368. punktsparedzot iespēju procesuālos izdevumus, tai

paredzot iespēju procesuālos izdevumus, tai

1skaitā summas, kas izlietotas lietisko pierādījumu glabāšanai,

2pārsūtīšanai, realizācijai un iznīcināšanai, segt no valsts

3budžeta līdzekļiem, ja pastāv īpaši apstākļi. No iepriekš minētā

4izrietot, ka pastāv saudzējošāki līdzekļi, kas mazāk ierobežotu

5personai Satversmē noteiktās pamattiesības. Izskatāmajā

6administratīvajā lietā Nodrošinājuma valsts aģentūra noteikusi,

7ka izdevumi par transportlīdzekļa glabāšanu ir 5099,91

8euro, bet šī summa daudzkārt pārsniedzot uzlikto

9administratīvo sodu (100 latus jeb 142,29 euro).

10Likumdevējs neesot paredzējis, ka galīgā nolēmuma pieņemšana

11administratīvā pārkāpuma lietā varētu prasīt ilgu laiku, neesot

12paredzējis iespēju, ka pēc individuālo apstākļu izvērtēšanas

13glabāšanas izdevumi varētu tikt samazināti vai persona pat varētu

14tikt atbrīvota no šo izdevumu samaksas.

154. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

16Saeima - atbildes rakstā norāda, ka nepiekrīt Pieteikuma

17iesniedzējas argumentiem un uzskata, ka kodeksa 257. panta

18astotā daļa, ciktāl tā noteic vispārēju principu, ka persona,

19kurai uzlikts administratīvais sods, sedz izņemtās mantas

20glabāšanas izdevumus, atbilst Satversmes 92. panta pirmajam

21teikumam un 105. pantam. Pienākums segt mantas glabāšanas

22izdevumus, kas valstij radušies saistībā ar administratīvā soda

23uzlikšanu, esot noteikts ar mērķi atturēt personas no nepamatotu

24sūdzību iesniegšanas tiesā un nebūtu uzskatāms par nesamērīgu

25ierobežojumu tiesībām vērsties tiesā. Tas pats attiecoties arī uz

26tiesībām uz īpašumu, un Pieteikuma iesniedzēja to neesot

27apšaubījusi. Turklāt ne no kodeksa 257. panta astotās daļas,

28nedz arī citām kodeksa normām neizrietot tas, ka administratīvā

29pārkāpuma lietā personai, kurai uzlikts administratīvais sods,

30būtu jāatlīdzina pilnīgi visi izdevumi, kas valstij varētu būt

31radušies saistībā ar izņemtās mantas nodošanu glabāšanā,

32glabāšanu vai iznīcināšanu.

33Pieteikuma iesniedzēja kļūdaini interpretējot noteikumu

34Nr. 1098 74.4. apakšpunktu, uzskatot, ka normā

35ietvertie vārdi "kad lēmums stājies spēkā" nozīmē

36"brīdi, kad lēmums ir kļuvis izpildāms".

3774.4. apakšpunktā lietotie vārdi "stājies spēkā"

38esot tulkojami atbilstoši to parastajai izpratnei

39administratīvajās tiesībās, proti, lēmums stājas spēkā tā

40paziņošanas brīdī. Šī esot procesuālā spēkā esība, saskaņā ar

41kuru lēmums līdz ar tā paziņošanu sāk pastāvēt juridiski. Citiem

42vārdiem, procesuālā spēkā esība, kas iestājas līdz ar

43administratīvā akta paziņošanu, nozīmējot to, ka administratīvais

44akts kā tāds pastāv. Savukārt materiālā spēkā esība iestājoties

45tad, kad rodas administratīvajā aktā paredzētās tiesiskās

46sekas. Kaut arī lēmums administratīvā pārkāpuma lietā nav

47administratīvais akts, nošķīrums starp valsts pārvaldes lēmumu

48procesuālo un materiālo spēkā esību esot universāls un

49piemērojams arī administratīvo pārkāpumu lietās. Kodekss,

50atšķirībā no Administratīvā procesa likuma, neregulējot lēmuma

51spēkā stāšanās brīdi, tomēr tas neliedzot noteikumu Nr. 1098

5274.4. apakšpunktā lietoto vārdkopu "stājies spēkā"

53tulkot atbilstoši tās vispārpieņemtajai nozīmei, proti, kā

54paziņošanas brīdi.

55No kodeksa izrietot, ka lēmums administratīvā pārkāpuma lietā

56vispārīgos gadījumos stājas spēkā brīdī, kad iestāde to

57atbilstoši paziņojusi pie administratīvās atbildības sauktajai

58personai (sk. kodeksa 276. panta pirmo un otro

59daļu). Turklāt kodekss nosakot, ka tiek apturēta tikai

60lēmuma izpilde, nevis darbība. Nošķīrums starp lēmuma izpildes un

61darbības apturēšanu administratīvo pārkāpumu lietās ticis

62izmantots vēl laikā, kad lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās

63uzskatīti par administratīvajiem aktiem, un neesot

64zaudējis savu nozīmi arī šobrīd. Proti, lēmums stājoties spēkā tā

65paziņošanas brīdī, bet lēmuma pārsūdzība apturot tā izpildi,

66nevis darbību. Šāda noteikumu Nr. 1098

6774.4. apakšpunkta interpretācija atbilstoši gramatiskajai

68normas iztulkošanas metodei neradot neskaidrību un neliecinot par

69neatbilstību nedz kodeksam kopumā, nedz arī apstrīdētajā normā

70ietvertajam deleģējumam noteikt samērīgu atlīdzināmo izņemtās

71mantas glabāšanas izdevumu apmēru. Turklāt tā atbilstot arī

72Administratīvā procesa likuma 5. pantā nostiprinātajam

73privātpersonas tiesību ievērošanas principam.

745. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

75Ministru kabinets - atbildes rakstā norāda, ka nepiekrīt

76Pieteikuma iesniedzējas argumentiem un uzskata, ka noteikumu

77Nr. 1098 74. punkts atbilst Satversmes 92. un

78105. pantam.

79Pienākums segt izdevumus, kas radušies sakarā ar

80administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas nodošanu glabāšanā

81un glabāšanu, izrietot no kodeksa 257. panta astotās daļas

82un esot atkārtots noteikumu Nr. 1098 71. punktā.

83Pienākums segt noteiktus izdevumus par laikposmu līdz brīdim, kad

84lietā tiek pieņemts galīgais nolēmums, esot uzskatāms par tiesību

85uz taisnīgu tiesu ierobežojumu tad, ja izdevumu apmērs ir

86atkarīgs no procesa ilguma. Noteikumu Nr. 1098

8774. punkts nosakot laikposmu, par kuru tiek aprēķināts

88izdevumu apmērs, un līdz ar to šis laikposms ietekmējot sedzamo

89izdevumu apmēru. No kodeksā ietvertā vispārīgā tiesiskā

90regulējuma, piemēram, kodeksa 276. panta pirmās daļas,

91281. panta, 285. panta pirmās un trešās daļas,

92291. panta pirmās un otrās daļas, izrietot, ka lēmums

93administratīvā pārkāpuma lietā stājas spēkā ar tā paziņošanas

94brīdi un izņemtie administratīvā pārkāpuma priekšmeti un

95izdarīšanas rīki ir jāglabā nevis līdz brīdim, kad lēmums

96administratīvā pārkāpuma lietā kļūst izpildāms, bet gan līdz

97brīdim, kad attiecīgais lēmums ir stājies spēkā, proti, paziņots

98administratīvi sodītajai personai. Administratīvā apgabaltiesa

99vairākkārt esot norādījusi, ka kodeksa 291. pants,

100reglamentējot lēmuma nodošanu izpildei, vispārīgi noteic, ka

101lēmums par administratīvā soda uzlikšanu ir izpildāms ar tā

102pieņemšanas brīdi, ja kodeksā vai citā likumdošanas aktā nav

103noteikts citādi. No minētās normas izrietot pamatprincips, ka

104lēmumam administratīvā pārkāpuma lietā ir neatliekama un tūlītēja

105iedarbība. Tas nozīmējot, ka lēmums līdz ar tā pieņemšanu iegūst

106juridisku spēku kā valsts varas gribas izpausme. Atbilstoši tiesu

107praksē nostiprinātajām atziņām sūdzības iesniegšana apturot tikai

108lēmuma izpildi, bet neietekmējot citas tiesiskās sekas, kas ir

109nodibinātas ar lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, piemēram,

110lēmuma spēkā esību (darbību), un tas nozīmējot, ka arī pēc

111sūdzības iesniegšanas lēmums administratīvā pārkāpuma lietā ir

112spēkā. Tādējādi administratīvā pārkāpuma lietā izņemto pārkāpuma

113priekšmetu vai izdarīšanas rīku neesot nepieciešams glabāt līdz

114administratīvā pārkāpuma lietas noslēgumam, proti, brīdim, kad

115konkrētajā administratīvajā lietā tiek pieņemts galīgais lēmums

116un piemērotais sods tiek izpildīts. Noteikumi Nr. 1098

117paredzot, ka izņemtā manta, kura atzīta par valstij piekritīgu,

118aģentūrā tiek glabāta līdz brīdim, kad tā tiek nodota Valsts

119ieņēmumu dienestam, bet tas nenozīmējot, ka administratīvi

120sodītajai personai jāsedz izņemtās mantas glabāšanas izdevumi,

121kas radušies no brīža, kad lēmums administratīvā pārkāpuma lietā

122stājas spēkā, līdz brīdim, kad lēmums administratīvā pārkāpuma

123lietā tiek izpildīts. Vispārīgais princips nosakot, ka izdevumi

124ir sedzami par laiku līdz brīdim, kad lēmums administratīvā

125pārkāpuma lietā ir stājies spēkā, nevis kļuvis izpildāms.

126Vienīgie administratīvie pārkāpumi, kuru izdarīšanas gadījumā

127mantu tās īpašniekam atdod pēc administratīvā soda izpildes,

128proti, tikai pēc tam, kad pārkāpumu izdarījusī persona ir

129samaksājusi tai noteikto naudas sodu, esot kodeksa

130257. panta pirmās daļas otrā teikuma kvadrātiekavās

131norādītie gadījumi, proti, gadījumi, kad izdarīts kodeksa

132149.4 panta septītajā daļā,

133149.5 panta piektajā daļā vai

134149.15 pantā (izņemot šā panta sesto daļu)

135paredzētais administratīvais pārkāpums. Izskatāmajā gadījumā

136persona saukta pie administratīvās atbildības un atzīta par

137vainīgu par kodeksa 201.12 pantā paredzētā

138administratīvā pārkāpuma izdarīšanu. Administratīvi sodītajai

139personai bijis pienākums segt tikai tos izdevumus, kas aprēķināti

140par laiku no mantas izņemšanas dienas līdz dienai, kad lēmums

141administratīvā pārkāpuma lietā stājies spēkā, neatkarīgi no šā

142lēmuma izpildes brīža. Ievērojot minēto, esot jāatzīst, ka

143noteikumu Nr. 1098 74. punktā iekļautais regulējums

144konkrētajā gadījumā neskar personas tiesības uz pieeju tiesai, jo

145personai jāsedz tikai tie attiecīgie izdevumi, kas radušies līdz

146brīdim, kad lēmums administratīvā pārkāpuma lietā stājies spēkā,

147nevis kļuvis izpildāms. Līdz ar to minētais punkts atbilstot

148Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

149Izdevumi, kas saistīti ar administratīvā pārkāpuma lietā

150izņemto mantu vai dokumentu nodošanu glabāšanā vai glabāšanu,

151esot administratīvā pārkāpuma procesa procesuālie izdevumi.

152Administratīvā pārkāpuma izdarīšanas rezultātā valstij rodoties

153zaudējumi, kuri nebūtu radušies, ja persona nebūtu izdarījusi

154administratīvo pārkāpumu. Nebūtu taisnīgi šos izdevumus segt no

155visas sabiedrības līdzekļiem, jo šo izdevumu rašanās pamats esot

156personas prettiesiskā rīcība. Tiesību ierobežojumam esot leģitīms

157mērķis - aizsargāt Satversmes 116. pantā ietvertās

158konstitucionālās vērtības, proti, sabiedrības labklājību un citu

159cilvēku tiesības.

160Izvērtējot noteikumu Nr. 1098 74. punktā noteiktā

161regulējuma atbilstību samērīguma principam, esot jāievēro, ka:

1621) lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās tiekot pieņemti

163savlaicīgi un samērā īsos termiņos (sk. kodeksa

164270. pantu); 2) vispārīgais princips esot

165tāds, ka izdevumi sedzami par laiku līdz brīdim, kad lēmums

166administratīvā pārkāpuma lietā stājies spēkā, nevis kļuvis

167izpildāms; 3) administratīvā pārkāpuma izdarīšanas rezultātā

168valstij rodoties zaudējumi, kuri nerastos, ja persona neizdarītu

169administratīvo pārkāpumu. Noteikumu Nr. 1098 74. punkts

170esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo iesaistot pie

171administratīvās atbildības saukto personu procesuālo izdevumu

172segšanā, tādējādi samazinot no valsts budžeta līdzekļiem sedzamo

173procesuālo izdevumu daļu. Neesot konstatējami citi tikpat

174efektīvi, bet personas tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar

175kuriem leģitīmais mērķis būtu sasniedzams.

176Lai izvērtētu, vai sabiedrības ieguvums no noteikumu

177Nr. 1098 74. punktā noteiktā ierobežojuma ir lielāks

178par personai nodarīto kaitējumu, esot jāievēro vairāki apstākļi.

179Pirmkārt, noteikumu Nr. 1098 74. punkts diferencējot

180izdevumu apmēru atkarībā no procesa norises un personas rīcības

181procesā. Otrkārt, kā jau minēts iepriekš, lēmumi administratīvo

182pārkāpumu lietās tiekot pieņemti samērā īsos termiņos, un

183izdevumi pamatā esot sedzami tikai par laiku līdz tam brīdim, kad

184lēmums administratīvā pārkāpuma lietā stājies spēkā. Līdz ar to

185esot izveidots mehānisms, kas nodrošinot to, lai personas

186sedzamie izdevumi nebūtu pārmērīgi, bet būtu samērīgi ar procesa

187norisi, kā arī administratīvā pārkāpuma raksturu un personas

188tiesības tiktu ierobežotas pēc iespējas mazāk. Procesuālo

189izdevumu segšanas pienākums neesot uzskatāms par sodu un neesot

190tiešā veidā salīdzināms ar personai noteiktā soda, tai skaitā

191naudas soda, apmēru. Šo institūtu mērķi esot atšķirīgi, turklāt

192izdevumu apmēru varot ietekmēt arī citi, ar soda noteikšanu

193nesaistīti apstākļi, tai skaitā personas rīcība administratīvā

194procesa gaitā, piemēram, neierašanās saņemt mantu, atteikšanās no

195mantas. Līdz ar to esot ievērots saprātīgs līdzsvars starp

196sabiedrības un personas interesēm un ar noteikumu Nr. 1098

19774. punktu noteiktais ierobežojums esot samērīgs.

1986. Pieaicinātā persona - Valsts kontrole -

199norāda, ka mantas nesamērīgi ilga glabāšana nepamatoti palielina

200summas, kas vainīgajām personām jāmaksā par tās glabāšanu. Tāpēc

201esot jāizvērtē visas iespējas samazināt izņemtās mantas

202glabāšanas izdevumus.

203Valsts kontrole arī uzskata, ka izņemtās mantas glabāšanas

204izdevumi ir sedzami atbilstoši normatīvajā aktā noteiktajam,

205tāpēc Nodrošinājuma valsts aģentūra nevarot vainīgajai personai

206samazināt kādu daļu no tās sedzamajiem izdevumiem. Noteikumu

207Nr. 1098 74. punkts nepārprotami paredzot, ka izdevumus

208par izņemtās mantas vai dokumentu glabāšanu, ja administratīvā

209pārkāpuma lietā uzlikts administratīvais sods, aprēķina par

210laikposmu no dienas, kad attiecīgā manta vai dokuments izņemts,

211līdz minētajā normā norādītajam beigu termiņam.

2127. Pieaicinātā persona - Dr. iur. Anda

213Smiltēna - uzskata, ka noteikumu Nr. 1098

21474. punkts neatbilst Satversmes 92. un 105. pantam, kā

215arī kodeksa 257. panta astotajai daļai, ciktāl tas neparedz

216diferencētu izņemtās mantas glabāšanas izdevumu atlīdzināšanas

217apmēru atšķirīgām personu grupām, kā arī iespēju daļēji atbrīvot

218personu no pienākuma segt izdevumus par izņemtās mantas

219glabāšanu, ja šī persona nav pārsūdzējusi lēmumu administratīvā

220pārkāpuma lietā.

221Ja administratīvā pārkāpuma lietā tiek izņemta manta, tā esot

222jānogādā līdz vietai, kur valsts šādas mantas glabā. Mantu

223vajagot glabāt tādos apstākļos un tādā veidā, lai tās vērtība,

224cik vien tas iespējams, nemazinātos, un noteiktos gadījumos mantu

225vajagot iznīcināt. Visas šīs darbības prasot valsts budžeta

226izdevumus atkarībā no izņemtās mantas veida un daudzuma. Šādi

227izdevumi valstij nebūtu radušies, ja persona nebūtu izdarījusi

228likumpārkāpumu. Personas prettiesiskā rīcība esot konkrēta apmēra

229mantiskā pametuma cēlonis, tādējādi varot uzskatīt, ka pienākums

230atlīdzināt izdevumus par izņemtās mantas glabāšanu ir pienākums

231atlīdzināt valstij nodarītos zaudējumus. Apstrīdēto normu mērķis

232esot taupīt valsts budžeta līdzekļus un sekmēt kopējo sabiedrības

233labklājību, atgūstot līdzekļus par personas prettiesiskas rīcības

234rezultātā nodarītajiem zaudējumiem. Apstrīdēto normu mērķis esot

235arī atturēt personu no nepamatotas administratīvā pārkāpuma

236procesa tālāko stadiju ierosināšanas, kas pārmērīgi noslogojot

237iestādes un tiesas un kaitējot citu personu tiesībām īstenot

238savas tiesiskās intereses. Šādi mērķi arī esot leģitīmi.

239Apstrīdētās normas brīdinot personu, kurai piemērots

240administratīvais sods, par noteiktu mantisku pametumu. Tomēr

241neesot saskatāma šo normu analoģija ar publisku sankciju - naudas

242sodu. Apstrīdēto normu mērķis esot atgūt valsts budžetam

243nodarītos zaudējumus. Tādējādi neesot pamata bažām, ka pienākums

244atlīdzināt nodarītos zaudējumus varētu nesamērīgi atturēt

245saprātīgu personu no savu tiesību īstenošanas. Apstrīdētās normas

246neliedzot privātpersonai piekļuvi tiesai, kā arī neveidojot tādu

247mehānismu, kas acīmredzami nesamērīgi atturētu personas izmantot

248iespēju pārsūdzēt lēmumus administratīvo pārkāpumu lietās. Mērķi

249atturēt personas no pārsūdzības tiesību nelabticīgas izmantošanas

250nebūtu iespējams sasniegt ar līdzekļiem, kas būtu saudzīgāki nekā

251prasība atlīdzināt zaudējumus pēc administratīvā pārkāpuma

252procesa beigām un tikai tādā gadījumā, ja persona atzīta par

253vainīgu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā.

254Attiecībā uz personas un valsts tiesiskajām attiecībām, kuru

255ietvaros persona īsteno savas pamattiesības, likumdevējam būtu

256pienākums sasaistīt pamattiesību īstenošanu ar noteiktas samaksas

257veikšanu, proti, paredzēt atšķirīgu attieksmi pret privātpersonām

258atkarībā no to mantiskā stāvokļa un līdz ar to arī spējas īstenot

259savas pamattiesības. Konkrētajai situācijai līdzīgās situācijās

260likumdevējs esot izvēlējies tādu uz maksājumu vērsta tiesiskā

261pienākuma izpildes modeli, kas saudzīgāk sasniedz leģitīmo mērķi

262taupīt valsts budžeta līdzekļus, un paredzējis noteiktām personu

263kategorijām pilnīgu vai daļēju atbrīvojumu no maksājuma.

264Līdz ar to esot secināms, ka apstrīdētās normas, ciktāl tās

265paredz pilnīgi vienādas tiesiskās sekas visiem to adresātiem, nav

266piemērots instruments leģitīmā mērķa sasniegšanai un var

267nesamērīgi atturēt personu no sodoša lēmuma administratīvā

268pārkāpuma lietā pārsūdzēšanas.

269Tipiskajās situācijās, kurās katru nākamo administratīvā

270pārkāpuma procesa stadiju ierosina pie administratīvās atbildības

271sauktā persona, pastāvot cēlonisks sakars starp personas

272prettiesisku rīcību un zaudējumu rašanos un tiekot sasniegts

273leģitīmais mērķis atturēt pie administratīvās atbildības saukto

274personu no nepamatotas sodošo lēmumu tālākas pārsūdzēšanas.

275Apstrīdētajām normām šādās situācijās neesot tādas nesamērīgi

276atturošas ietekmes uz personu, kas saukta pie administratīvās

277atbildības, ka tā pārmērīgi kavētu šo personu īstenot tiesības uz

278taisnīgu tiesu. Taču esot iespējamas arī tādas situācijas, kad

279valsts izdevumi par mantas glabāšanu vairs nav uzskatāmi par

280administratīvi sodītās personas nodarītiem zaudējumiem, jo trūkst

281obligātas zaudējuma jēdziena komponentes - cēloņsakarības starp

282attiecīgās personas rīcību un zaudējumu rašanos. Šādās situācijās

283pienākums atlīdzināt izdevumus par izņemtās mantas glabāšanu esot

284nevis ar civiltiesisku komponenti (zaudējumu atlīdzināšana), bet

285gan ar publiski tiesisku komponenti (sankcija) tajā faktisko

286izdevumu daļā, kas nav radusies saistībā ar administratīvi

287sodītās personas rīcību. Ja pienākums atlīdzināt izdevumus par

288izņemtās mantas glabāšanu iegūst sankcijas raksturu, tad tas

289nonākot pretrunā ar dubultās sodīšanas aizlieguma principu un

290nesasniedzot leģitīmo mērķi atturēt personu no nepamatotas

291administratīvā pārkāpuma procesa paildzināšanas, kā arī mērķi

292atprasīt no personas līdzekļus par zaudējumiem, ko tā ar savu

293rīcību nodarījusi valstij.

294Valsts glabājot izņemto mantu līdz brīdim, kad lēmums

295administratīvā pārkāpuma lietā kļūst izpildāms, jo tikai tad

296kļūstot zināms, kādai jābūt rīcībai ar izņemto mantu - tā

297atdodama atpakaļ īpašniekam vai konfiscējama. Tomēr ne visos

298gadījumos esot saskatāma nepieciešamība izņemto mantu glabāt tik

299ilgi. Nodrošināt pierādīšanas uzdevuma izpildi administratīvā

300pārkāpuma procesā un samazināt zaudējumu apmēru esot iespējams

301arī bez izņemtās mantas glabāšanas, ja tā nav tieši un

302nepastarpināti nepieciešama, lai savlaicīgi, vispusīgi, pilnīgi

303un objektīvi noskaidrotu attiecīgās lietas apstākļus. Šādā

304gadījumā izņemtās mantas glabāšanas kontekstā nebūtu nozīmes tam,

305cik ilgi turpinās administratīvā pārkāpuma process un kurš

306ierosinājis tā turpināšanu. Tādējādi varētu mazināt to gadījumu

307skaitu, kuros izņemtā manta tiek glabāta ilgstoši un atlīdzināmo

308izdevumu apmērs pārsniedz piemērotā administratīvā soda

309apmēru.

310Secinājumu

311daļa

3128. Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu

313izvērtēt apstrīdētās normas, ciktāl no tām izriet pienākums

314personai, kura saukta pie administratīvās atbildības, segt

315izdevumus par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas

316glabāšanu līdz brīdim, kad kļūst izpildāms lēmums par saukšanu

317pie administratīvās atbildības.

318Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka kodeksa 257. panta

319astotā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz 2018. gada

3204. jūlijam, un noteikumu Nr. 1098 74. punkts

321redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada

32222. septembrim, tiešā tekstā nesaturēja norādi, ka

323administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas

324izdevumi aprēķināmi par laiku līdz dienai, kad stājas spēkā jeb

325kļūst izpildāms lēmums par mantas konfiskāciju, tomēr šāds

326princips bija izsecināms no apstrīdētajām normām kopsakarā ar

327kodeksa 257. panta pirmo daļu, citām noteikumu Nr. 1098

328normām un normatīvā akta izdevēja gribu.

329Arī pieaicinātā persona A. Smiltēna norāda, ka atbilstoši

330apstrīdētajām normām par izņemtās mantas glabāšanas beigu brīdi

331atzīstams brīdis, kad persona zaudē īpašuma tiesības uz šo mantu.

332Valsts glabājot izņemto mantu līdz brīdim, kad lēmums

333administratīvā pārkāpuma lietā kļūst izpildāms, jo tikai tad

334kļūstot zināms, kādai jābūt rīcībai ar izņemto mantu - tā

335atdodama atpakaļ īpašniekam vai konfiscējama.

336Savukārt Saeima norāda, ka kodeksa 257. panta astotā daļa

337nenosaka atlīdzināmo izņemtās mantas glabāšanas izdevumu apmēru,

338bet deleģē tā noteikšanu Ministru kabinetam. No noteikumu

339Nr. 1098 74. punkta un kodeksa kopumā neizrietot

340personas pienākums atlīdzināt visus izdevumus par administratīvā

341pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanu. Glabāšanas izdevumi

342esot aprēķināmi tikai par laiku līdz tam brīdim, kad procesuāli

343stājas spēkā (tiek paziņots) lēmums par administratīvā soda

344noteikšanu.

345Arī Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētās normas neparedz

346administratīvi sodītai personai pienākumu segt izņemtās mantas

347glabāšanas izdevumus, kas radušies pēc tam, kad lēmums

348administratīvā pārkāpuma lietā procesuāli stājies spēkā.

349Tātad institūcijas, kas izdevušas apstrīdētās normas, - Saeima

350un Ministru kabinets - paudušas no Pieteikuma iesniedzējas un

351pieaicinātās personas A. Smiltēnas viedokļa atšķirīgu

352viedokli par apstrīdēto normu interpretēšanu un piemērošanu.

353Līdz ar to Satversmes tiesa

354visupirms noskaidros apstrīdēto normu saturu un tiesiskās

355sekas.

3569. Kodeksa 252. panta pirmā daļa pieļauj to,

357ka administratīvā pārkāpuma lietvedībā tiek izmantots tāds

358procesuālais līdzeklis kā mantas izņemšana. Mantu, kas uzskatāma

359par pārkāpuma priekšmetu vai rīku (turpmāk - manta), var izņemt,

360lai novērstu turpmāku publiskās kārtības un drošības apdraudējumu

361vai lai nodrošinātu lietas izmeklēšanai nepieciešamos

362pierādījumus. Lēmums par mantas izņemšanu ir procesuāls lēmums un

363stājas spēkā tā pieņemšanas brīdī. Atbilstoši kodeksa

364257. panta pirmajai daļai un uz tās pamata izdoto Noteikumu

365Nr. 1098 10. un 11. punktam amatpersonai, izņemot

366mantu, ir jāievēro šīs mantas raksturs un īpašības un jāizlemj,

367vai manta nododama glabāšanā pašai pie atbildības sauktajai

368personai, citai personai, Nodrošinājuma valsts aģentūrai vai arī

369nekavējoties jārealizē vai jāiznīcina.

370Darbības ar izņemto mantu (tostarp tās transportēšana

371glabāšanai, glabāšana, apsardzība, iznīcināšana u. tml.)

372valstij rada izdevumus. Šie izdevumi ir procesuāli izdevumi, kas

373rodas administratīvā pārkāpuma dēļ. Kodeksa 257. panta

374astotā daļa noteic, ka pienākums segt šādus procesuālos izdevumus

375ir personai, kurai uzlikts administratīvais sods. Kodeksa

376257. panta astotās daļas izstrādes materiāli norāda, ka šāda

377pienākuma mērķis ir būtiski samazināt budžeta līdzekļu

378izlietojumu administratīvo pārkāpumu lietās izņemtās mantas

379nodošanai glabāšanā, glabāšanai un iznīcināšanai, tādēļ pienākums

380segt šos izdevumus pārnesams uz pašu personu, kuras izdarītā

381administratīvā pārkāpuma dēļ valstij šādi izdevumi radušies

382(sk. 9. Saeimas Juridiskās komisijas 2007. gada

38313. februāra sēdes protokolu lietas materiālu 1. sēj.

384144.-155. lpp., 2007. gada 3. aprīļa sēdes

385protokolu lietas materiālu 2. sēj. 1.-12. lpp. un

3862007. gada 8. maija sēdes protokolu lietas materiālu

3872. sēj. 27.-34. lpp.).

388Kodeksa normas nenoteic nedz procesuālo izdevumu apmēru, nedz

389arī brīdi, līdz kuram radušos procesuālos izdevumus, tostarp arī

390izdevumus par izņemtās mantas glabāšanu, personai ir pienākums

391segt. Kodeksa 257. panta astotajā daļā ir noteikts vispārīgs

392pienākums personai atlīdzināt izdevumus par administratīvā

393pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanu, bet Ministru kabinets

394ir pilnvarots noteikt kārtību un apmēru, kādā personai jāsedz šie

395izdevumi.

396Izvērtējot normas tapšanas materiālus, konstatējams, ka

397sākotnēji Ministru kabineta iesniegtais likumprojekts par

398grozījumiem kodeksā paredzēja, ka lēmumu par izdevumu segšanu

399iestāde pieņems vienlaikus ar lēmumu par administratīvā soda

400uzlikšanu (sk. 9. Saeimas likumprojekta Nr. 148/Lp9

401anotācijas I daļas 2. punktu), tomēr likumprojekta

402izskatīšanas gaitā Saeima no šīs ieceres atteikusies. Saeima

403deleģējusi Ministru kabinetam noteikt kārtību un apmēru, kādā

404personai jāsedz izņemtās mantas glabāšanas izdevumi, jo tie,

405pieņemot lēmumu par administratīvā soda noteikšanu, neesot

406paredzami tā iemesla dēļ, ka nav zināms, vai lēmums netiks

407pārsūdzēts. Ja lēmums tiek pārsūdzēts, tas nestājoties spēkā un

408glabāšana turpinoties. Šā lēmuma pieņemšanas laikā esot zināma

409tikai daļa no mantas glabāšanas izdevumiem un neesot zināms, cik

410ilgs būs glabāšanas process. Tāpēc Ministru kabinetam esot

411jānosaka kārtība, kādā sedzami glabāšanas izdevumi, un tas esot

412pilnvarojams paredzēt principus, pēc kādiem nosakāms glabāšanas

413izdevumu apmērs (sk. 9. Saeimas Juridiskās komisijas

4142007. gada 8. maija sēdes protokolu un audioierakstu -

41551:48-56:48 - lietas materiālu 2. sēj.

41627.-34. lpp.).

417Noteikumu Nr. 1098 20. punkts noteic, ka izņemto

418mantu glabā līdz brīdim:

4191) kad persona saņem tai atdodamo izņemto mantu vai

420dokumentu;

4212) kad izņemtā manta ir realizēta vai iznīcināta;

4223) kad izņemtā manta, kura ir atzīta par valstij

423piekritīgu, ir nodota Valsts ieņēmumu dienestam.

424Atbilstoši noteikumu Nr. 1098 26. punktam

425Nodrošinājuma valsts aģentūra izņemto mantu vai dokumentu Valsts

426ieņēmumu dienestam atdod normatīvajos aktos par rīcību ar valstij

427piekritīgo mantu noteiktajā kārtībā. Atbildīgā institūcija lēmumu

428administratīvā pārkāpuma lietā, kas paredz izņemtās mantas vai

429dokumenta konfiskāciju, paziņo aģentūrai, bet aģentūra - Valsts

430ieņēmumu dienestam pēc tam, kad lēmums stājies spēkā. Jēdzienu

431"lēmums stājies spēkā" konkretizē Ministru kabineta

4322013. gada 26. novembra noteikumu Nr. 1354

433"Kārtība, kādā veicama valstij piekritīgās mantas uzskaite,

434novērtēšana, realizācija, nodošana bez maksas, iznīcināšana un

435realizācijas ieņēmumu ieskaitīšana valsts budžetā"

4362. punkts. Tas noteic, ka par valstij piekritīgu citstarp

437uzskatāma manta, par kuru kļuvis izpildāms iestādes lēmums,

438zvērināta notāra akts vai tiesas spriedums par tās konfiscēšanu.

439Savukārt jēdziena "izpildāms lēmums" saturu noteic

440kodeksa normas.

441Saskaņā ar kodeksa 274.1 panta pirmo daļu lēmumā

442par administratīvā soda uzlikšanu vai lietvedības izbeigšanu

443jānoteic, kas darāms ar izņemto mantu - vai tā konfiscējama vai

444atdodama atpakaļ, iznīcināma vai realizējama. Kodeksa

445291. panta pirmā daļa noteic, ka lēmums par administratīvā

446soda uzlikšanu ir izpildāms ar tā pieņemšanas brīdi, ja šajā

447kodeksā un citā likumdošanas aktā nav noteikts citādi. Taču

448kodeksa 291. panta otrā daļa noteic, ka lēmums par

449administratīvā soda uzlikšanu gadījumā, ja tas ir pārsūdzēts vai

450par to iesniegts protests, kļūst izpildāms pēc sūdzības vai

451protesta noraidīšanas, izņemot lēmumus par personas sodīšanu ar

452brīdinājumu, transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšanu vai

453naudas sodu, ko iekasē pārkāpuma izdarīšanas vietā. Tādējādi

454iestādes lēmums vai tiesas spriedums par mantas konfiskāciju

455kļūst izpildāms pēc tam, kad persona ir izsmēlusi tiesību

456aizsardzības līdzekļus un galīgais nolēmums stājies spēkā. Ja

457likumdevējs būtu vēlējies noteikt, ka lēmums par mantas

458konfiskāciju stājas spēkā un ir izpildāms jau ar sākotnējā lēmuma

459par administratīvā soda noteikšanu pieņemšanas brīdi, neraugoties

460uz tā apstrīdēšanu vai pārsūdzību, tad tas būtu noteikts tieši

461likumā, līdzīgi kā tas noteikts kodeksa 312. panta pirmajā

462daļā par transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšanu.

463Savukārt no noteikumu Nr. 1098 74. punkta izriet, ka

464mantas glabāšanas izdevumus aprēķina par visu tās glabāšanas

465laiku. To apstiprina arī vēlāk izdarītie grozījumi, proti,

466noteikumu Nr. 1098 papildināšana ar 74.4. apakšpunktu.

467Šo grozījumu projektam pievienotajā anotācijā norādīts, ka

468noteikumi Nr. 1098 tiek papildināti ar normu, kas noteic, ka

469izdevumu apmērs konfiskācijas gadījumā nosakāms par laiku līdz

470brīdim, kad lēmums par konfiskāciju ir stājies spēkā. Pamatojot

471šo grozījumu, norādīts, ka atbilstoši noteikumu Nr. 1098

47220.3. apakšpunktam izņemto mantu vai dokumentu šajos

473noteikumos noteiktajā kārtībā glabā līdz brīdim, kad izņemtā

474manta, kura atzīta par valstij piekritīgu, ir nodota Valsts

475ieņēmumu dienestam, taču noteikumu Nr. 1098 74. punktā

476šāds gadījums neesot paredzēts (sk. anotācijas

4774. punktu lietas materiālu 3. sēj. 144. lpp.).

478Tādējādi ar šiem grozījumiem precizēta no noteikumu Nr. 1098

47920.3. apakšpunkta un 71. punkta jau izrietošā kārtība,

480proti, ka personai jāsedz izdevumi par izņemtās mantas glabāšanu

481par laiku līdz brīdim, kad izņemtā manta, kura atzīta par valstij

482piekritīgu, ir nodota Valsts ieņēmumu dienestam.

483Ievērojot iepriekšminēto, Satversmes tiesa secina, ka

484administratīvā pārkāpuma lietā izņemtā manta tiek atzīta par

485valstij piekritīgu brīdī, kad stājas spēkā galīgais nolēmums par

486personas saukšanu pie administratīvās atbildības. Var būt

487gadījumi, kuros personai, kurai administratīvā pārkāpuma lietā

488piemērots sods, par šo laiku ir jāsedz izdevumi, kas radušies

489sakarā ar izņemtās mantas vai dokumenta nodošanu glabāšanā,

490glabāšanu vai iznīcināšanu.

491Tādējādi Satversmes tiesa šajā lietā

492vērtēs apstrīdētās normas, ciktāl no tām izriet pienākums

493personai, kura saukta pie administratīvās atbildības, segt

494izdevumus par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas

495glabāšanu līdz brīdim, kad kļūst izpildāms lēmums par šīs

496personas saukšanu pie administratīvās atbildības (turpmāk arī -

497apstrīdētais regulējums).

49810. Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība

499vairākām Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā

500izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs

501atbilstības izvērtēšanai (sk. Satversmes tiesas

5022018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā

503Nr. 2017-18-01 23. punktu).

504No lietas materiāliem izriet, ka lietas pamatjautājums

505visupirms attiecas uz Satversmes 105. pantā ietvertajām

506tiesībām uz īpašumu. Savukārt pēc tam, kad pārbaudīta apstrīdētā

507regulējuma atbilstība Satversmes 105. pantam, ir iespējams,

508balstoties uz iegūtajiem secinājumiem, izvērtēt apstrīdētā

509regulējuma atbilstību Satversmes 92. pantam.

510Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms izvērtēs apstrīdētā

511regulējuma atbilstību Satversmes 105. pantam, bet pēc tam -

512Satversmes 92. pantam.

51311. Satversmes 105. pants nosaka:

514"Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot

515pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot

516vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana

517sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz

518atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

519Satversmes 105. pants paredz, no vienas puses, valsts

520pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt

521tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču - no

522otras puses - valstij ir arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā

523iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā (sk. Satversmes

524tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

525Nr. 2005-12-0103 21. punktu).

526Satversmes tiesas praksē nostiprināta atziņa, ka ir jānosaka,

527tieši kuriem Satversmes 105. panta teikumiem konkrētā

528gadījumā atbilstība ir izvērtējama, jo minētās normas paredz

529atšķirīgus ierobežojuma tiesiskuma izvērtēšanas kritērijus

530(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada

53113. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01

53215.1. punktu).

533Pieteikuma iesniedzēja nav apstrīdējusi normu atbilstību

534Satversmes 105. panta ceturtajam teikumam. Arī pārējie

535procesa dalībnieki nav norādījuši, ka izskatāmajā gadījumā būtu

536ierobežotas Satversmes 105. panta ceturtajā teikumā

537garantētās tiesības.

538Līdz ar to apstrīdētais regulējums ir vērtējams Satversmes

539105. panta pirmo triju teikumu tvērumā.

540Lai izvērtētu apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes

541105. panta pirmajos trijos teikumos nostiprinātajām tiesībām

542uz īpašumu, visupirms nepieciešams noskaidrot, vai apstrīdētais

543regulējums attiecīgās tiesības ierobežo.

544Satversmes 105. panta pirmais teikums aizsargā personas

545likumīgi iegūto īpašumu, savukārt otrais un trešais teikums

546atļauj valstij ar likumu ierobežot īpašuma tiesības sabiedrības

547interesēs (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada

5488. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01

54912.3. punktu). Ar "īpašuma tiesībām" šā panta

550kontekstā saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

551tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

552rīkoties pēc savas gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas

5532010. gada 27. oktobra sprieduma lietā

554Nr. 2010-12-03 7. punktu vai 2011. gada

5553. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01

55615.2. punktu).

557Apstrīdētais regulējums ir vērsts uz to, lai gadījumos, kad

558persona ir saukta pie administratīvās atbildības un ir tikusi

559izņemta manta, izdevumus par šīs mantas glabāšanu segtu pie

560administratīvās atbildības sauktā persona. Tādējādi

561administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas

562izdevumu segšanas pienākums personai rada nelabvēlīgas mantiskas

563sekas.

564Līdz ar to apstrīdētais regulējums ierobežo personai

565Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz

566īpašumu.

56712. Izvērtējot, vai ar apstrīdēto regulējumu

568noteiktais tiesību uz īpašumu ierobežojums ir attaisnojams,

569Satversmes tiesai jānoskaidro, vai tas ir noteikts ar likumu vai

570uz likuma pamata, vai tas ir noteikts leģitīma mērķa aizsardzībai

571un vai tas atbilst samērīguma principam (sal. sk., piemēram,

572Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma

573lietā Nr. 2015-25-01 11. punktu).

574Lai izvērtētu to, vai ar apstrīdēto regulējumu noteiktais

575personas pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu,

576Satversmes tiesai jāpārbauda:

5771) vai regulējums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

578paredzēto kārtību;

5792) vai tas ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

580normatīvo aktu prasībām;

5813) vai tas ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu

582izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt

583tā piemērošanas sekas (sal. sk., piemēram, Satversmes

584tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma

585lietā Nr. 2015-01-01 14. punktu).

586Lietā nav strīda un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par

587to, ka apstrīdētais regulējums pieņemts normatīvajos aktos

588noteiktajā kārtībā. Apstrīdētais regulējums ir publiski pieejams

589atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

590Mantas izņemšanas un glabāšanas izdevumi ir procesuālo

591izdevumu daļa. Pienākumu segt procesuālos izdevumus kodekss

592noteic personai, kurai piemērots administratīvais sods par

593administratīvo pārkāpumu. Nedz kodekss, nedz noteikumi

594Nr. 1098 no šā pienākuma nenošķir kādus procesuālos

595izdevumus par kādu atsevišķu procesa stadiju, kuri personai

596nebūtu jāsedz. Tas arī atbilst vispārējam regulējumam, kāds

597noteikts Kriminālprocesa likumā vai Civilprocesa likumā. Arī

598šajos procesos tikai pēc to pabeigšanas ar spēkā stājušos galīgu

599nolēmumu tiek noteikti procesuālie izdevumi, kas personai jāsedz.

600Tādējādi apstrīdētā regulējuma saturiskā nozīme pēc būtības ir

601skaidra. Persona, ja nepieciešams, piesaistot juridisko

602palīdzību, var noskaidrot apstrīdētā regulējuma saturu un no tā

603izrietošās tiesiskās sekas.

604Līdz ar to pamattiesību ierobežojums

605ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu regulējumu.

60613. Secinot, ka apstrīdētais regulējums

607pieņemts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu regulējumu, Satversmes

608tiesai jāturpina tā vērtēšana, pārbaudot, vai tas noteikts

609leģitīma mērķa labad.

610Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem

611un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek

612noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk.,

613piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra

614sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

615Ja tiesību normā ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad

616pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi

617Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

618apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai un Ministru

619kabinetam (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas

6202012. gada 1. novembra sprieduma lietā

621Nr. 2012-06-01 12. punktu un 2014. gada

62211. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01

62318. punktu).

624Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētais regulējums ir

625noteikts, lai nodrošinātu saprātīgu valsts resursu lietošanu,

626paredzot administratīvā pārkāpuma lietā pie atbildības sauktās

627personas pienākumu atlīdzināt valstij izdevumus, kas tai radušies

628saistībā ar personas izdarīto pārkāpumu. Tādējādi apstrīdētajā

629regulējumā ietvertais tiesību uz īpašumu ierobežojums nodrošinot

630sabiedrības labklājību.

631Ministru kabinets atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētajā

632regulējumā ietvertais tiesību uz īpašumu ierobežojums ir vērsts

633uz citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzību.

634Administratīvā pārkāpuma izdarīšanas rezultātā valstij rodoties

635zaudējumi, kuri citādi nebūtu radušies.

636Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka pienākums segt izdevumus par

637mantas glabāšanu nodrošina valsts līdzekļu saprātīgu izmantošanu

638un taupīšanu, jo šādus izdevumus sedz persona, kas administratīvo

639pārkāpumu izdarījusi. Tādējādi ierobežojums esot vērsts uz

640sabiedrības labklājības aizsardzību.

641Arī pieaicinātā persona A. Smiltēna norāda, ka apstrīdētā

642regulējuma leģitīmais mērķis ir taupīt valsts budžeta līdzekļus

643un sekmēt kopējo sabiedrības labklājību, atgūstot līdzekļus par

644personas prettiesiskas rīcības rezultātā valstij nodarītajiem

645zaudējumiem.

646Satversmes tiesa nepiekrīt Ministru kabinetam, ka apstrīdētajā

647regulējumā ietvertajam tiesību uz īpašumu ierobežojumam būtu tāds

648leģitīmais mērķis kā citu cilvēku tiesību aizsardzība.

649Apstrīdētais regulējums neietekmē citu cilvēku tiesības, jo

650regulē izdevumu segšanu, skarot tikai attiecības starp valsti,

651kurai šie izdevumi rodas, un konkrēto personu, kura par šiem

652izdevumiem ir atbildīga. Izdevumi, kas rodas personai sakarā ar

653izņemtās mantas glabāšanu, tai nerastos, ja tie būtu sedzami no

654valsts līdzekļiem. Ne no kādiem citiem līdzekļiem, izņemot valsts

655līdzekļus un konkrētās personas līdzekļus, tie nevar tikt segti.

656Tātad apstrīdētais regulējums nerada individuālus citu personu

657tiesību aizskārumus un tajā ietvertais ierobežojums var pasargāt

658vienīgi valsts resursus jeb sabiedrības kopējo materiālo

659labumu.

660Satversmes tiesa piekrīt tam, ka apstrīdētā regulējuma

661leģitīmais mērķis, kas aptver sabiedrības kopējās materiālās

662labklājības aspektus, ir sabiedrības labklājība (sal. sk. arī

663Satversmes tiesas 2007. gada 2. maija sprieduma lietā

664Nr. 2006-30-03 15. punktu). Apstrīdētajās

665normās ietvertais ierobežojums ir vērsts uz sabiedrības kopējā

666materiālā labuma neizšķērdēšanu jeb saprātīgu valsts resursu

667izmantošanu, tātad uz Satversmes 116. pantā ietvertu

668leģitīmo mērķi.

669Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā

670ietvertajam tiesību uz īpašumu ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

671sabiedrības labklājības aizsardzība.

67214. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma

673samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda:

6741) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

675sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

676mērķi;

6772) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

678nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

679līdzekļiem;

6803) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko

681iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

682kaitējumu.

683Ja tiek atzīts, ka pamattiesību ierobežojums neatbilst kaut

684vienam no šiem kritērijiem, tad tas neatbilst samērīguma

685principam un ir prettiesisks (sk., piemēram, Satversmes tiesas

6862007. gada 16. maija sprieduma lietā

687Nr. 2006-42-01 11. punktu un 2014. gada

6887. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01

68925. punktu).

69014.1. Izvērtējot to, vai izraudzītie

691līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes

692tiesa pārbauda, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt

693leģitīmo mērķi.

694Ministru kabinets norāda, ka noteikumu Nr. 1098

69574. punkts ir piemērots tiesību uz īpašumu ierobežojuma

696leģitīmā mērķa - sabiedrības labklājība - sasniegšanai, jo

697iesaista pie administratīvās atbildības saukto personu procesuālo

698izdevumu segšanā, tādējādi samazinot no valsts budžeta līdzekļiem

699sedzamo procesuālo izdevumu daļu.

700Pieteikuma iesniedzēja savukārt norāda, ka apstrīdētais

701regulējums prasa nodrošināt saprātīgu līdzsvaru starp

702administratīvā pārkāpuma izdarītāja personiskajām interesēm, no

703vienas puses, un sabiedrības interesēm, no otras puses. Šis

704regulējums esot vērsts uz to, lai pēc iespējas taupītu valsts

705budžeta līdzekļus, jo pienākums segt izdevumus uzlikts personai,

706kura sodīta par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu. Tādējādi

707izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa

708sasniegšanai.

709Satversmes tiesa secina, ka izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

710leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo pie administratīvās atbildības

711sauktās personas pienākums atlīdzināt izdevumus, kas radušies

712valstij saistībā ar personai izņemtās mantas glabāšanu, kalpo

713tam, lai tiktu saprātīgi izmantoti valsts resursi un tādējādi

714veicināta sabiedrības labklājība.

715Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā

716ietvertais tiesību uz īpašumu ierobežojums ir piemērots leģitīmā

717mērķa sasniegšanai.

71814.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību

719ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri

720būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības

721tiktu ierobežotas mazāk. Tomēr saudzējošāks līdzeklis ir nevis

722jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi

723var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram,

724Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

725Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).

726Turklāt par saudzējošāku nevar tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas

727no valsts prasa papildu finanšu resursus (sk. Satversmes

728tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā

729Nr. 2016-07-01 24.1. punktu).

730Ministru kabinets norāda, ka noteikumu Nr. 1098

73174. punktā noteiktā tiesību uz īpašumu ierobežojuma leģitīmā

732mērķa - sabiedrības labklājība - sasniegšanai derīgi alternatīvi,

733tikpat efektīvi, bet personas tiesības mazāk ierobežojoši

734līdzekļi neesot konstatējami. Tā kā izdevumu rašanās pamats ir

735personas prettiesiskā rīcība, proti, tās izdarītais

736administratīvais pārkāpums, nebūtu taisnīgi šādus izdevumus segt

737no visas sabiedrības līdzekļiem.

738Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā regulējumā

739ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevarētu

740sasniegt tādā pašā kvalitātē, ja pienākums segt izdevumus par

741administratīvo pārkāpumu lietās izņemtās mantas glabāšanu tiktu

742pārlikts uz valsti. Apstrīdētais regulējums esot samērīgs, ciktāl

743tas paredz personas pienākumu segt faktiskās izmaksas par

744administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanu. Taču

745atsevišķos gadījumos šis regulējums esot acīmredzami netaisnīgs,

746jo likumdevējs nav paredzējis mehānismu, kas nodrošinātu

747individuālu apstākļu izvērtēšanu un iespēju izdevumus samazināt.

748Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka atsevišķos gadījumos objektīvu

749iemeslu dēļ būtu nepieciešams personu pilnībā vai daļēji atbrīvot

750no šo izdevumu samaksas. Tas būtu nepieciešams, piemēram,

751gadījumos, kad persona ir mazturīga vai maznodrošināta. Turklāt

752likumdevējs neesot ņēmis vērā to, ka var pastāvēt arī citi, no

753personas gribas neatkarīgi apstākļi, kas liedz laikus pieņemt

754galīgo nolēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, piemēram, tiesas

755sēžu atlikšana. Tādēļ, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata,

756leģitīmais mērķis var tikt sasniegts ar saudzējošākiem

757līdzekļiem, kas mazāk ierobežotu personai Satversmē noteiktās

758pamattiesības. Piemēram, varot tikt ieviesta Kriminālprocesa

759likuma 368. pantā noteiktajai kārtībai līdzīga kārtība, kas

760pieļautu to, ka īpašos gadījumos persona var tikt atbrīvota no

761pienākuma segt izdevumus par izņemtās mantas glabāšanu un tie

762tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem.

763Satversmes tiesa secina, ka leģitīmo mērķi - sabiedrības

764labklājība - vismaz tādā pašā kvalitātē nevar sasniegt ar citiem,

765alternatīviem līdzekļiem. Apstrīdētais regulējums, kas paredz

766visām pie administratīvās atbildības sauktajām personām pienākumu

767segt izdevumus par izņemtās mantas glabāšanu, kalpo par efektīvu

768līdzekli šo valsts izdevumu atlīdzināšanai. Jebkuri alternatīvi

769risinājumi paredzētu to, ka personas izdarīta administratīvā

770pārkāpuma dēļ radušies procesuālie izdevumi sedzami no valsts

771budžeta jeb sabiedrības līdzekļiem, un līdz ar to nesasniegtu

772leģitīmo mērķi tikpat efektīvā veidā un tātad arī vismaz tādā

773pašā kvalitātē.

774Tādējādi apstrīdētajā regulējumā

775ietvertā tiesību uz īpašumu ierobežojuma leģitīmais mērķis vismaz

776tādā pašā kvalitātē nav sasniedzams ar citiem, personas tiesības

777un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

77814.3. Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma

779samērīgumu, jāpārliecinās arī par to, vai ar apstrīdētajā

780regulējumā ietverto pamattiesību ierobežojumu ir nodrošināts tas,

781ka labums, ko iegūst sabiedrība no personas pamattiesību

782ierobežojuma, ir lielāks par atsevišķa indivīda interesēm

783nodarīto kaitējumu.

784Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka atsevišķos gadījumos

785aprēķinātie izņemtās mantas glabāšanas izdevumi var būt

786nesamērīgi. Proti, tā tas esot gadījumos, kad aprēķinātie

787glabāšanas izdevumi vairākkārt pārsniedz personai piemērotā

788administratīvā soda apmēru vai kad noteikts, ka šie izdevumi

789jāsedz personai, kuras mantiskais stāvoklis objektīvi apgrūtina

790to apmaksu. Apstrīdētais regulējums liedzot iestādei un tiesai

791šādos gadījumos vērtēt individuālus apstākļus un glabāšanas

792izdevumu apmēru samazināt.

793Arī Nodrošinājuma valsts aģentūra un lietā pieaicinātā persona

794Valsts kontrole norāda, ka aģentūra nevar samazināt

795administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas

796izdevumus, jo normatīvajā regulējumā tai šāda kompetence neesot

797noteikta.

798Turklāt Valsts kontrole norādījusi, ka pēc veiktās revīzijas

799tās revidenti 2014. gadā secinājuši - nav izvērtētas visas

800iespējas samazināt izņemtās mantas glabāšanas izdevumus,

801piemēram, tādas iespējas kā vielas paraugu izņemšana, pierādījumu

802dokumentēšana vai cita metode, kas ļautu izvairīties no mantas

803nesamērīgi ilgas uzglabāšanas, kuras rezultātā nepamatoti

804palielinās summas, kas personai jāmaksā par izņemtās mantas

805glabāšanu.

806Pieaicinātā persona A. Smiltēna norāda, ka apstrīdētais

807regulējums nesamērīgi ierobežo personu tiesības uz īpašumu, jo uz

808visām personām attiecina vienādas tiesiskās sekas, proti,

809pienākums segt administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas

810glabāšanas izmaksas tiek attiecināts arī uz tādām sociāli

811mazaizsargātām personu kategorijām kā maznodrošinātas personas,

812personas ar invaliditāti, bērni.

813Satversmes tiesa norāda, ka administratīvās atbildības

814tiesībās būtisks ir lietderības princips. Tas nozīmē, ka

815atbildīgajai institūcijai vai amatpersonai ir piešķirta rīcības

816brīvība, izlemjot, vai tā uzsāks administratīvo lietvedību, kādus

817procesuālos līdzekļus izmantos un vai administratīvā pārkāpuma

818lietu noslēgs ar lēmumu par administratīvās atbildības noteikšanu

819par konkrēto pārkāpumu. Izraudzītajiem līdzekļiem jābūt

820mērķtiecīgiem un samērojamiem ar publiskās kārtības apdraudējumu

821un tā raksturu katrā individuālajā gadījumā. Tādēļ arī

822atbildīgajai institūcijai vai amatpersonai ir rīcības brīvība

823mantas izņemšanā, nodošanā un glabāšanā, savukārt administratīvās

824tiesas kompetencē ir iestādes rīcības brīvības izmantošanas

825pareizības pārbaude.

826Tā kā kompetentajai amatpersonai, veicot mantas izņemšanu, ir

827rīcības brīvība (sk. kodeksa 252. pantu), tai vienmēr

828jāizdara lietderības apsvērumi un jāvērtē, vai personas tiesības

829konkrētā gadījumā tiek ierobežotas samērīgi ar šīs darbības

830mērķi. Veicot mantas izņemšanu, amatpersonai jāpārbauda, vai

831mantas izņemšana ir nepieciešama konkrētās administratīvās

832lietvedības ietvaros, vai un kam šī manta nododama glabāšanā,

833turklāt tai pastāvīgi jākontrolē mantas glabāšanas ilgums,

834jāpārliecinās, vai mantas glabāšana jau nerada zaudējumus

835valstij, un citstarp jāapsver arī tas, vai neizrādīsies, ka

836glabāšanas izmaksas nav atlīdzināmas (sk., piemēram, noteikumu

837Nr. 1098 10., 15., 35.2. un 37. punktu). Ja rodas

838strīds par glabāšanas izdevumu atlīdzināšanu, tad kompetentās

839amatpersonas rīcības brīvības izmantošanas pareizību pārbauda arī

840administratīvā tiesa.

841Atbilstoši iepriekšminētajam atbildīgajai institūcijai vai

842amatpersonai ir jāievēro tādi principi kā samērīgums un tiesiska

843rīcības brīvības izmantošana. Pirms attiecīgās rīcības tai

844jāizvērtē interešu aizskāruma intensitāte un nozīmīgums un

845jāizņem un jānodod glabāšanā tikai tāda manta, kas nepieciešama

846likumpārkāpuma novēršanai vai kas var būt par pierādījumu

847likumpārkāpuma izmeklēšanā, turklāt jākontrolē arī glabāšanas

848izdevumu samērība.

849Tiesiskuma princips paredz ikvienas personas padotību

850tiesībām. Valsts iestādes ir padotas tiesībām kā

851procesuāltiesiskā, tā materiāltiesiskā ziņā. Tiesiskuma principa

852procesuālais aspekts paredz, ka iestāde drīkst rīkoties tikai

853savas kompetences ietvaros, bet materiāltiesiskais aspekts

854noteic, ka iestādes rīcībai jāatbilst tiesību normām pēc būtības

855(sk.: Levits E. 14. pants. Likuma prioritātes princips.

856Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa.

857Briede J. (zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013,

858197. lpp.).

859Lai gan likumdevējs izvēlējies noteikt, ka procesuālie

860izdevumi tiek aprēķināti atsevišķā procesā, izņemtās mantas

861glabāšanas izmaksas ir cieši saistītas ar tās glabāšanas

862lietderību. Tiesiskās sekas, kas personai izriet no apstrīdētā

863regulējuma, ir atkarīgas tieši no tā, kā atbildīgā iestāde vai

864amatpersona, kā arī institūcija, kas glabā izņemto mantu, ir

865rīkojusies tās glabāšanas laikā. No tiesiskuma principa viedokļa

866būtu nepieļaujami personai noteikt pienākumu segt izdevumus par

867neefektīvu, pārmērīgi ilgu izņemtās mantas glabāšanu. Tātad, lai

868apstrīdētā regulējuma piemērošana atbilstu attiecīgā tiesību

869institūta būtībai, tas piemērojams atbilstoši izņemtās mantas

870glabāšanas lietderībai. Proti, piemērojot apstrīdēto regulējumu,

871tā piemērotājam ir jāizvērtē, vai tiesiskās sekas, kas personai

872radušās izņemtās mantas glabāšanas ilguma dēļ, ir saprātīgas un

873samērīgas ar personas tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Līdz ar to

874apstrīdētais regulējums kopsakarā ar izņemtās mantas glabāšanas

875procesa noteikumiem ietver pienākumu izdarīt lietderības

876apsvērumus un ievērot samērīguma principu.

877Samērīguma princips ir viens no svarīgākajiem demokrātiskas

878tiesiskas valsts vispārējiem tiesību principiem. Tas vispārīgā

879veidā noteic, ka starp valsts varas darbību, kas ierobežo

880personas tiesības un leģitīmās intereses, un mērķi, ko valsts

881vara ar šo darbību tiecas sasniegt, ir jābūt saprātīgām

882attiecībām. No demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

883atvasināms pienākums visām valsts institūcijām savā darbībā

884ievērot samērīguma principu. Valsts pārvaldei, īstenojot valsts

885varu, katrā konkrētajā gadījumā ir jāņem vērā samērīguma

886princips, it sevišķi gadījumos, kad ar valsts pārvaldes rīcību

887tiek ierobežotas personas pamattiesības (sal. sk. Satversmes

888tiesas 2007. gada 28. februāra lēmuma par tiesvedības

889izbeigšanu lietā Nr. 2006-41-01 11. punktu).

890Līdz ar to apstrīdētais regulējums

891paredz tiesību piemērotāja pienākumu izdarīt lietderības

892apsvērumus, un tiesisko seku konkretizācija un piemērošana

893konkrētam gadījumam nedrīkst nonākt pretrunā ar samērīguma

894principu.

89514.4. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka no

896Administratīvā procesa likuma 2. panta 1. punkta izriet

897valsts pārvaldes pienākums konkrētajās publiski tiesiskajās

898attiecībās ar privātpersonu pieņemamo lēmumu samērot ar

899cilvēktiesībām, proti, izvērtēt valsts pārvaldes rīcības

900samērīgumu. Savukārt tiesu varai saskaņā ar Administratīvā

901procesa likuma 2. panta 2. punktu jāpārbauda, vai

902valsts pārvalde konkrētajās publiski tiesiskajās attiecībās,

903īstenojot valsts varu, ir ievērojusi samērīguma principa prasības

904(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 28. februāra

905lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2006-41-01

90612. punktu).

907Ņemot vērā minēto, iestādei un administratīvajai tiesai ir

908pienākums nodrošināt, ka administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās

909mantas glabāšanas izdevumu aprēķināšanā un to atlīdzinājuma

910pieprasīšanā personas pamattiesības tiek ierobežotas samērīgi.

911Tādējādi apstrīdētā regulējuma piemērošanā ir jāievēro samērīguma

912princips.

913Pienākums ievērot samērīguma principu nozīmē, ka iestādei un

914tiesai ikvienā gadījumā ir jāvērtē administratīvā pārkāpuma lietā

915izņemtās mantas glabāšanas izdevumu samērība, citstarp ņemot vērā

916personai piemēroto sodu, tās mantisko stāvokli, kā arī rīcību

917procesa virzībā un apsverot, vai vispār bija nepieciešams izņemto

918mantu turēt valsts rīcībā. Atbilstoši piemērojot apstrīdēto

919regulējumu, tiktu nodrošināta samērīguma principa ievērošana

920katrā konkrētajā gadījumā. Apstrīdētā regulējuma pareiza

921piemērošana nerada Pieteikuma iesniedzējas norādīto tiesību uz

922īpašumu ierobežojuma neatbilstību samērīguma principam.

923Tādējādi apstrīdētais regulējums

924atbilst samērīguma principam un Satversmes 105. panta

925pirmajiem trim teikumiem.

92615. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka

927apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 92. pantam, jo

928var pārmērīgi atturēt personu no savu tiesību aizsardzības

929taisnīgā tiesā. Tādējādi tas ierobežojot Satversmes

93092. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz taisnīgu

931tiesu.

932Saeima norādījusi, ka pienākums segt izdevumus, kas valstij

933radušies saistībā ar administratīvā soda uzlikšanu personai, var

934atturēt personas no nepamatotu sūdzību iesniegšanas tiesā un

935tādējādi var tikt uzskatīts par tiesību uz taisnīgu tiesu

936ierobežojumu. Dažādu maksājumu, citstarp pienākuma segt ar

937tiesvedību saistītus izdevumus, noteikšana tiesas procesā esot

938pieļaujama un pati par sevi neesot uzskatāma par nesamērīgu

939tiesību uz pieeju tiesai ierobežojumu. Kodeksa 257. panta

940astotā daļa neparedzot izņemtās mantas glabāšanas izdevumu

941apmēru, bet deleģējot tā noteikšanu Ministru kabinetam.

942Kā norādījis Ministru kabinets, varot piekrist Pieteikuma

943iesniedzējai, ka pienākums segt noteiktus izdevumus par laiku

944līdz tam brīdim, kad lietā tiek pieņemts galīgais nolēmums, ir

945uzskatāms par tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumu, ja izdevumu

946apmērs ir atkarīgs no procesa ilguma. Tādējādi noteikumu

947Nr. 1098 74. punkts būtu uzskatāms par tiesību uz

948taisnīgu tiesu ierobežojumu, ja izdevumu apmērs ir atkarīgs no

949procesa ilguma. Taču, tā kā administratīvā pārkāpuma lietā

950izņemtās mantas glabāšanas izdevumi sedzami tikai par laiku līdz

951brīdim, kad lēmums administratīvā pārkāpuma lietā ir stājies

952spēkā, nevis kļuvis izpildāms, noteikumu Nr. 1098

95374. punktā iekļautais regulējums neskarot personas tiesības

954uz pieeju tiesai.

955Satversmes tiesa jau norādīja, ka noteikumu Nr. 1098

95674. punkts ir interpretējams tādējādi, ka var būt gadījumi,

957kad personai ir pienākums segt izņemtās mantas glabāšanas

958izdevumus par laiku līdz brīdim, kad nolēmums administratīvā

959pārkāpuma lietā ir kļuvis izpildāms. Tādējādi nav pamatota

960Ministru kabineta norāde, ka šis punkts neskar personas tiesības

961uz pieeju tiesai.

962Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga

963tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga

964tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata

965lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai

966valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta (sk.

967Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā

968Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu).

969Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka dažādu maksājumu

970ieviešana ierobežo pamattiesības uz brīvu pieeju tiesai (sk.

971Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā

972Nr. 2004-16-01 7.2. punktu un 2006. gada

97314. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

9749. punktu).

975Tā kā apstrīdētais regulējums paredz pienākumu pie

976administratīvās atbildības sauktajai personai atlīdzināt

977procesuālus izdevumus, kas var pieaugt atkarībā no administratīvā

978pārkāpuma lietas virzības tiesā, tas ierobežo arī tiesības uz

979pieeju tiesai.

980Apstrīdētais regulējums ierobežo

981personas tiesības uz brīvu pieeju tiesai.

98216. Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi, ka

983tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no svarīgākajām cilvēka

984pamattiesībām, tāpēc tās var ierobežot tikai pašos

985nepieciešamākajos gadījumos. Tiesības uz brīvu pieeju tiesai,

986līdzīgi kā citas pamattiesības, var ierobežot, ja šāds

987ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu,

988ierobežojumam ir leģitīms mērķis un ierobežojums ir samērīgs ar

989leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas

9902003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

991Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2. punktu un

9922008. gada 20. novembra sprieduma lietā

993Nr. 2008-07-01 8. punktu).

994Satversmes tiesa, vērtējot apstrīdēto regulējumu, šā sprieduma

99512. punktā jau secinājusi, ka apstrīdētā regulējuma

996saturiskā nozīme pēc būtības ir skaidra. Taču Satversmes tiesai

997vēl ir jāizvērtē, kāds ir apstrīdētā regulējuma leģitīmais mērķis

998tiesību uz taisnīgu tiesu aspektā un vai ar apstrīdēto regulējumu

999noteiktais tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums ir samērīgs ar

1000tā leģitīmo mērķi.

100117. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt

1002apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

1003ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

1004labad. Ja tiesību normā ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad

1005pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi

1006Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

1007apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai un Ministru

1008kabinetam.

1009Saeima norādījusi, ka maksājums, kas attur personas no

1010nepamatotu pieteikumu vai sūdzību iesniegšanas, aizsargā citu

1011personu tiesības un ir atzīstams par leģitīmu un pieļaujamu mērķi

1012personas tiesību uz pieeju tiesai ierobežošanai.

1013Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka apstrīdētais regulējums

1014nodrošina valsts līdzekļu saprātīgu izmantošanu un taupīšanu, jo

1015par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanu

1016maksā persona, kas šo pārkāpumu izdarījusi. Tas nodrošinot, ka

1017valsts līdzekļi netiek tērēti administratīvā pārkāpuma lietā

1018izņemtās mantas glabāšanai. Tādējādi apstrīdētajā regulējumā

1019ietvertā tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojuma leģitīmais mērķis

1020esot sabiedrības labklājība.

1021Savukārt pieaicinātā persona A. Smiltēna norāda, ka

1022apstrīdētajam regulējumam esot leģitīms mērķis nodrošināt tiesu

1023sistēmas efektivitāti, jo tas atturot personu no nepamatotas

1024administratīvā pārkāpuma procesa tālāko stadiju ierosināšanas,

1025kas pārmērīgi noslogotu iestādes un tiesas un kaitētu citu

1026personu tiesībām īstenot savas tiesiskās intereses.

1027Tas apstāklis, ka, pieaugot tiesvedības ilgumam, pieaug arī

1028izņemtās mantas glabāšanas izdevumi, mudina personu apsvērt, vai

1029tiesvedības uzsākšana vai turpināšana būs saprātīga. Tādējādi tas

1030var atturēt personu no nepamatotu sūdzību iesniegšanas. Tas

1031nenoliedzami samazina tiesas noslodzi un tādējādi veicina tiesas

1032darba efektivitāti.

1033Satversmes tiesa jau atzinusi, ka mērķis nodrošināt strīdu

1034ātrāku un efektīvāku izskatīšanu, mazinot tiesu noslogotību, var

1035tikt atzīts par leģitīmu mērķi Satversmes 92. pantā noteikto

1036tiesību ierobežošanas gadījumā. Tādā gadījumā ierobežojums ir

1037noteikts Satversmes 116. pantā ietvertā nosacījuma -

1038aizsargāt citu cilvēku tiesības - labad (sal. sk. Satversmes

1039tiesas 2015. gada 29. aprīļa sprieduma lietā

1040Nr. 2014-31-01 14. punktu).

1041Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajam

1042regulējumam attiecībā uz tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumu

1043ir leģitīms mērķis - atturēt personu no tiesvedības procesa

1044tālāko stadiju nepamatotas ierosināšanas. Apstrīdētais regulējums

1045ir vērsts uz tiesu sistēmas efektivitātes nodrošināšanu un

1046tādējādi arī uz citu cilvēku tiesību aizsardzību.

1047Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā

1048ietvertajam tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumam ir leģitīms

1049mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība.

105018. Apstrīdētajā regulējumā ietvertā tiesību uz

1051taisnīgu tiesu ierobežojuma leģitīmais mērķis atšķiras no tiesību

1052uz īpašumu ierobežojuma leģitīmā mērķa, tāpēc Satversmes tiesai

1053atsevišķi jāizvērtē arī tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojuma

1054samērīgums ar tā leģitīmo mērķi.

1055Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes

1056tiesai jāpārbauda:

10571) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

1058sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

1059mērķi;

10602) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

1061nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

1062līdzekļiem;

10633) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko

1064iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

1065kaitējumu.

1066Ja tiek atzīts, ka pamattiesību ierobežojums neatbilst kaut

1067vienam no šiem kritērijiem, tad tas neatbilst samērīguma

1068principam un ir prettiesisks.

106918.1. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

1070piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda,

1071vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi.

1072Likumdevējs, nosakot pienākumu segt ar tiesāšanos saistītus

1073izdevumus, kas pieaug atbilstoši tiesvedības ilgumam, vedina

1074personu rūpīgi izvērtēt pieteikuma vai sūdzības iesniegšanas

1075nepieciešamību un līdz ar to veicina tiesvedības efektivitāti,

1076palīdzot novērst nepārdomātu sūdzību vai pieteikumu iesniegšanu

1077un ļaujot ātrāk noregulēt citu cilvēku tiesiskās attiecības.

1078Tādējādi konkrētais tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums

1079veicina citu cilvēku tiesību aizsardzību.

1080Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā

1081ietvertais tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums ir piemērots

1082leģitīmā mērķa sasniegšanai.

108318.2. Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams,

1084ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus

1085izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Tomēr

1086saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

1087līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā

1088kvalitātē.

1089Apstrīdētais regulējums veicina tiesvedības efektivitāti,

1090palīdzot novērst nepārdomātu sūdzību vai pieteikumu iesniegšanu

1091un tādējādi ļaujot ātrāk noregulēt citu cilvēku tiesiskās

1092attiecības. Turklāt tas ir efektīvs citu cilvēku tiesību

1093aizsardzības līdzeklis, jo atlīdzinājuma apmērs, kas personai

1094jāmaksā par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas

1095glabāšanu, pašas personas uzsāktas tiesvedības laikā pieaug un

1096tāpēc jo īpaši liek personai apsvērt jautājumu par šīs

1097tiesvedības nepieciešamību.

1098Procesa dalībnieki nav norādījuši un arī Satversmes tiesa

1099nekonstatē, ka būtu citi, alternatīvi līdzekļi, ar kuriem

1100leģitīmo mērķi - citu cilvēku tiesību aizsardzība - varētu

1101sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

1102Tādējādi apstrīdētajā regulējumā

1103ietvertā tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojuma leģitīmo mērķi

1104vismaz tādā pašā kvalitātē nevar sasniegt ar citiem, personas

1105tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem

1106līdzekļiem.

110718.3. Vērtējot apstrīdētajā regulējumā ietvertā tiesību

1108uz taisnīgu tiesu ierobežojuma samērīgumu, proti, to, vai

1109atsevišķa indivīda interesēm nodarītais kaitējums nav lielāks par

1110sabiedrības gūto labumu, ir jāņem vērā Satversmes tiesas

1111secinājumi par apstrīdētajā regulējumā ietvertā tiesību uz

1112īpašumu ierobežojuma atbilstību samērīguma principam.

1113Secinājumi, kurus Satversmes tiesa norādījusi šā sprieduma

111414.3.-14.4. punktā, ir būtiski un attiecināmi arī uz

1115vērtējumu par tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojuma

1116samērīgumu.

1117Satversmes tiesa vēlreiz uzsver, ka apstrīdētā regulējuma

1118piemērošanā ir jāievēro samērīguma princips. Pienākums ievērot

1119samērīguma principu nozīmē, ka iestādei un tiesai jāvērtē, vai

1120administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas

1121izdevumi ir samērīgi, citstarp ņemot vērā personai piemēroto

1122sodu, tās mantisko stāvokli, kā arī rīcību procesa virzībā un

1123apsverot, vai vispār bija nepieciešams attiecīgo mantu turēt

1124valsts rīcībā. Atbilstoši piemērojot apstrīdēto regulējumu, tiktu

1125nodrošināta samērīguma principa ievērošana katrā konkrētajā

1126gadījumā. Apstrīdētā regulējuma pareiza piemērošana nerada

1127Pieteikuma iesniedzējas norādīto tiesību uz taisnīgu tiesu

1128ierobežojuma neatbilstību samērīguma principam.

1129Ņemot vērā minēto, apstrīdētais

1130regulējums atzīstams par atbilstošu samērīguma principam un

1131Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

1132Nolēmumu

1133daļa

1134Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

1135Satversmes tiesa

1136nosprieda:

1137atzīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

1138257. panta astoto daļu redakcijā, kas bija spēkā līdz

11392018. gada 4. jūlijam, un Ministru kabineta

11402010. gada 7. decembra noteikumu

1141Nr. 1098 "Noteikumi par rīcību ar administratīvo

1142pārkāpumu lietās izņemto mantu un dokumentiem"

114374. punktu, ciktāl no šīm normām izriet pienākums personai,

1144kura saukta pie administratīvās atbildības, segt izdevumus par

1145administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas un dokumentu

1146glabāšanu līdz brīdim, kad kļūst izpildāms lēmums par šīs

1147personas saukšanu pie administratīvās atbildības, par atbilstošu

1148Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un

114992. pantam.

1150Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

1151Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

1152Tiesas sēdes priekšsēdētāja

1153I. Ziemele