10. pants

Valsts cilvēktiesību birojs un

Saeima ir vienisprātis, ka krimināllietā var atklāties jauni

apstākļi un ka šajos gadījumos pieļaujams un nepieciešams

izskatīt krimināllietu no jauna. Viedoklis atšķiras jautājumā par

to, kas tiesīgs izlemt, vai šie apstākļi ir, un apšaubīt spēkā

stājušos tiesas nolēmumu.

Apstrīdētajos KPK pantos citastarp

paredzēts, ka iemesls tiesvedības uzsākšanai krimināllietā ir

fizisko un juridisko personu, kā arī to pārstāvju pieteikumi,

sabiedrības saziņas līdzekļos sniegtā informācija, kā arī

informācija, kas iegūta citas krimināllietas izmeklēšanas vai

izskatīšanas procesā, ja ir KPK 388. panta pirmajā daļā noteiktie

apstākļi. Tādējādi, no vienas puses, ir paredzēts, ka prokuroram

jārīkojas ne vien gadījumos, kad notiesātā persona pati vēršas

prokuratūrā, bet arī visos citos gadījumos - neatkarīgi no

notiesātās personas iniciatīvas. Turklāt jāņem vērā, ka virknē

gadījumu tiesvedība atjaunojama ne vien "par labu" notiesātajam,

bet arī "par sliktu" personai, attiecībā uz kuru tiesvedība

krimināllietā izbeigta vai kura attaisnota.

Pamatots ir arī Saeimas viedoklis,

ka parasti ir jāizdara izmeklēšana, lai konstatētu jaunatklāto

apstākļu esamību. Tāpēc nav iebilstams pret to, ka personām

jāiesniedz pieteikums prokuroram. Tomēr ir jānošķir divas

funkcijas, kas prokuroram paredzētas KPK 32. nodaļā. Proti, no

vienas puses, sagatavot materiālus, izmeklēt, noskaidrot, vai ir

jauni apstākļi, un, no otras puses, KPK 388. panta 3. punktā

noteiktajā gadījumā izvērtēt, vai tie paši par sevi vai kopā ar

agrāk konstatētiem apstākļiem pierāda, ka notiesātais nav vainīgs

vai izdarījis vieglāku vai smagāku noziegumu nekā tas, par kuru

viņš notiesāts. Ir pamatots pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka

atsevišķos gadījumos prokuroram varētu būt psiholoģiskas dabas

problēmas objektīvi izlemt minēto jautājumu, ja viņš iepriekš

uzturējis apsūdzību attiecīgajā lietā. Turklāt jāņem vērā, ka

prokuratūras pienākums ir bijis šos apstākļus atklāt laikus. Nav

pamatots Valsts cilvēktiesību biroja uzskats, ka ikviena

prokurora viedoklis ir neobjektīvs a priori.

Tas, ka tas pats prokurors, kurš

uzturējis apsūdzību lietā, nav tiesīgs līdz galam izlemt

jautājumu, vai lietā ir jaunatklāti apstākļi, izriet no

kriminālprocesa principiem. Tomēr, lai nevarētu rasties iespaids,

ka prokuratūra nav pietiekami objektīva, būtu nopietni apsverams

šā jautājuma risinājums citās KPK normās vai Prokuratūras

likumā.

Tomēr, kamēr KPK nav paredzēta

kāda cita kārtība lietas jaunai izskatīšanai gadījumos, kad ir

jaunatklātie apstākļi, apstrīdēto normu izslēgšana no KPK radītu

situāciju, kas apgrūtinātu izskatīt lietas šādā kārtībā vispār.

Un tas būtu vēl lielāks šķērslis taisnīguma principa

realizācijai.

Tādējādi apstrīdētās KPK un

Pārejas noteikumu normas nav uzskatāmas par efektīvāko un labāko

iespējamo variantu, lai saprātīgi atrisinātu strīdu starp

taisnīguma principu un tiesiskās stabilitātes principu. Pagaidām

spēkā esošā KPK noteiktais līdzsvars starp minētajiem principiem

nav izjaukts tik lielā mērā, lai minētās normas būtu pretrunā ar

Satversmi.

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt, ka Latvijas Kriminālprocesa

kodeksa 390.-392.2 pants un 1997. gada 20. februāra likuma

"Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā" pārejas noteikumu 3.

punkts atbilst Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā 2002.

gada 5. martā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Endziņš