92. pants
uzliek valstij pozitīvu pienākumu, saskaņā ar kuru tai

ne vien jāizveido un jāsaglabā institucionālās infrastruktūras,

kas nepieciešamas taisnīgas tiesas realizēšanai, bet arī

jāizsludina un jāievieš tiesību normas, kas garantē, ka pati

procedūra ir taisnīga un objektīva (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001‑10‑01 secinājumu

daļas 2. punktu).

Kopsakarā ar Satversmes 90. pantu šis pienākums nozīmē

likumdevēja pienākumu tiesību normās nepārprotami paredzēt tādu

procedūru, kas indivīdam radītu skaidru un drošu pārliecību par

iespējām aizstāvēt savas pamattiesības. Pretrunā ar pienācīgi

organizētas tiesu sistēmas izpratni būtu tāda situācija, ka visām

personām jāvēršas tiesā tikai tieši atsaucoties uz Satversmes 92.

pantu.

Satversmes tiesa atkārtoti uzsver, ka ikvienas tiesas

pienākums katrā gadījumā ir nodrošināt personas tiesību

aizsardzību, izskatot tās kompetencē esošās lietas arī tad, ja

likumdevējs procedūru nav paredzējis vai vēl nav paredzējis.

Tomēr šis tiesas pienākums neuzliek personai pienākumu katrā

gadījumā, kad likumā nav paredzēti tiesību aizsardzības līdzekļi,

pirms konstitucionālās sūdzības iesniegšanas vērsties tiesā,

atsaucoties tieši uz Satversmes 92. pantu.

Gan Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2001‑07‑03, gan arī

spriedumā lietā Nr. 2010‑60‑01 risinātās situācijas bija

atšķirīgas no izskatāmās lietas apstākļiem un neskāra jautājumu

par personas rīcībā esošo tiesību aizsardzības līdzekļu

izmantošanu kā priekšnoteikumu konstitucionālās sūdzības

izskatīšanai. Turklāt Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.

2001‑07‑03 attiecās galvenokārt uz Satversmes 92. panta trešā

teikuma tiešo piemērojamību.

Ievērojot minēto, personas tiesības vērsties tiesā,

atsaucoties uz Satversmes 92. pantu, nav uzskatāmas par tiesību

sistēmā tieši un nepārprotami paredzētu tiesību aizsardzības

līdzekli un Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrās

daļas izpratnē nav uzskatāmas par iespēju aizstāvēt savas

tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem.

14.5. Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzējai esot

bijušas tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt Valsts policijas un

Aģentūras pieņemtos lēmumus šajā lietā.

Atbilstoši LAPK jautājums par rīcību ar izņemto

transportlīdzekli ir tiesas kompetencē. Valsts policijas un

Aģentūras kompetencē ir tikai tiesas pieņemtā lēmuma izpilde.

Tātad konkrētajā gadījumā Valsts policijas un Aģentūras lēmumu

pārsūdzēšana nav uzskatāma par iespēju aizstāvēt aizskartās

pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem

Satversmes tiesas likuma izpratnē (sal. ar Satversmes tiesas

2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑71‑01 14.3.

punktu).

Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas

rīcībā nebija tādu reālu un efektīvu iespēju aizstāvēt savas

pamattiesības, kuru izmantošana būtu priekšnoteikums Satversmes

tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas prasību izpildei.

Tādējādi Saeimas lūgums par tiesvedības izbeigšanu lietā ir

noraidāms.

15. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst visam Satversmes 105. pantam. Savukārt Saeima uzskata,

ka izvērtējama vienīgi apstrīdētās normas atbilstība Satversmes

105. panta pirmajam teikumam, kura tvērumu savukārt ietekmējot tā

paša Satversmes panta otrais un trešais teikums.

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz

īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm.

Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma

piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai

izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

atlīdzību."

15.1. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa,

ka gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam

Satversmes 105. pantam, bet apstrīdētā norma neparedz īpašuma

piespiedu atsavināšanu, izvērtējama vienīgi šīs normas atbilstība

Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 3. novembra

sprieduma lietā Nr. 2011‑05‑01 15.1. punktu).

Atbilstoši Noteikumu Nr. 1098 35. punktam un nākamajiem

punktiem izņemtais transportlīdzeklis noteiktos gadījumos tiek

atsavināts (realizēts vai iznīcināts) pret tā īpašnieka gribu.

Apstrīdētā norma paredz vienīgi transportlīdzekļa izņemšanu un

glabāšanu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, nevis tā

piespiedu atsavināšanu. Pieteikuma iesniedzējas

transportlīdzeklis, kā to tiesas sēdē apliecināja Aģentūras

pārstāvis, joprojām tiek glabāts (sk. Satversmes tiesas 2013.

gada 24. septembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2.

sēj. 82. lpp.).

Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. panta pirmajiem

trim teikumiem.

15.2. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta tāda

Satversmes 105. panta interpretācija, kas paredz īpašniekam

tiesības brīvi rīkoties ar savu mantu. Proti, Satversmes 105.

panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu ietver

īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu pēc saviem

ieskatiem, kā arī gūt no tā labumu (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2011. gada 14. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010‑62‑03 6.

punktu). Šādas tiesības ir arī ikvienam transportlīdzekļa

īpašniekam (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 30. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2011‑09‑01 8.1. punktu).

Saskaņā ar LAPK 257. panta pirmās daļas otro teikumu gadījumā,

kad attiecīgi pilnvarota valsts institūcija konstatē, ka notiek

LAPK 149.15 pantā (izņemot tā sesto daļu),

149.4 panta septītajā daļā vai 149.5 panta

piektajā daļā paredzētais administratīvais pārkāpums, šis

transportlīdzeklis tiek izņemts un nodots glabāšanā Aģentūrai.

Turklāt tas atrodas glabāšanā tik ilgi, kamēr nav samaksāts tā

vadītājam uzliktais naudas sods. Šajā laika posmā īpašnieks savu

transportlīdzekli nevar lietot, jo tas pret viņa gribu ir izņemts

un nodots glabāšanā līdz attiecīgo maksājumu nokārtošanai.

Tādējādi apstrīdētā norma liedz

īpašniekam tiesības lietot savu transportlīdzekli pēc sava

ieskata un līdz ar to paredz transportlīdzekļa īpašnieka

pamattiesību ierobežojumu.

16. Satversmes tiesas spriedumos ir nostiprināta

atziņa, ka likumdevējs var izdot nepieciešamos likumus, lai

kontrolētu īpašuma izmantošanu atbilstoši sabiedrības interesēm.

Tomēr jebkuram šādā veidā noteiktam īpašuma tiesību ierobežojumam

jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām

interesēm un indivīda pamattiesību aizsardzību. Tiesības uz

īpašumu, kuras privātpersonai garantē valsts, demokrātiskā

tiesiskā valstī nav absolūtas. Proti, īpašuma tiesības var

ierobežot, bet jāvērtē, vai šis ierobežojums ir attaisnojams,

proti: 1) vai tas ir noteikts ar likumu; 2) vai tam ir leģitīms

mērķis un 3) vai tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002‑01‑03

secinājumu daļu).

17. Apstrīdētais ierobežojums ir noteikts ar likumu,

proti, ietverts normatīvā tiesību aktā - Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksā. Lietā nav materiālu, kas radītu šaubas par to,

ka apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta pienācīgā kārtībā

(sk. arī šā sprieduma 1. punktu).

18. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005‑19‑01 9. punktu un 2009. gada 15. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2008‑36‑01 12. punktu).

Nosakot tiesību ierobežojumu, pienākums uzrādīt un pamatot šā

ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir

institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 12.2.

punktu un 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010‑22‑01

12.3. punktu), izskatāmajā lietā - Saeimai.

Saeima norāda, ka LAPK 257. panta pirmā daļa ietilpstot

pasākumu kopumā, kas papildus administratīvajiem sodiem nodrošina

pārkāpumu individuālo un vispārējo prevenciju ceļu satiksmē, lai

atturētu personas no transportlīdzekļu vadīšanas, atrodoties

apreibinošo vielu ietekmē. Vienlaikus apstrīdētā norma sekmējot

arī to, ka transportlīdzekļu īpašnieki kontrolē, kā citas

personas vada viņiem piederošos transportlīdzekļus. Turklāt šī

norma nodrošinot par administratīvajiem pārkāpumiem uzlikto

naudas sodu izpildi. Līdz ar to pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību aizsardzība un

sabiedrības drošība ceļu satiksmē. Tomēr jāņem vērā, ka Saeima

leģitīmo mērķi formulējusi attiecībā uz visu LAPK 257. panta

pirmo daļu.

Pieteikuma iesniedzēja savukārt uzsver, ka apstrīdētās normas

vienīgais leģitīmais mērķis esot nodrošināt transportlīdzekļa

vadītājam uzliktā naudas soda samaksu, bet tas nevarētu būt

leģitīms transportlīdzekļa īpašnieka pamattiesību ierobežošanas

mērķis.

18.1. Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir

vienisprātis, ka LAPK 257. panta pirmajā daļā paredzētajam

pamattiesību ierobežojumam, ciktāl tas attiecas uz

transportlīdzekļa izņemšanu pārkāpuma brīdī un uz laiku no šā

brīža līdz lēmuma pieņemšanai administratīvā pārkāpuma lietā, ir

leģitīmi mērķi - citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības

drošība. Transportlīdzekļa izņemšana situācijā, kad to vada

persona, kura atrodas apreibinošo vielu ietekmē, kurai nav

transportlīdzekļu vadīšanas tiesību vai kura bēg, ir vērsta gan

uz citu personu apdraudējuma novēršanu, gan arī uz

transportlīdzekļa īpašnieka tiesību aizsardzību. Savukārt paturot

transportlīdzekli Aģentūras glabāšanā līdz lēmuma pieņemšanai

administratīvā pārkāpuma lietā, tiek nodrošinātas arī efektīvas

iespējas noskaidrot attiecīgā administratīvā pārkāpuma lietas

apstākļus.

Tomēr pēc tam, kad lēmums par vainīgās personas saukšanu pie

administratīvās atbildības ir pieņemts un ir arī noskaidrots, ka

transportlīdzekļa īpašnieks nav attiecīgā administratīvā

pārkāpuma izdarītājs, minētie apstākļi vairs nepastāv.

18.2. No lietas dalībnieku un pieaicināto personu

rakstveida viedokļiem un tiesas sēdē teiktā izriet, ka apstrīdētā

norma sekmē to, lai: 1) pārkāpuma izdarītājs izciestu sodu un

rezultātā būtu motivēts nākotnē atturēties no pārkāpumu

izdarīšanas ceļu satiksmē (speciālā prevencija); 2) citi

transportlīdzekļu vadītāji atturētos no jaunu pārkāpumu

izdarīšanas ceļu satiksmē (vispārējā prevencija); 3)

transportlīdzekļa īpašnieks, kas nodevis savu transportlīdzekli

personai, kura izdarījusi pārkāpumu, izjustu apstrīdētajā normā

noteiktās nelabvēlīgās sekas un turpmāk rūpīgāk izvēlētos

personas, kurām transportlīdzekli uzticēt; 4) citi

transportlīdzekļu īpašnieki, rēķinoties ar šīm sekām, rūpīgāk

izvēlētos personas, kurām transportlīdzekli uzticēt.

Līdz ar to izvērtējams, vai katrs no šiem mērķiem var būt

leģitīms mērķis arī transportlīdzekļa īpašnieka pamattiesību

ierobežojumam gadījumā, kad viņš nav persona, kura izdarījusi

pārkāpumu.

18.3. Jau iesniedzot likumprojektu, kurā tika ietverta

apstrīdētā norma, tā anotācijā bija norādīts, ka "attiecīgie

LAPK grozījumi nepieciešami, jo situācijas analīze liecina, ka

nedarbojas soda neizbēgamības princips (netiek maksāti uzliktie

sodi)", savukārt likumprojekta pieņemšanas rezultātā valsts

budžeta ieņēmumi "varētu palielināties, jo varētu pieaugt

naudas sodu samaksas apmērs" (likumprojekta

"Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā"

anotācija, lietas materiālu 1. sēj. 77. un 78. lpp.). Arī

Satiksmes ministrijas vēstulē Saeimas Juridiskajai komisijai

likumprojekta apspriešanas laikā norādīts: "[..]

transportlīdzekļa konfiskācija vai aizturēšana līdz soda nomaksai

ir vienīgais veids, kā īstenot soda neizbēgamības principu"

(Satiksmes ministrijas 2005. gada 1. augusta vēstule Nr.

01‑07.2/73, lietas materiālu 83. lpp.).

Soda neizbēgamības princips ir vērsts uz to, lai tieši

pārkāpuma izdarītājs izcieš sodu un rezultātā būtu motivēts

nākotnē atturēties no jaunu pārkāpumu izdarīšanas. Tādējādi pats

par sevi mērķis - sekmēt, lai tieši vainīgā persona izciestu

sodu, proti, samaksātu naudas sodu, - ir vērsts uz citu personu

tiesību aizsardzību un sabiedrības drošību un līdz ar to

atzīstams par leģitīmu mērķi pamattiesību ierobežošanai.

Soda neizbēgamības princips publiskajās tiesībās netiek

īstenots, ja sodu vainīgās personas vietā izcieš kāds cits.

Tādējādi apstrīdētās normas mērķis, ciktāl tas ir panākt vienīgi

to, lai valsts budžetā tiktu iemaksāta noteikta naudas summa

saistībā ar izdarīto administratīvo pārkāpumu, bet ne to, lai

sodu samaksātu tieši šā pārkāpuma izdarīšanā vainīgā persona,

nevar tikt uzskatīts par leģitīmu.

18.4. Minētie apstrīdētās normas pieņemšanas laikā

izteiktie viedokļi, kā arī tās gramatiskais formulējums var radīt

šaubas par to, vai apstrīdētajai normai ir mērķi, kas atrodas

ārpus konkrēta administratīvā pārkāpuma robežām.

Līdzīgā lietā Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa

vērtēja Lietuvas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (Lietuvos

Respublikos administracinių teisės pažeidimų kodekso) normas,

kas paredzēja transportlīdzekļa izņemšanu un nodošanu glabāšanā

par dažādiem administratīvajiem pārkāpumiem, tostarp

transportlīdzekļa vadīšanu, atrodoties apreibinošo vielu ietekmē,

līdz uzliktā naudas soda izpildei (sk. Lietuvas Republikas

Konstitucionālās tiesas 2009. gada 10. aprīļa spriedumu

apvienotajās lietās Nr. 27‑08, 29‑08 un 33‑08, pieejams

http://www.lrkt.lt/dokumentai/2009/r090410.htm, aplūkots

25.09.2013). Šajā lietā atbildētājs - Lietuvas Republikas

Seims - bija norādījis, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis

ir samazināt to gadījumu skaitu, kad personas vada

transportlīdzekļus, atrodoties apreibinošo vielu ietekmē, un

panākt, lai līdz naudas soda samaksai šo transportlīdzekļu

īpašnieki nevarētu piedalīties ceļu satiksmē ar konkrēto

transportlīdzekli (sk. minētā sprieduma konstatējošās daļas

III un V sadaļu). Tomēr tiesa neatzina šo mērķi par leģitīmu

un norādīja, ka ar apstrīdēto regulējumu patiesībā tiek vienīgi

mēģināts nodrošināt uzliktā naudas soda izpildi (sk. minētā

sprieduma secinājumu daļas III sadaļas 6.-9. punktu). Tiesa

apstrīdētās normas atzina par neatbilstošām Lietuvas Republikas

Konstitūcijai.

Satversmes tiesa ņem vērā, ka Saeima pamatoti norādījusi uz

apstrīdētajā normā ietverto regulējumu kā daļu no dažādu tādu

pasākumu un sankciju kopuma, kas liek transportlīdzekļu

vadītājiem un īpašniekiem, apzinoties šāda regulējuma esamību,

apsvērt to rīcības iespējamās sekas gadījumā, ja tiek konstatēts,

ka persona transportlīdzekli vada, atrodoties apreibinošo vielu

ietekmē, vai pieļauj citus apstrīdētajā normā minētos

administratīvos pārkāpumus. Personas apzināšanās, ka tās rīcības

sekas var liegt iespēju lietot transportlīdzekli ne vien tai

pašai, bet arī, piemēram, tās ģimenes loceklim, kurš ir

transportlīdzekļa īpašnieks, kalpo par papildu stimulu atturēties

no pārkāpuma izdarīšanas. No Aģentūras pārstāvja sniegtās

informācijas izriet, ka daudzos gadījumos gan administratīvo sodu

samaksā transportlīdzekļa īpašnieks, bet daudzos citos gadījumos

pats pārkāpējs nekavējoties samaksā sodu tieši tāpēc, lai

īpašnieks netiktu kavēts lietot savu transportlīdzekli.

Tādējādi, lai arī citi Saeimas un pieaicināto personu

norādītie apstrīdētās normas mērķi ir visai nosacīti saistāmi ar

konkrēto apstrīdēto normu, nav noliedzams, ka tos var uzskatīt

par leģitīmiem pamattiesību ierobežošanai. Turklāt Satversmes

tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka atsevišķā tiesību normā

paredzēti pasākumi, kurus valsts veic, lai novērstu ceļu

satiksmes noteikumu pārkāpumus, var tikt atzīti par tādiem, kas

kopā ar citās tiesību normās paredzētiem pasākumiem kalpo viena

leģitīmā virsmērķa - ceļu satiksmes drošības - sasniegšanai

(sal. ar Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma

lietā Nr. 2012‑15‑01 18.2. punktu).

Līdz ar to apstrīdētās normas mērķis ir sekmēt to, lai

pārkāpuma izdarītājs atturētos no jaunu pārkāpumu izdarīšanas

ceļu satiksmē, citu transportlīdzekļu vadītāji atturētos no

pārkāpumu izdarīšanas, kā arī motivēt transportlīdzekļa

īpašnieku, kas savu transportlīdzekli nodevis citai personai,

kura izdarījusi pārkāpumu, un citu transportlīdzekļu īpašniekus

rūpīgāk izvēlēties personas, kurām transportlīdzekli uzticēt.

Šis mērķis ir veicināt citu personu tiesību aizsardzību un

sabiedrības drošību, tādējādi tas ir leģitīms mērķis pamattiesību

ierobežošanai.

19. Lai noskaidrotu, vai ir ievērots samērīguma

princips, jāizvērtē: 1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai šā mērķa

sasniegšanai nav saudzējošāku līdzekļu un 3) vai labums, ko no

personas pamattiesību ierobežojuma iegūst sabiedrība, ir lielāks

par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

zaudējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma

principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001‑12‑01 secinājumu

daļas 3.1. punktu un 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2011‑16‑01 12. punktu).

19.1. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto tiesisko regulējumu

šis mērķis tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 13.

punktu).

19.1.1. Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka

apstrīdētā norma leģitīmo mērķi sasniedz gadījumos, kad

transportlīdzekļa īpašnieks un administratīvā pārkāpuma

izdarītājs ir viena un tā pati persona. Šādā situācijā

transportlīdzekļa izņemšana līdz administratīvā pārkāpuma lietā

uzliktā naudas soda samaksai būtiski motivē pārkāpēju šo sodu

samaksāt, lai atgūtu savu transportlīdzekli. Vienlaikus šādā

gadījumā apstrīdētā norma darbojas kā administratīvo pārkāpumu

ceļu satiksmē individuālā un vispārējā prevencija, jo persona

apzinās iespējamās sava pārkāpuma sekas.

Apstrīdētā norma vienādi regulē gadījumus, kad administratīvā

pārkāpuma izdarītājs un transportlīdzekļa īpašnieks ir viena un

tā pati persona, un gadījumus, kad tās ir dažādas personas. Taču

transportlīdzekļa vadītājs, kurš izdarījis pārkāpumu ar citai

personai piederošu transportlīdzekli, var nebūt pietiekami

ieinteresēts atgūt transportlīdzekli, kas viņam nepieder.

Tādējādi viens no apstrīdētās normas mērķiem - lai sodu izciestu

(naudas sodu samaksātu) tieši vainīgais transportlīdzekļa

vadītājs - šādos gadījumos var palikt nesasniegts.

Atbilstoši informācijai, ko tiesas sēdē sniedza Aģentūras

pārstāvis, Aģentūras rīcībā nav precīzu datu par to, vai katrā

konkrētā gadījumā naudas sodu samaksājis pārkāpējs pats vai arī

to viņa vietā samaksājis transportlīdzekļa īpašnieks, tomēr

gadījumi, kad pārkāpēja vietā naudas sodu maksā transportlīdzekļa

īpašnieks, nebūt neesot reti (sk. Satversmes tiesas 2013. gada

24. septembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 1.

sēj. 88.-89. lpp.).

Līdz ar to apstrīdētā norma sasniedz leģitīmo mērķi tikai tad,

ja vainīgajai personai ir atbilstošas finansiālās iespējas un tā

neizvairās no soda samaksas. Ja persona izvairās no soda

samaksas, parasti sodu vainīgās personas vietā samaksājot

transportlīdzekļa īpašnieks. Šādā gadījumā valstij nav

nepieciešams piedzīt sodu ar tās rīcībā esošiem piespiedu

līdzekļiem. Savukārt transportlīdzekļa īpašniekam, lai viņš

varētu samaksāto naudu atgūt, ir jāceļ prasība civilprocesa

kārtībā, tiesai šī prasība ir jāizspriež, un tikai pēc tam ir

iespējams pret faktisko pārkāpēju vērst valsts rīcībā esošos

piespiedu izpildes līdzekļus. Šādā gadījumā brīdis, kad vainīgā

persona izjūt soda nelabvēlīgās sekas, no pārkāpuma izdarīšanas

brīža attālinās vēl vairāk nekā soda savlaicīgas nesamaksāšanas

gadījumā, kad valsts rīcībā esošie piespiedu līdzekļi pret

vainīgo personu tiek vērsti uzreiz, piemēroto administratīvo sodu

izpildot piespiedu kārtā. "Ievērojot soda neizbēgamības

principu, nav pieļaujama prakse, ka saņemtais sods ir ievērojami

attālināts no izdarītā pārkāpuma. Tas mazina soda ietekmi uz

personas likumam paklausīgas attieksmes veidošanu" (ar

Ministru kabineta 2013. gada 4. februāra rīkojumu Nr. 38

apstiprinātā Administratīvo sodu sistēmas attīstības koncepcija,

pieejama polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file2478.doc, aplūkota

16.10.2013.).

Tādējādi gadījumā, kad sodu pārkāpuma izdarītāja vietā samaksā

transportlīdzekļa īpašnieks, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

mērķis netiek sasniegts.

Turklāt iepriekš minētajā gadījumā vispārējās jurisdikcijas

tiesas var tikt noslogotas ar lietām, no kurām varētu

izvairīties, uzticot nesamaksātā administratīvā naudas soda

piedziņu zvērinātam tiesu izpildītājam uzreiz pēc tam, kad tiek

konstatēts, ka administratīvajā lietā pieņemtais lēmums netiek

labprātīgi pildīts.

19.1.2. Apstrīdētā norma vienādi regulē gan situāciju,

kad transportlīdzeklis no tā īpašnieka valdījuma izgājis

tiesiski, proti, ar īpašnieka piekrišanu, gan arī situāciju, kad

transportlīdzeklis valdījumā iegūts, piemēram, izdarot noziedzīgu

nodarījumu. Apšaubāms, vai ar apstrīdētās normas palīdzību

personu, kura izdara likumpārkāpumu transportlīdzekļa iegūšanai

valdījumā, varētu atturēt no tā vadīšanas apreibinošo vielu

ietekmē, vadīšanas bez transportlīdzekļu vadīšanas tiesībām vai

bēgšanas.

Nenoliedzot, ka šāda situācija tiesu praksē tiek risināta

atbilstoši Nolēmumam lietā Nr. SKA‑794/2008, Satversmes tiesa

vērš Saeimas uzmanību uz to, ka atsevišķās tiesību normās,

piemēram, CSL 43.6 panta septītajā daļā, ir regulēti

gadījumi, kad konkrētas tiesiskās sekas var neattiekties uz tādu

transportlīdzekļa īpašnieku, no kura valdījuma transportlīdzeklis

izgājis prettiesisku darbību rezultātā. Līdzvērtīgs skaidrs

regulējums attiecībā uz šādu transportlīdzekļa īpašnieku

ietaupītu gan tiesu varas, gan Aģentūras resursus un būtu

labvēlīgs personai, kura cietusi no transportlīdzekļa

prettiesiskas iziešanas no tās valdījuma.

19.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību

ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu

tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties konkrētās pamattiesības

tiktu ierobežotas mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012‑06‑01 13.2.

punktu).

Satversmes tiesa jau vairākkārt savos spriedumos ir

secinājusi, ka tai nav jāizvērtē, ciktāl kādi alternatīvie

līdzekļi būtu vai nebūtu labāk piemēroti situācijas risinājumam

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 8. marta

sprieduma lietā Nr. 2005‑16‑01 15.8. punktu un 2009. gada 13.

februāra sprieduma lietā Nr. 2008‑34‑01 22. punktu). Tomēr

Satversmes tiesas kompetencē ietilpst pārbaude, vai, ierobežojot

kādas personas pamattiesības, ir pienācīgi izvērtēti konkrētajā

gadījumā izmantojami alternatīvi līdzekļi, kas personai Satversmē

noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk.

19.2.1. Tiesībsargs kā alternatīvu līdzekli ir minējis

risinājumus, kas varētu būt analogi CSL 14. panta otrajā daļā

paredzētajai iespējai reģistrēt transportlīdzekļa atsavināšanas

aizliegumu, kā arī CSL 43.2 panta piektajā daļā un

43.6 panta septītajā daļā paredzētajai iespējai

transportlīdzekļu un to vadītāju reģistrā izdarīt atzīmi par

aizliegumu līdz naudas soda samaksai veikt transportlīdzekļa

valsts tehnisko apskati un transportlīdzekļa reģistrāciju.

Tomēr tiesas sēdē tika izteikti arī pamatoti argumenti, ka

minētie risinājumi nav būtiski labvēlīgāki transportlīdzekļa

īpašniekam, jo tiem piemīt līdzīgi trūkumi kā apstrīdētajai

normai. Turklāt Satversmes tiesa jau norādījusi uz trūkumiem, kas

piemīt CSL 43.6 panta septītajā daļā paredzētajam

risinājumam (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta

sprieduma lietā Nr. 2012‑15‑01 18. punktu, īpaši 18.3.3.2.

punktu). Tādējādi šādi risinājumi nav uzskatāmi par

alternatīviem līdzekļiem, kas personu pamattiesības ierobežotu

mazāk.

19.2.2. Tiesībsargs kā alternatīvu līdzekli norādījis

arī LAPK 300. pantā paredzēto lēmuma par naudas soda uzlikšanu

piespiedu izpildes iespēju. Kā apliecina Pieteikuma iesniedzējas

norādītā situācija, faktiskajam pārkāpējam uzliktais naudas sods

nav samaksāts jau vairāk kā gadu, bet vēl nav uzsākta tā izpilde

ar valsts rīcībā esošajiem piespiedu līdzekļiem. Tātad LAPK 300.

pantā paredzētās iespējas netiek pietiekami īstenotas. Turklāt

šis līdzeklis varētu sasniegt leģitīmo mērķi vienīgi tiktāl,

ciktāl šis mērķis ir piespriestā soda izpilde.

19.2.3. Ciktāl pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

mērķis ir transportlīdzekļu īpašnieku disciplinēšana, nodrošinot

to, ka viņi izpilda CSL 20. panta otrajā un trešajā daļā

noteiktos pienākumus un ar nepieciešamo rūpību izvēlas, kam

transportlīdzekli var uzticēt, bet kam - ne, pastāv alternatīvs

līdzeklis šā mērķa sasniegšanai. Proti, tiesību normās var

paredzēt transportlīdzekļa īpašnieka atbildību par CSL 20. panta

otrajā un trešajā daļā noteikto pienākumu neizpildi. Satversmes

tiesa vērš likumdevēja uzmanību uz to, ka pašlaik šāda

administratīvā atbildība nav paredzēta pat gadījumos, kad

īpašnieks nodevis transportlīdzekli vadīšanai personai, kura

atrodas apreibinošo vielu ietekmē vai kurai nav transportlīdzekļu

vadīšanas tiesību.

Atšķirīgi situācija tiek risināta citās valstīs. Piemēram,

Vācijas ceļu satiksmes likuma 21. panta pirmā daļa vienu un to

pašu atbildību - brīvības atņemšanu līdz vienam gadam vai naudas

sodu - paredz gan personai, kura transportlīdzekli vadījusi bez

transportlīdzekļu vadīšanas tiesībām, gan arī transportlīdzekļa

turētājam, kurš licis vai ļāvis šādai personai transportlīdzekli

vadīt (sk. Straßenverkehrsgesetz, pieejams

http://www.gesetze-im-internet.de/stvg/__21.html, aplūkots

17.10.2013.).

Pieaicinātās personas gan tiesas sēdē izteica viedokli, ka ne

vienmēr šādu pārkāpumu iespējams atklāt un īpašnieka vainu

pierādīt, tomēr minētais alternatīvais līdzeklis efektīvāk

risinātu situācijas, kad persona bez transportlīdzekļu vadīšanas

tiesībām vai atrodoties apreibinošo vielu ietekmē vada

transportlīdzekli tā īpašnieka klātbūtnē. Turklāt Satversmes

tiesa ir norādījusi, ka gadījumā, ja personai nodrošināts

atbilstošs tās tiesību aizsardzības process, zināmos gadījumos

būtu pieļaujams paredzēt arī fakta legālo prezumpciju vai pat

transportlīdzekļa īpašnieka stingro atbildību (sk. Satversmes

tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012‑15‑01 15.1.,

15.2. un 18.2. punktu).

Tomēr arī šis alternatīvais līdzeklis tikai daļēji ļautu

sasniegt leģitīmo mērķi, bet neļautu to sasniegt tādā pašā

kvalitātē.

Līdz ar to lietā nav pietiekami

pamatota tādu alternatīvu līdzekļu pastāvēšana, ar kuriem visos

gadījumos leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.

19.3. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežošanas

rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

20. maija sprieduma lietā Nr. 2010‑70‑01 17. punktu).

Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās

intereses un jānoteic, kurām no šīm interesēm ir piešķirama

prioritāte.

Izvērtējot šīs intereses, jāņem vērā, ka sabiedrības ieguvums

no tā, ka transportlīdzeklis netiek atdots tā īpašniekam un

atrodas glabāšanā arī pēc tam, kad pieņemts lēmums administratīvā

pārkāpuma lietā, ir minimāls. It īpaši gadījumā, kad izdarīts

LAPK 149.15 panta ceturtajā daļā paredzētais

pārkāpums, vainīgajai personai imperatīvi ir piemērojama

transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšana, tādējādi

transportlīdzekļa īpašnieks juridiski vairs nedrīkst nodot

transportlīdzekli vadīšanai šai personai.

No personas pamattiesību ierobežojuma sabiedrība varētu gūt

labumu tiktāl, ciktāl leģitīmais mērķis tiek sasniegts attiecībā

uz visām tām personu grupām, kuras apstrīdētā norma varētu

ietekmēt. Apstrīdētā norma ir vērsta uz trim dažādām adresātu

grupām, proti, uz:

1) transportlīdzekļu vadītājiem, kuri izdarījuši

administratīvos pārkāpumus un kurus nepieciešams ar

administratīvā naudas soda palīdzību audzināt likumu ievērošanas

garā. Šādā aspektā sabiedrība kaut ko iegūst tieši no apstrīdētās

normas tikai tajos gadījumos, kad tā stimulē personu labprātīgi

samaksāt sodu. Savukārt tad, ja perona sodu maksāt nevar vai

negrib un to šīs personas vietā samaksā transportlīdzekļa

īpašnieks, sabiedrība nekādu labumu negūst;

2) transportlīdzekļu vadītājiem, kuri izmanto citām personām

piederošus transportlīdzekļus un vēl nav izdarījuši

administratīvos pārkāpumus, lai viņus atturētu no pārkāpumu

izdarīšanas. Tomēr šādā aspektā sabiedrības ieguvums tieši no

apstrīdētās normas nav liels, jo par pārkāpumiem paredzētais sods

vairumā gadījumu vadītājam rada daudz nelabvēlīgākas sekas nekā

tas, ka cita persona tiks kavēta lietot tai piederošo

transportlīdzekli;

3) konkrēto transportlīdzekļa īpašnieku, kā arī citiem

transportlīdzekļu īpašniekiem, lai viņi pildītu CSL 20. panta

otrajā un trešajā daļā noteiktos pienākumus, kā arī rūpīgāk

izvēlētos personas, kurām uzticēt transportlīdzekli.

Ciktāl sabiedrības gūtais labums ir transportlīdzekļa

īpašnieka piespiešana pildīt tam noteiktos pienākumus, jāņem

vērā, ka apstrīdētā norma vienādi regulē visas situācijas, kurās

transportlīdzekļa īpašniekam ir atšķirīgas iespējas ietekmēt

transportlīdzekļa vadītāja rīcību, piemēram, gadījumus, kad

uzņēmējs transportlīdzekli nodod citai personai uz nomas līguma

pamata, un gadījumus, kad viņš transportlīdzekli nodod savam

darbiniekam.

Savukārt izvērtējot transportlīdzekļa īpašniekam paredzēto

nelabvēlīgo seku smagumu, jāņem vērā, ka:

1) personai nelabvēlīgas sekas iestājas nevis sakarā ar pašas

šīs personas, bet gan ar citas personas izdarītiem tiesību

pārkāpumiem;

2) apstrīdētās normas piemērošanas nelabvēlīgo seku smaguma

izvērtēšanai nav paredzēts pienācīgs process tiesā vai citi

tiesību aizsardzības līdzekļi, kas atsevišķām personu grupām

varētu mazināt šo seku smagumu.

19.3.1. Izvērtējot sabiedrības ieguvumu un personai

nodarītos zaudējumus, visupirms jāņem vērā, ka apstrīdētā norma

rada situāciju, kurā personai, kas nav vainojama prettiesiskā

darbībā, tiek noteiktas nelabvēlīgas sekas. Šāda situācija var

radīt šaubas par tiesību taisnīgumu.

Turklāt apstrīdētā norma pieļauj tādu situāciju, ka tajā

paredzētās sekas transportlīdzekļa īpašniekam, kurš nav pārkāpis

tiesību normas, ir vēl nelabvēlīgākas kā personai, kuras vaina

pārkāpuma izdarīšanā ir pierādīta likumā noteiktajā kārtībā.

Proti, administratīvā soda samaksai ir noteikts termiņš - 30

dienas, bet zināmos gadījumos persona var lūgt tā izpildi atlikt

uz laiku līdz sešiem mēnešiem no lēmuma pieņemšanas dienas ar

nosacījumu, ka uzlikto naudas sodu iekasē pa daļām. Savukārt

transportlīdzekļa īpašniekam, lai viņu neskartu nelabvēlīgās

sekas, proti, lai viņš varētu transportlīdzekli lietot

nekavējoties, ir jāpanāk, ka vainīgā persona sodu samaksā uzreiz,

proti, pirms noteiktā termiņa. Transportlīdzekļa īpašniekam nav

piešķirtas tiesības gadījumā, ja viņš vēlas sodu samaksāt

pārkāpēja vietā, bet nevar to izdarīt uzreiz, lūgt soda samaksas

atlikšanu un atļauju sodu maksāt pa daļām. Turklāt ievērojamus

papildu izdevumus rada arī Noteikumos Nr. 1098 paredzētā maksa

par transportlīdzekļa glabāšanu (astoņi lati dienā), kas nemitīgi

pieaug.

Aģentūra izskatāmajā lietā ir izteikusi pretrunīgus viedokļus

par to, vai šo izdevumu samaksa ir priekšnoteikums tam, lai

īpašnieks atgūtu savu transportlīdzekli. Proti, rakstveida

viedoklī norādīts, ka īpašniekam, ja viņš vēlas izņemt

transportlīdzekli no Aģentūras glabājuma, jāsedz

transportlīdzekļa pārvietošanas un glabāšanas izdevumi (sk.

Nodrošinājuma valsts aģentūras 2013. gada 4. aprīļa vēstuli Nr.

17‑3/2354 lietas materiālu 2. sēj. 132. lpp.), savukārt

tiesas sēdē Aģentūras pārstāvis uzsvēra, ka gadījumā, ja

transportlīdzekli no Aģentūras glabājuma vēlas izņemt tā

īpašnieks, nepieciešams vienīgi samaksāt uzlikto naudas sodu

(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 24. septembra tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 88. lpp.).

19.3.2. Apstrīdētās normas īstenošanai nav paredzēta

procedūra, kuras ietvaros varētu uzklausīt transportlīdzekļa

īpašnieku un izvērtēt, vai netiešie zaudējumi, kas rodas, ja

transportlīdzeklis tiek paturēts glabāšanā, nav daudzkārt lielāki

par vainīgajam transportlīdzekļa vadītājam noteikto sodu.

Tāpat nav paredzēta procedūra, kurā varētu uzklausīt

transportlīdzekļa īpašnieku, izvērtēt situācijas, kad

transportlīdzekļa nepieejamība var būtiski ierobežot to personu

tiesības, kuru vajadzības ar konkrētā transportlīdzekļa palīdzību

tiek apmierinātas, un izvērtēt šo seku samērojamību ar labumu, ko

sabiedrība gūst no transportlīdzekļa paturēšanas glabāšanā.

Tādējādi apstrīdētā norma var radīt nesamērīgi lielus

zaudējumus tieši tādēļ, ka nav noteikta procedūra, kādā

transportlīdzekļa īpašnieks var aizsargāt savas tiesības, un nav

paredzēti gadījumi, kuros tiesa var apstrīdēto normu

nepiemērot.

19.3.3. Apstrīdētajā normā paredzēto nelabvēlīgo seku

smagums var būtiski atšķirties atkarībā no tā, vai personām ir

pieejami brīvi naudas līdzekļi vai šādu līdzekļu nav. Ja

transportlīdzekļa īpašnieks var samaksāt sodu vainīgās personas

vietā, viņš transportlīdzekli atgūst uzreiz, bet, ja

transportlīdzekļa īpašnieks sodu samaksāt nevar, viņš

transportlīdzekli var pat zaudēt. Īpašs regulējums attiecībā uz

transportlīdzekļu īpašniekiem, kuri pieder pie sociāli mazāk

aizsargātajām grupām, apstrīdētajā normā nav paredzēts.

19.3.4. Transportlīdzekļa vadītāja kvalifikācijas

pārbaudi ir uzņēmusies valsts, izveidojot ne vien sistēmu

nepieciešamo zināšanu, prasmju, iemaņu un veselības pārbaudei

gadījumos, kad persona pirmo reizi iegūst tiesības vadīt

transportlīdzekli, bet arī sistēmu, kuras ietvaros tiek veiktas

gan periodiskas veselības pārbaudes, gan arī paredzētas iespējas

uz noteiktu laiku atņemt transportlīdzekļu vadīšanas tiesības.

Transportlīdzekļa īpašniekam ir tiesības paļauties uz to, ka,

personai, kurai ir transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, var

uzticēt transportlīdzekļa vadīšanu, ja vien viņa rīcībā attiecībā

uz konkrētu personu nav informācijas, kas liecina par

pretējo.

Konkrēti transportlīdzekļa iznomātāja rīcībā, izņemot

civiltiesiska rakstura sankciju paredzēšanu līgumā, nav nekādu

līdzekļu, lai ietekmētu to, kā nomnieks rīkojas ar iznomāto

transportlīdzekli. Turklāt personai, kura transportlīdzekli vada,

atrodoties apreibinošo vielu ietekmē, bez transportlīdzekļu

vadīšanas tiesībām vai bēg, jau ir paredzētas bargas sankcijas.

Līdz ar to sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas nav

uzskatāms par būtisku vispārējās prevencijas jomā. Arī speciālās

prevencijas jomā ieguvums nav liels, jo iznomātājam piederošā

transportlīdzekļa paturēšana glabājumā nevar nomniekam radīt

īpašu interesi sodu samaksāt ātrāk. Taču tas, ka iznomātais

transportlīdzeklis līdz naudas soda samaksai atrodas Aģentūras

glabājumā, var radīt būtiskus zaudējumus uzņēmējam.

Ievērojot visu minēto, indivīdam var rasties būtiskas

nelabvēlīgas sekas, kamēr sabiedrības ieguvums ir neliels.

Tātad apstrīdētā norma, ciktāl tā

attiecas uz gadījumiem, kad Satversmes 105. pantā noteikto

pamattiesību ierobežojums rodas transportlīdzekļa īpašniekam,

kurš vienlaikus nav administratīvā pārkāpuma izdarītājs,

neatbilst samērīguma principam. Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 105. pantam.

20. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi. Savukārt saskaņā

ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu gadījumā, kad

Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst par neatbilstošu

augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai jānosaka brīdis, ar

kuru attiecīgā norma zaudē spēku.

Satversmes tiesas likuma 32. panta trešā daļa paredz

Satversmes tiesai rīcības brīvību, ņemot vērā visus lietas

apstākļus, noteikt brīdi, ar kuru augstāka juridiskā spēka

tiesību normai neatbilstoša apstrīdētā norma zaudē spēku. Ja

Satversmes tiesa uzskata, ka attiecībā uz visām personām vai

personu grupu nepieciešams noteikt, ka apstrīdētā norma uzskatāma

par spēkā neesošu nevis no Satversmes tiesas sprieduma

publicēšanas dienas, bet no cita brīža, tā savu viedokli pamato

spriedumā.

Nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku,

Satversmes tiesa, ievērojot savu līdzšinējo praksi, izvērtēs, vai

apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu ar atpakaļejošu

datumu ir nepieciešama Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību

aizsardzībai un vai pastāv kādi apsvērumi, atbilstoši kuriem

apstrīdētā norma būtu jāatzīst par spēkā neesošu ar atpakaļejošu

datumu tikai attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

2009‑43‑01 34. punktu).

20.1. Lemjot par brīdi, ar kuru augstāka juridiskā

spēka tiesību normai neatbilstoša apstrīdētā norma zaudē spēku,

Satversmes tiesu nesaista pieteikumā izteiktais viedoklis.

Pieteikumā nav norādīts brīdis, ar kuru apstrīdētā norma būtu

atzīstama par spēku zaudējušu. Arī tiesas sēdē Pieteikuma

iesniedzēja tieši neizteica lūgumu apstrīdēto normu atzīt par

spēkā neesošu no tās pieņemšanas dienas vai cita atpakaļejoša

datuma, tomēr no lietas apstākļiem izriet, ka vienīgā iespēja

aizsargāt Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības un līdz ar to

sasniegt pēc konstitucionālās sūdzības ierosinātās lietas galveno

mērķi ir apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu

attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju no Rīgas pilsētas Ziemeļu

rajona tiesas lēmuma lietā Nr. 132023712/1 pieņemšanas dienas,

tas ir, no 2012. gada 14. jūnija.

20.2. Konstitucionālajai tiesai likums ne vien dod

pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi

sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību

un mieru (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009‑43‑01 35.1. punktu). Satversmes

tiesai iespēju robežās jāatturas no tādu lēmumu pieņemšanas, kuri

būtu finansiāli vai organizatoriski grūti izpildāmi (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr.

2010‑44‑01 17.2. punktu).

Apstrīdētā norma ir bijusi spēkā daudzus gadus, un nav

iespējams padarīt par nebijušu tādu situāciju, ka

transportlīdzekļi Aģentūrā tika glabāti un pēc tam atdoti to

īpašniekiem vai arī īpašnieki no tiem atteicās un

transportlīdzekļi tika realizēti vai iznīcināti. Līdz ar to

apstrīdēto normu nav iespējams atzīt par spēku zaudējušu ar tās

spēkā stāšanās dienu. Turklāt transportlīdzekļu īpašniekiem ir

iespēja civilprocesuālā kārtībā pieprasīt no vainīgās personas

zaudējumu atlīdzību.

20.3. Vienādos un salīdzināmos apstākļos ar Pieteikuma

iesniedzēju atrodas personas, attiecībā uz kurām piederošajiem

transportlīdzekļiem jau ir pieņemts tiesas lēmums par to atdošanu

īpašniekam pēc administratīvā naudas soda samaksas, bet kuru

transportlīdzekļi šā sprieduma publicēšanas dienā vēl arvien

atrodas Aģentūras glabāšanā. Līdz ar to arī attiecībā uz šīm

personām apstrīdētā norma ir atzīstama par spēku zaudējušu no

dienas, kad tiesa pieņēmusi lēmumu, ka transportlīdzeklis

atdodams tā īpašniekam tikai pēc administratīvā naudas soda

samaksas.

20.4. Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka atšķirībā

no citu Eiropas valstu regulējuma, kas expressis verbis

konstitucionālajām tiesām dod plašas tiesības noteikt arī savu

spriedumu izpildes veidu un kārtību, Satversmes tiesas likuma 31.

panta 12. punkts paredz vienīgi to, ka Satversmes tiesas

spriedumā var tikt ietverti "citi tiesas nolēmumi".

Tomēr saskaņā ar minēto punktu Satversmes tiesa ir tiesīga

noregulēt arī jautājumus, kas ir būtiski, lai pēc apstrīdētā akta

atzīšanas par spēku zaudējušu nerastos jauni Satversmē noteikto

pamattiesību aizskārumi (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005‑12‑0103 25. punktu). Līdz

ar to Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, vai tiesību normās ir

ietverts regulējums, kas ļauj Satversmes tiesas spriedumu

efektīvi izpildīt.

Saskaņā ar LAPK 289.23 panta 6. punktu apstrīdētās

normas atzīšana par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka normai

būtu jaunatklāts apstāklis un pamats tiesvedības atjaunošanai

administratīvo pārkāpumu lietās, kurās līdztekus jautājumam par

administratīvā pārkāpuma izdarīšanā vainīgās personas saukšanu

pie administratīvās atbildības izlemts arī jautājums par

transportlīdzekļa atdošanu tā īpašniekam tikai pēc naudas soda

samaksas, neraugoties uz to, ka īpašnieks attiecīgo

administratīvo pārkāpumu nav izdarījis.

LAPK 289.24 panta pirmā daļa paredz, ka pieteikumu,

kurā lūgts ierosināt lietu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem,

var iesniegt administratīvi sodītā persona. Tādu administratīvā

pārkāpuma izdarīšanas rīka īpašnieka procesuālo statusu, kas dotu

tam tiesības iesniegt šādu pieteikumu, LAPK expressis

verbis neparedz.

Atbilstoši Nolēmumā lietā Nr. SKA‑794/2008 izteiktajām atziņām

transportlīdzekļa īpašniekam būtu tiesības, atsaucoties uz LAPK

297. pantu, kas regulē ar tiesas lēmumu izpildi saistīto

jautājumu izlemšanu, vērsties tiesā, kura lietu izskatījusi.

Tomēr šāda Satversmes tiesas sprieduma izpildes kārtība

attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju un šā sprieduma 20.3. punktā

minētajām personām nebūtu efektīva un ne tikai radītu papildu

slodzi vispārējās jurisdikcijas tiesām, bet arī aizkavētu

transportlīdzekļu īpašnieku iespēju atgūt savus

transportlīdzekļus.

Lai konstatētu, vai apstrīdētā norma attiecībā uz konkrētu

transportlīdzekļa īpašnieku ir zaudējusi spēku vai ne, nav

nepieciešams veikt tiesas procesam raksturīgu izvērtējumu, bet

vajag tikai pārliecināties, vai persona, kas transportlīdzekļa

reģistrācijas apliecībā pārkāpuma izdarīšanas brīdī bija norādīta

kā tā īpašnieks (turētājs), ir vai nav tā pati persona, kurai

uzlikts administratīvais sods. Šādu izvērtējumu, pamatojoties uz

Satversmes tiesas spriedumu, ir tiesīga izdarīt Aģentūra, ja

saņemts iesniegums par transportlīdzekļa atdošanu īpašniekam.

Savukārt personai nelabvēlīgs Aģentūras lēmums ir pārsūdzams

Administratīvā procesa likumā paredzētajā kārtībā.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 257. panta pirmās daļas otrā teikuma vārdus

"[ja izdarīts administratīvais pārkāpums, kas paredzēts šā

kodeksa 149.4 panta septītajā daļā, 149.5

panta piektajā daļā vai 149.15 pantā (izņemot sestajā

daļā paredzēto pārkāpumu) līdz piemērotā naudas soda

izpildei]":

1) attiecībā uz Lieni Vegneri par

neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un

spēkā neesošiem no 2012. gada 14. jūnija;

2) attiecībā uz citiem

transportlīdzekļu īpašniekiem (transportlīdzekļa reģistrācijas

apliecībā norādītajiem turētājiem), kuri nav izdarījuši

administratīvo pārkāpumu, par kuru piemērots naudas sods, un kuru

transportlīdzekļi šā sprieduma publicēšanas dienā atrodas

Nodrošinājuma valsts aģentūras glabāšanā, par neatbilstošiem

Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un spēkā neesošiem no

dienas, kad pieņemts lēmums attiecīgajā administratīvā pārkāpuma

lietā;

3) attiecībā uz citiem

transportlīdzekļu īpašniekiem (transportlīdzekļa reģistrācijas

apliecībā norādītajiem turētājiem), kuri nav izdarījuši

administratīvo pārkāpumu, par kuru piemērots naudas sods, par

neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un

spēkā neesošiem no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas.

2. Noteikt šādu Satversmes tiesas

sprieduma izpildes kārtību: Nodrošinājuma valsts aģentūra,

pamatojoties uz šo spriedumu, tās glabāšanā esošos

transportlīdzekļus šā sprieduma nolēmumu daļas 1. punkta 1. un 2.

apakšpunktā minētajiem transportlīdzekļu īpašniekiem un

transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītajiem turētājiem

pēc to pieprasījuma atdod neatkarīgi no piemērotā naudas soda

izpildes.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris