92. pants
neprasa, lai visās lietās tiktu nodrošināta pārsūdzība

trijās tiesu instancēs, un uzskata, ka apstrīdētajai normai ir

leģitīms mērķis - citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības

drošība. Pārsūdzēšana kasācijas instancē būtu attaisnojama

lietās, kurās nepieciešams sniegt ieguldījumu likuma vienveidīgā

interpretācijā. Bez tam tiesu judikatūru veidojot ne tikai

Senāts, bet arī pirmās instances un apelācijas instances

tiesas.

Līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās dienai šīs lietas bijis

iespējams izskatīt arī kasācijas kārtībā, tādējādi esot

ievērojami pagarinājies lietu izskatīšanas laiks un attālināta

administratīvā soda izpilde. Tā rezultātā bieži vien esot

aizskartas sabiedrības intereses, jo administratīvo pārkāpumu

izdarījusī persona varējusi ilgstoši izvairīties no

administratīvās atbildības.

Lai noskaidrotu, vai, ieviešot pārsūdzības ierobežojumus

administratīvo pārkāpumu lietās, ir ievērots samērīguma princips,

esot jāņem vērā, ka procesa ilgumu hipotētiski varētu samazināt

arī citādi.

Pirmkārt, saglabājot kasācijas instances tiesu, bet būtiski

saīsinot termiņus atsevišķu procesuālo darbību veikšanai. Taču

šādā veidā varētu pazemināties procesa kvalitāte. Kasācijas

instances tiesas pieejamība šajās lietās neatsvērtu iespējamos

pirmajās divās instancēs sakarā ar procesuālo termiņu saīsināšanu

pieļautos trūkumus.

Otrkārt, izvēloties pārsūdzības modeli, kas paredzētu lietu

skatīt pirmās instances tiesā un tās nolēmumu pārsūdzēt kasācijas

instancē, tiktu būtiski ierobežotas personas tiesības uz lietā

iegūto pierādījumu nodošanu tiesas izvērtēšanai, jo kasācijas

instances tiesa nenodarbojas ar pierādījumu novērtēšanu.

Treškārt, saglabājot iespēju pārsūdzēt tiesas nolēmumu

kasācijas kārtībā, taču ļaujot piemērot APL 338.1

pantu, Senāts tāpat netiktu atslogots no daudzu tam neraksturīgu

jautājumu izskatīšanas un nenodrošinātu administratīvo sodu

savlaicīgu piemērošanu. Turklāt minētā APL norma neesot veidota

kā filtrs nepamatotu un neraksturīgu jautājumu atsijāšanai.

Apstrīdētā norma ierobežojot pieeju tikai vienai no trim tiesu

instancēm. Tomēr šāds ierobežojums neietekmējot administratīvās

lietas izskatīšanas procesa kvalitāti. Apstrīdētajā normā

ietverto regulējumu likumdevējs esot izvēlējies kā privātpersonas

interesēm visatbilstošāko un mazāk ierobežojošo.

Ņemot vērā minēto, Saeima lūdz atzīt apstrīdēto normu par

atbilstošu Satversmes 91. un 92. pantam.

4. Tieslietu ministrija informē Satversmes tiesu, ka

2007. gada 28. novembrī izveidojusi darba grupu, kuras uzdevums

bija izstrādāt LAPK grozījumus. Darba grupa esot konceptuāli

vienojusies, ka administratīvo pārkāpumu lietas pēc būtības ir

"mazās krimināllietas".

Vienlaikus darba grupa esot apsvērusi arī jautājumu, vai

administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanai nepieciešamas trīs

tiesu instances vai arī pietiktu ar to, ka šīs lietas skatītu

tikai pirmās un apelācijas instances tiesas. Tāpat esot apsvērta

arī iespēja kasācijas instanci administratīvo pārkāpumu lietās

atstāt, bet ievērojami sašaurināt tiesības uz kasācijas instances

tiesas pieejamību.

Atbalstot Augstākās tiesas priekšlikumu, darba grupa esot

konceptuāli piekritusi, ka procesuālās ekonomijas un valsts

resursu lietderīgas izmantošanas nolūkos būtu pieļaujams

administratīvo pārkāpumu lietas skatīt tikai divās instancēs.

Tieslietu ministrijas darba grupā esot secināts, ka no

Satversmes un starptautisko tiesību normām, kā arī no ECT

judikatūras neizriet pienākums nodrošināt administratīvo

pārkāpumu lietu izskatīšanu visās trijās tiesu instancēs.

Vienlaikus esot apsvērts jautājums, vai personām nevarētu būt

izveidojusies tiesiskā paļāvība uz to, ka administratīvo

pārkāpumu lietās ir pieejamas trīs tiesu instances. Šā iemesla

dēļ Tieslietu ministrija iesniegto likumprojektu esot

papildinājusi ar grozījumiem LAPK 286.14 pantā.

Tieslietu ministrija arī norāda, ka statistikas dati par

Senāta lietvedībā esošajām lietām neļaujot viennozīmīgi secināt,

ka izskatīto lietu skaita pieaugums un uzkrājumā esošo lietu

skaita samazinājums bijis saistīts ar izdarītajiem grozījumiem

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā.

Tieslietu ministrijas argumenti, ar kuriem pamatota

apstrīdētās normas atbilstība Satversmei, ir līdzīgi Saeimas

argumentiem.

5. Augstākā tiesa norāda, ka Satversmes 92. panta

pirmais teikums atsevišķos gadījumos garantējot tiesības iesniegt

apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu

administratīvā pārkāpuma lietā, taču pats par sevi neietverot

tiesības pārsūdzēt apelācijas instances tiesas spriedumu

kasācijas kārtībā. Līdz ar to apstrīdētā norma neesot pretrunā ar

Satversmes 92. panta pirmo teikumu.

Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta

pirmajā teikumā noteiktajam vienlīdzības principam, tiek

norādīts, ka persona, kurai piemērots administratīvais sods,

atrodas salīdzināmos apstākļos ar personu, kura sodīta par

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Abos gadījumos personai tiekot

piemērots publiski tiesisks sods par sabiedrībai kaitīga

pārkāpuma izdarīšanu. Savukārt apstrīdētās normas leģitīmais

mērķis esot tiesas darbības efektivitātes uzlabošana.

Administratīvie pārkāpumi gan pēc to rakstura, gan pēc

piemērojamā soda apmēra esot mazāk smagi nekā noziedzīgie

nodarījumi. Tādējādi arī privātpersonas tiesību ierobežojums

administratīvo pārkāpumu lietās objektīvi esot mazāks. Liela daļa

administratīvo pārkāpumu lietu pēc satura esot pielīdzināmas vai

nu ļoti vienkāršām un mazsvarīgām lietām, vai arī tādām lietām,

kurās nepieciešams ātrs tiesisko attiecību galīgais

noregulējums.

Turklāt esot vērā ņemams apstāklis, ka visās administratīvo

pārkāpumu lietās ir paredzēta apelācijas instance, kas varot

labot pirmās instances kļūdas.

Līdzība starp administratīvo pārkāpumu lietām un civillietām

Konvencijas izpratnē esot pārāk tāla, lai uzskatītu, ka

administratīvo pārkāpumu lietu dalībnieki atrodas salīdzināmos

apstākļos ar civilprocesa dalībniekiem. Turklāt būtiska atšķirība

esot tā, ka administratīvo pārkāpumu lietās nav strīda starp

privātpersonām. Strīds esot starp personu un valsti, tāpat kā

administratīvajās lietās un krimināllietās. Esot atbilstoši un

pietiekami administratīvo pārkāpumu lietu regulējumu salīdzināt

tikai ar krimināllietu un administratīvo lietu regulējumu. Līdz

ar to Augstākā tiesa uzskata, ka apstrīdētā norma nav pretrunā ar

Satversmes 91. panta pirmo

teikumu.

Augstākā tiesa papildus norāda, ka jebkurā lietu kategorijā,

arī administratīvo pārkāpumu lietās, esot jārisina principiāli

tiesību normu interpretācijas un piemērošanas jautājumi. Tādējādi

nevarot apgalvot, ka šo lietu izskatīšana kasācijas kārtībā

kopumā būtu bijusi nelietderīga. Senāts, pamatojoties uz APL

338.1 pantu, varot nodrošināt, lai judikatūras

veidošanai nebūtiskas lietas nemaz nenonāktu līdz izskatīšanai

kasācijas kārtībā. Minētā norma bieži esot izmantota arī

administratīvo pārkāpumu lietās.

6. Pieaicinātā persona - Tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 91. un 92. pantu.

Tiesībsarga argumenti, ar kuriem tiek pamatots šāds viedoklis, ir

līdzīgi Saeimas argumentiem.

Tiesībsargs papildus norāda, ka ne Konvencija, nedz arī

Satversmes 92. pants neietver obligātu prasību nodrošināt iespēju

ikvienu administratīvā pārkāpuma lietu izskatīt augstākas

instances tiesā. Jēdziens "taisnīga tiesa" negarantējot tiesības

ikvienu šādu lietu pārsūdzēt apelācijas instancē. To esot

atzinusi arī Satversmes tiesa. Tādējādi šo lietu izskatīšana

kasācijas instancē arī neesot obligāta tiesību uz taisnīgu tiesu

sastāvdaļa.

Apstrīdētā norma atbilstot cilvēktiesībām arī tādā gadījumā,

ja pēc pieteikuma iesniegšanas tiesā tiesības uz kasācijas

instances tiesu no likuma tiek izslēgtas. Šāds secinājums

izrietot arī no 2008. gada 9. oktobrī pieņemtā likuma "Grozījumi

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā" 14. panta.

7. Pieaicinātā persona - Juridiskās

augstskolas prorektors, Dr. iur. Mārtiņš Mits - norāda, ka

tiesību uz taisnīgu tiesu tvērumā ietilpstot tiesības uz tiesas

nolēmumu pārsūdzēšanu.

Konvencija expressis verbis uzliekot par pienākumu

nodrošināt tiesības uz pārsūdzību lietās, kuras pēc sava rakstura

pielīdzināmas krimināllietām. Tomēr Konvencija neuzliekot par

pienākumu nodrošināt papildu pārsūdzības iespējas kasācijas

instancē.

B. M. Flikam uzliktais administratīvais sods esot pielīdzināms

apsūdzībai krimināllietā Konvencijas 7. protokola 2. panta

izpratnē. Līdz ar to no Konvencijas izrietošais valsts pienākums

aprobežojoties ar apelācijas instanci, kas administratīvo

pārkāpumu lietās tiekot nodrošināta.

Šis gadījums esot aplūkojams tiesību uz pieeju tiesai aspektā,

jo valsts esot atteikusies no kasācijas instances tiesas, kas

agrāk bijusi paredzēta. Tiesību ierobežojums esot pienācīgi

paredzēts likumā, un tā mērķis - lietu efektīvāka izskatīšana,

mazinot tiesu noslogotību, - esot leģitīms.

Kasācijas instances likvidēšana administratīvo pārkāpumu

lietās esot vērtējama kā solis atpakaļ no sasniegtā cilvēktiesību

aizsardzības līmeņa tiesību uz taisnīgu tiesu ietvaros. Tomēr

netiekot skarts tiesību uz pieeju tiesai kodols - esot

nodrošināta lietas izskatīšana pēc būtības gan pirmās, gan arī

apelācijas instances tiesā. Neesot arī pamata uzskatīt, ka

likumdevējs savas kompetences ietvaros nebūtu panācis līdzsvaru

starp tiesu noslogotības mazināšanu un lietu efektīvāku

izskatīšanu, no vienas puses, un tiesībām uz pieeju tiesai

administratīvo pārkāpumu lietās, no otras puses. Līdz ar to esot

secināms, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. pantam,

Konvencijas 6. pantam un arī Satversmes 89. pantam.

Situācija, kad likums neparedz tiesības pārsūdzēt tiesas

nolēmumu kasācijas instancē, esot vērtējama atšķirīgi no

situācijas, kad šādas tiesības sākotnēji bijušas paredzētas, taču

procesa laikā liegtas. Otrajā gadījumā esot jāaplūko divi

jautājumi, pirmkārt, vai ir piemērojams jaunais vai vecais

procesuālais regulējums; otrkārt, vai jaunā procesuālā norma

nodrošina vienlīdzības principa ievērošanu.

Attiecībā uz procesuālajām normām darbojoties vispāratzīts

princips, ka tās piemērojamas no spēkā stāšanās brīža un ir

attiecināmas uz tiesiskajām situācijām, kas sākušās pirms normas

spēkā stāšanās. Šo principu apstiprinot LAPK 8. panta trešā daļa,

bet kasācijas instances kontekstā tā tiesiskumu apstiprinājusi

arī ECT. Tas nozīmējot, ka nav pamata piemērot tiesisko

regulējumu, kas paredzējis kasācijas instanci un bijis spēkā

brīdī, kad pieteikums iesniegts administratīvajā rajona

tiesā.

Lai konstatētu vienlīdzības principa pārkāpumu, visupirms esot

jāpārliecinās, vai persona, kurai piemērots kriminālsods, ir

salīdzināma ar personu, kura saukta pie administratīvās

atbildības. Administratīvie pārkāpumi Latvijas tiesību sistēmā

tiekot regulēti atšķirīgi no noziedzīgajiem nodarījumiem. Tāpat

atšķiroties administratīvo pārkāpumu un noziedzīgu nodarījumu

sabiedriskās bīstamības vērtējums, attiecīgā lietvedība un

process, kā arī tiesiskās sekas. Līdz ar to esot secināms, ka

administratīvi sodītas un krimināli sodītas personas neatrodas

salīdzināmā situācijā arī attiecībā uz tiesībām pārsūdzēt tiesas

nolēmumu kasācijas instancē un vienlīdzības princips nav

pārkāpts.

Bez tam Konvencijas 7. protokola 2. panta otrā daļa atstājot

dalībvalstīm rīcības brīvību pat attiecībā uz pārsūdzības

tiesībām jau apelācijas instancē. Konvencijas 6. pants ļaujot

valstij atkāpties no likumā iepriekš garantētajām tiesībām, ja

tiek nodrošināts Konvencijas prasību līmenis.

Saeimas atbildes rakstā norādītais arguments, ka neesot

nepieciešams izvērtēt to, vai piemērotais administratīvais sods

ir pielīdzināms krimināltiesiska rakstura sankcijai, esot daļēji

pamatots. Soda bardzības trūkums pats par sevi neesot iemesls,

lai šo sodu nevarētu pielīdzināt krimināltiesiska rakstura

sankcijai. Tāpēc uz aplūkojamo gadījumu esot attiecināms gan

Konvencijas 7. protokola 2. pants, gan arī Konvencijas 6.

pants.

Turpretim jautājumam par to, vai konkrētajam administratīvajam

sodam ir privāttiesisks raksturs, esot tikai sekundāra nozīme, jo

tas palīdzētu noskaidrot vien to, vai Konvencijas izpratnē šim

gadījumam ir jāpiemēro no tās 6. panta izrietošās taisnīgas

tiesas garantijas.

Līdz ar to esot secināms, ka pašreizējais pārsūdzības tiesību

regulējums administratīvo pārkāpumu lietās atbilst Satversmes 92.

pantam, Konvencijas 6. pantam un arī Satversmes 89. pantam.

8. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes doktorante Ieva Višķere -

norāda, ka ne no Satversmes, nedz arī Konvencijas neizrietot

valsts pienākums jebkuras kategorijas lietā nodrošināt iespēju to

izskatīt tiesā vairākās instancēs. Pat tad, ja kasācijas instance

ir izveidota, valstij neesot pienākuma nodrošināt tās pieejamību

visās lietās.

Konvencijas 7. protokola 2. pants paredzot vienīgi tiesības uz

vainas pierādījuma vai sprieduma pārskatīšanu augstākā instancē.

Tomēr arī minētā tiesību norma neparedzot personām tiesības

pieprasīt lietas pārskatīšanu kasācijas instances tiesā, ja

valsts jau nodrošinājusi tiesības uz lietas izskatīšanu

apelācijas instances tiesā.

Šīs lietas kontekstā būtu jāvērtē tas, vai likumdevējam,

pieņemot apstrīdēto normu, nebija jāapsver, vai personām var būt

izveidojusies aizsargājama paļāvība uz to, ka šādas lietas

izskatāmas trijās tiesu instancēs. Procesuālās tiesības neesot

vērstas uz personu subjektīvo tiesību radīšanu, - to mērķis esot

nodrošināt procesuālo kārtību, kādā persona savas subjektīvās

tiesības var īstenot un aizsargāt, nevis radīt jaunas,

patstāvīgas subjektīvās tiesības. Līdz ar to procesuālās tiesību

normas parasti nevarot radīt tādas tiesības, kurām atbilstoši

taisnīguma prasībām būtu patstāvīgs raksturs. Arī tiesības kādu

nolēmumu pārsūdzēt kasācijas kārtībā neesot uzskatāmas par

patstāvīgām subjektīvajām tiesībām, jo nevienam neesot tiesību uz

tiesāšanos "tiesāšanās pēc".

Pat tad, ja persona pieteikumu administratīvajā rajona tiesā

iesniegusi laikā, kad apstrīdētā norma vēl nebija pieņemta, esot

jāņem vērā tas regulējums, kas ir spēkā kasācijas sūdzības

iesniegšanas brīdī. Ja persona pirms apstrīdētās normas spēkā

stāšanās vēl nebija iesniegusi kasācijas sūdzību, tad tai nav

atzīstamas "iegūtās tiesības" uz lietas izskatīšanu kasācijas

instances tiesā. Paļāvība uz lietas izskatīšanu kasācijas

instancē personai būtu atzīstama un aizsargājama tikai tādā

gadījumā, ja tā būtu uzsākusi kasācijas tiesvedības procesu vai

iesniegusi kasācijas sūdzību pirms apstrīdētās normas spēkā

stāšanās.

Vērtējot to, vai apstrīdētā norma atbilst vienlīdzības

principam, I. Višķere norāda, ka likumdevējs procesuālās

ekonomijas un resursu taupīšanas nolūkos varot diferencēt lietu

pārsūdzības kārtību. Tomēr likumdevējs nevarot rīkoties

patvaļīgi. Pirmkārt, likumdevējam esot jānodrošina, lai

jaunizraudzītais pārsūdzības modelis atbilstu tiesību uz taisnīgu

tiesu prasībām. Otrkārt, likumdevēja lēmumam jābūt pamatotam ar

racionāliem apsvērumiem par izraudzītā pārsūdzības modeļa

lietderību. Treškārt, likumdevēja izvēle nedrīkstētu radīt

vienlīdzības principa pārkāpumu - līdzīgās lietās būtu jāizvēlas

līdzīgs pārsūdzības modelis. Vienlīdzības princips būtu uzskatāms

par pārkāptu, ja vieglākās un mazāk nozīmīgās lietās būtu

noteiktas plašākas pārsūdzības iespējas nekā smagākās un

nozīmīgākās lietās.

Izvēloties pārsūdzības modeli, likumdevējam administratīvo

pārkāpumu lietas vajadzētu salīdzināt ar krimināllietām. Lai arī

krimināllietās esot nodrošināta pārsūdzība gan apelācijas

instances tiesā, gan kasācijas instances tiesā, tomēr

apstrīdētajā normā noteiktā pārsūdzības kārtība esot

attaisnojama. Pirmkārt, administratīvo pārkāpumu lietas esot

saistītas ar mazāk būtisku interešu aizskārumu. Otrkārt,

administratīvo pārkāpumu lietās piespriestais sods esot vieglāks

nekā krimināllietās. Treškārt, administratīvā sodāmība personai

neradot tik bargas tiesiskās sekas kā kriminālā sodāmība. Līdz ar

to esot attaisnojama atšķirīga pārsūdzības kārtība krimināllietās

un administratīvo pārkāpumu lietās.

Secinājumu

daļa

9. Lietā Nr. 2010-01-01 ir apvienotas trīs lietas,

kurās Pieteikumu iesniedzēji lūdz Satversmes tiesu vērtēt

apstrīdētās normas atbilstību Satversmei. Divas lietas ir

ierosinātas par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92.

pantam, savukārt viena lieta - par apstrīdētās normas atbilstību

gan Satversmes 91. pantam, gan arī 92. pantam.

No pieteikumiem, Saeimas atbildes raksta, kā arī pieaicināto

personu atzinumiem secināms, ka lietas pamatjautājumi attiecas uz

Satversmes 92. pantu un skar vienu no tiesību uz taisnīgu tiesu

aspektiem - tiesības uz pieeju tiesai.

Tādējādi Satversmes tiesa visupirms izvērtēs apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 92. pantam.

10. Lai gan pieteikumos ietverts prasījums izvērtēt

apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 92. pantam, tomēr

no pieteikumiem izriet, ka būtībā tiek apstrīdēta šīs normas

atbilstība Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, proti, ka

"ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses

taisnīgā tiesā".

10.1. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa,

ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā minētais jēdziens

"taisnīga tiesa" citastarp nozīmē pienācīgu, tiesiskai valstij

atbilstošu procesu, kurā lieta tiek izskatīta (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr.

2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2006. gada 20. decembra

sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 9.3. punktu). Šādā aspektā

Satversmes 92. pants paredz valsts pienākumu pieņemt procesuālās

normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas

nodrošina šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr.

2009-93-01 8.2. punktu). Tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē

arī to, ka personai ir tiesības uz pieeju tiesai. Proti,

iztiesāšanas procesa taisnīgumam nebūtu nozīmes, ja netiktu

nodrošināta šā procesa pieejamība (sk., piemēram, 2006. gada

14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 8. punktu).

Taču no Satversmes 92. panta pirmā teikuma neizriet valsts

pienākums nodrošināt jebkuras kategorijas lietas izskatīšanu

vairākās tiesu instancēs (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 17.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2001-08-01 4. punktu un 2008. gada 2.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 11. punktu).

10.2. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību

saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to

piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par

interpretācijas līdzekli pamattiesību un tiesiskas valsts

principu satura un apjoma noteikšanai, ciktāl tas nenoved pie

Satversmē ietverto pamattiesību sašaurināšanas (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11.

punktu).

Konvencijas 6. pants citastarp noteic, ka ikvienam ir tiesības

uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos

neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā tiesā. ECT ir

atzinusi, ka no Konvencijas 6. panta pirmās daļas pirmā teikuma

neizriet valsts pienākums jebkuras kategorijas lietā nodrošināt

iespēju to izskatīt tiesā vairākās instancēs, tostarp kasācijas

instancē. Savukārt tad, ja valsts attiecīgu instanču tiesas tomēr

ir izveidojusi, to darbībai jāatbilst Konvencijas 6. panta

prasībām gan no pieejamības, gan no taisnīgas procedūras un citu

tiesību uz taisnīgu tiesu aspektiem (sk., piemēram, ECT

spriedumus lietās: Staroszczyk v. Poland, no. 59519/00, para.

125, 22 March 2007; Dunayev v. Russia, no. 70142/01, para. 34, 24

May 2007). Arī tiesību zinātnē ir nostiprinājusies atziņa, ka

Konvencijas 6. pants neparedz valsts pienākumu nodrošināt

tiesības uz pārsūdzību, ja dalībvalsts tiesību akti šādas

tiesības neparedz [sk.: Pieter van Dijk et. al (eds.) Theory

and Practice of the European Convention on Human Rights,

4th ed., Intersentia, Antwerpen-Oxford, 2006, p.

564].

Tiesības uz pārsūdzību Konvencijā paredzētas vienīgi tās 7.

protokola 2. pantā, kura pirmā daļa noteic, ka ikvienam, kuru

tiesa atzinusi par vainīgu noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības uz

vainas pierādījumu vai soda apmēra pārskatīšanu augstākā

instancē. Turklāt panta otrā daļa paredz, ka šīs tiesības ir

pieļaujams pakļaut izņēmumiem attiecībā uz vieglāka rakstura

pārkāpumiem.

Arī Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām

tiesībām (turpmāk - Pakts) 14. panta pirmā daļa paredz, ka

ikvienam ir tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu

kompetentā, neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā.

Savukārt šā panta piektā daļa paredz, ka ikvienam, kas notiesāts

par kādu noziegumu, ir tiesības uz to, lai viņa notiesāšanu un

spriedumu izskatītu no jauna saskaņā ar likumu augstāka tiesas

instance. ECT atziņas attiecībā uz minēto Konvencijas 6. panta un

7. protokola 2. panta interpretāciju ir identiskas Pakta pantu

interpretācijai (sk.: Nowak M. U.N. Covenant of Civil and

Political Rights. CCPR Commentary. 2nd revised

edition: Norbert Paul Engel Verlag, e.K., 2005, p. 318).

Līdz ar to ne Satversme, ne Latvijai

saistošie starptautiskie tiesību akti neparedz obligātu valsts

pienākumu nodrošināt kasācijas instances tiesas pieejamību.

11. Pieteikumos norādīts, ka Saeima neesot bijusi

tiesīga administratīvo pārkāpumu lietās atteikties no kasācijas

instances tiesas. Šāda likumdevēja rīcība esot nesamērīga un

pārkāpjot Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības. Savukārt Saeima

norāda, ka apstrīdētās normas pieņemšana esot samērīga ar

nepieciešamību padarīt efektīvāku tiesu sistēmas darbību.

Pieteikumu iesniedzēji savus pieteikumus administratīvajā

tiesā bija iesnieguši brīdī, kad apstrīdētā norma vēl nebija

pieņemta un personas bija tiesīgas pārsūdzēt Administratīvās

apgabaltiesas nolēmumus Senātā. Šādā aspektā kasācijas instances

likvidēšana administratīvo pārkāpumu lietās ir vērtējama kā solis

atpakaļ no sasniegtā cilvēktiesību aizsardzības līmeņa tiesību uz

taisnīgu tiesu ietvaros (sk. M. Mita atzinumu lietas materiālu

2. sēj. 136. lpp.). Arī Tieslietu ministrija norādījusi, ka

tiesu instanču skaita samazināšana ir tiesību uz taisnīgu tiesu

ierobežojums, kas pieļaujams tikai tad, ja pastāv leģitīms mērķis

un piedāvātie līdzekļi ir samērīgi ar sasniedzamo mērķi (sk.

Tieslietu ministrijas 2008. gada 12. maija vēstuli Saeimas

Juridiskajai komisijai lietas materiālu 1. sēj. 50.

lpp.).

Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo Pieteikumu iesniedzēju

tiesības uz pieeju tiesai.

12. Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības

uz taisnīgu tiesu varētu ierobežot, tomēr šīs tiesības nevar

uzskatīt par absolūtām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.1. punktu).

Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas ir

interpretējamas sistēmiski. Pieņēmums, ka konkrētām pamattiesībām

vispār nevarētu noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar

Satversmē garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar

citām Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2.

punktu). Tiesības uz pieeju tiesai var ierobežot, bet ir

jāpārbauda, vai ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas

ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir

samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2.

punktu).

12.1. Lietā nav materiālu, kas radītu šaubas par to, ka

apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta pienācīgā procesuālā

kārtībā. Arī Pieteikumu iesniedzēji expressis verbis

norāda, ka ierobežojums noteikts ar likumu.

Tātad apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums

ir noteikts ar likumu.

12.2. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Nosakot tiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot

šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir

institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā -

Saeimai.

Saeima apstrīdētās normas pieņemšanu pamato ar nepieciešamību

aizsargāt citu personu tiesības, kā arī sabiedrības drošību. Citu

personu tiesības tiekot aizsargātas tādējādi, ka apstrīdētā

norma, nosakot Administratīvo apgabaltiesu par galīgo tiesu

instanci administratīvo pārkāpumu lietās, nodrošināšot

administratīvo lietu ātrāku izskatīšanu un mazināšot tiesu,

galvenokārt Senāta, noslogotību. Savukārt tas, kādā veidā

apstrīdētā norma aizsargā sabiedrības drošību, atbildes rakstā

nav minēts.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka jēdziens

"aizstāvēt" Satversmes 92. panta izpratnē nozīmē nevis tiesības

uz bezgalīgu tiesas procesu, bet gan tiesības uz procesu, kuram

saprātīgā laikā jānoslēdzas ar spēkā stājušos stabilu spriedumu

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr.

2001-10-01 secinājumu daļas 5. punktu). Mērķis nodrošināt

strīdu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu, mazinot tiesu

noslogotību, var tikt atzīts par leģitīmu mērķi Satversmes 92.

pantā noteikto tiesību ierobežošanas gadījumā (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 8.4.

punktu). Tāpat tiesības uz taisnīgu tiesu var tikt

ierobežotas, lai nodrošinātu tiesu darbības efektivitāti (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-16-01 8.2. punktu).

Arī Administratīvā procesa efektivizēšanas koncepcijā

norādīts, ka administratīvais process tiesā pēc savas jēgas un

būtības ir cieši saistīts ar lietu ātru un efektīvu izskatīšanu.

Viens no iemesliem, kuru dēļ administratīvajās tiesās lietas tiek

izskatītas pārmērīgi garos termiņos, ir tiesu noslogotība. Bez

tam lietas sagatavošana iztiesāšanai administratīvajai tiesai

aizņem daudz vairāk laika nekā vispārējās jurisdikcijas tiesai.

Tas izskaidrojams ar to, ka tiesa civilprocesā lietas skata

saskaņā ar sacīkstes principu, bet administratīvajā procesā -

saskaņā ar objektīvās izmeklēšanas principu [sk.

Administratīvā procesa efektivizēšanas koncepcijas informatīvās

daļas 4. - 6. lpp. http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=2413,

aplūkots 2010. gada 21. septembrī; koncepcija apstiprināta ar

Ministru kabineta 2007. gada 5. decembra rīkojumu Nr. 775

(Latvijas Vēstnesis, 2007. gada 7. decembris, Nr. 197)].

Satversmes tiesa atzīst, ka lietu ātrāka un efektīvāka

izskatīšana, mazinot administratīvo tiesu noslogotību, ir

leģitīms mērķis un tas noteikts Satversmes 116. pantā minētā

nosacījuma - aizsargāt citu cilvēku tiesības - labad.

Satversmes tiesa secinājusi, ka sabiedrības drošība kā

regulējuma leģitīmais mērķis ir saistāma ar demokrātiskās valsts

iekārtas aizsardzību un tiek atzīta par pieļaujamu galvenokārt

tādos gadījumos, kad tiek skarti jautājumi par valsts vai

sabiedrības drošības apdraudējumiem (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2004. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 9.2.

punktu, 2005. gada 17. oktobra sprieduma lietā Nr. 2005-07-01

7.2. punktu un 2006. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2005-24-01 10. punktu).

Lai Saeima varētu izmantot sabiedrības drošību kā tiesiskā

regulējuma leģitīmo mērķi, tai būtu nepieciešams pamatot

objektīvi pastāvošo vai potenciāli iespējamo saikni starp

konkrēta tiesiskā regulējuma pieņemšanu un sabiedrības drošības

stiprināšanu, drošības apdraudējuma novēršanu vai mazināšanu.

Turklāt salīdzinājumā ar Satversmes 116. pantā paredzēto

nosacījumu "citu personu tiesības" "sabiedrības drošībai" kā

tiesiskā regulējuma leģitīmajam mērķim ir vēl stingrāki

izmantošanas priekšnoteikumi.

Izskatāmajā lietā pamatojums tam, kā apstrīdētā norma skartu

vai attiektos uz sabiedrības drošību, nav sniegts. Arī Satversmes

tiesa šādu pamatojumu nav radusi. Līdz ar to tiesai nav pamata

sabiedrības drošību atzīt par apstrīdētās normas leģitīmo

mērķi.

12.3. Lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir samērīgs ar

leģitīmo mērķi, kuru valsts, nosakot šo ierobežojumu, vēlējusies

sasniegt, nepieciešams pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs

līdzsvars starp personas pamattiesību ierobežojumu un sabiedrības

interesēm.

Satversmes tiesa piekrīt M. Mita norādītajam, ka tiesu

sistēmas struktūras izveidošana un tās darbības optimizācija

pamatā ir tiesībpolitikas jautājums (sk. M. Mita atzinumu

lietas materiālu 2. sēj. 136. lpp.). Izšķiršanās par

tiesībpolitiskiem jautājumiem pamatā ir demokrātiski leģitimēta

likumdevēja uzdevums, un tas netieši nosaka arī Satversmes tiesas

īstenotās kontroles robežas (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr.2008-08-0306 12. punktu un 2010. gada 13. maija sprieduma

lietā Nr. 2009-94-01 17. punktu). Satversmes tiesas

kompetences robežas nosaka Satversmes tiesas likums, kas

nepiešķir tiesai tiesības vērtēt citu valsts varas

konstitucionālo institūciju rīcības politisko lietderību (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr.

2005-08-01 9. punktu).

Tomēr Satversmes tiesai jānoskaidro, vai likumdevējs nav

pārkāpis savas rīcības brīvības robežas un ir ievērojis

samērīguma principu. Līdz ar to ir jāizvērtē, vai apstrīdētā

norma nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp likumdevēja tiesībām

optimizēt tiesu darbu, no vienas puses, un Pieteikumu iesniedzēju

tiesībām uz pieeju tiesai, no otras puses. Lai izvērtētu, vai

likumdevēja pieņemtajā tiesību normā ietvertais ierobežojums

atbilst samērīguma principam, jānoskaidro:

pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai;

otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi

nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai

labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr.

2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu).

13. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

tiek sasniegts.

13.1. Satversmes tiesa uzskata, ka apstrīdētā norma

visupirms būtu jāaplūko kopsakarā ar LAPK grozījumiem, kas tika

izdarīti ar 2008. gada 9. oktobra likumu "Grozījumi Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksā". Apstrīdētā norma ir tā

sastāvdaļa, un nebūtu pamatoti to vērtēt atrauti no minētā

likuma.

No lietas materiāliem secināms, ka apstrīdētās normas

apspriešana, izstrādāšana un pieņemšana ir bijusi cieši saistīta

ar grozījumiem LAPK 317. pantā attiecībā uz administratīvo arestu

izpildes kārtību. Proti, 2007. gada 10. oktobrī Saeimas

Juridiskajā komisijā tika uzklausīts Tiesībsargs jautājumā par

administratīvā aresta tūlītējās izpildes kārtības neatbilstību

Satversmes 92. pantam. Šajā un turpmākajās Saeimas Juridiskās

komisijas sēdēs tika secināts, ka administratīvā aresta izpildes

kārtība neatbilst Satversmei un Konvencijai un tādēļ būtu

grozāma. Vienlaikus tika arī atzīts, ka tiesiskajam regulējumam,

kas attiecas uz administratīvā aresta pārsūdzēšanas kārtību, ir

jānodrošina uzliktā soda izpilde saprātīgā laikā (sk. Saeimas

Juridiskās komisijas 2007. gada 10. oktobra, 2008. gada 12.

februāra un 2008. gada 4. marta sēdes protokolus lietas materiālu

1. sēj. 128. - 144. lpp.).

Šā iemesla dēļ 2008. gada 2. aprīlī Saeimas Juridiskā komisija

uzdeva Tieslietu ministrijai izstrādāt LAPK grozījumus, nosakot,

ka lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās, kurās piemērots

administratīvais arests, ir pārsūdzami vispārējās jurisdikcijas

apgabaltiesās un šo tiesu nolēmumi ir galīgi un nav

pārsūdzami.

Savukārt Augstākās tiesas 2008. gada 19. maija vēstulē Saeimas

Juridiskajai komisijai norādīts, ka tiesiskais regulējums par

atteikšanos no vispārējās jurisdikcijas apgabaltiesu nolēmumu

pārsūdzēšanas iespējām administratīvo pārkāpumu lietās, kurās

piemērots administratīvais arests, būtu attiecināms arī uz visām

pārējām administratīvo pārkāpumu lietām. Pretējā gadījumā

izveidotos tāda situācija, ka administratīvā aresta piemērošanu

persona varēs pārsūdzēt tikai apelācijas instances tiesā,

savukārt sodu par tādu administratīvo pārkāpumu, kuram paredzētā

soda sankcija ir ievērojami mazāka, varēs pārsūdzēt līdz pat

Senātam. Tāpēc būtu jānoteic, ka arī pārējās administratīvo

pārkāpumu lietās apelācijas instances tiesas (proti,

Administratīvās apgabaltiesas) nolēmums ir galīgs. Augstākā tiesa

lūdza Saeimas Juridisko komisiju LAPK 286.14 pantu

izteikt šādā redakcijā: "Apelācijas instances tiesas spriedums

nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā" (sk.

Augstākās tiesas 2008. gada 19. maija vēstuli lietas materiālu 1.

sēj. 47. lpp.).

Augstākās tiesas viedoklis tika uzklausīts Saeimas Juridiskajā

komisijā, un tās piedāvātā apstrīdētās normas redakcija tika

atbalstīta 2008. gada 21. maija sēdē (sk. Saeimas Juridiskās

komisijas 2008. gada 21. maija sēdes protokolu lietas materiālu

1. sēj. 153. lpp.). Šādā redakcijā apstrīdētā norma vēlāk arī

tika pieņemta un stājās spēkā.

Līdz ar to secināms, ka ar apstrīdēto normu visupirms tika

nodrošināts tas, lai visās administratīvo pārkāpumu lietās būtu

vienāds nolēmumu pārsūdzēšanas tiesiskais regulējums. Proti, tika

novērsta tāda situācija, ka lietās par administratīvā aresta

piemērošanu personai ir mazākas pārsūdzības tiesības nekā pārējās

administratīvo pārkāpumu lietās, kurās iespējamā soda sankcija ir

vieglāka. Tomēr minētais nenozīmē, ka apstrīdēto normu būtu

pamats atzīt par nepiemērotu leģitīmā mērķa sasniegšanai.

13.2. No Augstākās tiesas sniegtās informācijas

secināms, ka līdz 2009. gada 1. janvārim administratīvo pārkāpumu

lietas sastādīja ievērojamu daļu no visām Senātā kasācijas

kārtībā izskatītajām lietām. Piemēram, 2008. gadā aptuveni 20

procentus veidojušas administratīvās lietas. Tāpat 2008. gadā no

visiem Senāta atteikumiem ierosināt kasācijas tiesvedību 58

procenti attiekušies tieši uz administratīvo pārkāpumu lietām

(sk. Augstākās tiesas sniegto informāciju lietas materiālu 1.

sēj. 180. lpp.).

Arī no Tiesu administrācijas saņemtās informācijas redzams, ka

laikā no 2005. gada līdz 2008. gadam to administratīvo pārkāpumu

lietu skaits, kuras pārsūdzētas kasācijas kārtībā Senātā, ir

palielinājies vairāk nekā četras reizes (sk. Tiesu

administrācijas sniegto informāciju lietas materiālu 1. sēj. 178.

lpp.). Līdz ar to iespējams secināt, ka administratīvo

pārkāpumu lietas veidoja pietiekami lielu daļu no visām Senāta

tiesvedībā nonākušajām lietām.

Pamatojoties uz apstrīdēto normu, Senāts pilnībā tiek

atbrīvots no pienākuma skatīt kasācijas sūdzības administratīvo

pārkāpumu lietās un tā kompetencē vairs neietilpst šīs

kategorijas lietu izvērtēšana. Līdz ar to pastāv acīmredzama

cēloņsakarība starp apstrīdētās normas radītajām tiesiskajām

sekām un Saeimas norādīto normas leģitīmo mērķi - kasācijas

instances tiesas noslodzes mazināšana un savlaicīga tiesisko

attiecību galīgā noregulējuma nodrošināšana administratīvo

pārkāpumu lietās.

Tātad likumdevēja izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

14. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums

ir nepieciešams, ja nepastāv nekādi citi līdzekļi, kuri būtu

tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt

arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir

nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).

Pieteikumos norādīts, ka par saudzējošāku līdzekli uzskatāmas

APL 338.1 pantā noteiktās Senatoru kolēģijas tiesības

atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību. Šādā veidā likumdevējs

jau esot radījis mehānismu, ar kura palīdzību Senātu varot

atslogot no nepamatotu sūdzību izskatīšanas. Tāpat par

saudzējošāku līdzekli esot uzskatāmas arī Senāta tiesības skatīt

lietas rakstveida procesā, kā, piemēram, rīkojoties Senāta

Krimināllietu departaments.

Satversmes tiesa nepiekrīt šādam secinājumam un atzīst, ka

Pieteikumu iesniedzēju minētos līdzekļus nevar uzskatīt par

saudzējošākiem. Proti, saudzējošāks līdzeklis pastāvētu gadījumā,

ja lietā skartās tiesiskās attiecības likumdevējs varētu

noregulēt citādi, piemēram, apstrīdēto normu izsakot citādā

redakcijā, kas Pieteikumu iesniedzēju tiesības aizskartu mazāk,

bet vienlaikus sasniegtu likumdevēja noteikto leģitīmo mērķi tādā

pašā kvalitātē.

Pieteikumu iesniedzēju piedāvātais risinājums attiecas uz tāda

status quo saglabāšanu, kāds pastāvēja pirms apstrīdētās

normas pieņemšanas. APL 338.1 pantā noteikto tiesību

izmantošana administratīvo pārkāpumu lietās neatrisināja Senāta

noslodzes problēmu, jo, lai kolēģija varētu šādu lēmumu pieņemt,

tai jebkurā gadījumā bija nepieciešams veikt attiecīgās lietas un

kasācijas sūdzības izvērtējumu. Senātam citastarp bija

jāpārliecinās arī par to, vai nav pieļauti pārkāpumi faktisko

apstākļu noskaidrošanā un pierādījumu novērtēšanā. Turklāt,

nekonstatējot 338.1 pantā minēto pamatu atteikumam

ierosināt kasācijas tiesvedību, lieta jebkurā gadījumā būtu

skatāma Senātā. Arī pārejot uz administratīvo pārkāpumu lietu

izskatīšanu rakstveida procesā, tā noslodze samazinātos tikai

daļēji. Senāta darbības jomas specifika prasa vispusīgu katras

lietas izpēti un izpratni, kas ir laikietilpīgs process (sk.

Administratīvā procesa efektivizēšanas koncepcijas informatīvās

daļas 6. lpp.).

Tādējādi leģitīmais mērķis netiktu sasniegts tādā pašā

kvalitātē, ja likumdevējs administratīvo pārkāpumu lietās būtu

saglabājis APL 338.1 panta piemērošanas iespējas vai

noteicis Senāta tiesības skatīt lietas rakstveida procesā.

Pie tam no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem redzams,

ka jautājumu par Senatoru kolēģijas tiesību izmantošanu apsvēra

arī Saeimas Juridiskajā komisijā, kur tika norādīts, ka lielā

daļā kasācijas sūdzību administratīvo pārkāpumu lietās tiek lūgts

vērtēt jautājumus, kas neietilpst kasācijas instances kompetencē.

Līdz ar to arī iesniegtās kasācijas sūdzības tiekot atzītas par

neatbilstošām likuma prasībām. Augstākās tiesas pārstāve arī

atzina, ka kasācijas sūdzību iesniedzēji administratīvo pārkāpumu

lietās lielākoties prasot pierādījumu pārbaudi (sk. Saeimas

Juridiskās komisijas 2008. gada 21. maija sēdes protokolu lietas

materiālu 1. sēj. 153. lpp.).

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas pieņemšana bija

nepieciešama, jo nepastāvēja vienlīdz efektīvi alternatīvi

risinājumi, kas ļautu leģitīmo mērķi sasniegt tādā pašā

kvalitātē.

15. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā. Proti, Satversmes tiesai jānoskaidro šajā

lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurai no šīm interesēm

būtu piešķirama prioritāte.

15.1. Likumdevējs apstrīdētās normas pieņemšanu pamato

ar nepieciešamību padarīt efektīvāku Senāta darbu un atslogot

Senātu no mazsvarīgu lietu skatīšanas. Līdz ar to šajā lietā par

līdzsvarojamām interesēm būtu atzīstamas kasācijas instances

tiesas pieejamība administratīvo pārkāpumu lietās un tiesu

sistēmas darbības efektivizēšana.

Kasācijas instance pilda īpašu funkciju, un tas nosaka šīs

instances tiesas procesa īpatnības. Kasācijas institūta būtiska

iezīme ir tā, ka šajā instancē izšķirošā nozīme ir nevis pušu

interesēm, kas ir pietiekami aizsargātas, lietu pēc būtības

izskatot pirmajās divās tiesu instancēs, bet gan publiski

tiesiskajām interesēm. Kasācijas instancē tiek skatīti tikai

quaestiones iuris, proti, jautājumi par materiālo un

procesuālo normu piemērošanas pareizību. Viens no kasācijas

instances mērķiem ir sekmēt tiesību normu vienveidīgu

interpretāciju un piemērošanu visā valstī. Pārsūdzēšana kasācijas

instancē ir attaisnojama lietās, kuras varētu attīstīt likumu vai

dot ieguldījumu likuma vienveidīgā interpretācijā (sk.

Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr.

2003-04-01 secinājumu daļas 2.1. punktu).

15.2. Lielākā daļa administratīvo pārkāpumu lietu nav

sarežģītas vai arī ir tādas, kurās nepieciešams ātrs tiesisko

attiecību galīgais noregulējums. Bez tam visās administratīvo

pārkāpumu lietās ir paredzēta apelācijas instance, kura var labot

iespējamās pirmās instances tiesas kļūdas. Turklāt arī personai

ir pienākums, ņemot vērā attiecīgā procesa specifiku, savu

iespēju robežās rīkoties tā, lai tās tiesību aizsardzību efektīvi

varētu nodrošināt jau pirmās instances tiesa.

No Tiesu administrācijas sniegtajiem statistikas datiem

iespējams secināt, ka viena gada laikā iespēju vērsties Senātā

administratīvo pārkāpumu lietās izmantoja vairāki desmiti

personu. Tā 2005. gadā kasācijas instancē tika saņemtas 19, 2006.

gadā - 34, 2007. gadā - 66, bet 2008. gadā - 86 sūdzības

administratīvo pārkāpumu lietās. Savukārt, salīdzinot apelācijas

instancē izskatītajās administratīvo pārkāpumu lietās taisīto

spriedumu skaitu ar Senāta atcelto spriedumu skaitu, var secināt,

ka Administratīvās apgabaltiesas spriedumu stabilitāte bija

salīdzinoši augsta (sk. Tiesu administrācijas sniegto

informāciju lietas materiālu 1. sēj. 178. un 179. lpp.).

No vienas puses, apstrīdētā norma liedz personām tiesības uz

kasācijas instances pieejamību jebkurā administratīvo pārkāpumu

lietā. No otras puses, personu tiesību aizskārumu attiecībā uz

pieeju tiesai ievērojami mazina tas, ka jebkura administratīvo

pārkāpumu lieta pēc būtības, pamatojoties uz personas iniciatīvu

un bez pienākuma maksāt valsts nodevu, var tikt skatīta divās

tiesu instancēs. Arī statistikas dati neliecina, ka apelācijas

instances tiesā būtu konstatējami tādi būtiski trūkumi

administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanā, kas dotu pamatu

apšaubīt šo tiesu spēju aizsargāt personu pamattiesības un

nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu.

Ir saprotama personas subjektīvā vēlme, lai tai individuāli

nozīmīgs jautājums gadījumā, kad pirmās instances tiesas nolēmums

bijis šai personai nelabvēlīgs, tiktu skatīts pēc iespējas

vairākās tiesu instancēs. Tomēr šai vēlmei ir pretnostatāmas

valsts objektīvās iespējas nodrošināt tiesvedības sistēmas

efektīvu funkcionēšanu, ņemot vērā citu personu tiesības un

pieejamos resursus. Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka,

pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs būtu patvaļīgi vai

nepamatoti nosvēries par labu tiesu darbības efektivitātes

interesēm un nepamatoti ierobežojis personai tiesības uz pieeju

tiesai.

Nevar uzskatīt, ka personai būtu no Satversmes izrietošas

subjektīvas tiesības prasīt no likumdevēja konkrēta, personai

vēlama tiesiskā regulējuma pieņemšanu vai saglabāšanu, nodrošinot

lietas iztiesāšanu tai vēlamā procesā vai kārtībā. Raugoties no

Satversmes viedokļa, likumdevēja pienākums sniedzas tiktāl,

ciktāl ir nodrošināts tas, lai tiesiskais regulējums nepārkāptu

augstāka juridiskā spēka tiesību normu, visupirms Satversmes,

prasības.

Līdz ar to būtu nepamatoti apstrīdēto normu vērtēt tikai

Satversmes 92. pantā noteikto tiesību ierobežošanas kontekstā.

Tiesu darbības efektivizēšana, kuras ietvaros apstrīdētā norma

tika pieņemta, ir tiešā cēloņsakarībā ar valsts pienākumu gādāt

par citu personu pamattiesību aizsardzību un optimālas tiesu

pieejamības nodrošināšanu citiem tiesvedības procesu

dalībniekiem.

15.3. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētā

norma liedzot Senātam veidot judikatūru un nodrošināt tiesību

normu vienveidīgu piemērošanu administratīvo pārkāpumu lietās.

Arī Saeimas atbildes rakstā atzīts, ka nolēmuma pārsūdzēšana

kasācijas instancē būtu attaisnojama lietās, kuras varētu dot

ieguldījumu likuma vienveidīgā interpretācijā.

Augstākās tiesas sniegtā informācija liecina, ka arī

administratīvo pārkāpumu lietās Senāts ir risinājis virkni

būtisku tiesību normu interpretācijas jautājumu (sk. Augstākās

tiesas sniegto informāciju lietas materiālu 1. sēj. 186. un 187.

lpp.).

Satversmes tiesa atzīst, ka vienveidīga tiesu prakse ir

nozīmīga, raugoties no tiesību uz taisnīgu tiesu viedokļa. Tiesu

pienākums līdzīgas lietas izlemt līdzīgi, bet atšķirīgas lietas -

atšķirīgi pamatojas uz vienlīdzības principu. ECT ir atzinusi, ka

valsts pārkāpj Konvencijas 6. pantā noteiktās tiesības uz

taisnīgu tiesu, ja tās augstākā tiesa nav nodrošinājusi tiesu

prakses vienveidību un nav arī tādu mehānismu, ar kuru palīdzību

tiesu prakses vienotību varētu nodrošināt, vai arī šie mehānismi

nav piemēroti (sk. ECT spriedumu lietā Iordan Iordanov et

autres c. Bulgarie, arrêt du 2 juillet 2009, requête

no 23530/02, paragraphes 48 à 53).

Šajā gadījumā Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka

Pieteikumu iesniedzēju norādītais apsvērums par tiesību normu

vienveidīgu interpretāciju būtu pamats apstrīdētās normas

satversmības apšaubīšanai. Proti, šis arguments ir abstrakts, un

tam nav sakara ne ar kādu konkrētu lietu. Arī no

konstitucionālajām sūdzībām vai lietas materiālos esošajiem

vispārējo jurisdikcijas tiesu nolēmumiem neizriet, ka kādā no

nolēmumiem, kas pieņemti attiecībā uz Pieteikumu iesniedzējiem,

tiesību normas būtu piemērotas atšķirīgi no citām līdzīgām

lietām. Arī Augstākās tiesas pārstāve Saeimas Juridiskās

komisijas sēdē norādīja, ka Administratīvā apgabaltiesa

administratīvo pārkāpumu lietās pietiekami labi interpretējot

tiesību normas (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2008. gada

21. maija sēdes protokolu lietas materiālu 1. sēj. 153.

lpp.).

Satversmes tiesa secina, ka ar apstrīdēto normu radītās

personām nelabvēlīgās tiesiskās sekas ir mazākas nekā sabiedrības

ieguvums no apstrīdētās normas pieņemšanas un tā samērīgi

ierobežo Pieteikumu iesniedzēju tiesības.

Līdz ar to apstrīdētā norma ir atbilstoša leģitīmā

mērķa sasniegšanai un tādējādi atbilst arī samērīguma principam

un Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

16. Apstrīdēto normu Saeima pieņēma 2008. gada 9.

novembrī, un tā stājās spēkā 2009. gada 1. janvārī. Līdz ar to

attiecībā uz Pieteikumu iesniedzējiem gan administratīvo sodu

piemērošanas brīdī, gan arī brīdī, kad tie iesniedza pieteikumus

administratīvajā rajona tiesā, bija spēkā procesuālās normas, kas

konkrētajā administratīvo pārkāpumu lietu kategorijā paredzēja

tiesības uz kasācijas instanci. Savukārt tad, kad tika pieņemti

Administratīvās apgabaltiesas spriedumi, kasācijas sūdzības

iesniegšana saskaņā ar apstrīdēto normu jau gandrīz gadu vairs

nebija pieļaujama. Administratīvās apgabaltiesas spriedumi

attiecībā uz Pieteikumu iesniedzējiem tika pieņemti 2009. gada

16. un 26. novembrī, kā arī 2010. gada 9. februārī (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 17. - 28. lpp., 2. sēj. 72. - 81. lpp. un 108.

- 111. lpp.).

Līdz ar to ir apsverams jautājums, vai likumdevējam, pieņemot

apstrīdēto normu, bija jāņem vērā Pieteikumu iesniedzēju paļāvība

uz to, ka šādas lietas tiesa izskatīs trijās instancēs, un vai

šāda paļāvība varēja rasties jau uzsākot tiesvedību pirmajā tiesu

instancē.

LAPK 8. panta trešā daļa paredz, ka lietvedība par

administratīvajiem pārkāpumiem veicama saskaņā ar likumu, kas ir

spēkā pārkāpuma lietas izskatīšanas laikā un vietā. Minētajā

normā ir nostiprināts procesuālo tiesību normu intertemporālās

piemērošanas pamatprincips - tiesību normu tūlītējās piemērošanas

princips. Savukārt šā kodeksa pārejas noteikumu 12. punkts

paredz: ja Senāts līdz 2009. gada 1. janvārim ierosinājis

kasācijas tiesvedību, tas turpina lietas izskatīšanu, ievērojot

APL noteikumus. Senāta prakse un minētās normas interpretācija

liecina par tās iespējami saudzīgāku piemērošanu pieteicējiem.

Proti, Senāts ir atzinis, ka izvērtējamas arī tās kasācijas

sūdzības, kuras iesniegtas pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās,

ja vien pārsūdzētais apelācijas instances tiesas spriedums bija

taisīts pirms tās spēkā stāšanās (sk. I. Višķeres atzinumu

lietas materiālu 2. sēj. 7. lpp.).

Jauna procesuālā likuma tūlītējās piemērošanas principa

tiesiskumu kasācijas instancē atzinusi arī ECT, norādot, ka

minētais princips, ja vien likumā nav paredzēti kādi izņēmumi, ir

viens no vispāratzītajiem procesuālo tiesību principiem. Savukārt

kasācijas sūdzības iesniegšanas tiesību sašaurināšana ir

leģitīma, lai nodrošinātu to, ka kasācijas kārtībā netiktu

skatītas maznozīmīgas lietas (sk. ECT spriedumu lietā Brualla

Gómez de la Torre v. Spain, judgment of 19 December 1997, Reports

1997-VIII, p. 2956, paras. 35, 36). Lai arī ECT šādu

interpretāciju sniedza lietā, kurā tika vērtēta nevis kasācijas

instances likvidēšana, bet tās pieejamības sašaurināšana, tomēr

pieteikuma iesniedzēja konkrētajā lietā pilnībā zaudēja tiesības

iesniegt kasācijas sūdzību laikā, kad apelācijas instances tiesa

paziņoja par viņas tiesībām tādu iesniegt. Līdz ar to Satversmes

tiesa uzskata, ka patlaban izskatāmās lietas un ECT lietas

Brualla Gómez de la Torre v. Spain apstākļu atšķirības nav

uzskatāmas par tik būtiskām, lai liegtu ECT izdarītos secinājumus

attiecināt uz Satversmes tiesā izskatāmo lietu.

Arī juridiskajā literatūrā ir izteikts viedoklis, ka jaunā

likuma tūlītējās piemērošanas princips tiešā veidā darbojas, ja,

pirmkārt, jaunais likums attiecas uz tiesu instanci, kurā jaunā

likuma spēkā stāšanās brīdī process vēl nav uzsākts, vai,

otrkārt, jaunais likums attiecas uz vēl neuzsāktu instanci

procesā, kas jau ir sācies. Turklāt kasācijas instance no

intertemporālā viedokļa tiek uzskatīta par jaunu procesuālo fāzi

un līdz ar to kasācijas sūdzības iesniegšanas kārtībai un šīs

sūdzības izskatīšanai piemērojama tā tiesību norma, kas ir spēkā

kasācijas sūdzības iesniegšanas brīdī (sk.: Rudevska B.

Procesuālā likuma intertemporālā piemērošana administratīvajā un

civilprocesā. Jurista Vārds, Nr. 33, 2007. gada 14. augusts, 11.

un 16. lpp.). Jaunā procesuālā likuma tūlītējās piemērošanas

princips ir vispāratzīts procesuālo tiesību princips (sk. M.

Mita atzinumu lietas materiālu 2. sēj. 137. lpp.).

Personām, kuras ir uzsākušas procesu kasācijas instances

tiesā, proti, iesniegušas kasācijas sūdzību, būtu atzīstamas

tiesības uz lietas izskatīšanu kasācijā arī pēc tam, kad spēkā

stājas jauna tiesību norma, kas vairs neparedz attiecīgās

kategorijas lietu izskatīšanu kasācijas instances tiesā. Savukārt

personas, kuras līdz jaunās tiesību normas spēkā stāšanās brīdim

vēl nebija iesniegušas kasācijas sūdzību, neiegūst tiesības uz to

lietas izskatīšanu kasācijas instancē.

Tādējādi tiesības uz lietas izskatīšanu kasācijas instancē

Pieteikumu iesniedzējiem būtu atzīstamas tikai tad, ja attiecībā

uz viņiem Administratīvās apgabaltiesas spriedumi būtu pieņemti

pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās.

Tiesiskais regulējums, kas bija

spēkā brīdī, kad pieteikumi tika iesniegti administratīvajā

rajona tiesā, Pieteikumu iesniedzējiem neradīja aizsardzības

vērtu paļāvību uz to, ka tobrīd spēkā esošais tiesiskais

regulējums netiks mainīts.

17. Lieta pēc B. M. Flika konstitucionālās sūdzības

ierosināta arī par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91.

pantam. Lai gan pieteikumā ietverts prasījums izvērtēt

apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 91. pantam, tomēr

no pieteikuma izriet, ka būtībā tiek apstrīdēta šīs normas

atbilstība 91. panta pirmajam teikumam, proti, ka "visi cilvēki

Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā".

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu,

atzinusi, ka tajā ir ietverti divi savstarpēji cieši saistīti,

bet tomēr dažādi principi: vienlīdzības princips - pirmajā

teikumā - un diskriminācijas aizlieguma princips - otrajā teikumā

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma

lietā Nr. 2005-02-0106 9.3. punktu).

Vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas

normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat

prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos

apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs

pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada

3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409

secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada 11.

novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5.

punktu).

Vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās

kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu

īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša

ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez

jebkādām privilēģijām. Tas garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā

piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam

nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106

9.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība

nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju,

ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama" (Satversmes

tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106

secinājumu daļas 4. punkts).

Tādējādi, izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

91. panta pirmajam teikumam, nepieciešams noskaidrot, vai,

pirmkārt, personas (personu grupas) atrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos; otrkārt, vai apstrīdētā norma paredz

atšķirīgu attieksmi; treškārt, vai atšķirīgajai attieksmei ir

objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis

un vai ir ievērots samērīguma princips.

B. M. Fliks norāda, ka persona, kurai piemērots

administratīvais sods, atrodoties vienādos un salīdzināmos

apstākļos gan ar personu, kurai piemērots kriminālsods, gan ar

personu, kura ir puse civilprocesā, gan arī ar personu, kura ir

pieteicējs administratīvajā procesā. Kriminālprocesa likums, CPL

un APL šīm personām paredzot tiesības uz lietas izskatīšanu

kasācijas kārtībā. Līdz ar to neesot pamata apstrīdētajā normā

liegt tiesības uz kasācijas instanci tām personām, kurām

piemērots administratīvais sods.

No Saeimas atbildes raksta secināms, ka persona, kurai

piemērots administratīvais sods, atrodas salīdzināmos apstākļos

ar personu, kurai piemērots kāds no Krimināllikumā ietvertajiem

sodiem. Tomēr atšķirīgai attieksmei esot saprātīgs pamats.

Satversmes tiesa atzinusi, ka process, kādā skata

administratīvo pārkāpumu lietas, ir īpaša veida process, ko

likumdevējs izdalījis no administratīvā procesa tiesā (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr.

2004-16-01 12. punktu). Arī administratīvā procesa

efektivizēšanai izveidotā darba grupa ir secinājusi, ka

administratīvo pārkāpumu lietas pēc būtības nav administratīvā

procesa priekšmets (sk. Administratīvā procesa efektivizēšanas

koncepcijas informatīvās daļas 3. lpp.).

Satversmes 92. panta pirmais teikums nekādā veidā nereglamentē

to, kura procesa (administratīvā procesa, civilprocesa vai

kriminālprocesa) kārtībā ir izskatāma kāda lieta. Likumdevējam,

pieņemot attiecīgos procesu likumus, ir rīcības brīvība noteikt

gan vispār procesa veidu, gan arī to, kādas lietas tiks

izskatītas konkrētā procesa kārtībā. Likumdevējs var noteikt, ka

administratīvā akta tiesiskumu un lietderību izvērtē

administratīvās tiesas trijās instancēs, kā tas ir vairumā

gadījumu. Taču likumdevējs ir tiesīgs arī samazināt instanču

skaitu, piemēram, nosakot, ka rajona (pilsētas) tiesas tiesnešu

LAPK 213. panta kārtībā pieņemtie lēmumi par administratīvā soda

uzlikšanu pārsūdzami tikai Administratīvajā apgabaltiesā (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.

2005-18-01 16.3. punktu). Tāpat likumdevējs var arī paredzēt

tādas administratīvo pārkāpumu lietu kategorijas, kuras vispār

nav pārsūdzamas (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2001-17-0106 secinājumu daļas 6.3.

punktu).

Tomēr likumdevēja rīcības brīvība nav absolūta, proti, tās

robežas nosaka lietderības apsvērumi un tiesību uz taisnīgu tiesu

būtība. Izraudzītajam procesa veidam ir jāļauj izskatīt konkrēto

lietu pēc iespējas atbilstoši un efektīvi, un attiecīgais procesa

veids nedrīkst liegt personai tiesības uz taisnīgu tiesu pēc

būtības vai būtiski ierobežot personas tiesības aizstāvēt savas

tiesības (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma

lietā Nr. 2005-18-01 16.2. punktu).

Satversmes tiesa uzskata, ka minētos secinājumus ir iespējams

izmantot, interpretējot arī Satversmes 91. panta pirmo

teikumu.

Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība pieņemt procesuālos

likumus un gan noteikt lietu kategorijas, kuras attiecīgajos

procesos tiek skatītas, gan arī lemt par dažādu kategoriju lietu

izskatīšanas kārtību. Tāpat likumdevējam ir tiesības noteikt

pamattiesībām atbilstošu lietu izskatīšanas, tostarp lēmumu un

nolēmumu pārsūdzēšanas, kārtību. Mehāniska, pilnīgi vienāda

procesa noteikšana visu kategoriju lietu skatīšanai nebūtu nedz

iespējama, nedz arī vēlama. Starp tiesvedības procesiem ir

objektīvas atšķirības, arī tādas, kas attiecas uz skartajām

tiesiskajām attiecībām, tiesvedības uzsākšanu, pierādīšanas

pienākumu, tiesas specializāciju vai pagaidu aizsardzības

līdzekļu piemērošanu.

Pieteikuma iesniedzēja norādītās Satversmes 91. panta pirmā

teikuma interpretācijas akceptēšana būtībā novestu pie

nepamatotas procesuālo likumu tiesiskā regulējuma nonivelēšanas,

kā arī liegtu likumdevējam iespēju noteikt pamatotas atšķirības

tiesvedības procesuālajā regulējumā. Savstarpēji salīdzinot

dažādu tiesas procesu tiesisko regulējumu, neapšaubāmi būtu

iespējams atrast pat vairākas visiem procesiem kopīgas pazīmes

vai analogas īpašības. Tomēr tās nevarētu kalpot par pamatu

personas prasībai šos procesus pilnībā vienādot, piemēram,

nosakot visu tiesas procesu dalībniekiem identiskas tiesības

attiecībā uz tiesas nolēmumu pārsūdzēšanu.

Gan Kriminālprocesa likuma, gan CPL, gan APL un LAPK

noteiktajā kārtībā tiek skatītas atšķirīgas lietas, tiesai

vērtējot atšķirīgas tiesiskās attiecības. Tāpat atšķirīgi tiek

regulēta, piemēram, konkrētās tiesvedības procesuālā kārtība, kā

arī procesuālo attiecību subjektu rīcība, tiem īstenojot savas

procesuālās tiesības vai izpildot procesuālos pienākumus.

Likumdevējam ir visas tiesības atšķirīgi regulēt arī dažādu

tiesvedības procesu dalībnieku procesuālo tiesību apjomu.

Nebūtu pamatoti uzskatīt, ka persona, kurai piemērots sods par

administratīvo pārkāpumu, attiecībā uz tiesībām pārsūdzēt tiesas

nolēmumu kasācijas instances tiesā atrastos vienādos un

salīdzināmos apstākļos ar personu, kura apsūdzēta noziedzīga

nodarījuma izdarīšanā, vai ar personu, kura ir puse civilprocesā,

vai arī ar personu, kura ir pieteicējs administratīvajā tiesas

procesā. Minēto tiesisko attiecību izvērtēšana, savstarpēji

salīdzinot šo dažādo tiesisko attiecību dalībniekus, nevar tikt

veikta Satversmes 91. panta pirmā teikuma kontekstā. Līdz ar to

arī likumdevējs ir tiesīgs katrā tiesvedības procesa veidā

noteikt atšķirīgu regulējumu attiecībā uz nolēmumu pārsūdzēšanu

kasācijas instances tiesā.

Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

atzīt Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 286.14 pantu par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 91. un 92. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris