8. pants

Kā atzīts Eiropas Cilvēktiesību

tiesas praksē, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijā taisnīga tiesas procesa garantijas nav

uzskaitītas izsmeļoši. Tādēļ, lai noskaidrotu Satversmes 92.

panta jēgu, tas jāaplūko sasaistē ar citām Satversmes normām un

principiem, pirmām kārtām tiesiskas valsts principu.

Būtiska tiesiskas valsts principa

sastāvdaļa ir tiesiskā stabilitāte. Tā citastarp prasa ne vien

noregulētu tiesvedības procesu, bet arī tādu tā noslēgumu, kas ir

tiesiski noturīgs. Vienlaikus tiesiskas valsts princips prasa,

lai kriminālprocesa rezultāts būtu arī taisnīgs, proti, lai

personas netiktu notiesātas par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem,

kurus tās nav izdarījušas, un lai personas, kas izdarījušas

noziedzīgus nodarījumus, tiktu atbilstoši notiesātas.

Kā pamatoti tiesas sēdē atzina

Saeimas pārstāvis, apstrīdētās normas attiecas uz jomu, kurā

"saduras" tiesību stabilitātes princips un taisnīguma princips un

ir jāmeklē to savstarpējais līdzsvars. Arī citu valstu

konstitucionālo tiesu praksē atzīts, ka tiesiskas valsts princips

ietver sevī gan taisnīgumu, gan tiesisko stabilitāti. Tiesiskās

stabilitātes princips bieži nonāk pretrunā ar prasību pēc

taisnīguma. Šo strīdu katrā konkrētajā gadījumā izlemt vai nu par

labu tiesiskajai stabilitātei, vai par labu taisnīgumam - tas

galvenokārt ir likumdevēja uzdevums. Tiesvedības atjaunošana

lietā, kas pabeigta ar spēkā stājušos nolēmumu, ir tipiska šā

strīda izpausme. Kriminālprocesuālās procedūras - tiesvedības

atjaunošana lietā - funkcija ir atrisināt strīdu starp taisnīguma

un tiesiskās stabilitātes principu, kas abi vienlaikus ir

izsecināmi no tiesiskas valsts idejas. Ir pieļaujami, ka

taisnīguma labad tiek lauzts tiesiskās stabilitātes princips

(sk. Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas 1967. gada 8.

novembra spriedumu lietā nr. 1BvR60/66 un 1994. gada 7. septembra

spriedumu lietā nr. 2BvR 2093/93).

Lai nodrošinātu tiesiskas valsts

principa realizāciju, citastarp nepieciešams atrisināt strīdu

starp tiesisko stabilitāti un taisnīgumu. Šo uzdevumu veic

tiesību normas, kas noteiktos gadījumos pieļauj tādu lietu jaunu

izskatīšanu, kurās spēkā ir stājušies tiesas nolēmumi. Ja minētās

normas nesasniedz noteikto mērķi - saprātīgi atrisināt konfliktu

starp taisnīgumu un tiesisko paļāvību -, tās kļūst neefektīvas.

Tas ir pretrunā ar Satversmē nostiprināto tiesiskas valsts

principu. Tomēr, meklējot līdzsvaru un minētā strīda risinājumu,

likumdevējam ir plašas manevra iespējas.