92. pantsneprasa, lai visās lietās tiktu nodrošināta pārsūdzība

neprasa, lai visās lietās tiktu nodrošināta pārsūdzība

1trijās tiesu instancēs, un uzskata, ka apstrīdētajai normai ir

2leģitīms mērķis - citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības

3drošība. Pārsūdzēšana kasācijas instancē būtu attaisnojama

4lietās, kurās nepieciešams sniegt ieguldījumu likuma vienveidīgā

5interpretācijā. Bez tam tiesu judikatūru veidojot ne tikai

6Senāts, bet arī pirmās instances un apelācijas instances

7tiesas.

8Līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās dienai šīs lietas bijis

9iespējams izskatīt arī kasācijas kārtībā, tādējādi esot

10ievērojami pagarinājies lietu izskatīšanas laiks un attālināta

11administratīvā soda izpilde. Tā rezultātā bieži vien esot

12aizskartas sabiedrības intereses, jo administratīvo pārkāpumu

13izdarījusī persona varējusi ilgstoši izvairīties no

14administratīvās atbildības.

15Lai noskaidrotu, vai, ieviešot pārsūdzības ierobežojumus

16administratīvo pārkāpumu lietās, ir ievērots samērīguma princips,

17esot jāņem vērā, ka procesa ilgumu hipotētiski varētu samazināt

18arī citādi.

19Pirmkārt, saglabājot kasācijas instances tiesu, bet būtiski

20saīsinot termiņus atsevišķu procesuālo darbību veikšanai. Taču

21šādā veidā varētu pazemināties procesa kvalitāte. Kasācijas

22instances tiesas pieejamība šajās lietās neatsvērtu iespējamos

23pirmajās divās instancēs sakarā ar procesuālo termiņu saīsināšanu

24pieļautos trūkumus.

25Otrkārt, izvēloties pārsūdzības modeli, kas paredzētu lietu

26skatīt pirmās instances tiesā un tās nolēmumu pārsūdzēt kasācijas

27instancē, tiktu būtiski ierobežotas personas tiesības uz lietā

28iegūto pierādījumu nodošanu tiesas izvērtēšanai, jo kasācijas

29instances tiesa nenodarbojas ar pierādījumu novērtēšanu.

30Treškārt, saglabājot iespēju pārsūdzēt tiesas nolēmumu

31kasācijas kārtībā, taču ļaujot piemērot APL 338.1

32pantu, Senāts tāpat netiktu atslogots no daudzu tam neraksturīgu

33jautājumu izskatīšanas un nenodrošinātu administratīvo sodu

34savlaicīgu piemērošanu. Turklāt minētā APL norma neesot veidota

35kā filtrs nepamatotu un neraksturīgu jautājumu atsijāšanai.

36Apstrīdētā norma ierobežojot pieeju tikai vienai no trim tiesu

37instancēm. Tomēr šāds ierobežojums neietekmējot administratīvās

38lietas izskatīšanas procesa kvalitāti. Apstrīdētajā normā

39ietverto regulējumu likumdevējs esot izvēlējies kā privātpersonas

40interesēm visatbilstošāko un mazāk ierobežojošo.

41Ņemot vērā minēto, Saeima lūdz atzīt apstrīdēto normu par

42atbilstošu Satversmes 91. un 92. pantam.

434. Tieslietu ministrija informē Satversmes tiesu, ka

442007. gada 28. novembrī izveidojusi darba grupu, kuras uzdevums

45bija izstrādāt LAPK grozījumus. Darba grupa esot konceptuāli

46vienojusies, ka administratīvo pārkāpumu lietas pēc būtības ir

47"mazās krimināllietas".

48Vienlaikus darba grupa esot apsvērusi arī jautājumu, vai

49administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanai nepieciešamas trīs

50tiesu instances vai arī pietiktu ar to, ka šīs lietas skatītu

51tikai pirmās un apelācijas instances tiesas. Tāpat esot apsvērta

52arī iespēja kasācijas instanci administratīvo pārkāpumu lietās

53atstāt, bet ievērojami sašaurināt tiesības uz kasācijas instances

54tiesas pieejamību.

55Atbalstot Augstākās tiesas priekšlikumu, darba grupa esot

56konceptuāli piekritusi, ka procesuālās ekonomijas un valsts

57resursu lietderīgas izmantošanas nolūkos būtu pieļaujams

58administratīvo pārkāpumu lietas skatīt tikai divās instancēs.

59Tieslietu ministrijas darba grupā esot secināts, ka no

60Satversmes un starptautisko tiesību normām, kā arī no ECT

61judikatūras neizriet pienākums nodrošināt administratīvo

62pārkāpumu lietu izskatīšanu visās trijās tiesu instancēs.

63Vienlaikus esot apsvērts jautājums, vai personām nevarētu būt

64izveidojusies tiesiskā paļāvība uz to, ka administratīvo

65pārkāpumu lietās ir pieejamas trīs tiesu instances. Šā iemesla

66dēļ Tieslietu ministrija iesniegto likumprojektu esot

67papildinājusi ar grozījumiem LAPK 286.14 pantā.

68Tieslietu ministrija arī norāda, ka statistikas dati par

69Senāta lietvedībā esošajām lietām neļaujot viennozīmīgi secināt,

70ka izskatīto lietu skaita pieaugums un uzkrājumā esošo lietu

71skaita samazinājums bijis saistīts ar izdarītajiem grozījumiem

72Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā.

73Tieslietu ministrijas argumenti, ar kuriem pamatota

74apstrīdētās normas atbilstība Satversmei, ir līdzīgi Saeimas

75argumentiem.

765. Augstākā tiesa norāda, ka Satversmes 92. panta

77pirmais teikums atsevišķos gadījumos garantējot tiesības iesniegt

78apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu

79administratīvā pārkāpuma lietā, taču pats par sevi neietverot

80tiesības pārsūdzēt apelācijas instances tiesas spriedumu

81kasācijas kārtībā. Līdz ar to apstrīdētā norma neesot pretrunā ar

82Satversmes 92. panta pirmo teikumu.

83Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta

84pirmajā teikumā noteiktajam vienlīdzības principam, tiek

85norādīts, ka persona, kurai piemērots administratīvais sods,

86atrodas salīdzināmos apstākļos ar personu, kura sodīta par

87noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Abos gadījumos personai tiekot

88piemērots publiski tiesisks sods par sabiedrībai kaitīga

89pārkāpuma izdarīšanu. Savukārt apstrīdētās normas leģitīmais

90mērķis esot tiesas darbības efektivitātes uzlabošana.

91Administratīvie pārkāpumi gan pēc to rakstura, gan pēc

92piemērojamā soda apmēra esot mazāk smagi nekā noziedzīgie

93nodarījumi. Tādējādi arī privātpersonas tiesību ierobežojums

94administratīvo pārkāpumu lietās objektīvi esot mazāks. Liela daļa

95administratīvo pārkāpumu lietu pēc satura esot pielīdzināmas vai

96nu ļoti vienkāršām un mazsvarīgām lietām, vai arī tādām lietām,

97kurās nepieciešams ātrs tiesisko attiecību galīgais

98noregulējums.

99Turklāt esot vērā ņemams apstāklis, ka visās administratīvo

100pārkāpumu lietās ir paredzēta apelācijas instance, kas varot

101labot pirmās instances kļūdas.

102Līdzība starp administratīvo pārkāpumu lietām un civillietām

103Konvencijas izpratnē esot pārāk tāla, lai uzskatītu, ka

104administratīvo pārkāpumu lietu dalībnieki atrodas salīdzināmos

105apstākļos ar civilprocesa dalībniekiem. Turklāt būtiska atšķirība

106esot tā, ka administratīvo pārkāpumu lietās nav strīda starp

107privātpersonām. Strīds esot starp personu un valsti, tāpat kā

108administratīvajās lietās un krimināllietās. Esot atbilstoši un

109pietiekami administratīvo pārkāpumu lietu regulējumu salīdzināt

110tikai ar krimināllietu un administratīvo lietu regulējumu. Līdz

111ar to Augstākā tiesa uzskata, ka apstrīdētā norma nav pretrunā ar

112Satversmes 91. panta pirmo

113teikumu.

114Augstākā tiesa papildus norāda, ka jebkurā lietu kategorijā,

115arī administratīvo pārkāpumu lietās, esot jārisina principiāli

116tiesību normu interpretācijas un piemērošanas jautājumi. Tādējādi

117nevarot apgalvot, ka šo lietu izskatīšana kasācijas kārtībā

118kopumā būtu bijusi nelietderīga. Senāts, pamatojoties uz APL

119338.1 pantu, varot nodrošināt, lai judikatūras

120veidošanai nebūtiskas lietas nemaz nenonāktu līdz izskatīšanai

121kasācijas kārtībā. Minētā norma bieži esot izmantota arī

122administratīvo pārkāpumu lietās.

1236. Pieaicinātā persona - Tiesībsargs - uzskata,

124ka apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 91. un 92. pantu.

125Tiesībsarga argumenti, ar kuriem tiek pamatots šāds viedoklis, ir

126līdzīgi Saeimas argumentiem.

127Tiesībsargs papildus norāda, ka ne Konvencija, nedz arī

128Satversmes 92. pants neietver obligātu prasību nodrošināt iespēju

129ikvienu administratīvā pārkāpuma lietu izskatīt augstākas

130instances tiesā. Jēdziens "taisnīga tiesa" negarantējot tiesības

131ikvienu šādu lietu pārsūdzēt apelācijas instancē. To esot

132atzinusi arī Satversmes tiesa. Tādējādi šo lietu izskatīšana

133kasācijas instancē arī neesot obligāta tiesību uz taisnīgu tiesu

134sastāvdaļa.

135Apstrīdētā norma atbilstot cilvēktiesībām arī tādā gadījumā,

136ja pēc pieteikuma iesniegšanas tiesā tiesības uz kasācijas

137instances tiesu no likuma tiek izslēgtas. Šāds secinājums

138izrietot arī no 2008. gada 9. oktobrī pieņemtā likuma "Grozījumi

139Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā" 14. panta.

1407. Pieaicinātā persona - Juridiskās

141augstskolas prorektors, Dr. iur. Mārtiņš Mits - norāda, ka

142tiesību uz taisnīgu tiesu tvērumā ietilpstot tiesības uz tiesas

143nolēmumu pārsūdzēšanu.

144Konvencija expressis verbis uzliekot par pienākumu

145nodrošināt tiesības uz pārsūdzību lietās, kuras pēc sava rakstura

146pielīdzināmas krimināllietām. Tomēr Konvencija neuzliekot par

147pienākumu nodrošināt papildu pārsūdzības iespējas kasācijas

148instancē.

149B. M. Flikam uzliktais administratīvais sods esot pielīdzināms

150apsūdzībai krimināllietā Konvencijas 7. protokola 2. panta

151izpratnē. Līdz ar to no Konvencijas izrietošais valsts pienākums

152aprobežojoties ar apelācijas instanci, kas administratīvo

153pārkāpumu lietās tiekot nodrošināta.

154Šis gadījums esot aplūkojams tiesību uz pieeju tiesai aspektā,

155jo valsts esot atteikusies no kasācijas instances tiesas, kas

156agrāk bijusi paredzēta. Tiesību ierobežojums esot pienācīgi

157paredzēts likumā, un tā mērķis - lietu efektīvāka izskatīšana,

158mazinot tiesu noslogotību, - esot leģitīms.

159Kasācijas instances likvidēšana administratīvo pārkāpumu

160lietās esot vērtējama kā solis atpakaļ no sasniegtā cilvēktiesību

161aizsardzības līmeņa tiesību uz taisnīgu tiesu ietvaros. Tomēr

162netiekot skarts tiesību uz pieeju tiesai kodols - esot

163nodrošināta lietas izskatīšana pēc būtības gan pirmās, gan arī

164apelācijas instances tiesā. Neesot arī pamata uzskatīt, ka

165likumdevējs savas kompetences ietvaros nebūtu panācis līdzsvaru

166starp tiesu noslogotības mazināšanu un lietu efektīvāku

167izskatīšanu, no vienas puses, un tiesībām uz pieeju tiesai

168administratīvo pārkāpumu lietās, no otras puses. Līdz ar to esot

169secināms, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. pantam,

170Konvencijas 6. pantam un arī Satversmes 89. pantam.

171Situācija, kad likums neparedz tiesības pārsūdzēt tiesas

172nolēmumu kasācijas instancē, esot vērtējama atšķirīgi no

173situācijas, kad šādas tiesības sākotnēji bijušas paredzētas, taču

174procesa laikā liegtas. Otrajā gadījumā esot jāaplūko divi

175jautājumi, pirmkārt, vai ir piemērojams jaunais vai vecais

176procesuālais regulējums; otrkārt, vai jaunā procesuālā norma

177nodrošina vienlīdzības principa ievērošanu.

178Attiecībā uz procesuālajām normām darbojoties vispāratzīts

179princips, ka tās piemērojamas no spēkā stāšanās brīža un ir

180attiecināmas uz tiesiskajām situācijām, kas sākušās pirms normas

181spēkā stāšanās. Šo principu apstiprinot LAPK 8. panta trešā daļa,

182bet kasācijas instances kontekstā tā tiesiskumu apstiprinājusi

183arī ECT. Tas nozīmējot, ka nav pamata piemērot tiesisko

184regulējumu, kas paredzējis kasācijas instanci un bijis spēkā

185brīdī, kad pieteikums iesniegts administratīvajā rajona

186tiesā.

187Lai konstatētu vienlīdzības principa pārkāpumu, visupirms esot

188jāpārliecinās, vai persona, kurai piemērots kriminālsods, ir

189salīdzināma ar personu, kura saukta pie administratīvās

190atbildības. Administratīvie pārkāpumi Latvijas tiesību sistēmā

191tiekot regulēti atšķirīgi no noziedzīgajiem nodarījumiem. Tāpat

192atšķiroties administratīvo pārkāpumu un noziedzīgu nodarījumu

193sabiedriskās bīstamības vērtējums, attiecīgā lietvedība un

194process, kā arī tiesiskās sekas. Līdz ar to esot secināms, ka

195administratīvi sodītas un krimināli sodītas personas neatrodas

196salīdzināmā situācijā arī attiecībā uz tiesībām pārsūdzēt tiesas

197nolēmumu kasācijas instancē un vienlīdzības princips nav

198pārkāpts.

199Bez tam Konvencijas 7. protokola 2. panta otrā daļa atstājot

200dalībvalstīm rīcības brīvību pat attiecībā uz pārsūdzības

201tiesībām jau apelācijas instancē. Konvencijas 6. pants ļaujot

202valstij atkāpties no likumā iepriekš garantētajām tiesībām, ja

203tiek nodrošināts Konvencijas prasību līmenis.

204Saeimas atbildes rakstā norādītais arguments, ka neesot

205nepieciešams izvērtēt to, vai piemērotais administratīvais sods

206ir pielīdzināms krimināltiesiska rakstura sankcijai, esot daļēji

207pamatots. Soda bardzības trūkums pats par sevi neesot iemesls,

208lai šo sodu nevarētu pielīdzināt krimināltiesiska rakstura

209sankcijai. Tāpēc uz aplūkojamo gadījumu esot attiecināms gan

210Konvencijas 7. protokola 2. pants, gan arī Konvencijas 6.

211pants.

212Turpretim jautājumam par to, vai konkrētajam administratīvajam

213sodam ir privāttiesisks raksturs, esot tikai sekundāra nozīme, jo

214tas palīdzētu noskaidrot vien to, vai Konvencijas izpratnē šim

215gadījumam ir jāpiemēro no tās 6. panta izrietošās taisnīgas

216tiesas garantijas.

217Līdz ar to esot secināms, ka pašreizējais pārsūdzības tiesību

218regulējums administratīvo pārkāpumu lietās atbilst Satversmes 92.

219pantam, Konvencijas 6. pantam un arī Satversmes 89. pantam.

2208. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

221Juridiskās fakultātes doktorante Ieva Višķere -

222norāda, ka ne no Satversmes, nedz arī Konvencijas neizrietot

223valsts pienākums jebkuras kategorijas lietā nodrošināt iespēju to

224izskatīt tiesā vairākās instancēs. Pat tad, ja kasācijas instance

225ir izveidota, valstij neesot pienākuma nodrošināt tās pieejamību

226visās lietās.

227Konvencijas 7. protokola 2. pants paredzot vienīgi tiesības uz

228vainas pierādījuma vai sprieduma pārskatīšanu augstākā instancē.

229Tomēr arī minētā tiesību norma neparedzot personām tiesības

230pieprasīt lietas pārskatīšanu kasācijas instances tiesā, ja

231valsts jau nodrošinājusi tiesības uz lietas izskatīšanu

232apelācijas instances tiesā.

233Šīs lietas kontekstā būtu jāvērtē tas, vai likumdevējam,

234pieņemot apstrīdēto normu, nebija jāapsver, vai personām var būt

235izveidojusies aizsargājama paļāvība uz to, ka šādas lietas

236izskatāmas trijās tiesu instancēs. Procesuālās tiesības neesot

237vērstas uz personu subjektīvo tiesību radīšanu, - to mērķis esot

238nodrošināt procesuālo kārtību, kādā persona savas subjektīvās

239tiesības var īstenot un aizsargāt, nevis radīt jaunas,

240patstāvīgas subjektīvās tiesības. Līdz ar to procesuālās tiesību

241normas parasti nevarot radīt tādas tiesības, kurām atbilstoši

242taisnīguma prasībām būtu patstāvīgs raksturs. Arī tiesības kādu

243nolēmumu pārsūdzēt kasācijas kārtībā neesot uzskatāmas par

244patstāvīgām subjektīvajām tiesībām, jo nevienam neesot tiesību uz

245tiesāšanos "tiesāšanās pēc".

246Pat tad, ja persona pieteikumu administratīvajā rajona tiesā

247iesniegusi laikā, kad apstrīdētā norma vēl nebija pieņemta, esot

248jāņem vērā tas regulējums, kas ir spēkā kasācijas sūdzības

249iesniegšanas brīdī. Ja persona pirms apstrīdētās normas spēkā

250stāšanās vēl nebija iesniegusi kasācijas sūdzību, tad tai nav

251atzīstamas "iegūtās tiesības" uz lietas izskatīšanu kasācijas

252instances tiesā. Paļāvība uz lietas izskatīšanu kasācijas

253instancē personai būtu atzīstama un aizsargājama tikai tādā

254gadījumā, ja tā būtu uzsākusi kasācijas tiesvedības procesu vai

255iesniegusi kasācijas sūdzību pirms apstrīdētās normas spēkā

256stāšanās.

257Vērtējot to, vai apstrīdētā norma atbilst vienlīdzības

258principam, I. Višķere norāda, ka likumdevējs procesuālās

259ekonomijas un resursu taupīšanas nolūkos varot diferencēt lietu

260pārsūdzības kārtību. Tomēr likumdevējs nevarot rīkoties

261patvaļīgi. Pirmkārt, likumdevējam esot jānodrošina, lai

262jaunizraudzītais pārsūdzības modelis atbilstu tiesību uz taisnīgu

263tiesu prasībām. Otrkārt, likumdevēja lēmumam jābūt pamatotam ar

264racionāliem apsvērumiem par izraudzītā pārsūdzības modeļa

265lietderību. Treškārt, likumdevēja izvēle nedrīkstētu radīt

266vienlīdzības principa pārkāpumu - līdzīgās lietās būtu jāizvēlas

267līdzīgs pārsūdzības modelis. Vienlīdzības princips būtu uzskatāms

268par pārkāptu, ja vieglākās un mazāk nozīmīgās lietās būtu

269noteiktas plašākas pārsūdzības iespējas nekā smagākās un

270nozīmīgākās lietās.

271Izvēloties pārsūdzības modeli, likumdevējam administratīvo

272pārkāpumu lietas vajadzētu salīdzināt ar krimināllietām. Lai arī

273krimināllietās esot nodrošināta pārsūdzība gan apelācijas

274instances tiesā, gan kasācijas instances tiesā, tomēr

275apstrīdētajā normā noteiktā pārsūdzības kārtība esot

276attaisnojama. Pirmkārt, administratīvo pārkāpumu lietas esot

277saistītas ar mazāk būtisku interešu aizskārumu. Otrkārt,

278administratīvo pārkāpumu lietās piespriestais sods esot vieglāks

279nekā krimināllietās. Treškārt, administratīvā sodāmība personai

280neradot tik bargas tiesiskās sekas kā kriminālā sodāmība. Līdz ar

281to esot attaisnojama atšķirīga pārsūdzības kārtība krimināllietās

282un administratīvo pārkāpumu lietās.

283Secinājumu

284daļa

2859. Lietā Nr. 2010-01-01 ir apvienotas trīs lietas,

286kurās Pieteikumu iesniedzēji lūdz Satversmes tiesu vērtēt

287apstrīdētās normas atbilstību Satversmei. Divas lietas ir

288ierosinātas par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92.

289pantam, savukārt viena lieta - par apstrīdētās normas atbilstību

290gan Satversmes 91. pantam, gan arī 92. pantam.

291No pieteikumiem, Saeimas atbildes raksta, kā arī pieaicināto

292personu atzinumiem secināms, ka lietas pamatjautājumi attiecas uz

293Satversmes 92. pantu un skar vienu no tiesību uz taisnīgu tiesu

294aspektiem - tiesības uz pieeju tiesai.

295Tādējādi Satversmes tiesa visupirms izvērtēs apstrīdētās

296normas atbilstību Satversmes 92. pantam.

29710. Lai gan pieteikumos ietverts prasījums izvērtēt

298apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 92. pantam, tomēr

299no pieteikumiem izriet, ka būtībā tiek apstrīdēta šīs normas

300atbilstība Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, proti, ka

301"ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses

302taisnīgā tiesā".

30310.1. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa,

304ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā minētais jēdziens

305"taisnīga tiesa" citastarp nozīmē pienācīgu, tiesiskai valstij

306atbilstošu procesu, kurā lieta tiek izskatīta (sk., piemēram,

307Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr.

3082001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2006. gada 20. decembra

309sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 9.3. punktu). Šādā aspektā

310Satversmes 92. pants paredz valsts pienākumu pieņemt procesuālās

311normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas

312nodrošina šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk.

313Satversmes tiesas 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr.

3142009-93-01 8.2. punktu). Tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē

315arī to, ka personai ir tiesības uz pieeju tiesai. Proti,

316iztiesāšanas procesa taisnīgumam nebūtu nozīmes, ja netiktu

317nodrošināta šā procesa pieejamība (sk., piemēram, 2006. gada

31814. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 8. punktu).

319Taču no Satversmes 92. panta pirmā teikuma neizriet valsts

320pienākums nodrošināt jebkuras kategorijas lietas izskatīšanu

321vairākās tiesu instancēs (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 17.

322janvāra sprieduma lietā Nr. 2001-08-01 4. punktu un 2008. gada 2.

323jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 11. punktu).

32410.2. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību

325saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības

326cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to

327piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par

328interpretācijas līdzekli pamattiesību un tiesiskas valsts

329principu satura un apjoma noteikšanai, ciktāl tas nenoved pie

330Satversmē ietverto pamattiesību sašaurināšanas (sk. Satversmes

331tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11.

332punktu).

333Konvencijas 6. pants citastarp noteic, ka ikvienam ir tiesības

334uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos

335neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā tiesā. ECT ir

336atzinusi, ka no Konvencijas 6. panta pirmās daļas pirmā teikuma

337neizriet valsts pienākums jebkuras kategorijas lietā nodrošināt

338iespēju to izskatīt tiesā vairākās instancēs, tostarp kasācijas

339instancē. Savukārt tad, ja valsts attiecīgu instanču tiesas tomēr

340ir izveidojusi, to darbībai jāatbilst Konvencijas 6. panta

341prasībām gan no pieejamības, gan no taisnīgas procedūras un citu

342tiesību uz taisnīgu tiesu aspektiem (sk., piemēram, ECT

343spriedumus lietās: Staroszczyk v. Poland, no. 59519/00, para.

344125, 22 March 2007; Dunayev v. Russia, no. 70142/01, para. 34, 24

345May 2007). Arī tiesību zinātnē ir nostiprinājusies atziņa, ka

346Konvencijas 6. pants neparedz valsts pienākumu nodrošināt

347tiesības uz pārsūdzību, ja dalībvalsts tiesību akti šādas

348tiesības neparedz [sk.: Pieter van Dijk et. al (eds.) Theory

349and Practice of the European Convention on Human Rights,

3504th ed., Intersentia, Antwerpen-Oxford, 2006, p.

351564].

352Tiesības uz pārsūdzību Konvencijā paredzētas vienīgi tās 7.

353protokola 2. pantā, kura pirmā daļa noteic, ka ikvienam, kuru

354tiesa atzinusi par vainīgu noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības uz

355vainas pierādījumu vai soda apmēra pārskatīšanu augstākā

356instancē. Turklāt panta otrā daļa paredz, ka šīs tiesības ir

357pieļaujams pakļaut izņēmumiem attiecībā uz vieglāka rakstura

358pārkāpumiem.

359Arī Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām

360tiesībām (turpmāk - Pakts) 14. panta pirmā daļa paredz, ka

361ikvienam ir tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu

362kompetentā, neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā.

363Savukārt šā panta piektā daļa paredz, ka ikvienam, kas notiesāts

364par kādu noziegumu, ir tiesības uz to, lai viņa notiesāšanu un

365spriedumu izskatītu no jauna saskaņā ar likumu augstāka tiesas

366instance. ECT atziņas attiecībā uz minēto Konvencijas 6. panta un

3677. protokola 2. panta interpretāciju ir identiskas Pakta pantu

368interpretācijai (sk.: Nowak M. U.N. Covenant of Civil and

369Political Rights. CCPR Commentary. 2nd revised

370edition: Norbert Paul Engel Verlag, e.K., 2005, p. 318).

371Līdz ar to ne Satversme, ne Latvijai

372saistošie starptautiskie tiesību akti neparedz obligātu valsts

373pienākumu nodrošināt kasācijas instances tiesas pieejamību.

37411. Pieteikumos norādīts, ka Saeima neesot bijusi

375tiesīga administratīvo pārkāpumu lietās atteikties no kasācijas

376instances tiesas. Šāda likumdevēja rīcība esot nesamērīga un

377pārkāpjot Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības. Savukārt Saeima

378norāda, ka apstrīdētās normas pieņemšana esot samērīga ar

379nepieciešamību padarīt efektīvāku tiesu sistēmas darbību.

380Pieteikumu iesniedzēji savus pieteikumus administratīvajā

381tiesā bija iesnieguši brīdī, kad apstrīdētā norma vēl nebija

382pieņemta un personas bija tiesīgas pārsūdzēt Administratīvās

383apgabaltiesas nolēmumus Senātā. Šādā aspektā kasācijas instances

384likvidēšana administratīvo pārkāpumu lietās ir vērtējama kā solis

385atpakaļ no sasniegtā cilvēktiesību aizsardzības līmeņa tiesību uz

386taisnīgu tiesu ietvaros (sk. M. Mita atzinumu lietas materiālu

3872. sēj. 136. lpp.). Arī Tieslietu ministrija norādījusi, ka

388tiesu instanču skaita samazināšana ir tiesību uz taisnīgu tiesu

389ierobežojums, kas pieļaujams tikai tad, ja pastāv leģitīms mērķis

390un piedāvātie līdzekļi ir samērīgi ar sasniedzamo mērķi (sk.

391Tieslietu ministrijas 2008. gada 12. maija vēstuli Saeimas

392Juridiskajai komisijai lietas materiālu 1. sēj. 50.

393lpp.).

394Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo Pieteikumu iesniedzēju

395tiesības uz pieeju tiesai.

39612. Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības

397uz taisnīgu tiesu varētu ierobežot, tomēr šīs tiesības nevar

398uzskatīt par absolūtām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4.

399janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.1. punktu).

400Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas ir

401interpretējamas sistēmiski. Pieņēmums, ka konkrētām pamattiesībām

402vispār nevarētu noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar

403Satversmē garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar

404citām Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22.

405oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2.

406punktu). Tiesības uz pieeju tiesai var ierobežot, bet ir

407jāpārbauda, vai ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas

408ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir

409samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27.

410jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2.

411punktu).

41212.1. Lietā nav materiālu, kas radītu šaubas par to, ka

413apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta pienācīgā procesuālā

414kārtībā. Arī Pieteikumu iesniedzēji expressis verbis

415norāda, ka ierobežojums noteikts ar likumu.

416Tātad apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums

417ir noteikts ar likumu.

41812.2. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

419apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

420ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

421labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

422decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

423Nosakot tiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot

424šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir

425institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā -

426Saeimai.

427Saeima apstrīdētās normas pieņemšanu pamato ar nepieciešamību

428aizsargāt citu personu tiesības, kā arī sabiedrības drošību. Citu

429personu tiesības tiekot aizsargātas tādējādi, ka apstrīdētā

430norma, nosakot Administratīvo apgabaltiesu par galīgo tiesu

431instanci administratīvo pārkāpumu lietās, nodrošināšot

432administratīvo lietu ātrāku izskatīšanu un mazināšot tiesu,

433galvenokārt Senāta, noslogotību. Savukārt tas, kādā veidā

434apstrīdētā norma aizsargā sabiedrības drošību, atbildes rakstā

435nav minēts.

436Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka jēdziens

437"aizstāvēt" Satversmes 92. panta izpratnē nozīmē nevis tiesības

438uz bezgalīgu tiesas procesu, bet gan tiesības uz procesu, kuram

439saprātīgā laikā jānoslēdzas ar spēkā stājušos stabilu spriedumu

440(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr.

4412001-10-01 secinājumu daļas 5. punktu). Mērķis nodrošināt

442strīdu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu, mazinot tiesu

443noslogotību, var tikt atzīts par leģitīmu mērķi Satversmes 92.

444pantā noteikto tiesību ierobežošanas gadījumā (sk. Satversmes

445tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 8.4.

446punktu). Tāpat tiesības uz taisnīgu tiesu var tikt

447ierobežotas, lai nodrošinātu tiesu darbības efektivitāti (sk.,

448piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā

449Nr. 2004-16-01 8.2. punktu).

450Arī Administratīvā procesa efektivizēšanas koncepcijā

451norādīts, ka administratīvais process tiesā pēc savas jēgas un

452būtības ir cieši saistīts ar lietu ātru un efektīvu izskatīšanu.

453Viens no iemesliem, kuru dēļ administratīvajās tiesās lietas tiek

454izskatītas pārmērīgi garos termiņos, ir tiesu noslogotība. Bez

455tam lietas sagatavošana iztiesāšanai administratīvajai tiesai

456aizņem daudz vairāk laika nekā vispārējās jurisdikcijas tiesai.

457Tas izskaidrojams ar to, ka tiesa civilprocesā lietas skata

458saskaņā ar sacīkstes principu, bet administratīvajā procesā -

459saskaņā ar objektīvās izmeklēšanas principu [sk.

460Administratīvā procesa efektivizēšanas koncepcijas informatīvās

461daļas 4. - 6. lpp. http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=2413,

462aplūkots 2010. gada 21. septembrī; koncepcija apstiprināta ar

463Ministru kabineta 2007. gada 5. decembra rīkojumu Nr. 775

464(Latvijas Vēstnesis, 2007. gada 7. decembris, Nr. 197)].

465Satversmes tiesa atzīst, ka lietu ātrāka un efektīvāka

466izskatīšana, mazinot administratīvo tiesu noslogotību, ir

467leģitīms mērķis un tas noteikts Satversmes 116. pantā minētā

468nosacījuma - aizsargāt citu cilvēku tiesības - labad.

469Satversmes tiesa secinājusi, ka sabiedrības drošība kā

470regulējuma leģitīmais mērķis ir saistāma ar demokrātiskās valsts

471iekārtas aizsardzību un tiek atzīta par pieļaujamu galvenokārt

472tādos gadījumos, kad tiek skarti jautājumi par valsts vai

473sabiedrības drošības apdraudējumiem (sk., piemēram, Satversmes

474tiesas 2004. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 9.2.

475punktu, 2005. gada 17. oktobra sprieduma lietā Nr. 2005-07-01

4767.2. punktu un 2006. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr.

4772005-24-01 10. punktu).

478Lai Saeima varētu izmantot sabiedrības drošību kā tiesiskā

479regulējuma leģitīmo mērķi, tai būtu nepieciešams pamatot

480objektīvi pastāvošo vai potenciāli iespējamo saikni starp

481konkrēta tiesiskā regulējuma pieņemšanu un sabiedrības drošības

482stiprināšanu, drošības apdraudējuma novēršanu vai mazināšanu.

483Turklāt salīdzinājumā ar Satversmes 116. pantā paredzēto

484nosacījumu "citu personu tiesības" "sabiedrības drošībai" kā

485tiesiskā regulējuma leģitīmajam mērķim ir vēl stingrāki

486izmantošanas priekšnoteikumi.

487Izskatāmajā lietā pamatojums tam, kā apstrīdētā norma skartu

488vai attiektos uz sabiedrības drošību, nav sniegts. Arī Satversmes

489tiesa šādu pamatojumu nav radusi. Līdz ar to tiesai nav pamata

490sabiedrības drošību atzīt par apstrīdētās normas leģitīmo

491mērķi.

49212.3. Lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir samērīgs ar

493leģitīmo mērķi, kuru valsts, nosakot šo ierobežojumu, vēlējusies

494sasniegt, nepieciešams pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs

495līdzsvars starp personas pamattiesību ierobežojumu un sabiedrības

496interesēm.

497Satversmes tiesa piekrīt M. Mita norādītajam, ka tiesu

498sistēmas struktūras izveidošana un tās darbības optimizācija

499pamatā ir tiesībpolitikas jautājums (sk. M. Mita atzinumu

500lietas materiālu 2. sēj. 136. lpp.). Izšķiršanās par

501tiesībpolitiskiem jautājumiem pamatā ir demokrātiski leģitimēta

502likumdevēja uzdevums, un tas netieši nosaka arī Satversmes tiesas

503īstenotās kontroles robežas (sk., piemēram, Satversmes tiesas

5042009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

505Nr.2008-08-0306 12. punktu un 2010. gada 13. maija sprieduma

506lietā Nr. 2009-94-01 17. punktu). Satversmes tiesas

507kompetences robežas nosaka Satversmes tiesas likums, kas

508nepiešķir tiesai tiesības vērtēt citu valsts varas

509konstitucionālo institūciju rīcības politisko lietderību (sk.

510Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr.

5112005-08-01 9. punktu).

512Tomēr Satversmes tiesai jānoskaidro, vai likumdevējs nav

513pārkāpis savas rīcības brīvības robežas un ir ievērojis

514samērīguma principu. Līdz ar to ir jāizvērtē, vai apstrīdētā

515norma nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp likumdevēja tiesībām

516optimizēt tiesu darbu, no vienas puses, un Pieteikumu iesniedzēju

517tiesībām uz pieeju tiesai, no otras puses. Lai izvērtētu, vai

518likumdevēja pieņemtajā tiesību normā ietvertais ierobežojums

519atbilst samērīguma principam, jānoskaidro:

520pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

521leģitīmā mērķa sasniegšanai;

522otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi

523nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

524intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

525treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai

526labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

527likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

528Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

529neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

530neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.

531Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr.

5322001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu).

53313. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

534leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

535tiek sasniegts.

53613.1. Satversmes tiesa uzskata, ka apstrīdētā norma

537visupirms būtu jāaplūko kopsakarā ar LAPK grozījumiem, kas tika

538izdarīti ar 2008. gada 9. oktobra likumu "Grozījumi Latvijas

539Administratīvo pārkāpumu kodeksā". Apstrīdētā norma ir tā

540sastāvdaļa, un nebūtu pamatoti to vērtēt atrauti no minētā

541likuma.

542No lietas materiāliem secināms, ka apstrīdētās normas

543apspriešana, izstrādāšana un pieņemšana ir bijusi cieši saistīta

544ar grozījumiem LAPK 317. pantā attiecībā uz administratīvo arestu

545izpildes kārtību. Proti, 2007. gada 10. oktobrī Saeimas

546Juridiskajā komisijā tika uzklausīts Tiesībsargs jautājumā par

547administratīvā aresta tūlītējās izpildes kārtības neatbilstību

548Satversmes 92. pantam. Šajā un turpmākajās Saeimas Juridiskās

549komisijas sēdēs tika secināts, ka administratīvā aresta izpildes

550kārtība neatbilst Satversmei un Konvencijai un tādēļ būtu

551grozāma. Vienlaikus tika arī atzīts, ka tiesiskajam regulējumam,

552kas attiecas uz administratīvā aresta pārsūdzēšanas kārtību, ir

553jānodrošina uzliktā soda izpilde saprātīgā laikā (sk. Saeimas

554Juridiskās komisijas 2007. gada 10. oktobra, 2008. gada 12.

555februāra un 2008. gada 4. marta sēdes protokolus lietas materiālu

5561. sēj. 128. - 144. lpp.).

557Šā iemesla dēļ 2008. gada 2. aprīlī Saeimas Juridiskā komisija

558uzdeva Tieslietu ministrijai izstrādāt LAPK grozījumus, nosakot,

559ka lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās, kurās piemērots

560administratīvais arests, ir pārsūdzami vispārējās jurisdikcijas

561apgabaltiesās un šo tiesu nolēmumi ir galīgi un nav

562pārsūdzami.

563Savukārt Augstākās tiesas 2008. gada 19. maija vēstulē Saeimas

564Juridiskajai komisijai norādīts, ka tiesiskais regulējums par

565atteikšanos no vispārējās jurisdikcijas apgabaltiesu nolēmumu

566pārsūdzēšanas iespējām administratīvo pārkāpumu lietās, kurās

567piemērots administratīvais arests, būtu attiecināms arī uz visām

568pārējām administratīvo pārkāpumu lietām. Pretējā gadījumā

569izveidotos tāda situācija, ka administratīvā aresta piemērošanu

570persona varēs pārsūdzēt tikai apelācijas instances tiesā,

571savukārt sodu par tādu administratīvo pārkāpumu, kuram paredzētā

572soda sankcija ir ievērojami mazāka, varēs pārsūdzēt līdz pat

573Senātam. Tāpēc būtu jānoteic, ka arī pārējās administratīvo

574pārkāpumu lietās apelācijas instances tiesas (proti,

575Administratīvās apgabaltiesas) nolēmums ir galīgs. Augstākā tiesa

576lūdza Saeimas Juridisko komisiju LAPK 286.14 pantu

577izteikt šādā redakcijā: "Apelācijas instances tiesas spriedums

578nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā" (sk.

579Augstākās tiesas 2008. gada 19. maija vēstuli lietas materiālu 1.

580sēj. 47. lpp.).

581Augstākās tiesas viedoklis tika uzklausīts Saeimas Juridiskajā

582komisijā, un tās piedāvātā apstrīdētās normas redakcija tika

583atbalstīta 2008. gada 21. maija sēdē (sk. Saeimas Juridiskās

584komisijas 2008. gada 21. maija sēdes protokolu lietas materiālu

5851. sēj. 153. lpp.). Šādā redakcijā apstrīdētā norma vēlāk arī

586tika pieņemta un stājās spēkā.

587Līdz ar to secināms, ka ar apstrīdēto normu visupirms tika

588nodrošināts tas, lai visās administratīvo pārkāpumu lietās būtu

589vienāds nolēmumu pārsūdzēšanas tiesiskais regulējums. Proti, tika

590novērsta tāda situācija, ka lietās par administratīvā aresta

591piemērošanu personai ir mazākas pārsūdzības tiesības nekā pārējās

592administratīvo pārkāpumu lietās, kurās iespējamā soda sankcija ir

593vieglāka. Tomēr minētais nenozīmē, ka apstrīdēto normu būtu

594pamats atzīt par nepiemērotu leģitīmā mērķa sasniegšanai.

59513.2. No Augstākās tiesas sniegtās informācijas

596secināms, ka līdz 2009. gada 1. janvārim administratīvo pārkāpumu

597lietas sastādīja ievērojamu daļu no visām Senātā kasācijas

598kārtībā izskatītajām lietām. Piemēram, 2008. gadā aptuveni 20

599procentus veidojušas administratīvās lietas. Tāpat 2008. gadā no

600visiem Senāta atteikumiem ierosināt kasācijas tiesvedību 58

601procenti attiekušies tieši uz administratīvo pārkāpumu lietām

602(sk. Augstākās tiesas sniegto informāciju lietas materiālu 1.

603sēj. 180. lpp.).

604Arī no Tiesu administrācijas saņemtās informācijas redzams, ka

605laikā no 2005. gada līdz 2008. gadam to administratīvo pārkāpumu

606lietu skaits, kuras pārsūdzētas kasācijas kārtībā Senātā, ir

607palielinājies vairāk nekā četras reizes (sk. Tiesu

608administrācijas sniegto informāciju lietas materiālu 1. sēj. 178.

609lpp.). Līdz ar to iespējams secināt, ka administratīvo

610pārkāpumu lietas veidoja pietiekami lielu daļu no visām Senāta

611tiesvedībā nonākušajām lietām.

612Pamatojoties uz apstrīdēto normu, Senāts pilnībā tiek

613atbrīvots no pienākuma skatīt kasācijas sūdzības administratīvo

614pārkāpumu lietās un tā kompetencē vairs neietilpst šīs

615kategorijas lietu izvērtēšana. Līdz ar to pastāv acīmredzama

616cēloņsakarība starp apstrīdētās normas radītajām tiesiskajām

617sekām un Saeimas norādīto normas leģitīmo mērķi - kasācijas

618instances tiesas noslodzes mazināšana un savlaicīga tiesisko

619attiecību galīgā noregulējuma nodrošināšana administratīvo

620pārkāpumu lietās.

621Tātad likumdevēja izraudzītie

622līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

62314. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums

624ir nepieciešams, ja nepastāv nekādi citi līdzekļi, kuri būtu

625tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu

626ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt

627arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir

628nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

629sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.

630Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

6312004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).

632Pieteikumos norādīts, ka par saudzējošāku līdzekli uzskatāmas

633APL 338.1 pantā noteiktās Senatoru kolēģijas tiesības

634atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību. Šādā veidā likumdevējs

635jau esot radījis mehānismu, ar kura palīdzību Senātu varot

636atslogot no nepamatotu sūdzību izskatīšanas. Tāpat par

637saudzējošāku līdzekli esot uzskatāmas arī Senāta tiesības skatīt

638lietas rakstveida procesā, kā, piemēram, rīkojoties Senāta

639Krimināllietu departaments.

640Satversmes tiesa nepiekrīt šādam secinājumam un atzīst, ka

641Pieteikumu iesniedzēju minētos līdzekļus nevar uzskatīt par

642saudzējošākiem. Proti, saudzējošāks līdzeklis pastāvētu gadījumā,

643ja lietā skartās tiesiskās attiecības likumdevējs varētu

644noregulēt citādi, piemēram, apstrīdēto normu izsakot citādā

645redakcijā, kas Pieteikumu iesniedzēju tiesības aizskartu mazāk,

646bet vienlaikus sasniegtu likumdevēja noteikto leģitīmo mērķi tādā

647pašā kvalitātē.

648Pieteikumu iesniedzēju piedāvātais risinājums attiecas uz tāda

649status quo saglabāšanu, kāds pastāvēja pirms apstrīdētās

650normas pieņemšanas. APL 338.1 pantā noteikto tiesību

651izmantošana administratīvo pārkāpumu lietās neatrisināja Senāta

652noslodzes problēmu, jo, lai kolēģija varētu šādu lēmumu pieņemt,

653tai jebkurā gadījumā bija nepieciešams veikt attiecīgās lietas un

654kasācijas sūdzības izvērtējumu. Senātam citastarp bija

655jāpārliecinās arī par to, vai nav pieļauti pārkāpumi faktisko

656apstākļu noskaidrošanā un pierādījumu novērtēšanā. Turklāt,

657nekonstatējot 338.1 pantā minēto pamatu atteikumam

658ierosināt kasācijas tiesvedību, lieta jebkurā gadījumā būtu

659skatāma Senātā. Arī pārejot uz administratīvo pārkāpumu lietu

660izskatīšanu rakstveida procesā, tā noslodze samazinātos tikai

661daļēji. Senāta darbības jomas specifika prasa vispusīgu katras

662lietas izpēti un izpratni, kas ir laikietilpīgs process (sk.

663Administratīvā procesa efektivizēšanas koncepcijas informatīvās

664daļas 6. lpp.).

665Tādējādi leģitīmais mērķis netiktu sasniegts tādā pašā

666kvalitātē, ja likumdevējs administratīvo pārkāpumu lietās būtu

667saglabājis APL 338.1 panta piemērošanas iespējas vai

668noteicis Senāta tiesības skatīt lietas rakstveida procesā.

669Pie tam no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem redzams,

670ka jautājumu par Senatoru kolēģijas tiesību izmantošanu apsvēra

671arī Saeimas Juridiskajā komisijā, kur tika norādīts, ka lielā

672daļā kasācijas sūdzību administratīvo pārkāpumu lietās tiek lūgts

673vērtēt jautājumus, kas neietilpst kasācijas instances kompetencē.

674Līdz ar to arī iesniegtās kasācijas sūdzības tiekot atzītas par

675neatbilstošām likuma prasībām. Augstākās tiesas pārstāve arī

676atzina, ka kasācijas sūdzību iesniedzēji administratīvo pārkāpumu

677lietās lielākoties prasot pierādījumu pārbaudi (sk. Saeimas

678Juridiskās komisijas 2008. gada 21. maija sēdes protokolu lietas

679materiālu 1. sēj. 153. lpp.).

680Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas pieņemšana bija

681nepieciešama, jo nepastāvēja vienlīdz efektīvi alternatīvi

682risinājumi, kas ļautu leģitīmo mērķi sasniegt tādā pašā

683kvalitātē.

68415. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

685leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

686sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

687rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

688sabiedrība kopumā. Proti, Satversmes tiesai jānoskaidro šajā

689lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurai no šīm interesēm

690būtu piešķirama prioritāte.

69115.1. Likumdevējs apstrīdētās normas pieņemšanu pamato

692ar nepieciešamību padarīt efektīvāku Senāta darbu un atslogot

693Senātu no mazsvarīgu lietu skatīšanas. Līdz ar to šajā lietā par

694līdzsvarojamām interesēm būtu atzīstamas kasācijas instances

695tiesas pieejamība administratīvo pārkāpumu lietās un tiesu

696sistēmas darbības efektivizēšana.

697Kasācijas instance pilda īpašu funkciju, un tas nosaka šīs

698instances tiesas procesa īpatnības. Kasācijas institūta būtiska

699iezīme ir tā, ka šajā instancē izšķirošā nozīme ir nevis pušu

700interesēm, kas ir pietiekami aizsargātas, lietu pēc būtības

701izskatot pirmajās divās tiesu instancēs, bet gan publiski

702tiesiskajām interesēm. Kasācijas instancē tiek skatīti tikai

703quaestiones iuris, proti, jautājumi par materiālo un

704procesuālo normu piemērošanas pareizību. Viens no kasācijas

705instances mērķiem ir sekmēt tiesību normu vienveidīgu

706interpretāciju un piemērošanu visā valstī. Pārsūdzēšana kasācijas

707instancē ir attaisnojama lietās, kuras varētu attīstīt likumu vai

708dot ieguldījumu likuma vienveidīgā interpretācijā (sk.

709Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr.

7102003-04-01 secinājumu daļas 2.1. punktu).

71115.2. Lielākā daļa administratīvo pārkāpumu lietu nav

712sarežģītas vai arī ir tādas, kurās nepieciešams ātrs tiesisko

713attiecību galīgais noregulējums. Bez tam visās administratīvo

714pārkāpumu lietās ir paredzēta apelācijas instance, kura var labot

715iespējamās pirmās instances tiesas kļūdas. Turklāt arī personai

716ir pienākums, ņemot vērā attiecīgā procesa specifiku, savu

717iespēju robežās rīkoties tā, lai tās tiesību aizsardzību efektīvi

718varētu nodrošināt jau pirmās instances tiesa.

719No Tiesu administrācijas sniegtajiem statistikas datiem

720iespējams secināt, ka viena gada laikā iespēju vērsties Senātā

721administratīvo pārkāpumu lietās izmantoja vairāki desmiti

722personu. Tā 2005. gadā kasācijas instancē tika saņemtas 19, 2006.

723gadā - 34, 2007. gadā - 66, bet 2008. gadā - 86 sūdzības

724administratīvo pārkāpumu lietās. Savukārt, salīdzinot apelācijas

725instancē izskatītajās administratīvo pārkāpumu lietās taisīto

726spriedumu skaitu ar Senāta atcelto spriedumu skaitu, var secināt,

727ka Administratīvās apgabaltiesas spriedumu stabilitāte bija

728salīdzinoši augsta (sk. Tiesu administrācijas sniegto

729informāciju lietas materiālu 1. sēj. 178. un 179. lpp.).

730No vienas puses, apstrīdētā norma liedz personām tiesības uz

731kasācijas instances pieejamību jebkurā administratīvo pārkāpumu

732lietā. No otras puses, personu tiesību aizskārumu attiecībā uz

733pieeju tiesai ievērojami mazina tas, ka jebkura administratīvo

734pārkāpumu lieta pēc būtības, pamatojoties uz personas iniciatīvu

735un bez pienākuma maksāt valsts nodevu, var tikt skatīta divās

736tiesu instancēs. Arī statistikas dati neliecina, ka apelācijas

737instances tiesā būtu konstatējami tādi būtiski trūkumi

738administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanā, kas dotu pamatu

739apšaubīt šo tiesu spēju aizsargāt personu pamattiesības un

740nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu.

741Ir saprotama personas subjektīvā vēlme, lai tai individuāli

742nozīmīgs jautājums gadījumā, kad pirmās instances tiesas nolēmums

743bijis šai personai nelabvēlīgs, tiktu skatīts pēc iespējas

744vairākās tiesu instancēs. Tomēr šai vēlmei ir pretnostatāmas

745valsts objektīvās iespējas nodrošināt tiesvedības sistēmas

746efektīvu funkcionēšanu, ņemot vērā citu personu tiesības un

747pieejamos resursus. Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka,

748pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs būtu patvaļīgi vai

749nepamatoti nosvēries par labu tiesu darbības efektivitātes

750interesēm un nepamatoti ierobežojis personai tiesības uz pieeju

751tiesai.

752Nevar uzskatīt, ka personai būtu no Satversmes izrietošas

753subjektīvas tiesības prasīt no likumdevēja konkrēta, personai

754vēlama tiesiskā regulējuma pieņemšanu vai saglabāšanu, nodrošinot

755lietas iztiesāšanu tai vēlamā procesā vai kārtībā. Raugoties no

756Satversmes viedokļa, likumdevēja pienākums sniedzas tiktāl,

757ciktāl ir nodrošināts tas, lai tiesiskais regulējums nepārkāptu

758augstāka juridiskā spēka tiesību normu, visupirms Satversmes,

759prasības.

760Līdz ar to būtu nepamatoti apstrīdēto normu vērtēt tikai

761Satversmes 92. pantā noteikto tiesību ierobežošanas kontekstā.

762Tiesu darbības efektivizēšana, kuras ietvaros apstrīdētā norma

763tika pieņemta, ir tiešā cēloņsakarībā ar valsts pienākumu gādāt

764par citu personu pamattiesību aizsardzību un optimālas tiesu

765pieejamības nodrošināšanu citiem tiesvedības procesu

766dalībniekiem.

76715.3. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētā

768norma liedzot Senātam veidot judikatūru un nodrošināt tiesību

769normu vienveidīgu piemērošanu administratīvo pārkāpumu lietās.

770Arī Saeimas atbildes rakstā atzīts, ka nolēmuma pārsūdzēšana

771kasācijas instancē būtu attaisnojama lietās, kuras varētu dot

772ieguldījumu likuma vienveidīgā interpretācijā.

773Augstākās tiesas sniegtā informācija liecina, ka arī

774administratīvo pārkāpumu lietās Senāts ir risinājis virkni

775būtisku tiesību normu interpretācijas jautājumu (sk. Augstākās

776tiesas sniegto informāciju lietas materiālu 1. sēj. 186. un 187.

777lpp.).

778Satversmes tiesa atzīst, ka vienveidīga tiesu prakse ir

779nozīmīga, raugoties no tiesību uz taisnīgu tiesu viedokļa. Tiesu

780pienākums līdzīgas lietas izlemt līdzīgi, bet atšķirīgas lietas -

781atšķirīgi pamatojas uz vienlīdzības principu. ECT ir atzinusi, ka

782valsts pārkāpj Konvencijas 6. pantā noteiktās tiesības uz

783taisnīgu tiesu, ja tās augstākā tiesa nav nodrošinājusi tiesu

784prakses vienveidību un nav arī tādu mehānismu, ar kuru palīdzību

785tiesu prakses vienotību varētu nodrošināt, vai arī šie mehānismi

786nav piemēroti (sk. ECT spriedumu lietā Iordan Iordanov et

787autres c. Bulgarie, arrêt du 2 juillet 2009, requête

788no 23530/02, paragraphes 48 à 53).

789Šajā gadījumā Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka

790Pieteikumu iesniedzēju norādītais apsvērums par tiesību normu

791vienveidīgu interpretāciju būtu pamats apstrīdētās normas

792satversmības apšaubīšanai. Proti, šis arguments ir abstrakts, un

793tam nav sakara ne ar kādu konkrētu lietu. Arī no

794konstitucionālajām sūdzībām vai lietas materiālos esošajiem

795vispārējo jurisdikcijas tiesu nolēmumiem neizriet, ka kādā no

796nolēmumiem, kas pieņemti attiecībā uz Pieteikumu iesniedzējiem,

797tiesību normas būtu piemērotas atšķirīgi no citām līdzīgām

798lietām. Arī Augstākās tiesas pārstāve Saeimas Juridiskās

799komisijas sēdē norādīja, ka Administratīvā apgabaltiesa

800administratīvo pārkāpumu lietās pietiekami labi interpretējot

801tiesību normas (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2008. gada

80221. maija sēdes protokolu lietas materiālu 1. sēj. 153.

803lpp.).

804Satversmes tiesa secina, ka ar apstrīdēto normu radītās

805personām nelabvēlīgās tiesiskās sekas ir mazākas nekā sabiedrības

806ieguvums no apstrīdētās normas pieņemšanas un tā samērīgi

807ierobežo Pieteikumu iesniedzēju tiesības.

808Līdz ar to apstrīdētā norma ir atbilstoša leģitīmā

809mērķa sasniegšanai un tādējādi atbilst arī samērīguma principam

810un Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

81116. Apstrīdēto normu Saeima pieņēma 2008. gada 9.

812novembrī, un tā stājās spēkā 2009. gada 1. janvārī. Līdz ar to

813attiecībā uz Pieteikumu iesniedzējiem gan administratīvo sodu

814piemērošanas brīdī, gan arī brīdī, kad tie iesniedza pieteikumus

815administratīvajā rajona tiesā, bija spēkā procesuālās normas, kas

816konkrētajā administratīvo pārkāpumu lietu kategorijā paredzēja

817tiesības uz kasācijas instanci. Savukārt tad, kad tika pieņemti

818Administratīvās apgabaltiesas spriedumi, kasācijas sūdzības

819iesniegšana saskaņā ar apstrīdēto normu jau gandrīz gadu vairs

820nebija pieļaujama. Administratīvās apgabaltiesas spriedumi

821attiecībā uz Pieteikumu iesniedzējiem tika pieņemti 2009. gada

82216. un 26. novembrī, kā arī 2010. gada 9. februārī (sk. lietas

823materiālu 1. sēj. 17. - 28. lpp., 2. sēj. 72. - 81. lpp. un 108.

824- 111. lpp.).

825Līdz ar to ir apsverams jautājums, vai likumdevējam, pieņemot

826apstrīdēto normu, bija jāņem vērā Pieteikumu iesniedzēju paļāvība

827uz to, ka šādas lietas tiesa izskatīs trijās instancēs, un vai

828šāda paļāvība varēja rasties jau uzsākot tiesvedību pirmajā tiesu

829instancē.

830LAPK 8. panta trešā daļa paredz, ka lietvedība par

831administratīvajiem pārkāpumiem veicama saskaņā ar likumu, kas ir

832spēkā pārkāpuma lietas izskatīšanas laikā un vietā. Minētajā

833normā ir nostiprināts procesuālo tiesību normu intertemporālās

834piemērošanas pamatprincips - tiesību normu tūlītējās piemērošanas

835princips. Savukārt šā kodeksa pārejas noteikumu 12. punkts

836paredz: ja Senāts līdz 2009. gada 1. janvārim ierosinājis

837kasācijas tiesvedību, tas turpina lietas izskatīšanu, ievērojot

838APL noteikumus. Senāta prakse un minētās normas interpretācija

839liecina par tās iespējami saudzīgāku piemērošanu pieteicējiem.

840Proti, Senāts ir atzinis, ka izvērtējamas arī tās kasācijas

841sūdzības, kuras iesniegtas pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās,

842ja vien pārsūdzētais apelācijas instances tiesas spriedums bija

843taisīts pirms tās spēkā stāšanās (sk. I. Višķeres atzinumu

844lietas materiālu 2. sēj. 7. lpp.).

845Jauna procesuālā likuma tūlītējās piemērošanas principa

846tiesiskumu kasācijas instancē atzinusi arī ECT, norādot, ka

847minētais princips, ja vien likumā nav paredzēti kādi izņēmumi, ir

848viens no vispāratzītajiem procesuālo tiesību principiem. Savukārt

849kasācijas sūdzības iesniegšanas tiesību sašaurināšana ir

850leģitīma, lai nodrošinātu to, ka kasācijas kārtībā netiktu

851skatītas maznozīmīgas lietas (sk. ECT spriedumu lietā Brualla

852Gómez de la Torre v. Spain, judgment of 19 December 1997, Reports

8531997-VIII, p. 2956, paras. 35, 36). Lai arī ECT šādu

854interpretāciju sniedza lietā, kurā tika vērtēta nevis kasācijas

855instances likvidēšana, bet tās pieejamības sašaurināšana, tomēr

856pieteikuma iesniedzēja konkrētajā lietā pilnībā zaudēja tiesības

857iesniegt kasācijas sūdzību laikā, kad apelācijas instances tiesa

858paziņoja par viņas tiesībām tādu iesniegt. Līdz ar to Satversmes

859tiesa uzskata, ka patlaban izskatāmās lietas un ECT lietas

860Brualla Gómez de la Torre v. Spain apstākļu atšķirības nav

861uzskatāmas par tik būtiskām, lai liegtu ECT izdarītos secinājumus

862attiecināt uz Satversmes tiesā izskatāmo lietu.

863Arī juridiskajā literatūrā ir izteikts viedoklis, ka jaunā

864likuma tūlītējās piemērošanas princips tiešā veidā darbojas, ja,

865pirmkārt, jaunais likums attiecas uz tiesu instanci, kurā jaunā

866likuma spēkā stāšanās brīdī process vēl nav uzsākts, vai,

867otrkārt, jaunais likums attiecas uz vēl neuzsāktu instanci

868procesā, kas jau ir sācies. Turklāt kasācijas instance no

869intertemporālā viedokļa tiek uzskatīta par jaunu procesuālo fāzi

870un līdz ar to kasācijas sūdzības iesniegšanas kārtībai un šīs

871sūdzības izskatīšanai piemērojama tā tiesību norma, kas ir spēkā

872kasācijas sūdzības iesniegšanas brīdī (sk.: Rudevska B.

873Procesuālā likuma intertemporālā piemērošana administratīvajā un

874civilprocesā. Jurista Vārds, Nr. 33, 2007. gada 14. augusts, 11.

875un 16. lpp.). Jaunā procesuālā likuma tūlītējās piemērošanas

876princips ir vispāratzīts procesuālo tiesību princips (sk. M.

877Mita atzinumu lietas materiālu 2. sēj. 137. lpp.).

878Personām, kuras ir uzsākušas procesu kasācijas instances

879tiesā, proti, iesniegušas kasācijas sūdzību, būtu atzīstamas

880tiesības uz lietas izskatīšanu kasācijā arī pēc tam, kad spēkā

881stājas jauna tiesību norma, kas vairs neparedz attiecīgās

882kategorijas lietu izskatīšanu kasācijas instances tiesā. Savukārt

883personas, kuras līdz jaunās tiesību normas spēkā stāšanās brīdim

884vēl nebija iesniegušas kasācijas sūdzību, neiegūst tiesības uz to

885lietas izskatīšanu kasācijas instancē.

886Tādējādi tiesības uz lietas izskatīšanu kasācijas instancē

887Pieteikumu iesniedzējiem būtu atzīstamas tikai tad, ja attiecībā

888uz viņiem Administratīvās apgabaltiesas spriedumi būtu pieņemti

889pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās.

890Tiesiskais regulējums, kas bija

891spēkā brīdī, kad pieteikumi tika iesniegti administratīvajā

892rajona tiesā, Pieteikumu iesniedzējiem neradīja aizsardzības

893vērtu paļāvību uz to, ka tobrīd spēkā esošais tiesiskais

894regulējums netiks mainīts.

89517. Lieta pēc B. M. Flika konstitucionālās sūdzības

896ierosināta arī par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91.

897pantam. Lai gan pieteikumā ietverts prasījums izvērtēt

898apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 91. pantam, tomēr

899no pieteikuma izriet, ka būtībā tiek apstrīdēta šīs normas

900atbilstība 91. panta pirmajam teikumam, proti, ka "visi cilvēki

901Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā".

902Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu,

903atzinusi, ka tajā ir ietverti divi savstarpēji cieši saistīti,

904bet tomēr dažādi principi: vienlīdzības princips - pirmajā

905teikumā - un diskriminācijas aizlieguma princips - otrajā teikumā

906(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma

907lietā Nr. 2005-02-0106 9.3. punktu).

908Vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas

909normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

910personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

911salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat

912prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos

913apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

914atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs

915pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada

9163. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409

917secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada 11.

918novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5.

919punktu).

920Vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās

921kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu

922īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša

923ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez

924jebkādām privilēģijām. Tas garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā

925piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam

926nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes

927tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106

9289.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība

929nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju,

930ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama" (Satversmes

931tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106

932secinājumu daļas 4. punkts).

933Tādējādi, izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

93491. panta pirmajam teikumam, nepieciešams noskaidrot, vai,

935pirmkārt, personas (personu grupas) atrodas vienādos un

936salīdzināmos apstākļos; otrkārt, vai apstrīdētā norma paredz

937atšķirīgu attieksmi; treškārt, vai atšķirīgajai attieksmei ir

938objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis

939un vai ir ievērots samērīguma princips.

940B. M. Fliks norāda, ka persona, kurai piemērots

941administratīvais sods, atrodoties vienādos un salīdzināmos

942apstākļos gan ar personu, kurai piemērots kriminālsods, gan ar

943personu, kura ir puse civilprocesā, gan arī ar personu, kura ir

944pieteicējs administratīvajā procesā. Kriminālprocesa likums, CPL

945un APL šīm personām paredzot tiesības uz lietas izskatīšanu

946kasācijas kārtībā. Līdz ar to neesot pamata apstrīdētajā normā

947liegt tiesības uz kasācijas instanci tām personām, kurām

948piemērots administratīvais sods.

949No Saeimas atbildes raksta secināms, ka persona, kurai

950piemērots administratīvais sods, atrodas salīdzināmos apstākļos

951ar personu, kurai piemērots kāds no Krimināllikumā ietvertajiem

952sodiem. Tomēr atšķirīgai attieksmei esot saprātīgs pamats.

953Satversmes tiesa atzinusi, ka process, kādā skata

954administratīvo pārkāpumu lietas, ir īpaša veida process, ko

955likumdevējs izdalījis no administratīvā procesa tiesā (sk.

956Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr.

9572004-16-01 12. punktu). Arī administratīvā procesa

958efektivizēšanai izveidotā darba grupa ir secinājusi, ka

959administratīvo pārkāpumu lietas pēc būtības nav administratīvā

960procesa priekšmets (sk. Administratīvā procesa efektivizēšanas

961koncepcijas informatīvās daļas 3. lpp.).

962Satversmes 92. panta pirmais teikums nekādā veidā nereglamentē

963to, kura procesa (administratīvā procesa, civilprocesa vai

964kriminālprocesa) kārtībā ir izskatāma kāda lieta. Likumdevējam,

965pieņemot attiecīgos procesu likumus, ir rīcības brīvība noteikt

966gan vispār procesa veidu, gan arī to, kādas lietas tiks

967izskatītas konkrētā procesa kārtībā. Likumdevējs var noteikt, ka

968administratīvā akta tiesiskumu un lietderību izvērtē

969administratīvās tiesas trijās instancēs, kā tas ir vairumā

970gadījumu. Taču likumdevējs ir tiesīgs arī samazināt instanču

971skaitu, piemēram, nosakot, ka rajona (pilsētas) tiesas tiesnešu

972LAPK 213. panta kārtībā pieņemtie lēmumi par administratīvā soda

973uzlikšanu pārsūdzami tikai Administratīvajā apgabaltiesā (sk.

974Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.

9752005-18-01 16.3. punktu). Tāpat likumdevējs var arī paredzēt

976tādas administratīvo pārkāpumu lietu kategorijas, kuras vispār

977nav pārsūdzamas (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija

978sprieduma lietā Nr. 2001-17-0106 secinājumu daļas 6.3.

979punktu).

980Tomēr likumdevēja rīcības brīvība nav absolūta, proti, tās

981robežas nosaka lietderības apsvērumi un tiesību uz taisnīgu tiesu

982būtība. Izraudzītajam procesa veidam ir jāļauj izskatīt konkrēto

983lietu pēc iespējas atbilstoši un efektīvi, un attiecīgais procesa

984veids nedrīkst liegt personai tiesības uz taisnīgu tiesu pēc

985būtības vai būtiski ierobežot personas tiesības aizstāvēt savas

986tiesības (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma

987lietā Nr. 2005-18-01 16.2. punktu).

988Satversmes tiesa uzskata, ka minētos secinājumus ir iespējams

989izmantot, interpretējot arī Satversmes 91. panta pirmo

990teikumu.

991Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība pieņemt procesuālos

992likumus un gan noteikt lietu kategorijas, kuras attiecīgajos

993procesos tiek skatītas, gan arī lemt par dažādu kategoriju lietu

994izskatīšanas kārtību. Tāpat likumdevējam ir tiesības noteikt

995pamattiesībām atbilstošu lietu izskatīšanas, tostarp lēmumu un

996nolēmumu pārsūdzēšanas, kārtību. Mehāniska, pilnīgi vienāda

997procesa noteikšana visu kategoriju lietu skatīšanai nebūtu nedz

998iespējama, nedz arī vēlama. Starp tiesvedības procesiem ir

999objektīvas atšķirības, arī tādas, kas attiecas uz skartajām

1000tiesiskajām attiecībām, tiesvedības uzsākšanu, pierādīšanas

1001pienākumu, tiesas specializāciju vai pagaidu aizsardzības

1002līdzekļu piemērošanu.

1003Pieteikuma iesniedzēja norādītās Satversmes 91. panta pirmā

1004teikuma interpretācijas akceptēšana būtībā novestu pie

1005nepamatotas procesuālo likumu tiesiskā regulējuma nonivelēšanas,

1006kā arī liegtu likumdevējam iespēju noteikt pamatotas atšķirības

1007tiesvedības procesuālajā regulējumā. Savstarpēji salīdzinot

1008dažādu tiesas procesu tiesisko regulējumu, neapšaubāmi būtu

1009iespējams atrast pat vairākas visiem procesiem kopīgas pazīmes

1010vai analogas īpašības. Tomēr tās nevarētu kalpot par pamatu

1011personas prasībai šos procesus pilnībā vienādot, piemēram,

1012nosakot visu tiesas procesu dalībniekiem identiskas tiesības

1013attiecībā uz tiesas nolēmumu pārsūdzēšanu.

1014Gan Kriminālprocesa likuma, gan CPL, gan APL un LAPK

1015noteiktajā kārtībā tiek skatītas atšķirīgas lietas, tiesai

1016vērtējot atšķirīgas tiesiskās attiecības. Tāpat atšķirīgi tiek

1017regulēta, piemēram, konkrētās tiesvedības procesuālā kārtība, kā

1018arī procesuālo attiecību subjektu rīcība, tiem īstenojot savas

1019procesuālās tiesības vai izpildot procesuālos pienākumus.

1020Likumdevējam ir visas tiesības atšķirīgi regulēt arī dažādu

1021tiesvedības procesu dalībnieku procesuālo tiesību apjomu.

1022Nebūtu pamatoti uzskatīt, ka persona, kurai piemērots sods par

1023administratīvo pārkāpumu, attiecībā uz tiesībām pārsūdzēt tiesas

1024nolēmumu kasācijas instances tiesā atrastos vienādos un

1025salīdzināmos apstākļos ar personu, kura apsūdzēta noziedzīga

1026nodarījuma izdarīšanā, vai ar personu, kura ir puse civilprocesā,

1027vai arī ar personu, kura ir pieteicējs administratīvajā tiesas

1028procesā. Minēto tiesisko attiecību izvērtēšana, savstarpēji

1029salīdzinot šo dažādo tiesisko attiecību dalībniekus, nevar tikt

1030veikta Satversmes 91. panta pirmā teikuma kontekstā. Līdz ar to

1031arī likumdevējs ir tiesīgs katrā tiesvedības procesa veidā

1032noteikt atšķirīgu regulējumu attiecībā uz nolēmumu pārsūdzēšanu

1033kasācijas instances tiesā.

1034Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

1035Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

1036Nolēmumu

1037daļa

1038Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

1039Satversmes tiesa

1040n o s p r i e d

1041a:

1042atzīt Latvijas Administratīvo

1043pārkāpumu kodeksa 286.14 pantu par atbilstošu Latvijas

1044Republikas Satversmes 91. un 92. pantam.

1045Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

1046Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

1047Tiesas sēdes priekšsēdētājs

1048G.Kūtris