu.

Arī Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētās normas neparedz

administratīvi sodītai personai pienākumu segt izņemtās mantas

glabāšanas izdevumus, kas radušies pēc tam, kad lēmums

administratīvā pārkāpuma lietā procesuāli stājies spēkā.

Tātad institūcijas, kas izdevušas apstrīdētās normas, - Saeima

un Ministru kabinets - paudušas no Pieteikuma iesniedzējas un

pieaicinātās personas A. Smiltēnas viedokļa atšķirīgu

viedokli par apstrīdēto normu interpretēšanu un piemērošanu.

Līdz ar to Satversmes tiesa

visupirms noskaidros apstrīdēto normu saturu un tiesiskās

sekas.

9. Kodeksa 252. panta pirmā daļa pieļauj to,

ka administratīvā pārkāpuma lietvedībā tiek izmantots tāds

procesuālais līdzeklis kā mantas izņemšana. Mantu, kas uzskatāma

par pārkāpuma priekšmetu vai rīku (turpmāk - manta), var izņemt,

lai novērstu turpmāku publiskās kārtības un drošības apdraudējumu

vai lai nodrošinātu lietas izmeklēšanai nepieciešamos

pierādījumus. Lēmums par mantas izņemšanu ir procesuāls lēmums un

stājas spēkā tā pieņemšanas brīdī. Atbilstoši kodeksa

257. panta pirmajai daļai un uz tās pamata izdoto Noteikumu

Nr. 1098 10. un 11. punktam amatpersonai, izņemot

mantu, ir jāievēro šīs mantas raksturs un īpašības un jāizlemj,

vai manta nododama glabāšanā pašai pie atbildības sauktajai

personai, citai personai, Nodrošinājuma valsts aģentūrai vai arī

nekavējoties jārealizē vai jāiznīcina.

Darbības ar izņemto mantu (tostarp tās transportēšana

glabāšanai, glabāšana, apsardzība, iznīcināšana u. tml.)

valstij rada izdevumus. Šie izdevumi ir procesuāli izdevumi, kas

rodas administratīvā pārkāpuma dēļ. Kodeksa 257. panta

astotā daļa noteic, ka pienākums segt šādus procesuālos izdevumus

ir personai, kurai uzlikts administratīvais sods. Kodeksa

257. panta astotās daļas izstrādes materiāli norāda, ka šāda

pienākuma mērķis ir būtiski samazināt budžeta līdzekļu

izlietojumu administratīvo pārkāpumu lietās izņemtās mantas

nodošanai glabāšanā, glabāšanai un iznīcināšanai, tādēļ pienākums

segt šos izdevumus pārnesams uz pašu personu, kuras izdarītā

administratīvā pārkāpuma dēļ valstij šādi izdevumi radušies

(sk. 9. Saeimas Juridiskās komisijas 2007. gada

13. februāra sēdes protokolu lietas materiālu 1. sēj.

144.-155. lpp., 2007. gada 3. aprīļa sēdes

protokolu lietas materiālu 2. sēj. 1.-12. lpp. un

2007. gada 8. maija sēdes protokolu lietas materiālu

2. sēj. 27.-34. lpp.).

Kodeksa normas nenoteic nedz procesuālo izdevumu apmēru, nedz

arī brīdi, līdz kuram radušos procesuālos izdevumus, tostarp arī

izdevumus par izņemtās mantas glabāšanu, personai ir pienākums

segt. Kodeksa 257. panta astotajā daļā ir noteikts vispārīgs

pienākums personai atlīdzināt izdevumus par administratīvā

pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanu, bet Ministru kabinets

ir pilnvarots noteikt kārtību un apmēru, kādā personai jāsedz šie

izdevumi.

Izvērtējot normas tapšanas materiālus, konstatējams, ka

sākotnēji Ministru kabineta iesniegtais likumprojekts par

grozījumiem kodeksā paredzēja, ka lēmumu par izdevumu segšanu

iestāde pieņems vienlaikus ar lēmumu par administratīvā soda

uzlikšanu (sk. 9. Saeimas likumprojekta Nr. 148/Lp9

anotācijas I daļas 2. punktu), tomēr likumprojekta

izskatīšanas gaitā Saeima no šīs ieceres atteikusies. Saeima

deleģējusi Ministru kabinetam noteikt kārtību un apmēru, kādā

personai jāsedz izņemtās mantas glabāšanas izdevumi, jo tie,

pieņemot lēmumu par administratīvā soda noteikšanu, neesot

paredzami tā iemesla dēļ, ka nav zināms, vai lēmums netiks

pārsūdzēts. Ja lēmums tiek pārsūdzēts, tas nestājoties spēkā un

glabāšana turpinoties. Šā lēmuma pieņemšanas laikā esot zināma

tikai daļa no mantas glabāšanas izdevumiem un neesot zināms, cik

ilgs būs glabāšanas process. Tāpēc Ministru kabinetam esot

jānosaka kārtība, kādā sedzami glabāšanas izdevumi, un tas esot

pilnvarojams paredzēt principus, pēc kādiem nosakāms glabāšanas

izdevumu apmērs (sk. 9. Saeimas Juridiskās komisijas

2007. gada 8. maija sēdes protokolu un audioierakstu -

51:48-56:48 - lietas materiālu 2. sēj.

27.-34. lpp.).

Noteikumu Nr. 1098 20. punkts noteic, ka izņemto

mantu glabā līdz brīdim:

1) kad persona saņem tai atdodamo izņemto mantu vai

dokumentu;

2) kad izņemtā manta ir realizēta vai iznīcināta;

3) kad izņemtā manta, kura ir atzīta par valstij

piekritīgu, ir nodota Valsts ieņēmumu dienestam.

Atbilstoši noteikumu Nr. 1098 26. punktam

Nodrošinājuma valsts aģentūra izņemto mantu vai dokumentu Valsts

ieņēmumu dienestam atdod normatīvajos aktos par rīcību ar valstij

piekritīgo mantu noteiktajā kārtībā. Atbildīgā institūcija lēmumu

administratīvā pārkāpuma lietā, kas paredz izņemtās mantas vai

dokumenta konfiskāciju, paziņo aģentūrai, bet aģentūra - Valsts

ieņēmumu dienestam pēc tam, kad lēmums stājies spēkā. Jēdzienu

"lēmums stājies spēkā" konkretizē Ministru kabineta

2013. gada 26. novembra noteikumu Nr. 1354

"Kārtība, kādā veicama valstij piekritīgās mantas uzskaite,

novērtēšana, realizācija, nodošana bez maksas, iznīcināšana un

realizācijas ieņēmumu ieskaitīšana valsts budžetā"

2. punkts. Tas noteic, ka par valstij piekritīgu citstarp

uzskatāma manta, par kuru kļuvis izpildāms iestādes lēmums,

zvērināta notāra akts vai tiesas spriedums par tās konfiscēšanu.

Savukārt jēdziena "izpildāms lēmums" saturu noteic

kodeksa normas.

Saskaņā ar kodeksa 274.1 panta pirmo daļu lēmumā

par administratīvā soda uzlikšanu vai lietvedības izbeigšanu

jānoteic, kas darāms ar izņemto mantu - vai tā konfiscējama vai

atdodama atpakaļ, iznīcināma vai realizējama. Kodeksa

291. panta pirmā daļa noteic, ka lēmums par administratīvā

soda uzlikšanu ir izpildāms ar tā pieņemšanas brīdi, ja šajā

kodeksā un citā likumdošanas aktā nav noteikts citādi. Taču

kodeksa 291. panta otrā daļa noteic, ka lēmums par

administratīvā soda uzlikšanu gadījumā, ja tas ir pārsūdzēts vai

par to iesniegts protests, kļūst izpildāms pēc sūdzības vai

protesta noraidīšanas, izņemot lēmumus par personas sodīšanu ar

brīdinājumu, transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšanu vai

naudas sodu, ko iekasē pārkāpuma izdarīšanas vietā. Tādējādi

iestādes lēmums vai tiesas spriedums par mantas konfiskāciju

kļūst izpildāms pēc tam, kad persona ir izsmēlusi tiesību

aizsardzības līdzekļus un galīgais nolēmums stājies spēkā. Ja

likumdevējs būtu vēlējies noteikt, ka lēmums par mantas

konfiskāciju stājas spēkā un ir izpildāms jau ar sākotnējā lēmuma

par administratīvā soda noteikšanu pieņemšanas brīdi, neraugoties

uz tā apstrīdēšanu vai pārsūdzību, tad tas būtu noteikts tieši

likumā, līdzīgi kā tas noteikts kodeksa 312. panta pirmajā

daļā par transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšanu.

Savukārt no noteikumu Nr. 1098 74. punkta izriet, ka

mantas glabāšanas izdevumus aprēķina par visu tās glabāšanas

laiku. To apstiprina arī vēlāk izdarītie grozījumi, proti,

noteikumu Nr. 1098 papildināšana ar 74.4. apakšpunktu.

Šo grozījumu projektam pievienotajā anotācijā norādīts, ka

noteikumi Nr. 1098 tiek papildināti ar normu, kas noteic, ka

izdevumu apmērs konfiskācijas gadījumā nosakāms par laiku līdz

brīdim, kad lēmums par konfiskāciju ir stājies spēkā. Pamatojot

šo grozījumu, norādīts, ka atbilstoši noteikumu Nr. 1098

20.3. apakšpunktam izņemto mantu vai dokumentu šajos

noteikumos noteiktajā kārtībā glabā līdz brīdim, kad izņemtā

manta, kura atzīta par valstij piekritīgu, ir nodota Valsts

ieņēmumu dienestam, taču noteikumu Nr. 1098 74. punktā

šāds gadījums neesot paredzēts (sk. anotācijas

4. punktu lietas materiālu 3. sēj. 144. lpp.).

Tādējādi ar šiem grozījumiem precizēta no noteikumu Nr. 1098

20.3. apakšpunkta un 71. punkta jau izrietošā kārtība,

proti, ka personai jāsedz izdevumi par izņemtās mantas glabāšanu

par laiku līdz brīdim, kad izņemtā manta, kura atzīta par valstij

piekritīgu, ir nodota Valsts ieņēmumu dienestam.

Ievērojot iepriekšminēto, Satversmes tiesa secina, ka

administratīvā pārkāpuma lietā izņemtā manta tiek atzīta par

valstij piekritīgu brīdī, kad stājas spēkā galīgais nolēmums par

personas saukšanu pie administratīvās atbildības. Var būt

gadījumi, kuros personai, kurai administratīvā pārkāpuma lietā

piemērots sods, par šo laiku ir jāsedz izdevumi, kas radušies

sakarā ar izņemtās mantas vai dokumenta nodošanu glabāšanā,

glabāšanu vai iznīcināšanu.

Tādējādi Satversmes tiesa šajā lietā

vērtēs apstrīdētās normas, ciktāl no tām izriet pienākums

personai, kura saukta pie administratīvās atbildības, segt

izdevumus par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas

glabāšanu līdz brīdim, kad kļūst izpildāms lēmums par šīs

personas saukšanu pie administratīvās atbildības (turpmāk arī -

apstrīdētais regulējums).

10. Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība

vairākām Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā

izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs

atbilstības izvērtēšanai (sk. Satversmes tiesas

2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2017-18-01 23. punktu).

No lietas materiāliem izriet, ka lietas pamatjautājums

visupirms attiecas uz Satversmes 105. pantā ietvertajām

tiesībām uz īpašumu. Savukārt pēc tam, kad pārbaudīta apstrīdētā

regulējuma atbilstība Satversmes 105. pantam, ir iespējams,

balstoties uz iegūtajiem secinājumiem, izvērtēt apstrīdētā

regulējuma atbilstību Satversmes 92. pantam.

Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms izvērtēs apstrīdētā

regulējuma atbilstību Satversmes 105. pantam, bet pēc tam -

Satversmes 92. pantam.

11. Satversmes 105. pants nosaka:

"Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot

pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot

vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana

sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz

atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Satversmes 105. pants paredz, no vienas puses, valsts

pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt

tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču - no

otras puses - valstij ir arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā

iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

Nr. 2005-12-0103 21. punktu).

Satversmes tiesas praksē nostiprināta atziņa, ka ir jānosaka,

tieši kuriem Satversmes 105. panta teikumiem konkrētā

gadījumā atbilstība ir izvērtējama, jo minētās normas paredz

atšķirīgus ierobežojuma tiesiskuma izvērtēšanas kritērijus

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada

13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01

15.1. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja nav apstrīdējusi normu atbilstību

Satversmes 105. panta ceturtajam teikumam. Arī pārējie

procesa dalībnieki nav norādījuši, ka izskatāmajā gadījumā būtu

ierobežotas Satversmes 105. panta ceturtajā teikumā

garantētās tiesības.

Līdz ar to apstrīdētais regulējums ir vērtējams Satversmes

105. panta pirmo triju teikumu tvērumā.

Lai izvērtētu apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes

105. panta pirmajos trijos teikumos nostiprinātajām tiesībām

uz īpašumu, visupirms nepieciešams noskaidrot, vai apstrīdētais

regulējums attiecīgās tiesības ierobežo.

Satversmes 105. panta pirmais teikums aizsargā personas

likumīgi iegūto īpašumu, savukārt otrais un trešais teikums

atļauj valstij ar likumu ierobežot īpašuma tiesības sabiedrības

interesēs (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada

8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01

12.3. punktu). Ar "īpašuma tiesībām" šā panta

kontekstā saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

rīkoties pēc savas gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-12-03 7. punktu vai 2011. gada

3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01

15.2. punktu).

Apstrīdētais regulējums ir vērsts uz to, lai gadījumos, kad

persona ir saukta pie administratīvās atbildības un ir tikusi

izņemta manta, izdevumus par šīs mantas glabāšanu segtu pie

administratīvās atbildības sauktā persona. Tādējādi

administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas

izdevumu segšanas pienākums personai rada nelabvēlīgas mantiskas

sekas.

Līdz ar to apstrīdētais regulējums ierobežo personai

Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz

īpašumu.

12. Izvērtējot, vai ar apstrīdēto regulējumu

noteiktais tiesību uz īpašumu ierobežojums ir attaisnojams,

Satversmes tiesai jānoskaidro, vai tas ir noteikts ar likumu vai

uz likuma pamata, vai tas ir noteikts leģitīma mērķa aizsardzībai

un vai tas atbilst samērīguma principam (sal. sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma

lietā Nr. 2015-25-01 11. punktu).

Lai izvērtētu to, vai ar apstrīdēto regulējumu noteiktais

personas pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu,

Satversmes tiesai jāpārbauda:

1) vai regulējums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai tas ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai tas ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu

izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt

tā piemērošanas sekas (sal. sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma

lietā Nr. 2015-01-01 14. punktu).

Lietā nav strīda un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par

to, ka apstrīdētais regulējums pieņemts normatīvajos aktos

noteiktajā kārtībā. Apstrīdētais regulējums ir publiski pieejams

atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

Mantas izņemšanas un glabāšanas izdevumi ir procesuālo

izdevumu daļa. Pienākumu segt procesuālos izdevumus kodekss

noteic personai, kurai piemērots administratīvais sods par

administratīvo pārkāpumu. Nedz kodekss, nedz noteikumi

Nr. 1098 no šā pienākuma nenošķir kādus procesuālos

izdevumus par kādu atsevišķu procesa stadiju, kuri personai

nebūtu jāsedz. Tas arī atbilst vispārējam regulējumam, kāds

noteikts Kriminālprocesa likumā vai Civilprocesa likumā. Arī

šajos procesos tikai pēc to pabeigšanas ar spēkā stājušos galīgu

nolēmumu tiek noteikti procesuālie izdevumi, kas personai jāsedz.

Tādējādi apstrīdētā regulējuma saturiskā nozīme pēc būtības ir

skaidra. Persona, ja nepieciešams, piesaistot juridisko

palīdzību, var noskaidrot apstrīdētā regulējuma saturu un no tā

izrietošās tiesiskās sekas.

Līdz ar to pamattiesību ierobežojums

ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu regulējumu.

13. Secinot, ka apstrīdētais regulējums

pieņemts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu regulējumu, Satversmes

tiesai jāturpina tā vērtēšana, pārbaudot, vai tas noteikts

leģitīma mērķa labad.

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem

un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek

noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Ja tiesību normā ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad

pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi

Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai un Ministru

kabinetam (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas

2012. gada 1. novembra sprieduma lietā

Nr. 2012-06-01 12. punktu un 2014. gada

11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01

18. punktu).

Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētais regulējums ir

noteikts, lai nodrošinātu saprātīgu valsts resursu lietošanu,

paredzot administratīvā pārkāpuma lietā pie atbildības sauktās

personas pienākumu atlīdzināt valstij izdevumus, kas tai radušies

saistībā ar personas izdarīto pārkāpumu. Tādējādi apstrīdētajā

regulējumā ietvertais tiesību uz īpašumu ierobežojums nodrošinot

sabiedrības labklājību.

Ministru kabinets atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētajā

regulējumā ietvertais tiesību uz īpašumu ierobežojums ir vērsts

uz citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzību.

Administratīvā pārkāpuma izdarīšanas rezultātā valstij rodoties

zaudējumi, kuri citādi nebūtu radušies.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka pienākums segt izdevumus par

mantas glabāšanu nodrošina valsts līdzekļu saprātīgu izmantošanu

un taupīšanu, jo šādus izdevumus sedz persona, kas administratīvo

pārkāpumu izdarījusi. Tādējādi ierobežojums esot vērsts uz

sabiedrības labklājības aizsardzību.

Arī pieaicinātā persona A. Smiltēna norāda, ka apstrīdētā

regulējuma leģitīmais mērķis ir taupīt valsts budžeta līdzekļus

un sekmēt kopējo sabiedrības labklājību, atgūstot līdzekļus par

personas prettiesiskas rīcības rezultātā valstij nodarītajiem

zaudējumiem.

Satversmes tiesa nepiekrīt Ministru kabinetam, ka apstrīdētajā

regulējumā ietvertajam tiesību uz īpašumu ierobežojumam būtu tāds

leģitīmais mērķis kā citu cilvēku tiesību aizsardzība.

Apstrīdētais regulējums neietekmē citu cilvēku tiesības, jo

regulē izdevumu segšanu, skarot tikai attiecības starp valsti,

kurai šie izdevumi rodas, un konkrēto personu, kura par šiem

izdevumiem ir atbildīga. Izdevumi, kas rodas personai sakarā ar

izņemtās mantas glabāšanu, tai nerastos, ja tie būtu sedzami no

valsts līdzekļiem. Ne no kādiem citiem līdzekļiem, izņemot valsts

līdzekļus un konkrētās personas līdzekļus, tie nevar tikt segti.

Tātad apstrīdētais regulējums nerada individuālus citu personu

tiesību aizskārumus un tajā ietvertais ierobežojums var pasargāt

vienīgi valsts resursus jeb sabiedrības kopējo materiālo

labumu.

Satversmes tiesa piekrīt tam, ka apstrīdētā regulējuma

leģitīmais mērķis, kas aptver sabiedrības kopējās materiālās

labklājības aspektus, ir sabiedrības labklājība (sal. sk. arī

Satversmes tiesas 2007. gada 2. maija sprieduma lietā

Nr. 2006-30-03 15. punktu). Apstrīdētajās

normās ietvertais ierobežojums ir vērsts uz sabiedrības kopējā

materiālā labuma neizšķērdēšanu jeb saprātīgu valsts resursu

izmantošanu, tātad uz Satversmes 116. pantā ietvertu

leģitīmo mērķi.

Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā

ietvertajam tiesību uz īpašumu ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

sabiedrības labklājības aizsardzība.

14. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma

samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda:

1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

mērķi;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem;

3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko

iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

kaitējumu.

Ja tiek atzīts, ka pamattiesību ierobežojums neatbilst kaut

vienam no šiem kritērijiem, tad tas neatbilst samērīguma

principam un ir prettiesisks (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2007. gada 16. maija sprieduma lietā

Nr. 2006-42-01 11. punktu un 2014. gada

7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01

25. punktu).

14.1. Izvērtējot to, vai izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes

tiesa pārbauda, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt

leģitīmo mērķi.

Ministru kabinets norāda, ka noteikumu Nr. 1098

74. punkts ir piemērots tiesību uz īpašumu ierobežojuma

leģitīmā mērķa - sabiedrības labklājība - sasniegšanai, jo

iesaista pie administratīvās atbildības saukto personu procesuālo

izdevumu segšanā, tādējādi samazinot no valsts budžeta līdzekļiem

sedzamo procesuālo izdevumu daļu.

Pieteikuma iesniedzēja savukārt norāda, ka apstrīdētais

regulējums prasa nodrošināt saprātīgu līdzsvaru starp

administratīvā pārkāpuma izdarītāja personiskajām interesēm, no

vienas puses, un sabiedrības interesēm, no otras puses. Šis

regulējums esot vērsts uz to, lai pēc iespējas taupītu valsts

budžeta līdzekļus, jo pienākums segt izdevumus uzlikts personai,

kura sodīta par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu. Tādējādi

izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Satversmes tiesa secina, ka izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo pie administratīvās atbildības

sauktās personas pienākums atlīdzināt izdevumus, kas radušies

valstij saistībā ar personai izņemtās mantas glabāšanu, kalpo

tam, lai tiktu saprātīgi izmantoti valsts resursi un tādējādi

veicināta sabiedrības labklājība.

Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā

ietvertais tiesību uz īpašumu ierobežojums ir piemērots leģitīmā

mērķa sasniegšanai.

14.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību

ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri

būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības

tiktu ierobežotas mazāk. Tomēr saudzējošāks līdzeklis ir nevis

jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi

var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).

Turklāt par saudzējošāku nevar tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas

no valsts prasa papildu finanšu resursus (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā

Nr. 2016-07-01 24.1. punktu).

Ministru kabinets norāda, ka noteikumu Nr. 1098

74. punktā noteiktā tiesību uz īpašumu ierobežojuma leģitīmā

mērķa - sabiedrības labklājība - sasniegšanai derīgi alternatīvi,

tikpat efektīvi, bet personas tiesības mazāk ierobežojoši

līdzekļi neesot konstatējami. Tā kā izdevumu rašanās pamats ir

personas prettiesiskā rīcība, proti, tās izdarītais

administratīvais pārkāpums, nebūtu taisnīgi šādus izdevumus segt

no visas sabiedrības līdzekļiem.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā regulējumā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevarētu

sasniegt tādā pašā kvalitātē, ja pienākums segt izdevumus par

administratīvo pārkāpumu lietās izņemtās mantas glabāšanu tiktu

pārlikts uz valsti. Apstrīdētais regulējums esot samērīgs, ciktāl

tas paredz personas pienākumu segt faktiskās izmaksas par

administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanu. Taču

atsevišķos gadījumos šis regulējums esot acīmredzami netaisnīgs,

jo likumdevējs nav paredzējis mehānismu, kas nodrošinātu

individuālu apstākļu izvērtēšanu un iespēju izdevumus samazināt.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka atsevišķos gadījumos objektīvu

iemeslu dēļ būtu nepieciešams personu pilnībā vai daļēji atbrīvot

no šo izdevumu samaksas. Tas būtu nepieciešams, piemēram,

gadījumos, kad persona ir mazturīga vai maznodrošināta. Turklāt

likumdevējs neesot ņēmis vērā to, ka var pastāvēt arī citi, no

personas gribas neatkarīgi apstākļi, kas liedz laikus pieņemt

galīgo nolēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, piemēram, tiesas

sēžu atlikšana. Tādēļ, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata,

leģitīmais mērķis var tikt sasniegts ar saudzējošākiem

līdzekļiem, kas mazāk ierobežotu personai Satversmē noteiktās

pamattiesības. Piemēram, varot tikt ieviesta Kriminālprocesa

likuma 368. pantā noteiktajai kārtībai līdzīga kārtība, kas

pieļautu to, ka īpašos gadījumos persona var tikt atbrīvota no

pienākuma segt izdevumus par izņemtās mantas glabāšanu un tie

tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem.

Satversmes tiesa secina, ka leģitīmo mērķi - sabiedrības

labklājība - vismaz tādā pašā kvalitātē nevar sasniegt ar citiem,

alternatīviem līdzekļiem. Apstrīdētais regulējums, kas paredz

visām pie administratīvās atbildības sauktajām personām pienākumu

segt izdevumus par izņemtās mantas glabāšanu, kalpo par efektīvu

līdzekli šo valsts izdevumu atlīdzināšanai. Jebkuri alternatīvi

risinājumi paredzētu to, ka personas izdarīta administratīvā

pārkāpuma dēļ radušies procesuālie izdevumi sedzami no valsts

budžeta jeb sabiedrības līdzekļiem, un līdz ar to nesasniegtu

leģitīmo mērķi tikpat efektīvā veidā un tātad arī vismaz tādā

pašā kvalitātē.

Tādējādi apstrīdētajā regulējumā

ietvertā tiesību uz īpašumu ierobežojuma leģitīmais mērķis vismaz

tādā pašā kvalitātē nav sasniedzams ar citiem, personas tiesības

un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

14.3. Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma

samērīgumu, jāpārliecinās arī par to, vai ar apstrīdētajā

regulējumā ietverto pamattiesību ierobežojumu ir nodrošināts tas,

ka labums, ko iegūst sabiedrība no personas pamattiesību

ierobežojuma, ir lielāks par atsevišķa indivīda interesēm

nodarīto kaitējumu.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka atsevišķos gadījumos

aprēķinātie izņemtās mantas glabāšanas izdevumi var būt

nesamērīgi. Proti, tā tas esot gadījumos, kad aprēķinātie

glabāšanas izdevumi vairākkārt pārsniedz personai piemērotā

administratīvā soda apmēru vai kad noteikts, ka šie izdevumi

jāsedz personai, kuras mantiskais stāvoklis objektīvi apgrūtina

to apmaksu. Apstrīdētais regulējums liedzot iestādei un tiesai

šādos gadījumos vērtēt individuālus apstākļus un glabāšanas

izdevumu apmēru samazināt.

Arī Nodrošinājuma valsts aģentūra un lietā pieaicinātā persona

Valsts kontrole norāda, ka aģentūra nevar samazināt

administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas

izdevumus, jo normatīvajā regulējumā tai šāda kompetence neesot

noteikta.

Turklāt Valsts kontrole norādījusi, ka pēc veiktās revīzijas

tās revidenti 2014. gadā secinājuši - nav izvērtētas visas

iespējas samazināt izņemtās mantas glabāšanas izdevumus,

piemēram, tādas iespējas kā vielas paraugu izņemšana, pierādījumu

dokumentēšana vai cita metode, kas ļautu izvairīties no mantas

nesamērīgi ilgas uzglabāšanas, kuras rezultātā nepamatoti

palielinās summas, kas personai jāmaksā par izņemtās mantas

glabāšanu.

Pieaicinātā persona A. Smiltēna norāda, ka apstrīdētais

regulējums nesamērīgi ierobežo personu tiesības uz īpašumu, jo uz

visām personām attiecina vienādas tiesiskās sekas, proti,

pienākums segt administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas

glabāšanas izmaksas tiek attiecināts arī uz tādām sociāli

mazaizsargātām personu kategorijām kā maznodrošinātas personas,

personas ar invaliditāti, bērni.

Satversmes tiesa norāda, ka administratīvās atbildības

tiesībās būtisks ir lietderības princips. Tas nozīmē, ka

atbildīgajai institūcijai vai amatpersonai ir piešķirta rīcības

brīvība, izlemjot, vai tā uzsāks administratīvo lietvedību, kādus

procesuālos līdzekļus izmantos un vai administratīvā pārkāpuma

lietu noslēgs ar lēmumu par administratīvās atbildības noteikšanu

par konkrēto pārkāpumu. Izraudzītajiem līdzekļiem jābūt

mērķtiecīgiem un samērojamiem ar publiskās kārtības apdraudējumu

un tā raksturu katrā individuālajā gadījumā. Tādēļ arī

atbildīgajai institūcijai vai amatpersonai ir rīcības brīvība

mantas izņemšanā, nodošanā un glabāšanā, savukārt administratīvās

tiesas kompetencē ir iestādes rīcības brīvības izmantošanas

pareizības pārbaude.

Tā kā kompetentajai amatpersonai, veicot mantas izņemšanu, ir

rīcības brīvība (sk. kodeksa 252. pantu), tai vienmēr

jāizdara lietderības apsvērumi un jāvērtē, vai personas tiesības

konkrētā gadījumā tiek ierobežotas samērīgi ar šīs darbības

mērķi. Veicot mantas izņemšanu, amatpersonai jāpārbauda, vai

mantas izņemšana ir nepieciešama konkrētās administratīvās

lietvedības ietvaros, vai un kam šī manta nododama glabāšanā,

turklāt tai pastāvīgi jākontrolē mantas glabāšanas ilgums,

jāpārliecinās, vai mantas glabāšana jau nerada zaudējumus

valstij, un citstarp jāapsver arī tas, vai neizrādīsies, ka

glabāšanas izmaksas nav atlīdzināmas (sk., piemēram, noteikumu

Nr. 1098 10., 15., 35.2. un 37. punktu). Ja rodas

strīds par glabāšanas izdevumu atlīdzināšanu, tad kompetentās

amatpersonas rīcības brīvības izmantošanas pareizību pārbauda arī

administratīvā tiesa.

Atbilstoši iepriekšminētajam atbildīgajai institūcijai vai

amatpersonai ir jāievēro tādi principi kā samērīgums un tiesiska

rīcības brīvības izmantošana. Pirms attiecīgās rīcības tai

jāizvērtē interešu aizskāruma intensitāte un nozīmīgums un

jāizņem un jānodod glabāšanā tikai tāda manta, kas nepieciešama

likumpārkāpuma novēršanai vai kas var būt par pierādījumu

likumpārkāpuma izmeklēšanā, turklāt jākontrolē arī glabāšanas

izdevumu samērība.

Tiesiskuma princips paredz ikvienas personas padotību

tiesībām. Valsts iestādes ir padotas tiesībām kā

procesuāltiesiskā, tā materiāltiesiskā ziņā. Tiesiskuma principa

procesuālais aspekts paredz, ka iestāde drīkst rīkoties tikai

savas kompetences ietvaros, bet materiāltiesiskais aspekts

noteic, ka iestādes rīcībai jāatbilst tiesību normām pēc būtības

(sk.: Levits E. 14. pants. Likuma prioritātes princips.

Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa.

Briede J. (zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013,

197. lpp.).

Lai gan likumdevējs izvēlējies noteikt, ka procesuālie

izdevumi tiek aprēķināti atsevišķā procesā, izņemtās mantas

glabāšanas izmaksas ir cieši saistītas ar tās glabāšanas

lietderību. Tiesiskās sekas, kas personai izriet no apstrīdētā

regulējuma, ir atkarīgas tieši no tā, kā atbildīgā iestāde vai

amatpersona, kā arī institūcija, kas glabā izņemto mantu, ir

rīkojusies tās glabāšanas laikā. No tiesiskuma principa viedokļa

būtu nepieļaujami personai noteikt pienākumu segt izdevumus par

neefektīvu, pārmērīgi ilgu izņemtās mantas glabāšanu. Tātad, lai

apstrīdētā regulējuma piemērošana atbilstu attiecīgā tiesību

institūta būtībai, tas piemērojams atbilstoši izņemtās mantas

glabāšanas lietderībai. Proti, piemērojot apstrīdēto regulējumu,

tā piemērotājam ir jāizvērtē, vai tiesiskās sekas, kas personai

radušās izņemtās mantas glabāšanas ilguma dēļ, ir saprātīgas un

samērīgas ar personas tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Līdz ar to

apstrīdētais regulējums kopsakarā ar izņemtās mantas glabāšanas

procesa noteikumiem ietver pienākumu izdarīt lietderības

apsvērumus un ievērot samērīguma principu.

Samērīguma princips ir viens no svarīgākajiem demokrātiskas

tiesiskas valsts vispārējiem tiesību principiem. Tas vispārīgā

veidā noteic, ka starp valsts varas darbību, kas ierobežo

personas tiesības un leģitīmās intereses, un mērķi, ko valsts

vara ar šo darbību tiecas sasniegt, ir jābūt saprātīgām

attiecībām. No demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

atvasināms pienākums visām valsts institūcijām savā darbībā

ievērot samērīguma principu. Valsts pārvaldei, īstenojot valsts

varu, katrā konkrētajā gadījumā ir jāņem vērā samērīguma

princips, it sevišķi gadījumos, kad ar valsts pārvaldes rīcību

tiek ierobežotas personas pamattiesības (sal. sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 28. februāra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2006-41-01 11. punktu).

Līdz ar to apstrīdētais regulējums

paredz tiesību piemērotāja pienākumu izdarīt lietderības

apsvērumus, un tiesisko seku konkretizācija un piemērošana

konkrētam gadījumam nedrīkst nonākt pretrunā ar samērīguma

principu.

14.4. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka no

Administratīvā procesa likuma 2. panta 1. punkta izriet

valsts pārvaldes pienākums konkrētajās publiski tiesiskajās

attiecībās ar privātpersonu pieņemamo lēmumu samērot ar

cilvēktiesībām, proti, izvērtēt valsts pārvaldes rīcības

samērīgumu. Savukārt tiesu varai saskaņā ar Administratīvā

procesa likuma 2. panta 2. punktu jāpārbauda, vai

valsts pārvalde konkrētajās publiski tiesiskajās attiecībās,

īstenojot valsts varu, ir ievērojusi samērīguma principa prasības

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 28. februāra

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2006-41-01

12. punktu).

Ņemot vērā minēto, iestādei un administratīvajai tiesai ir

pienākums nodrošināt, ka administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās

mantas glabāšanas izdevumu aprēķināšanā un to atlīdzinājuma

pieprasīšanā personas pamattiesības tiek ierobežotas samērīgi.

Tādējādi apstrīdētā regulējuma piemērošanā ir jāievēro samērīguma

princips.

Pienākums ievērot samērīguma principu nozīmē, ka iestādei un

tiesai ikvienā gadījumā ir jāvērtē administratīvā pārkāpuma lietā

izņemtās mantas glabāšanas izdevumu samērība, citstarp ņemot vērā

personai piemēroto sodu, tās mantisko stāvokli, kā arī rīcību

procesa virzībā un apsverot, vai vispār bija nepieciešams izņemto

mantu turēt valsts rīcībā. Atbilstoši piemērojot apstrīdēto

regulējumu, tiktu nodrošināta samērīguma principa ievērošana

katrā konkrētajā gadījumā. Apstrīdētā regulējuma pareiza

piemērošana nerada Pieteikuma iesniedzējas norādīto tiesību uz

īpašumu ierobežojuma neatbilstību samērīguma principam.

Tādējādi apstrīdētais regulējums

atbilst samērīguma principam un Satversmes 105. panta

pirmajiem trim teikumiem.

15. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka

apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 92. pantam, jo

var pārmērīgi atturēt personu no savu tiesību aizsardzības

taisnīgā tiesā. Tādējādi tas ierobežojot Satversmes

92. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz taisnīgu

tiesu.

Saeima norādījusi, ka pienākums segt izdevumus, kas valstij

radušies saistībā ar administratīvā soda uzlikšanu personai, var

atturēt personas no nepamatotu sūdzību iesniegšanas tiesā un

tādējādi var tikt uzskatīts par tiesību uz taisnīgu tiesu

ierobežojumu. Dažādu maksājumu, citstarp pienākuma segt ar

tiesvedību saistītus izdevumus, noteikšana tiesas procesā esot

pieļaujama un pati par sevi neesot uzskatāma par nesamērīgu

tiesību uz pieeju tiesai ierobežojumu. Kodeksa 257. panta

astotā daļa neparedzot izņemtās mantas glabāšanas izdevumu

apmēru, bet deleģējot tā noteikšanu Ministru kabinetam.

Kā norādījis Ministru kabinets, varot piekrist Pieteikuma

iesniedzējai, ka pienākums segt noteiktus izdevumus par laiku

līdz tam brīdim, kad lietā tiek pieņemts galīgais nolēmums, ir

uzskatāms par tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumu, ja izdevumu

apmērs ir atkarīgs no procesa ilguma. Tādējādi noteikumu

Nr. 1098 74. punkts būtu uzskatāms par tiesību uz

taisnīgu tiesu ierobežojumu, ja izdevumu apmērs ir atkarīgs no

procesa ilguma. Taču, tā kā administratīvā pārkāpuma lietā

izņemtās mantas glabāšanas izdevumi sedzami tikai par laiku līdz

brīdim, kad lēmums administratīvā pārkāpuma lietā ir stājies

spēkā, nevis kļuvis izpildāms, noteikumu Nr. 1098

74. punktā iekļautais regulējums neskarot personas tiesības

uz pieeju tiesai.

Satversmes tiesa jau norādīja, ka noteikumu Nr. 1098

74. punkts ir interpretējams tādējādi, ka var būt gadījumi,

kad personai ir pienākums segt izņemtās mantas glabāšanas

izdevumus par laiku līdz brīdim, kad nolēmums administratīvā

pārkāpuma lietā ir kļuvis izpildāms. Tādējādi nav pamatota

Ministru kabineta norāde, ka šis punkts neskar personas tiesības

uz pieeju tiesai.

Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga

tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga

tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata

lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai

valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka dažādu maksājumu

ieviešana ierobežo pamattiesības uz brīvu pieeju tiesai (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-16-01 7.2. punktu un 2006. gada

14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

9. punktu).

Tā kā apstrīdētais regulējums paredz pienākumu pie

administratīvās atbildības sauktajai personai atlīdzināt

procesuālus izdevumus, kas var pieaugt atkarībā no administratīvā

pārkāpuma lietas virzības tiesā, tas ierobežo arī tiesības uz

pieeju tiesai.

Apstrīdētais regulējums ierobežo

personas tiesības uz brīvu pieeju tiesai.

16. Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi, ka

tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no svarīgākajām cilvēka

pamattiesībām, tāpēc tās var ierobežot tikai pašos

nepieciešamākajos gadījumos. Tiesības uz brīvu pieeju tiesai,

līdzīgi kā citas pamattiesības, var ierobežot, ja šāds

ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu,

ierobežojumam ir leģitīms mērķis un ierobežojums ir samērīgs ar

leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2. punktu un

2008. gada 20. novembra sprieduma lietā

Nr. 2008-07-01 8. punktu).

Satversmes tiesa, vērtējot apstrīdēto regulējumu, šā sprieduma

12. punktā jau secinājusi, ka apstrīdētā regulējuma

saturiskā nozīme pēc būtības ir skaidra. Taču Satversmes tiesai

vēl ir jāizvērtē, kāds ir apstrīdētā regulējuma leģitīmais mērķis

tiesību uz taisnīgu tiesu aspektā un vai ar apstrīdēto regulējumu

noteiktais tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums ir samērīgs ar

tā leģitīmo mērķi.

17. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad. Ja tiesību normā ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad

pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi

Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai un Ministru

kabinetam.

Saeima norādījusi, ka maksājums, kas attur personas no

nepamatotu pieteikumu vai sūdzību iesniegšanas, aizsargā citu

personu tiesības un ir atzīstams par leģitīmu un pieļaujamu mērķi

personas tiesību uz pieeju tiesai ierobežošanai.

Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka apstrīdētais regulējums

nodrošina valsts līdzekļu saprātīgu izmantošanu un taupīšanu, jo

par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanu

maksā persona, kas šo pārkāpumu izdarījusi. Tas nodrošinot, ka

valsts līdzekļi netiek tērēti administratīvā pārkāpuma lietā

izņemtās mantas glabāšanai. Tādējādi apstrīdētajā regulējumā

ietvertā tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojuma leģitīmais mērķis

esot sabiedrības labklājība.

Savukārt pieaicinātā persona A. Smiltēna norāda, ka

apstrīdētajam regulējumam esot leģitīms mērķis nodrošināt tiesu

sistēmas efektivitāti, jo tas atturot personu no nepamatotas

administratīvā pārkāpuma procesa tālāko stadiju ierosināšanas,

kas pārmērīgi noslogotu iestādes un tiesas un kaitētu citu

personu tiesībām īstenot savas tiesiskās intereses.

Tas apstāklis, ka, pieaugot tiesvedības ilgumam, pieaug arī

izņemtās mantas glabāšanas izdevumi, mudina personu apsvērt, vai

tiesvedības uzsākšana vai turpināšana būs saprātīga. Tādējādi tas

var atturēt personu no nepamatotu sūdzību iesniegšanas. Tas

nenoliedzami samazina tiesas noslodzi un tādējādi veicina tiesas

darba efektivitāti.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka mērķis nodrošināt strīdu

ātrāku un efektīvāku izskatīšanu, mazinot tiesu noslogotību, var

tikt atzīts par leģitīmu mērķi Satversmes 92. pantā noteikto

tiesību ierobežošanas gadījumā. Tādā gadījumā ierobežojums ir

noteikts Satversmes 116. pantā ietvertā nosacījuma -

aizsargāt citu cilvēku tiesības - labad (sal. sk. Satversmes

tiesas 2015. gada 29. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2014-31-01 14. punktu).

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajam

regulējumam attiecībā uz tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumu

ir leģitīms mērķis - atturēt personu no tiesvedības procesa

tālāko stadiju nepamatotas ierosināšanas. Apstrīdētais regulējums

ir vērsts uz tiesu sistēmas efektivitātes nodrošināšanu un

tādējādi arī uz citu cilvēku tiesību aizsardzību.

Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā

ietvertajam tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumam ir leģitīms

mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība.

18. Apstrīdētajā regulējumā ietvertā tiesību uz

taisnīgu tiesu ierobežojuma leģitīmais mērķis atšķiras no tiesību

uz īpašumu ierobežojuma leģitīmā mērķa, tāpēc Satversmes tiesai

atsevišķi jāizvērtē arī tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojuma

samērīgums ar tā leģitīmo mērķi.

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes

tiesai jāpārbauda:

1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

mērķi;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem;

3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko

iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

kaitējumu.

Ja tiek atzīts, ka pamattiesību ierobežojums neatbilst kaut

vienam no šiem kritērijiem, tad tas neatbilst samērīguma

principam un ir prettiesisks.

18.1. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda,

vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi.

Likumdevējs, nosakot pienākumu segt ar tiesāšanos saistītus

izdevumus, kas pieaug atbilstoši tiesvedības ilgumam, vedina

personu rūpīgi izvērtēt pieteikuma vai sūdzības iesniegšanas

nepieciešamību un līdz ar to veicina tiesvedības efektivitāti,

palīdzot novērst nepārdomātu sūdzību vai pieteikumu iesniegšanu

un ļaujot ātrāk noregulēt citu cilvēku tiesiskās attiecības.

Tādējādi konkrētais tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums

veicina citu cilvēku tiesību aizsardzību.

Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā

ietvertais tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums ir piemērots

leģitīmā mērķa sasniegšanai.

18.2. Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams,

ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus

izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Tomēr

saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā

kvalitātē.

Apstrīdētais regulējums veicina tiesvedības efektivitāti,

palīdzot novērst nepārdomātu sūdzību vai pieteikumu iesniegšanu

un tādējādi ļaujot ātrāk noregulēt citu cilvēku tiesiskās

attiecības. Turklāt tas ir efektīvs citu cilvēku tiesību

aizsardzības līdzeklis, jo atlīdzinājuma apmērs, kas personai

jāmaksā par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas

glabāšanu, pašas personas uzsāktas tiesvedības laikā pieaug un

tāpēc jo īpaši liek personai apsvērt jautājumu par šīs

tiesvedības nepieciešamību.

Procesa dalībnieki nav norādījuši un arī Satversmes tiesa

nekonstatē, ka būtu citi, alternatīvi līdzekļi, ar kuriem

leģitīmo mērķi - citu cilvēku tiesību aizsardzība - varētu

sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

Tādējādi apstrīdētajā regulējumā

ietvertā tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojuma leģitīmo mērķi

vismaz tādā pašā kvalitātē nevar sasniegt ar citiem, personas

tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem.

18.3. Vērtējot apstrīdētajā regulējumā ietvertā tiesību

uz taisnīgu tiesu ierobežojuma samērīgumu, proti, to, vai

atsevišķa indivīda interesēm nodarītais kaitējums nav lielāks par

sabiedrības gūto labumu, ir jāņem vērā Satversmes tiesas

secinājumi par apstrīdētajā regulējumā ietvertā tiesību uz

īpašumu ierobežojuma atbilstību samērīguma principam.

Secinājumi, kurus Satversmes tiesa norādījusi šā sprieduma

14.3.-14.4. punktā, ir būtiski un attiecināmi arī uz

vērtējumu par tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojuma

samērīgumu.

Satversmes tiesa vēlreiz uzsver, ka apstrīdētā regulējuma

piemērošanā ir jāievēro samērīguma princips. Pienākums ievērot

samērīguma principu nozīmē, ka iestādei un tiesai jāvērtē, vai

administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas

izdevumi ir samērīgi, citstarp ņemot vērā personai piemēroto

sodu, tās mantisko stāvokli, kā arī rīcību procesa virzībā un

apsverot, vai vispār bija nepieciešams attiecīgo mantu turēt

valsts rīcībā. Atbilstoši piemērojot apstrīdēto regulējumu, tiktu

nodrošināta samērīguma principa ievērošana katrā konkrētajā

gadījumā. Apstrīdētā regulējuma pareiza piemērošana nerada

Pieteikuma iesniedzējas norādīto tiesību uz taisnīgu tiesu

ierobežojuma neatbilstību samērīguma principam.

Ņemot vērā minēto, apstrīdētais

regulējums atzīstams par atbilstošu samērīguma principam un

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

257. panta astoto daļu redakcijā, kas bija spēkā līdz

2018. gada 4. jūlijam, un Ministru kabineta

2010. gada 7. decembra noteikumu

Nr. 1098 "Noteikumi par rīcību ar administratīvo

pārkāpumu lietās izņemto mantu un dokumentiem"

74. punktu, ciktāl no šīm normām izriet pienākums personai,

kura saukta pie administratīvās atbildības, segt izdevumus par

administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas un dokumentu

glabāšanu līdz brīdim, kad kļūst izpildāms lēmums par šīs

personas saukšanu pie administratīvās atbildības, par atbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un

92. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja

I. Ziemele