Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam

uzliek valstij pozitīvu pienākumu, saskaņā ar kuru tai

1ne vien jāizveido un jāsaglabā institucionālās infrastruktūras,

2kas nepieciešamas taisnīgas tiesas realizēšanai, bet arī

3jāizsludina un jāievieš tiesību normas, kas garantē, ka pati

4procedūra ir taisnīga un objektīva (sk. Satversmes tiesas

52002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001‑10‑01 secinājumu

6daļas 2. punktu).

7Kopsakarā ar Satversmes 90. pantu šis pienākums nozīmē

8likumdevēja pienākumu tiesību normās nepārprotami paredzēt tādu

9procedūru, kas indivīdam radītu skaidru un drošu pārliecību par

10iespējām aizstāvēt savas pamattiesības. Pretrunā ar pienācīgi

11organizētas tiesu sistēmas izpratni būtu tāda situācija, ka visām

12personām jāvēršas tiesā tikai tieši atsaucoties uz Satversmes 92.

13pantu.

14Satversmes tiesa atkārtoti uzsver, ka ikvienas tiesas

15pienākums katrā gadījumā ir nodrošināt personas tiesību

16aizsardzību, izskatot tās kompetencē esošās lietas arī tad, ja

17likumdevējs procedūru nav paredzējis vai vēl nav paredzējis.

18Tomēr šis tiesas pienākums neuzliek personai pienākumu katrā

19gadījumā, kad likumā nav paredzēti tiesību aizsardzības līdzekļi,

20pirms konstitucionālās sūdzības iesniegšanas vērsties tiesā,

21atsaucoties tieši uz Satversmes 92. pantu.

22Gan Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2001‑07‑03, gan arī

23spriedumā lietā Nr. 2010‑60‑01 risinātās situācijas bija

24atšķirīgas no izskatāmās lietas apstākļiem un neskāra jautājumu

25par personas rīcībā esošo tiesību aizsardzības līdzekļu

26izmantošanu kā priekšnoteikumu konstitucionālās sūdzības

27izskatīšanai. Turklāt Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.

282001‑07‑03 attiecās galvenokārt uz Satversmes 92. panta trešā

29teikuma tiešo piemērojamību.

30Ievērojot minēto, personas tiesības vērsties tiesā,

31atsaucoties uz Satversmes 92. pantu, nav uzskatāmas par tiesību

32sistēmā tieši un nepārprotami paredzētu tiesību aizsardzības

33līdzekli un Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrās

34daļas izpratnē nav uzskatāmas par iespēju aizstāvēt savas

35tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem.

3614.5. Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzējai esot

37bijušas tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt Valsts policijas un

38Aģentūras pieņemtos lēmumus šajā lietā.

39Atbilstoši LAPK jautājums par rīcību ar izņemto

40transportlīdzekli ir tiesas kompetencē. Valsts policijas un

41Aģentūras kompetencē ir tikai tiesas pieņemtā lēmuma izpilde.

42Tātad konkrētajā gadījumā Valsts policijas un Aģentūras lēmumu

43pārsūdzēšana nav uzskatāma par iespēju aizstāvēt aizskartās

44pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem

45Satversmes tiesas likuma izpratnē (sal. ar Satversmes tiesas

462011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑71‑01 14.3.

47punktu).

48Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas

49rīcībā nebija tādu reālu un efektīvu iespēju aizstāvēt savas

50pamattiesības, kuru izmantošana būtu priekšnoteikums Satversmes

51tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas prasību izpildei.

52Tādējādi Saeimas lūgums par tiesvedības izbeigšanu lietā ir

53noraidāms.

5415. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma

55neatbilst visam Satversmes 105. pantam. Savukārt Saeima uzskata,

56ka izvērtējama vienīgi apstrīdētās normas atbilstība Satversmes

57105. panta pirmajam teikumam, kura tvērumu savukārt ietekmējot tā

58paša Satversmes panta otrais un trešais teikums.

59Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz

60īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm.

61Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma

62piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai

63izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

64atlīdzību."

6515.1. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa,

66ka gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam

67Satversmes 105. pantam, bet apstrīdētā norma neparedz īpašuma

68piespiedu atsavināšanu, izvērtējama vienīgi šīs normas atbilstība

69Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam

70(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 3. novembra

71sprieduma lietā Nr. 2011‑05‑01 15.1. punktu).

72Atbilstoši Noteikumu Nr. 1098 35. punktam un nākamajiem

73punktiem izņemtais transportlīdzeklis noteiktos gadījumos tiek

74atsavināts (realizēts vai iznīcināts) pret tā īpašnieka gribu.

75Apstrīdētā norma paredz vienīgi transportlīdzekļa izņemšanu un

76glabāšanu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, nevis tā

77piespiedu atsavināšanu. Pieteikuma iesniedzējas

78transportlīdzeklis, kā to tiesas sēdē apliecināja Aģentūras

79pārstāvis, joprojām tiek glabāts (sk. Satversmes tiesas 2013.

80gada 24. septembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2.

81sēj. 82. lpp.).

82Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs

83apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. panta pirmajiem

84trim teikumiem.

8515.2. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta tāda

86Satversmes 105. panta interpretācija, kas paredz īpašniekam

87tiesības brīvi rīkoties ar savu mantu. Proti, Satversmes 105.

88panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu ietver

89īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu pēc saviem

90ieskatiem, kā arī gūt no tā labumu (sk., piemēram, Satversmes

91tiesas 2011. gada 14. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010‑62‑03 6.

92punktu). Šādas tiesības ir arī ikvienam transportlīdzekļa

93īpašniekam (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 30. janvāra

94sprieduma lietā Nr. 2011‑09‑01 8.1. punktu).

95Saskaņā ar LAPK 257. panta pirmās daļas otro teikumu gadījumā,

96kad attiecīgi pilnvarota valsts institūcija konstatē, ka notiek

97LAPK 149.15 pantā (izņemot tā sesto daļu),

98149.4 panta septītajā daļā vai 149.5 panta

99piektajā daļā paredzētais administratīvais pārkāpums, šis

100transportlīdzeklis tiek izņemts un nodots glabāšanā Aģentūrai.

101Turklāt tas atrodas glabāšanā tik ilgi, kamēr nav samaksāts tā

102vadītājam uzliktais naudas sods. Šajā laika posmā īpašnieks savu

103transportlīdzekli nevar lietot, jo tas pret viņa gribu ir izņemts

104un nodots glabāšanā līdz attiecīgo maksājumu nokārtošanai.

105Tādējādi apstrīdētā norma liedz

106īpašniekam tiesības lietot savu transportlīdzekli pēc sava

107ieskata un līdz ar to paredz transportlīdzekļa īpašnieka

108pamattiesību ierobežojumu.

10916. Satversmes tiesas spriedumos ir nostiprināta

110atziņa, ka likumdevējs var izdot nepieciešamos likumus, lai

111kontrolētu īpašuma izmantošanu atbilstoši sabiedrības interesēm.

112Tomēr jebkuram šādā veidā noteiktam īpašuma tiesību ierobežojumam

113jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām

114interesēm un indivīda pamattiesību aizsardzību. Tiesības uz

115īpašumu, kuras privātpersonai garantē valsts, demokrātiskā

116tiesiskā valstī nav absolūtas. Proti, īpašuma tiesības var

117ierobežot, bet jāvērtē, vai šis ierobežojums ir attaisnojams,

118proti: 1) vai tas ir noteikts ar likumu; 2) vai tam ir leģitīms

119mērķis un 3) vai tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes

120tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002‑01‑03

121secinājumu daļu).

12217. Apstrīdētais ierobežojums ir noteikts ar likumu,

123proti, ietverts normatīvā tiesību aktā - Latvijas Administratīvo

124pārkāpumu kodeksā. Lietā nav materiālu, kas radītu šaubas par to,

125ka apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta pienācīgā kārtībā

126(sk. arī šā sprieduma 1. punktu).

12718. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt

128apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

129ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

130labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma

131lietā Nr. 2005‑19‑01 9. punktu un 2009. gada 15. aprīļa sprieduma

132lietā Nr. 2008‑36‑01 12. punktu).

133Nosakot tiesību ierobežojumu, pienākums uzrādīt un pamatot šā

134ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir

135institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk. Satversmes

136tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 12.2.

137punktu un 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010‑22‑01

13812.3. punktu), izskatāmajā lietā - Saeimai.

139Saeima norāda, ka LAPK 257. panta pirmā daļa ietilpstot

140pasākumu kopumā, kas papildus administratīvajiem sodiem nodrošina

141pārkāpumu individuālo un vispārējo prevenciju ceļu satiksmē, lai

142atturētu personas no transportlīdzekļu vadīšanas, atrodoties

143apreibinošo vielu ietekmē. Vienlaikus apstrīdētā norma sekmējot

144arī to, ka transportlīdzekļu īpašnieki kontrolē, kā citas

145personas vada viņiem piederošos transportlīdzekļus. Turklāt šī

146norma nodrošinot par administratīvajiem pārkāpumiem uzlikto

147naudas sodu izpildi. Līdz ar to pamattiesību ierobežojuma

148leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību aizsardzība un

149sabiedrības drošība ceļu satiksmē. Tomēr jāņem vērā, ka Saeima

150leģitīmo mērķi formulējusi attiecībā uz visu LAPK 257. panta

151pirmo daļu.

152Pieteikuma iesniedzēja savukārt uzsver, ka apstrīdētās normas

153vienīgais leģitīmais mērķis esot nodrošināt transportlīdzekļa

154vadītājam uzliktā naudas soda samaksu, bet tas nevarētu būt

155leģitīms transportlīdzekļa īpašnieka pamattiesību ierobežošanas

156mērķis.

15718.1. Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir

158vienisprātis, ka LAPK 257. panta pirmajā daļā paredzētajam

159pamattiesību ierobežojumam, ciktāl tas attiecas uz

160transportlīdzekļa izņemšanu pārkāpuma brīdī un uz laiku no šā

161brīža līdz lēmuma pieņemšanai administratīvā pārkāpuma lietā, ir

162leģitīmi mērķi - citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības

163drošība. Transportlīdzekļa izņemšana situācijā, kad to vada

164persona, kura atrodas apreibinošo vielu ietekmē, kurai nav

165transportlīdzekļu vadīšanas tiesību vai kura bēg, ir vērsta gan

166uz citu personu apdraudējuma novēršanu, gan arī uz

167transportlīdzekļa īpašnieka tiesību aizsardzību. Savukārt paturot

168transportlīdzekli Aģentūras glabāšanā līdz lēmuma pieņemšanai

169administratīvā pārkāpuma lietā, tiek nodrošinātas arī efektīvas

170iespējas noskaidrot attiecīgā administratīvā pārkāpuma lietas

171apstākļus.

172Tomēr pēc tam, kad lēmums par vainīgās personas saukšanu pie

173administratīvās atbildības ir pieņemts un ir arī noskaidrots, ka

174transportlīdzekļa īpašnieks nav attiecīgā administratīvā

175pārkāpuma izdarītājs, minētie apstākļi vairs nepastāv.

17618.2. No lietas dalībnieku un pieaicināto personu

177rakstveida viedokļiem un tiesas sēdē teiktā izriet, ka apstrīdētā

178norma sekmē to, lai: 1) pārkāpuma izdarītājs izciestu sodu un

179rezultātā būtu motivēts nākotnē atturēties no pārkāpumu

180izdarīšanas ceļu satiksmē (speciālā prevencija); 2) citi

181transportlīdzekļu vadītāji atturētos no jaunu pārkāpumu

182izdarīšanas ceļu satiksmē (vispārējā prevencija); 3)

183transportlīdzekļa īpašnieks, kas nodevis savu transportlīdzekli

184personai, kura izdarījusi pārkāpumu, izjustu apstrīdētajā normā

185noteiktās nelabvēlīgās sekas un turpmāk rūpīgāk izvēlētos

186personas, kurām transportlīdzekli uzticēt; 4) citi

187transportlīdzekļu īpašnieki, rēķinoties ar šīm sekām, rūpīgāk

188izvēlētos personas, kurām transportlīdzekli uzticēt.

189Līdz ar to izvērtējams, vai katrs no šiem mērķiem var būt

190leģitīms mērķis arī transportlīdzekļa īpašnieka pamattiesību

191ierobežojumam gadījumā, kad viņš nav persona, kura izdarījusi

192pārkāpumu.

19318.3. Jau iesniedzot likumprojektu, kurā tika ietverta

194apstrīdētā norma, tā anotācijā bija norādīts, ka "attiecīgie

195LAPK grozījumi nepieciešami, jo situācijas analīze liecina, ka

196nedarbojas soda neizbēgamības princips (netiek maksāti uzliktie

197sodi)", savukārt likumprojekta pieņemšanas rezultātā valsts

198budžeta ieņēmumi "varētu palielināties, jo varētu pieaugt

199naudas sodu samaksas apmērs" (likumprojekta

200"Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā"

201anotācija, lietas materiālu 1. sēj. 77. un 78. lpp.). Arī

202Satiksmes ministrijas vēstulē Saeimas Juridiskajai komisijai

203likumprojekta apspriešanas laikā norādīts: "[..]

204transportlīdzekļa konfiskācija vai aizturēšana līdz soda nomaksai

205ir vienīgais veids, kā īstenot soda neizbēgamības principu"

206(Satiksmes ministrijas 2005. gada 1. augusta vēstule Nr.

20701‑07.2/73, lietas materiālu 83. lpp.).

208Soda neizbēgamības princips ir vērsts uz to, lai tieši

209pārkāpuma izdarītājs izcieš sodu un rezultātā būtu motivēts

210nākotnē atturēties no jaunu pārkāpumu izdarīšanas. Tādējādi pats

211par sevi mērķis - sekmēt, lai tieši vainīgā persona izciestu

212sodu, proti, samaksātu naudas sodu, - ir vērsts uz citu personu

213tiesību aizsardzību un sabiedrības drošību un līdz ar to

214atzīstams par leģitīmu mērķi pamattiesību ierobežošanai.

215Soda neizbēgamības princips publiskajās tiesībās netiek

216īstenots, ja sodu vainīgās personas vietā izcieš kāds cits.

217Tādējādi apstrīdētās normas mērķis, ciktāl tas ir panākt vienīgi

218to, lai valsts budžetā tiktu iemaksāta noteikta naudas summa

219saistībā ar izdarīto administratīvo pārkāpumu, bet ne to, lai

220sodu samaksātu tieši šā pārkāpuma izdarīšanā vainīgā persona,

221nevar tikt uzskatīts par leģitīmu.

22218.4. Minētie apstrīdētās normas pieņemšanas laikā

223izteiktie viedokļi, kā arī tās gramatiskais formulējums var radīt

224šaubas par to, vai apstrīdētajai normai ir mērķi, kas atrodas

225ārpus konkrēta administratīvā pārkāpuma robežām.

226Līdzīgā lietā Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa

227vērtēja Lietuvas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (Lietuvos

228Respublikos administracinių teisės pažeidimų kodekso) normas,

229kas paredzēja transportlīdzekļa izņemšanu un nodošanu glabāšanā

230par dažādiem administratīvajiem pārkāpumiem, tostarp

231transportlīdzekļa vadīšanu, atrodoties apreibinošo vielu ietekmē,

232līdz uzliktā naudas soda izpildei (sk. Lietuvas Republikas

233Konstitucionālās tiesas 2009. gada 10. aprīļa spriedumu

234apvienotajās lietās Nr. 27‑08, 29‑08 un 33‑08, pieejams

235http://www.lrkt.lt/dokumentai/2009/r090410.htm, aplūkots

23625.09.2013). Šajā lietā atbildētājs - Lietuvas Republikas

237Seims - bija norādījis, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis

238ir samazināt to gadījumu skaitu, kad personas vada

239transportlīdzekļus, atrodoties apreibinošo vielu ietekmē, un

240panākt, lai līdz naudas soda samaksai šo transportlīdzekļu

241īpašnieki nevarētu piedalīties ceļu satiksmē ar konkrēto

242transportlīdzekli (sk. minētā sprieduma konstatējošās daļas

243III un V sadaļu). Tomēr tiesa neatzina šo mērķi par leģitīmu

244un norādīja, ka ar apstrīdēto regulējumu patiesībā tiek vienīgi

245mēģināts nodrošināt uzliktā naudas soda izpildi (sk. minētā

246sprieduma secinājumu daļas III sadaļas 6.-9. punktu). Tiesa

247apstrīdētās normas atzina par neatbilstošām Lietuvas Republikas

248Konstitūcijai.

249Satversmes tiesa ņem vērā, ka Saeima pamatoti norādījusi uz

250apstrīdētajā normā ietverto regulējumu kā daļu no dažādu tādu

251pasākumu un sankciju kopuma, kas liek transportlīdzekļu

252vadītājiem un īpašniekiem, apzinoties šāda regulējuma esamību,

253apsvērt to rīcības iespējamās sekas gadījumā, ja tiek konstatēts,

254ka persona transportlīdzekli vada, atrodoties apreibinošo vielu

255ietekmē, vai pieļauj citus apstrīdētajā normā minētos

256administratīvos pārkāpumus. Personas apzināšanās, ka tās rīcības

257sekas var liegt iespēju lietot transportlīdzekli ne vien tai

258pašai, bet arī, piemēram, tās ģimenes loceklim, kurš ir

259transportlīdzekļa īpašnieks, kalpo par papildu stimulu atturēties

260no pārkāpuma izdarīšanas. No Aģentūras pārstāvja sniegtās

261informācijas izriet, ka daudzos gadījumos gan administratīvo sodu

262samaksā transportlīdzekļa īpašnieks, bet daudzos citos gadījumos

263pats pārkāpējs nekavējoties samaksā sodu tieši tāpēc, lai

264īpašnieks netiktu kavēts lietot savu transportlīdzekli.

265Tādējādi, lai arī citi Saeimas un pieaicināto personu

266norādītie apstrīdētās normas mērķi ir visai nosacīti saistāmi ar

267konkrēto apstrīdēto normu, nav noliedzams, ka tos var uzskatīt

268par leģitīmiem pamattiesību ierobežošanai. Turklāt Satversmes

269tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka atsevišķā tiesību normā

270paredzēti pasākumi, kurus valsts veic, lai novērstu ceļu

271satiksmes noteikumu pārkāpumus, var tikt atzīti par tādiem, kas

272kopā ar citās tiesību normās paredzētiem pasākumiem kalpo viena

273leģitīmā virsmērķa - ceļu satiksmes drošības - sasniegšanai

274(sal. ar Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma

275lietā Nr. 2012‑15‑01 18.2. punktu).

276Līdz ar to apstrīdētās normas mērķis ir sekmēt to, lai

277pārkāpuma izdarītājs atturētos no jaunu pārkāpumu izdarīšanas

278ceļu satiksmē, citu transportlīdzekļu vadītāji atturētos no

279pārkāpumu izdarīšanas, kā arī motivēt transportlīdzekļa

280īpašnieku, kas savu transportlīdzekli nodevis citai personai,

281kura izdarījusi pārkāpumu, un citu transportlīdzekļu īpašniekus

282rūpīgāk izvēlēties personas, kurām transportlīdzekli uzticēt.

283Šis mērķis ir veicināt citu personu tiesību aizsardzību un

284sabiedrības drošību, tādējādi tas ir leģitīms mērķis pamattiesību

285ierobežošanai.

28619. Lai noskaidrotu, vai ir ievērots samērīguma

287princips, jāizvērtē: 1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir

288piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai šā mērķa

289sasniegšanai nav saudzējošāku līdzekļu un 3) vai labums, ko no

290personas pamattiesību ierobežojuma iegūst sabiedrība, ir lielāks

291par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

292zaudējumu.

293Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

294kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma

295principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2962002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001‑12‑01 secinājumu

297daļas 3.1. punktu un 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2982011‑16‑01 12. punktu).

29919.1. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

300leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto tiesisko regulējumu

301šis mērķis tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas

3022010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 13.

303punktu).

30419.1.1. Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka

305apstrīdētā norma leģitīmo mērķi sasniedz gadījumos, kad

306transportlīdzekļa īpašnieks un administratīvā pārkāpuma

307izdarītājs ir viena un tā pati persona. Šādā situācijā

308transportlīdzekļa izņemšana līdz administratīvā pārkāpuma lietā

309uzliktā naudas soda samaksai būtiski motivē pārkāpēju šo sodu

310samaksāt, lai atgūtu savu transportlīdzekli. Vienlaikus šādā

311gadījumā apstrīdētā norma darbojas kā administratīvo pārkāpumu

312ceļu satiksmē individuālā un vispārējā prevencija, jo persona

313apzinās iespējamās sava pārkāpuma sekas.

314Apstrīdētā norma vienādi regulē gadījumus, kad administratīvā

315pārkāpuma izdarītājs un transportlīdzekļa īpašnieks ir viena un

316tā pati persona, un gadījumus, kad tās ir dažādas personas. Taču

317transportlīdzekļa vadītājs, kurš izdarījis pārkāpumu ar citai

318personai piederošu transportlīdzekli, var nebūt pietiekami

319ieinteresēts atgūt transportlīdzekli, kas viņam nepieder.

320Tādējādi viens no apstrīdētās normas mērķiem - lai sodu izciestu

321(naudas sodu samaksātu) tieši vainīgais transportlīdzekļa

322vadītājs - šādos gadījumos var palikt nesasniegts.

323Atbilstoši informācijai, ko tiesas sēdē sniedza Aģentūras

324pārstāvis, Aģentūras rīcībā nav precīzu datu par to, vai katrā

325konkrētā gadījumā naudas sodu samaksājis pārkāpējs pats vai arī

326to viņa vietā samaksājis transportlīdzekļa īpašnieks, tomēr

327gadījumi, kad pārkāpēja vietā naudas sodu maksā transportlīdzekļa

328īpašnieks, nebūt neesot reti (sk. Satversmes tiesas 2013. gada

32924. septembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 1.

330sēj. 88.-89. lpp.).

331Līdz ar to apstrīdētā norma sasniedz leģitīmo mērķi tikai tad,

332ja vainīgajai personai ir atbilstošas finansiālās iespējas un tā

333neizvairās no soda samaksas. Ja persona izvairās no soda

334samaksas, parasti sodu vainīgās personas vietā samaksājot

335transportlīdzekļa īpašnieks. Šādā gadījumā valstij nav

336nepieciešams piedzīt sodu ar tās rīcībā esošiem piespiedu

337līdzekļiem. Savukārt transportlīdzekļa īpašniekam, lai viņš

338varētu samaksāto naudu atgūt, ir jāceļ prasība civilprocesa

339kārtībā, tiesai šī prasība ir jāizspriež, un tikai pēc tam ir

340iespējams pret faktisko pārkāpēju vērst valsts rīcībā esošos

341piespiedu izpildes līdzekļus. Šādā gadījumā brīdis, kad vainīgā

342persona izjūt soda nelabvēlīgās sekas, no pārkāpuma izdarīšanas

343brīža attālinās vēl vairāk nekā soda savlaicīgas nesamaksāšanas

344gadījumā, kad valsts rīcībā esošie piespiedu līdzekļi pret

345vainīgo personu tiek vērsti uzreiz, piemēroto administratīvo sodu

346izpildot piespiedu kārtā. "Ievērojot soda neizbēgamības

347principu, nav pieļaujama prakse, ka saņemtais sods ir ievērojami

348attālināts no izdarītā pārkāpuma. Tas mazina soda ietekmi uz

349personas likumam paklausīgas attieksmes veidošanu" (ar

350Ministru kabineta 2013. gada 4. februāra rīkojumu Nr. 38

351apstiprinātā Administratīvo sodu sistēmas attīstības koncepcija,

352pieejama polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file2478.doc, aplūkota

35316.10.2013.).

354Tādējādi gadījumā, kad sodu pārkāpuma izdarītāja vietā samaksā

355transportlīdzekļa īpašnieks, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

356mērķis netiek sasniegts.

357Turklāt iepriekš minētajā gadījumā vispārējās jurisdikcijas

358tiesas var tikt noslogotas ar lietām, no kurām varētu

359izvairīties, uzticot nesamaksātā administratīvā naudas soda

360piedziņu zvērinātam tiesu izpildītājam uzreiz pēc tam, kad tiek

361konstatēts, ka administratīvajā lietā pieņemtais lēmums netiek

362labprātīgi pildīts.

36319.1.2. Apstrīdētā norma vienādi regulē gan situāciju,

364kad transportlīdzeklis no tā īpašnieka valdījuma izgājis

365tiesiski, proti, ar īpašnieka piekrišanu, gan arī situāciju, kad

366transportlīdzeklis valdījumā iegūts, piemēram, izdarot noziedzīgu

367nodarījumu. Apšaubāms, vai ar apstrīdētās normas palīdzību

368personu, kura izdara likumpārkāpumu transportlīdzekļa iegūšanai

369valdījumā, varētu atturēt no tā vadīšanas apreibinošo vielu

370ietekmē, vadīšanas bez transportlīdzekļu vadīšanas tiesībām vai

371bēgšanas.

372Nenoliedzot, ka šāda situācija tiesu praksē tiek risināta

373atbilstoši Nolēmumam lietā Nr. SKA‑794/2008, Satversmes tiesa

374vērš Saeimas uzmanību uz to, ka atsevišķās tiesību normās,

375piemēram, CSL 43.6 panta septītajā daļā, ir regulēti

376gadījumi, kad konkrētas tiesiskās sekas var neattiekties uz tādu

377transportlīdzekļa īpašnieku, no kura valdījuma transportlīdzeklis

378izgājis prettiesisku darbību rezultātā. Līdzvērtīgs skaidrs

379regulējums attiecībā uz šādu transportlīdzekļa īpašnieku

380ietaupītu gan tiesu varas, gan Aģentūras resursus un būtu

381labvēlīgs personai, kura cietusi no transportlīdzekļa

382prettiesiskas iziešanas no tās valdījuma.

38319.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību

384ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu

385tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties konkrētās pamattiesības

386tiktu ierobežotas mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas

3872012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012‑06‑01 13.2.

388punktu).

389Satversmes tiesa jau vairākkārt savos spriedumos ir

390secinājusi, ka tai nav jāizvērtē, ciktāl kādi alternatīvie

391līdzekļi būtu vai nebūtu labāk piemēroti situācijas risinājumam

392(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 8. marta

393sprieduma lietā Nr. 2005‑16‑01 15.8. punktu un 2009. gada 13.

394februāra sprieduma lietā Nr. 2008‑34‑01 22. punktu). Tomēr

395Satversmes tiesas kompetencē ietilpst pārbaude, vai, ierobežojot

396kādas personas pamattiesības, ir pienācīgi izvērtēti konkrētajā

397gadījumā izmantojami alternatīvi līdzekļi, kas personai Satversmē

398noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk.

39919.2.1. Tiesībsargs kā alternatīvu līdzekli ir minējis

400risinājumus, kas varētu būt analogi CSL 14. panta otrajā daļā

401paredzētajai iespējai reģistrēt transportlīdzekļa atsavināšanas

402aizliegumu, kā arī CSL 43.2 panta piektajā daļā un

40343.6 panta septītajā daļā paredzētajai iespējai

404transportlīdzekļu un to vadītāju reģistrā izdarīt atzīmi par

405aizliegumu līdz naudas soda samaksai veikt transportlīdzekļa

406valsts tehnisko apskati un transportlīdzekļa reģistrāciju.

407Tomēr tiesas sēdē tika izteikti arī pamatoti argumenti, ka

408minētie risinājumi nav būtiski labvēlīgāki transportlīdzekļa

409īpašniekam, jo tiem piemīt līdzīgi trūkumi kā apstrīdētajai

410normai. Turklāt Satversmes tiesa jau norādījusi uz trūkumiem, kas

411piemīt CSL 43.6 panta septītajā daļā paredzētajam

412risinājumam (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta

413sprieduma lietā Nr. 2012‑15‑01 18. punktu, īpaši 18.3.3.2.

414punktu). Tādējādi šādi risinājumi nav uzskatāmi par

415alternatīviem līdzekļiem, kas personu pamattiesības ierobežotu

416mazāk.

41719.2.2. Tiesībsargs kā alternatīvu līdzekli norādījis

418arī LAPK 300. pantā paredzēto lēmuma par naudas soda uzlikšanu

419piespiedu izpildes iespēju. Kā apliecina Pieteikuma iesniedzējas

420norādītā situācija, faktiskajam pārkāpējam uzliktais naudas sods

421nav samaksāts jau vairāk kā gadu, bet vēl nav uzsākta tā izpilde

422ar valsts rīcībā esošajiem piespiedu līdzekļiem. Tātad LAPK 300.

423pantā paredzētās iespējas netiek pietiekami īstenotas. Turklāt

424šis līdzeklis varētu sasniegt leģitīmo mērķi vienīgi tiktāl,

425ciktāl šis mērķis ir piespriestā soda izpilde.

42619.2.3. Ciktāl pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

427mērķis ir transportlīdzekļu īpašnieku disciplinēšana, nodrošinot

428to, ka viņi izpilda CSL 20. panta otrajā un trešajā daļā

429noteiktos pienākumus un ar nepieciešamo rūpību izvēlas, kam

430transportlīdzekli var uzticēt, bet kam - ne, pastāv alternatīvs

431līdzeklis šā mērķa sasniegšanai. Proti, tiesību normās var

432paredzēt transportlīdzekļa īpašnieka atbildību par CSL 20. panta

433otrajā un trešajā daļā noteikto pienākumu neizpildi. Satversmes

434tiesa vērš likumdevēja uzmanību uz to, ka pašlaik šāda

435administratīvā atbildība nav paredzēta pat gadījumos, kad

436īpašnieks nodevis transportlīdzekli vadīšanai personai, kura

437atrodas apreibinošo vielu ietekmē vai kurai nav transportlīdzekļu

438vadīšanas tiesību.

439Atšķirīgi situācija tiek risināta citās valstīs. Piemēram,

440Vācijas ceļu satiksmes likuma 21. panta pirmā daļa vienu un to

441pašu atbildību - brīvības atņemšanu līdz vienam gadam vai naudas

442sodu - paredz gan personai, kura transportlīdzekli vadījusi bez

443transportlīdzekļu vadīšanas tiesībām, gan arī transportlīdzekļa

444turētājam, kurš licis vai ļāvis šādai personai transportlīdzekli

445vadīt (sk. Straßenverkehrsgesetz, pieejams

446http://www.gesetze-im-internet.de/stvg/__21.html, aplūkots

44717.10.2013.).

448Pieaicinātās personas gan tiesas sēdē izteica viedokli, ka ne

449vienmēr šādu pārkāpumu iespējams atklāt un īpašnieka vainu

450pierādīt, tomēr minētais alternatīvais līdzeklis efektīvāk

451risinātu situācijas, kad persona bez transportlīdzekļu vadīšanas

452tiesībām vai atrodoties apreibinošo vielu ietekmē vada

453transportlīdzekli tā īpašnieka klātbūtnē. Turklāt Satversmes

454tiesa ir norādījusi, ka gadījumā, ja personai nodrošināts

455atbilstošs tās tiesību aizsardzības process, zināmos gadījumos

456būtu pieļaujams paredzēt arī fakta legālo prezumpciju vai pat

457transportlīdzekļa īpašnieka stingro atbildību (sk. Satversmes

458tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012‑15‑01 15.1.,

45915.2. un 18.2. punktu).

460Tomēr arī šis alternatīvais līdzeklis tikai daļēji ļautu

461sasniegt leģitīmo mērķi, bet neļautu to sasniegt tādā pašā

462kvalitātē.

463Līdz ar to lietā nav pietiekami

464pamatota tādu alternatīvu līdzekļu pastāvēšana, ar kuriem visos

465gadījumos leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.

46619.3. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

467leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

468sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežošanas

469rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

470sabiedrība kopumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

47120. maija sprieduma lietā Nr. 2010‑70‑01 17. punktu).

472Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās

473intereses un jānoteic, kurām no šīm interesēm ir piešķirama

474prioritāte.

475Izvērtējot šīs intereses, jāņem vērā, ka sabiedrības ieguvums

476no tā, ka transportlīdzeklis netiek atdots tā īpašniekam un

477atrodas glabāšanā arī pēc tam, kad pieņemts lēmums administratīvā

478pārkāpuma lietā, ir minimāls. It īpaši gadījumā, kad izdarīts

479LAPK 149.15 panta ceturtajā daļā paredzētais

480pārkāpums, vainīgajai personai imperatīvi ir piemērojama

481transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšana, tādējādi

482transportlīdzekļa īpašnieks juridiski vairs nedrīkst nodot

483transportlīdzekli vadīšanai šai personai.

484No personas pamattiesību ierobežojuma sabiedrība varētu gūt

485labumu tiktāl, ciktāl leģitīmais mērķis tiek sasniegts attiecībā

486uz visām tām personu grupām, kuras apstrīdētā norma varētu

487ietekmēt. Apstrīdētā norma ir vērsta uz trim dažādām adresātu

488grupām, proti, uz:

4891) transportlīdzekļu vadītājiem, kuri izdarījuši

490administratīvos pārkāpumus un kurus nepieciešams ar

491administratīvā naudas soda palīdzību audzināt likumu ievērošanas

492garā. Šādā aspektā sabiedrība kaut ko iegūst tieši no apstrīdētās

493normas tikai tajos gadījumos, kad tā stimulē personu labprātīgi

494samaksāt sodu. Savukārt tad, ja perona sodu maksāt nevar vai

495negrib un to šīs personas vietā samaksā transportlīdzekļa

496īpašnieks, sabiedrība nekādu labumu negūst;

4972) transportlīdzekļu vadītājiem, kuri izmanto citām personām

498piederošus transportlīdzekļus un vēl nav izdarījuši

499administratīvos pārkāpumus, lai viņus atturētu no pārkāpumu

500izdarīšanas. Tomēr šādā aspektā sabiedrības ieguvums tieši no

501apstrīdētās normas nav liels, jo par pārkāpumiem paredzētais sods

502vairumā gadījumu vadītājam rada daudz nelabvēlīgākas sekas nekā

503tas, ka cita persona tiks kavēta lietot tai piederošo

504transportlīdzekli;

5053) konkrēto transportlīdzekļa īpašnieku, kā arī citiem

506transportlīdzekļu īpašniekiem, lai viņi pildītu CSL 20. panta

507otrajā un trešajā daļā noteiktos pienākumus, kā arī rūpīgāk

508izvēlētos personas, kurām uzticēt transportlīdzekli.

509Ciktāl sabiedrības gūtais labums ir transportlīdzekļa

510īpašnieka piespiešana pildīt tam noteiktos pienākumus, jāņem

511vērā, ka apstrīdētā norma vienādi regulē visas situācijas, kurās

512transportlīdzekļa īpašniekam ir atšķirīgas iespējas ietekmēt

513transportlīdzekļa vadītāja rīcību, piemēram, gadījumus, kad

514uzņēmējs transportlīdzekli nodod citai personai uz nomas līguma

515pamata, un gadījumus, kad viņš transportlīdzekli nodod savam

516darbiniekam.

517Savukārt izvērtējot transportlīdzekļa īpašniekam paredzēto

518nelabvēlīgo seku smagumu, jāņem vērā, ka:

5191) personai nelabvēlīgas sekas iestājas nevis sakarā ar pašas

520šīs personas, bet gan ar citas personas izdarītiem tiesību

521pārkāpumiem;

5222) apstrīdētās normas piemērošanas nelabvēlīgo seku smaguma

523izvērtēšanai nav paredzēts pienācīgs process tiesā vai citi

524tiesību aizsardzības līdzekļi, kas atsevišķām personu grupām

525varētu mazināt šo seku smagumu.

52619.3.1. Izvērtējot sabiedrības ieguvumu un personai

527nodarītos zaudējumus, visupirms jāņem vērā, ka apstrīdētā norma

528rada situāciju, kurā personai, kas nav vainojama prettiesiskā

529darbībā, tiek noteiktas nelabvēlīgas sekas. Šāda situācija var

530radīt šaubas par tiesību taisnīgumu.

531Turklāt apstrīdētā norma pieļauj tādu situāciju, ka tajā

532paredzētās sekas transportlīdzekļa īpašniekam, kurš nav pārkāpis

533tiesību normas, ir vēl nelabvēlīgākas kā personai, kuras vaina

534pārkāpuma izdarīšanā ir pierādīta likumā noteiktajā kārtībā.

535Proti, administratīvā soda samaksai ir noteikts termiņš - 30

536dienas, bet zināmos gadījumos persona var lūgt tā izpildi atlikt

537uz laiku līdz sešiem mēnešiem no lēmuma pieņemšanas dienas ar

538nosacījumu, ka uzlikto naudas sodu iekasē pa daļām. Savukārt

539transportlīdzekļa īpašniekam, lai viņu neskartu nelabvēlīgās

540sekas, proti, lai viņš varētu transportlīdzekli lietot

541nekavējoties, ir jāpanāk, ka vainīgā persona sodu samaksā uzreiz,

542proti, pirms noteiktā termiņa. Transportlīdzekļa īpašniekam nav

543piešķirtas tiesības gadījumā, ja viņš vēlas sodu samaksāt

544pārkāpēja vietā, bet nevar to izdarīt uzreiz, lūgt soda samaksas

545atlikšanu un atļauju sodu maksāt pa daļām. Turklāt ievērojamus

546papildu izdevumus rada arī Noteikumos Nr. 1098 paredzētā maksa

547par transportlīdzekļa glabāšanu (astoņi lati dienā), kas nemitīgi

548pieaug.

549Aģentūra izskatāmajā lietā ir izteikusi pretrunīgus viedokļus

550par to, vai šo izdevumu samaksa ir priekšnoteikums tam, lai

551īpašnieks atgūtu savu transportlīdzekli. Proti, rakstveida

552viedoklī norādīts, ka īpašniekam, ja viņš vēlas izņemt

553transportlīdzekli no Aģentūras glabājuma, jāsedz

554transportlīdzekļa pārvietošanas un glabāšanas izdevumi (sk.

555Nodrošinājuma valsts aģentūras 2013. gada 4. aprīļa vēstuli Nr.

55617‑3/2354 lietas materiālu 2. sēj. 132. lpp.), savukārt

557tiesas sēdē Aģentūras pārstāvis uzsvēra, ka gadījumā, ja

558transportlīdzekli no Aģentūras glabājuma vēlas izņemt tā

559īpašnieks, nepieciešams vienīgi samaksāt uzlikto naudas sodu

560(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 24. septembra tiesas sēdes

561stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 88. lpp.).

56219.3.2. Apstrīdētās normas īstenošanai nav paredzēta

563procedūra, kuras ietvaros varētu uzklausīt transportlīdzekļa

564īpašnieku un izvērtēt, vai netiešie zaudējumi, kas rodas, ja

565transportlīdzeklis tiek paturēts glabāšanā, nav daudzkārt lielāki

566par vainīgajam transportlīdzekļa vadītājam noteikto sodu.

567Tāpat nav paredzēta procedūra, kurā varētu uzklausīt

568transportlīdzekļa īpašnieku, izvērtēt situācijas, kad

569transportlīdzekļa nepieejamība var būtiski ierobežot to personu

570tiesības, kuru vajadzības ar konkrētā transportlīdzekļa palīdzību

571tiek apmierinātas, un izvērtēt šo seku samērojamību ar labumu, ko

572sabiedrība gūst no transportlīdzekļa paturēšanas glabāšanā.

573Tādējādi apstrīdētā norma var radīt nesamērīgi lielus

574zaudējumus tieši tādēļ, ka nav noteikta procedūra, kādā

575transportlīdzekļa īpašnieks var aizsargāt savas tiesības, un nav

576paredzēti gadījumi, kuros tiesa var apstrīdēto normu

577nepiemērot.

57819.3.3. Apstrīdētajā normā paredzēto nelabvēlīgo seku

579smagums var būtiski atšķirties atkarībā no tā, vai personām ir

580pieejami brīvi naudas līdzekļi vai šādu līdzekļu nav. Ja

581transportlīdzekļa īpašnieks var samaksāt sodu vainīgās personas

582vietā, viņš transportlīdzekli atgūst uzreiz, bet, ja

583transportlīdzekļa īpašnieks sodu samaksāt nevar, viņš

584transportlīdzekli var pat zaudēt. Īpašs regulējums attiecībā uz

585transportlīdzekļu īpašniekiem, kuri pieder pie sociāli mazāk

586aizsargātajām grupām, apstrīdētajā normā nav paredzēts.

58719.3.4. Transportlīdzekļa vadītāja kvalifikācijas

588pārbaudi ir uzņēmusies valsts, izveidojot ne vien sistēmu

589nepieciešamo zināšanu, prasmju, iemaņu un veselības pārbaudei

590gadījumos, kad persona pirmo reizi iegūst tiesības vadīt

591transportlīdzekli, bet arī sistēmu, kuras ietvaros tiek veiktas

592gan periodiskas veselības pārbaudes, gan arī paredzētas iespējas

593uz noteiktu laiku atņemt transportlīdzekļu vadīšanas tiesības.

594Transportlīdzekļa īpašniekam ir tiesības paļauties uz to, ka,

595personai, kurai ir transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, var

596uzticēt transportlīdzekļa vadīšanu, ja vien viņa rīcībā attiecībā

597uz konkrētu personu nav informācijas, kas liecina par

598pretējo.

599Konkrēti transportlīdzekļa iznomātāja rīcībā, izņemot

600civiltiesiska rakstura sankciju paredzēšanu līgumā, nav nekādu

601līdzekļu, lai ietekmētu to, kā nomnieks rīkojas ar iznomāto

602transportlīdzekli. Turklāt personai, kura transportlīdzekli vada,

603atrodoties apreibinošo vielu ietekmē, bez transportlīdzekļu

604vadīšanas tiesībām vai bēg, jau ir paredzētas bargas sankcijas.

605Līdz ar to sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas nav

606uzskatāms par būtisku vispārējās prevencijas jomā. Arī speciālās

607prevencijas jomā ieguvums nav liels, jo iznomātājam piederošā

608transportlīdzekļa paturēšana glabājumā nevar nomniekam radīt

609īpašu interesi sodu samaksāt ātrāk. Taču tas, ka iznomātais

610transportlīdzeklis līdz naudas soda samaksai atrodas Aģentūras

611glabājumā, var radīt būtiskus zaudējumus uzņēmējam.

612Ievērojot visu minēto, indivīdam var rasties būtiskas

613nelabvēlīgas sekas, kamēr sabiedrības ieguvums ir neliels.

614Tātad apstrīdētā norma, ciktāl tā

615attiecas uz gadījumiem, kad Satversmes 105. pantā noteikto

616pamattiesību ierobežojums rodas transportlīdzekļa īpašniekam,

617kurš vienlaikus nav administratīvā pārkāpuma izdarītājs,

618neatbilst samērīguma principam. Līdz ar to apstrīdētā norma

619neatbilst Satversmes 105. pantam.

62020. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

621daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

622neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma

623par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

624dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi. Savukārt saskaņā

625ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu gadījumā, kad

626Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst par neatbilstošu

627augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai jānosaka brīdis, ar

628kuru attiecīgā norma zaudē spēku.

629Satversmes tiesas likuma 32. panta trešā daļa paredz

630Satversmes tiesai rīcības brīvību, ņemot vērā visus lietas

631apstākļus, noteikt brīdi, ar kuru augstāka juridiskā spēka

632tiesību normai neatbilstoša apstrīdētā norma zaudē spēku. Ja

633Satversmes tiesa uzskata, ka attiecībā uz visām personām vai

634personu grupu nepieciešams noteikt, ka apstrīdētā norma uzskatāma

635par spēkā neesošu nevis no Satversmes tiesas sprieduma

636publicēšanas dienas, bet no cita brīža, tā savu viedokli pamato

637spriedumā.

638Nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku,

639Satversmes tiesa, ievērojot savu līdzšinējo praksi, izvērtēs, vai

640apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu ar atpakaļejošu

641datumu ir nepieciešama Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību

642aizsardzībai un vai pastāv kādi apsvērumi, atbilstoši kuriem

643apstrīdētā norma būtu jāatzīst par spēkā neesošu ar atpakaļejošu

644datumu tikai attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju (sk.

645Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

6462009‑43‑01 34. punktu).

64720.1. Lemjot par brīdi, ar kuru augstāka juridiskā

648spēka tiesību normai neatbilstoša apstrīdētā norma zaudē spēku,

649Satversmes tiesu nesaista pieteikumā izteiktais viedoklis.

650Pieteikumā nav norādīts brīdis, ar kuru apstrīdētā norma būtu

651atzīstama par spēku zaudējušu. Arī tiesas sēdē Pieteikuma

652iesniedzēja tieši neizteica lūgumu apstrīdēto normu atzīt par

653spēkā neesošu no tās pieņemšanas dienas vai cita atpakaļejoša

654datuma, tomēr no lietas apstākļiem izriet, ka vienīgā iespēja

655aizsargāt Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības un līdz ar to

656sasniegt pēc konstitucionālās sūdzības ierosinātās lietas galveno

657mērķi ir apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu

658attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju no Rīgas pilsētas Ziemeļu

659rajona tiesas lēmuma lietā Nr. 132023712/1 pieņemšanas dienas,

660tas ir, no 2012. gada 14. jūnija.

66120.2. Konstitucionālajai tiesai likums ne vien dod

662pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi

663sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību

664un mieru (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

665sprieduma lietā Nr. 2009‑43‑01 35.1. punktu). Satversmes

666tiesai iespēju robežās jāatturas no tādu lēmumu pieņemšanas, kuri

667būtu finansiāli vai organizatoriski grūti izpildāmi (sk.

668Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr.

6692010‑44‑01 17.2. punktu).

670Apstrīdētā norma ir bijusi spēkā daudzus gadus, un nav

671iespējams padarīt par nebijušu tādu situāciju, ka

672transportlīdzekļi Aģentūrā tika glabāti un pēc tam atdoti to

673īpašniekiem vai arī īpašnieki no tiem atteicās un

674transportlīdzekļi tika realizēti vai iznīcināti. Līdz ar to

675apstrīdēto normu nav iespējams atzīt par spēku zaudējušu ar tās

676spēkā stāšanās dienu. Turklāt transportlīdzekļu īpašniekiem ir

677iespēja civilprocesuālā kārtībā pieprasīt no vainīgās personas

678zaudējumu atlīdzību.

67920.3. Vienādos un salīdzināmos apstākļos ar Pieteikuma

680iesniedzēju atrodas personas, attiecībā uz kurām piederošajiem

681transportlīdzekļiem jau ir pieņemts tiesas lēmums par to atdošanu

682īpašniekam pēc administratīvā naudas soda samaksas, bet kuru

683transportlīdzekļi šā sprieduma publicēšanas dienā vēl arvien

684atrodas Aģentūras glabāšanā. Līdz ar to arī attiecībā uz šīm

685personām apstrīdētā norma ir atzīstama par spēku zaudējušu no

686dienas, kad tiesa pieņēmusi lēmumu, ka transportlīdzeklis

687atdodams tā īpašniekam tikai pēc administratīvā naudas soda

688samaksas.

68920.4. Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka atšķirībā

690no citu Eiropas valstu regulējuma, kas expressis verbis

691konstitucionālajām tiesām dod plašas tiesības noteikt arī savu

692spriedumu izpildes veidu un kārtību, Satversmes tiesas likuma 31.

693panta 12. punkts paredz vienīgi to, ka Satversmes tiesas

694spriedumā var tikt ietverti "citi tiesas nolēmumi".

695Tomēr saskaņā ar minēto punktu Satversmes tiesa ir tiesīga

696noregulēt arī jautājumus, kas ir būtiski, lai pēc apstrīdētā akta

697atzīšanas par spēku zaudējušu nerastos jauni Satversmē noteikto

698pamattiesību aizskārumi (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16.

699decembra sprieduma lietā Nr. 2005‑12‑0103 25. punktu). Līdz

700ar to Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, vai tiesību normās ir

701ietverts regulējums, kas ļauj Satversmes tiesas spriedumu

702efektīvi izpildīt.

703Saskaņā ar LAPK 289.23 panta 6. punktu apstrīdētās

704normas atzīšana par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka normai

705būtu jaunatklāts apstāklis un pamats tiesvedības atjaunošanai

706administratīvo pārkāpumu lietās, kurās līdztekus jautājumam par

707administratīvā pārkāpuma izdarīšanā vainīgās personas saukšanu

708pie administratīvās atbildības izlemts arī jautājums par

709transportlīdzekļa atdošanu tā īpašniekam tikai pēc naudas soda

710samaksas, neraugoties uz to, ka īpašnieks attiecīgo

711administratīvo pārkāpumu nav izdarījis.

712LAPK 289.24 panta pirmā daļa paredz, ka pieteikumu,

713kurā lūgts ierosināt lietu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem,

714var iesniegt administratīvi sodītā persona. Tādu administratīvā

715pārkāpuma izdarīšanas rīka īpašnieka procesuālo statusu, kas dotu

716tam tiesības iesniegt šādu pieteikumu, LAPK expressis

717verbis neparedz.

718Atbilstoši Nolēmumā lietā Nr. SKA‑794/2008 izteiktajām atziņām

719transportlīdzekļa īpašniekam būtu tiesības, atsaucoties uz LAPK

720297. pantu, kas regulē ar tiesas lēmumu izpildi saistīto

721jautājumu izlemšanu, vērsties tiesā, kura lietu izskatījusi.

722Tomēr šāda Satversmes tiesas sprieduma izpildes kārtība

723attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju un šā sprieduma 20.3. punktā

724minētajām personām nebūtu efektīva un ne tikai radītu papildu

725slodzi vispārējās jurisdikcijas tiesām, bet arī aizkavētu

726transportlīdzekļu īpašnieku iespēju atgūt savus

727transportlīdzekļus.

728Lai konstatētu, vai apstrīdētā norma attiecībā uz konkrētu

729transportlīdzekļa īpašnieku ir zaudējusi spēku vai ne, nav

730nepieciešams veikt tiesas procesam raksturīgu izvērtējumu, bet

731vajag tikai pārliecināties, vai persona, kas transportlīdzekļa

732reģistrācijas apliecībā pārkāpuma izdarīšanas brīdī bija norādīta

733kā tā īpašnieks (turētājs), ir vai nav tā pati persona, kurai

734uzlikts administratīvais sods. Šādu izvērtējumu, pamatojoties uz

735Satversmes tiesas spriedumu, ir tiesīga izdarīt Aģentūra, ja

736saņemts iesniegums par transportlīdzekļa atdošanu īpašniekam.

737Savukārt personai nelabvēlīgs Aģentūras lēmums ir pārsūdzams

738Administratīvā procesa likumā paredzētajā kārtībā.

739Nolēmumu

740daļa

741Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

742Satversmes tiesa

743nosprieda:

7441. Atzīt Latvijas Administratīvo

745pārkāpumu kodeksa 257. panta pirmās daļas otrā teikuma vārdus

746"[ja izdarīts administratīvais pārkāpums, kas paredzēts šā

747kodeksa 149.4 panta septītajā daļā, 149.5

748panta piektajā daļā vai 149.15 pantā (izņemot sestajā

749daļā paredzēto pārkāpumu) līdz piemērotā naudas soda

750izpildei]":

7511) attiecībā uz Lieni Vegneri par

752neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un

753spēkā neesošiem no 2012. gada 14. jūnija;

7542) attiecībā uz citiem

755transportlīdzekļu īpašniekiem (transportlīdzekļa reģistrācijas

756apliecībā norādītajiem turētājiem), kuri nav izdarījuši

757administratīvo pārkāpumu, par kuru piemērots naudas sods, un kuru

758transportlīdzekļi šā sprieduma publicēšanas dienā atrodas

759Nodrošinājuma valsts aģentūras glabāšanā, par neatbilstošiem

760Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un spēkā neesošiem no

761dienas, kad pieņemts lēmums attiecīgajā administratīvā pārkāpuma

762lietā;

7633) attiecībā uz citiem

764transportlīdzekļu īpašniekiem (transportlīdzekļa reģistrācijas

765apliecībā norādītajiem turētājiem), kuri nav izdarījuši

766administratīvo pārkāpumu, par kuru piemērots naudas sods, par

767neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un

768spēkā neesošiem no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

769dienas.

7702. Noteikt šādu Satversmes tiesas

771sprieduma izpildes kārtību: Nodrošinājuma valsts aģentūra,

772pamatojoties uz šo spriedumu, tās glabāšanā esošos

773transportlīdzekļus šā sprieduma nolēmumu daļas 1. punkta 1. un 2.

774apakšpunktā minētajiem transportlīdzekļu īpašniekiem un

775transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītajiem turētājiem

776pēc to pieprasījuma atdod neatkarīgi no piemērotā naudas soda

777izpildes.

778Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

779Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas dienā.

780Tiesas sēdes priekšsēdētājs

781G.Kūtris