9. pants

Gan pieteikuma iesniedzējs, gan

institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, gan pieaicinātā

persona ir vienisprātis, ka tiesas kļūdas var rasties un tāpēc

jāparedz kārtība, kādā tās labot. Šā mērķa sasniegšanai

Kriminālprocesa kodeksā atjaunota iespēja iesniegt protestu

uzraudzības kārtībā. Likumdevējs to noteicis kā pagaidu

risinājumu. Proti, uzraudzības kārtība vispirms no KPK izslēgta,

bet pēc tam atjaunota, turklāt atjaunota Pārejas noteikumos un ar

piebildi, ka tā darbojas tikai līdz jaunā kriminālprocesa kodeksa

spēkā stāšanās dienai. Faktiski tā balstās uz uzraudzības

institūtu, kas attīstījies padomju kriminālprocesā un nav

izplatīts demokrātiskajās valstīs. Minētās normas bija veidotas

tādējādi, ka prokuratūras un tiesu varas augstākās amatpersonas

bija tiesīgas pēc savas iniciatīvas ierosināt lemt par jau

izspriestu lietu izskatīšanu no jauna. Šāds risinājums bija

piemērots valstij, kur nepastāvēja neatkarīga tiesu vara, taču ir

problemātiski realizējams demokrātiskā tiesiskā valstī, kur

tiesai jāizspriež citu personu iesniegtas lietas. Savukārt

gadījumi, kad tiesa ko uzsāk pēc savas iniciatīvas, ir stingri

ierobežoti.

Kā izriet no pieteikuma, tajā tiek

apstrīdēts Pārejas noteikumu 3. punkts daļā, kas attiecas uz

prokuratūras tiesībām. Tas ir, netiek apstrīdēta tā šā punkta

norma, kas noteic, ka protestu uzraudzības kārtībā Pārejas

noteikumu 2. punkta 1. apakšpunktā noteiktajā gadījumā ir

tiesības iesniegt Augstākās tiesas priekšsēdētājam un viņa

vietniekiem.

Apstrīdēta tiek Pārejas noteikumu

3. punkta norma, kas noteic, ka Pārejas noteikumu 2. punkta 2. un

3. apakšpunktā noteiktajos gadījumos protestu uzraudzības kārtībā

ir tiesības iesniegt ģenerālprokuroram un Ģenerālprokuratūras

Krimināltiesiskā departamenta virsprokuroram. Pārejas noteikumu

2. punkta 2. apakšpunkts attiecas uz lietām, kas izspriestas

pirms 1995. gada 1. oktobra. Ņemot vērā laiku, kas pagājis kopš

minētā datuma, šā punkta aktualitāte ir minimāla.

3. apakšpunkts savukārt attiecas

uz lietām, kas izspriestas trīspakāpju tiesu sistēmas ietvaros.

Šajā gadījumā uzraudzības būtību raksturo G. Kūtra minētais

apzīmējums "nokavētā kasācija". Kā redzams no Pārejas noteikumu

3. punkta, protestu uzraudzības kārtībā var iesniegt tajos pašos

gadījumos, kuros var iesniegt kasācijas sūdzību. Turklāt tā

paredzēta visās lietās neatkarīgi no to nozīmīguma un pieļautās

būtiskās kļūdas seku smaguma. Šo "nokavēto kasāciju" var realizēt

tikai augstas prokuratūras amatpersonas - ģenerālprokurors vai

Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta

virsprokurors.

No vienas puses, šī situācija

atsevišķos gadījumos var traucēt realizēt taisnīguma principu, ja

tiesa pieļāvusi kļūdu, piemēram, balstoties uz prokurora

viedokli.

Tomēr, no otras puses, pastāvošās

uzraudzības kārtības ietvaros citi risinājumi vēl vairāk

neatbilstu tiesiskas valsts principam. Atceļot apstrīdētās

Pārejas noteikumu normas, KPK 31. nodaļa arī attiecībā uz

personām, kas tiesīgas iesniegt uzraudzības protestu, būtu spēkā

tādā redakcijā, kādā tā bija 1995. gada 1. oktobrī. Tādējādi

tiesības iesniegt uzraudzības protestu iegūtu Augstākās tiesas

priekšsēdētājs un viņa vietnieki. Šāda situācija neatbilstu

Augstākās tiesas funkcijām. Savukārt, pieļaujot iesniegt

uzraudzības protestu tām pašām personām, kas tiesīgas iesniegt

kasācijas sūdzību, tiktu radīta vēl viena, turklāt laika ziņā

neierobežota kasācijas instance. Tas būtu pretrunā ar tiesiskās

stabilitātes principu, jo apdraudētu tiesas spriedumu

noturīgumu.

Demokrātiskās un tiesiskās valstīs

lietas jaunas caurlūkošanas nosacījumos uzsvars tiek likts ne

vien uz augstu amatpersonu lēmumiem visos iespējamos gadījumos,

bet arī uz sīki izstrādātiem kritērijiem, kas tad, ja iespējamā

pieļautā kļūda īpaši smagi skar personu, dod tiesības šai

personai pašai vai ar zvērināta advokāta starpniecību atkārtoti

vērsties tiesā. Tomēr šāda kārtība prasa procesuālu normu

izstrādāšanu, kas nav Satversmes tiesas kompetencē.