10. pants

1Valsts cilvēktiesību birojs un

2Saeima ir vienisprātis, ka krimināllietā var atklāties jauni

3apstākļi un ka šajos gadījumos pieļaujams un nepieciešams

4izskatīt krimināllietu no jauna. Viedoklis atšķiras jautājumā par

5to, kas tiesīgs izlemt, vai šie apstākļi ir, un apšaubīt spēkā

6stājušos tiesas nolēmumu.

7Apstrīdētajos KPK pantos citastarp

8paredzēts, ka iemesls tiesvedības uzsākšanai krimināllietā ir

9fizisko un juridisko personu, kā arī to pārstāvju pieteikumi,

10sabiedrības saziņas līdzekļos sniegtā informācija, kā arī

11informācija, kas iegūta citas krimināllietas izmeklēšanas vai

12izskatīšanas procesā, ja ir KPK 388. panta pirmajā daļā noteiktie

13apstākļi. Tādējādi, no vienas puses, ir paredzēts, ka prokuroram

14jārīkojas ne vien gadījumos, kad notiesātā persona pati vēršas

15prokuratūrā, bet arī visos citos gadījumos - neatkarīgi no

16notiesātās personas iniciatīvas. Turklāt jāņem vērā, ka virknē

17gadījumu tiesvedība atjaunojama ne vien "par labu" notiesātajam,

18bet arī "par sliktu" personai, attiecībā uz kuru tiesvedība

19krimināllietā izbeigta vai kura attaisnota.

20Pamatots ir arī Saeimas viedoklis,

21ka parasti ir jāizdara izmeklēšana, lai konstatētu jaunatklāto

22apstākļu esamību. Tāpēc nav iebilstams pret to, ka personām

23jāiesniedz pieteikums prokuroram. Tomēr ir jānošķir divas

24funkcijas, kas prokuroram paredzētas KPK 32. nodaļā. Proti, no

25vienas puses, sagatavot materiālus, izmeklēt, noskaidrot, vai ir

26jauni apstākļi, un, no otras puses, KPK 388. panta 3. punktā

27noteiktajā gadījumā izvērtēt, vai tie paši par sevi vai kopā ar

28agrāk konstatētiem apstākļiem pierāda, ka notiesātais nav vainīgs

29vai izdarījis vieglāku vai smagāku noziegumu nekā tas, par kuru

30viņš notiesāts. Ir pamatots pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka

31atsevišķos gadījumos prokuroram varētu būt psiholoģiskas dabas

32problēmas objektīvi izlemt minēto jautājumu, ja viņš iepriekš

33uzturējis apsūdzību attiecīgajā lietā. Turklāt jāņem vērā, ka

34prokuratūras pienākums ir bijis šos apstākļus atklāt laikus. Nav

35pamatots Valsts cilvēktiesību biroja uzskats, ka ikviena

36prokurora viedoklis ir neobjektīvs a priori.

37Tas, ka tas pats prokurors, kurš

38uzturējis apsūdzību lietā, nav tiesīgs līdz galam izlemt

39jautājumu, vai lietā ir jaunatklāti apstākļi, izriet no

40kriminālprocesa principiem. Tomēr, lai nevarētu rasties iespaids,

41ka prokuratūra nav pietiekami objektīva, būtu nopietni apsverams

42šā jautājuma risinājums citās KPK normās vai Prokuratūras

43likumā.

44Tomēr, kamēr KPK nav paredzēta

45kāda cita kārtība lietas jaunai izskatīšanai gadījumos, kad ir

46jaunatklātie apstākļi, apstrīdēto normu izslēgšana no KPK radītu

47situāciju, kas apgrūtinātu izskatīt lietas šādā kārtībā vispār.

48Un tas būtu vēl lielāks šķērslis taisnīguma principa

49realizācijai.

50Tādējādi apstrīdētās KPK un

51Pārejas noteikumu normas nav uzskatāmas par efektīvāko un labāko

52iespējamo variantu, lai saprātīgi atrisinātu strīdu starp

53taisnīguma principu un tiesiskās stabilitātes principu. Pagaidām

54spēkā esošā KPK noteiktais līdzsvars starp minētajiem principiem

55nav izjaukts tik lielā mērā, lai minētās normas būtu pretrunā ar

56Satversmi.

57Pamatojoties uz Satversmes tiesas

58likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

59nosprieda:

60Atzīt, ka Latvijas Kriminālprocesa

61kodeksa 390.-392.2 pants un 1997. gada 20. februāra likuma

62"Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā" pārejas noteikumu 3.

63punkts atbilst Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam.

64Spriedums ir galīgs un

65nepārsūdzams.

66Spriedums pasludināts Rīgā 2002.

67gada 5. martā.

68Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

69Endziņš