107. pants
un 108.pants un 29.protokols Par sabiedriskās apraides

sistēmu dalībvalstīs (Amsterdamas protokols), kas paredz

pamatnosacījumus valsts atbalsta piešķiršana un sabiedriskās

apraides finansēšanai.57

• 2010.gada Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva, par to,

lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un

administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo

mediju pakalpojumu sniegšanu Eiropas Ekonomikas zonas

valstīs.58 Tas ir galvenais audiovizuālo mediju

pakalpojumu nozari regulējošais Eiropas Savienības tiesību akts,

kurā: noteikts aizliegums mudināt uz naidu, bērnu, nepilngadīgu

personu un cilvēka cieņas aizsardzība, komerciālu paziņojumu

(reklāmu), sponsorēšanas un produktu izvietošanas ierobežojumi,

Eiropā veidotu darbu izplatības veicināšana, informācijas

pieejamība par mediju pakalpojumu sniedzēju u.c. Direktīvā tiek

nodalīti tiešie apraides pakalpojumi (televīzijas apraide pēc

noteiktās programmas) no pakalpojumiem pēc pieprasījuma

(piemēram, raidījuma noskatīšanās skatītājam vēlamajā laikā). Lai

gan ir noteikti vienādi pamatprincipi visiem audiovizuālo mediju

pakalpojumiem, tomēr regulējums ir elastīgāks attiecībā uz

pakalpojumiem pēc individuāla pieprasījuma, jo šos pakalpojumus

skatītājs izvēlas pats un, piemēram, vienkāršāk var kontrolēt to

pieejamību bērniem. Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu

Latvijā ievieš Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums.

• 2012.gada Komisijas lēmums par Līguma par Eiropas Savienības

darbību 106.panta 2.punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā

uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem

uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju

tautsaimniecisku nozīmi.59

• Ministru komitejas ieteikums dalībvalstīm CM/Rec(2011)7 par

jaunu izpratni saistībā ar plašsaziņas

līdzekļiem.60

• 2001.gada Eiropas Komisijas paziņojums Par valsts atbalstu

sabiedriskajām raidorganizācijām.61

• 2015.gada Digitālā vienotā tirgus stratēģija

Eiropai,62 kas paredz vairākus pasākumus labākai

piekļuvei tiešsaistes precēm un pasākumiem, labāku apstākļu

radīšanu digitālo tīklu un pakalpojumu attīstībai un pilnveidei,

Eiropas digitālās ekonomikas izaugsmes

veicināšanai.63

Pamatnostādņu sasaiste ar Latvijas

tiesību aktiem:

• Likums "Par presi un citiem masu informācijas

līdzekļiem".64

• Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums.65

• Pievienotās vērtības nodokļa likums.66

• Pasta likums.67

• Elektronisko sakaru likums.68

1 Vides aizsardzības un reģionālās attīstības

ministrija. (2013). Reģionālās politikas pamatnostādnes

2013.-2019.gadam.

http://www.varam.gov.lv/in_site/tools/download.php?file=files/text/att_planosanas_dok//pamatnostadnes.pdf

2 Latgales plānošanas reģions, Grupa 93. (2010).

Latgales programma 2010-2017. Sk.:

http://www.latgale.lv/lv/files/download?id=1583 10.lpp.

3 Murinska-Gaile, S. (2015). Latgales reģiona

prese kultūrsociālajā telpā: Promocijas darbs. Rīga:

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas

studiju nodaļa. 180.lp.

4 2015.gada decembra rādītājs. Sk.: Vendele, L.

(2015). TV kanālu auditorijas 2015. gada decembrī. TNS

Latvia.

http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle=true&category=showuid&id=4897

Programma

360TV

Kanāls2

LNT

LTV1

LTV7

PBK

Re:TV

Rīga Tv 24

TV3

TV5

TV6

KOPĀ

TV skatīšanās laika daļa (Share %)

0,1

%

0,9

%

7,4

%

9,2

%

2,3

%

8,7%

0,4

%

0,8

%

12,4%

4,1%

2,8%

48,9

%

5 Ņemot vērā "MTG TV Latvia" lēmumu

2016.gada marta beigās slēgt televīzijas programmu TV5, mērķis

ir saglabāt līdzšinējo Latvijā veidoto televīzijas programmu

patēriņa rādītāju (ar minimālu samazinājumu).

6 2015.gada pavasara rādītājs: Vendele, L.

(2015). Regulāri internetu lieto jau 68% Latvijas iedzīvotāju.

TNS Latvia. Sk.:

http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle=true&category=showuid&id=4797

7 2013.gada dati (2 sabiedriskās, 9 privātās un 7

reģionālās televīzijas programmas): European Audiovisual

Observatory. (2014). 2014 Yearbook: Television, cinema,

video and on-demand audiovisual services - the pan-European

picture. P. 124.

8 Samazinājums saistāms ar MTG TV Latvia"

lēmumu 2016.gada marta beigās slēgt televīzijas programmu

TV5.

9 Latvijas Preses izdevēju asociācijas dati:

http://www.lpia.lv/?id=191&izd=2

10 Ņemot vērā vispārējās mediju, tostarp,

drukātās preses, attīstības tendences, kas plašāk skaidrotas

pamatnostādņu pielikumā, mērķis ir saglabāt līdzšinējo skaitu,

lai arī ir iespējams neliels samazinājums.

11 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliogrāfijas

institūts. (2015). Latvijas izdevējdarbības statistika 2014:

Statistisko materiālu krājums. Rīga.

http://dom.lndb.lv/data/obj/file/267047.pdf

12 Sk. 10.atsauci.

13 Latvijas Preses izdevēju asociācijas dati:

http://www.lpia.lv/?id=191&izd=2

14 Sk. 10.atsauci.

15 2014.gada dati: Latvijas Nacionālās

bibliotēkas Bibliogrāfijas institūts. (2015). Latvijas

izdevējdarbības statistika 2014: Statistisko materiālu

krājums. Rīga.

http://dom.lndb.lv/data/obj/file/267047.pdf

16 2014.gada dati. Radītājs aptver arī biļetenus

un rakstus. Sk.: Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliogrāfijas

institūts. (2015). Latvijas izdevējdarbības statistika 2014:

Statistisko materiālu krājums. Rīga.

http://dom.lndb.lv/data/obj/file/267047.pdf

17 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliogrāfijas

institūts. (2015). Latvijas izdevējdarbības statistika 2014:

Statistisko materiālu krājums. Rīga.

http://dom.lndb.lv/data/obj/file/267047.pdf

18 Turpat.

19 2014.gada dati: Baltijas Starptautiskais

ekonomikas politikas studiju centrs. (2015). Radio apraide

Latvijā - ekonomiskā analīze. Rīga:

http://neplpadome.lv/lv/assets/documents/Petijumi/Radio_apraide_Latvija_2015_Jaunaka_versija.pdf;

NEPLP (2014). Komerciālie radio. Reģistrs.

http://neplpadome.lv/lv/sakums/komercialie-radio/registrs.html

20 2014.gada dati: Media intelligence service of

the European Broadcasting Union. (2015). Funding of public

service media 2015.

https://www3.ebu.ch/publications/funding-of-public-service-media

P.19.

21 Pētījums par mediju iekšējo un ārējo

daudzveidību Latvijā ar kvantitatīvām un kvalitatīvām metodēm

2017.gadā un identisks pētījums 2020.gadā.

22 Pētījuma rezultāti, attiecībā pret kuriem

veikt salīdzinājumu 2020.gadā, būs zināmi tikai pēc īstenotā

pētījuma 2017.gadā.

23 Pētījums par mediju iekšējo un ārējo

daudzveidību Latvijā ar kvantitatīvām un kvalitatīvām metodēm

2017.gadā un identisks pētījums 2020.gadā.

24 Pētījuma rezultāti, attiecībā pret kuriem

veikt salīdzinājumu 2020.gadā, būs zināmi tikai pēc īstenotā

pētījuma 2017.gadā.

25 Profesijās: komentētājs, korespondents,

redaktors, galvenais redaktors, reportieris, žurnālists,

televīzijas/radio raidījuma vadītājs, videooperators.

26 Valsts ieņēmumu dienesta informācija.

27 Rādītājs nav mainījies, jo plānoto aktivitāti

- grozījumus likumā - paredzēts pabeigt 2017.gadā.

28 Plašāk sk.: Valcke, P. (project leader).

(2009). Independent Study on Indicators for Media Pluralism

in the Member States - Towards a Risk-Based Approach:

Prepared for the European Commission Directorate-General

Information Society and Media. Look:

https://ec.europa.eu/digital-agenda/sites/digital-agenda/files/final_report_09.pdf

29 Pētījums par mediju iekšējo un ārējo

daudzveidību Latvijā ar kvantitatīvām un kvalitatīvām metodēm

2017.gadā un identisks pētījums 2020.gadā.

30 Pētījuma rezultāti, attiecībā pret kuriem

veikt salīdzinājumu 2020.gadā, būs zināmi tikai pēc īstenotā

pētījuma 2017.gadā.

31 Pētījuma rezultāti, attiecībā pret kuriem

veikt salīdzinājumu 2020.gadā, būs zināmi tikai pēc īstenotā

pētījuma 2017.gadā.

32 Latvijas Satversmes Sapulce. (1922).

Latvijas Republikas Satversme. Sk.:

http://likumi.lv/doc.php?id=57980

33 Pārresoru koordinācijas centrs. (2012).

Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.-2020.gadam.

Sk.:

http://www.varam.gov.lv/lat/pol/ppd/ilgtsp_att/?doc=13858

34 Turpat.

35 Latvijas Republikas Saeima. (2010).

Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz

2030.gadam. Sk.:

http://www.pkc.gov.lv/images/LV2030/Latvija_2030.pdf

36 Latvijas Republikas Saeima. (2015).

Nacionālās drošības koncepcija. Sk.:

http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs_lmp.nsf/0/32929C68524BEAA1C2257F09002F87A2?OpenDocument

37 Kultūras ministrija. (2011). Nacionālās

identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas

pamatnostādnes 2012.-2018.gadam. Sk.:

http://polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file24306.docx

38 Ekonomikas ministrija. (2011). Latvijas

nacionālā reformu programma "ES 2020" stratēģijas

īstenošanai. Sk.:

ec.europa.eu/europe2020/pdf/nrp/nrp_latvia_lv.doc 19.lpp.

39 Izglītības un Zinātnes ministrija. (2009).

Jaunatnes politikas pamatnostādnes 2009.-2018.gadam.

Sk.:

http://www.youthpolicy.org/national/Latvia_2009_Youth_Policy_Guidelines.pdf

40 Izglītības un Zinātnes ministrija. (2014).

Valsts valodas politikas pamatnostādnes

2015.-2020.gadam. Sk.:

http://www.valoda.lv/downloadDoc_1512/mid_504

41 Ārlietu ministrija. (2014). Rīcības plāns

"Par sadarbību ar Latvijas diasporu

2015.-2017.gadam".Sk.:

http://www.mfa.gov.lv/data/file/AMPlans_150714_Diaspora.662.pdf

42 Turpat. 23.-27.lpp.

43 Kultūras ministrija. (2014).

Kultūrpolitikas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam "Radošā

Latvija". Sk.:

http://polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file41041.doc

44 Vides aizsardzības un reģionālās attīstības

ministrija. (2013). Informācijas sabiedrības attīstības

pamatnostādnes 2014.-2020.gadam. Sk.:

http://www.varam.gov.lv/in_site/tools/download.php?file=files/text/dokumenti/pol_doc/elietas//IS_pamatnostadnes_2013.pdf

45 Satiksmes ministrija. (2011). Latvijas

Republikas elektronisko sakaru nozares politikas pamatnostādņu

2011.-2016.gadam kopsavilkums. Sk.:

http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=3625

46 Eiropas Parlamenta un Padomes 2002.gada

7.marta Direktīva Nr.2002/19/EK par piekļuvi elektronisko

komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to

savstarpējo savienojumu (piekļuves direktīva), OV L 108,

24.4.2002.; Eiropas Parlamenta un Padomes 2002.gada 12.jūlija

Direktīva Nr.2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās

dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva

par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju), OV L 201,

31.7.2002.

47 Vides aizsardzības un reģionālās attīstības

ministrija. (2013). Reģionālās politikas pamatnostādnes

2013.-2019.gadam. Sk.:

http://www.varam.gov.lv/in_site/tools/download.php?file=files/text/att_planosanas_dok//pamatnostadnes.pdf

48 Labklājības ministrija. (2013). Apvienoto

Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti

tiesībām īstenošanas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam. Sk.:

http://www.lm.gov.lv/upload/2013junijs/lmpamn_040613_inv.pdf

49 Lai gan sabiedriskā pasūtījuma saturs ir NEPLP

un sabiedrisko mediju pārziņā, šīs pamatnostādnes ir norādītas

kā ar mediju politikas pamatnostādnēm saistītais vidēja termiņa

plānošanas dokuments to galveno uzdevumu un pasākumu apkopojuma

20.punkta dēļ, kas akcentē mediju nozīmi veselīga dzīvesveida

un sportisko aktivitāšu popularizēšanā. Sk.: Izglītības un

zinātnes ministrija. (2013). Sporta politikas pamatnostādnes

2014.-2020.gadam. Sk.:

http://polsis.mk.gov.lv/documents/4599, 40.lpp.

50 ANO. (1948). ANO Vispārējā cilvēktiesību

deklarācija. Sk.:

http://www.tiesibsargs.lv/tiesibu-akti/ano-dokumenti/ano-vispareja-cilvektiesibu-deklaracija/

51 Eiropas Padome. (1950). Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencija.

http://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/649

52 ANO. (1966). Starptautiskais pakts par pilsoņu

un politiskajām tiesībām.

http://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/705

53 ANO. (1979). 1979. gada Konvencija par

jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu.

http://www.mfa.gov.lv/ministrija/latvijas-parstavis-starptautiskajas-cilvektiesibu-institucijas/latvijas-republikas-nacionalie-zinojumi-par-starptautisko-konvenciju-izpildi/1979-gada-konvencija-par-jebkuras-sieviesu-diskriminacijas-izskausanu/1979-gada-konvencija-par-jebkuras-sieviesu-diskriminacijas-izskausanu

54 ANO. (1965). 1965.gada 21.decembra ANO

Starptautiskā konvencija par jebkuru rasu diskriminācijas

izskaušanu. Neoficiāls tulkojums latviešu valodā ir

pieejams:

http://www.humanrights.lv/doc/vispaar/jebkdisk.htm

55 ANO. (1989). 1989.gada 20.novembra ANO

Bērnu tiesību konvencija.

http://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1150

56 ANO. (1995). Rīcības platforma: Galvenās

komitejas ziņojums: Pekinas deklarācija.

http://www.lm.gov.lv/upload/dzimumu_lidztiesiba/dokumenti_un_tiesibu_akti/pekinas_ric.platforma.doc

57 Līguma par Eiropas Savienību un Līguma par

Eiropas Savienības darbību konsolidētās versijas un

29.protokols.

https://www.ecb.europa.eu/ecb/legal/pdf/c_32620121026lv.pdf

58 Eiropas Parlaments un Padome. (2010).

Eiropas Parlaments un Padomes direktīva 2010/13/ES (2010.

gada 10. marts), par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu

normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus

par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo

mediju pakalpojumu direktīva). Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis. 15.4.2010.

http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:32010L0013&from=EN

59 Eiropas Komisija. (2012). Komisijas lēmums par

Līguma par Eiropas Savienības darbību 106.panta 2.punkta

piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par

sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem

uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku

nozīmi (2012/21/ES).

http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2012:007:0003:0010:LV:PDF

60 Ministru komiteja. (2011). Ministru komitejas

ieteikums dalībvalstīm CM/Rec(2011)7 par jaunu izpratni

saistībā ar plašsaziņas līdzekļiem. Sk.: 18.09.2015.

http://www.vvc.gov.lv/export/sites/default/docs/STA/Tulkojumi_no_anglju_val/Ieteikumi/Recommendation_CM_Recx2011x7.doc

61 Communication on the Application of State

Aid Rules to Public Service Broadcasting (Text with EEA

Relevance). Available at:

http://ec.europa.eu/competition/state_aid/legislation/broadcasting_communication_en.pdf;

62 European Commision. (2015). Communication

from the Commision to the European Parliament, the Council, the

European Economic and Social Committee and the Committee

of the Regions: A Digital Single Market Strategy for

Europe. Available at:

http://ec.europa.eu/priorities/digital-single-market/docs/dsm-communication_en.pdf

63 Vairāk sk.: Eiropadome, Eiropas Savienības

Padome. (2015). Digitālais vienotais tirgus Eiropai.

Sk.:

http://www.consilium.europa.eu/lv/policies/digital-single-market-strategy/

64 Saeima. (20.12.1990.). Likums "Par presi

un citiem masu informācijas līdzekļiem". Likumi.lv.

Sk.: 21.05.2015. http://likumi.lv/doc.php?id=64879

65 Saeima. (12.07.2010.). Elektronisko

plašsaziņas līdzekļu likums. Likumi.lv. Sk.: 18.05.2015.

http://likumi.lv/doc.php?id=214039

66 Saeima. (29.11.2012.). Pievienotās vērtības

nodokļa likums. Likumi.lv. Sk.: 21.05.2015.

http://likumi.lv/doc.php?id=253451

67 Saeima. (04.06.2009). Pasta likums.

Likumi.lv. Sk.: 21.05.2015.

http://likumi.lv/doc.php?id=193574

68 Saeima. (28.10.2004.). Elektronisko sakaru

likums. http://likumi.lv/doc.php?id=96611

Kultūras ministre Dace

Melbārde

Pielikums

Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm

2016.-2020. gadam

SATURA

RĀDĪTĀJS

1. JĒDZIENU SKAIDROJUMI

2. SITUĀCIJAS APRAKSTS

2.1. Vispārīgs ieskats

2.2. Latvijas mediju vides raksturojums

2.2.1. Ekonomiskās situācijas ietekme

2.2.2. Globalizācija un mediju lietošanas paradumu maiņa

2.2.2.1. Pārrobežu mediju pārmērīga dominance

2.2.2.2. Mediju monitorings

2.2.3. Tehnoloģiskā attīstība

2.2.4. Sabiedriskais pasūtījums un sabiedrisko mediju

finansēšana

2.2.5. Elektronisko mediju pārvaldība

2.2.6. Valsts un pašvaldību iestāžu finansētais mediju

saturs

2.2.7. Mediju vides caurskatāmība

2.2.8. Mediju profesionāļu izglītošana

2.2.9. Mediju pratība

2.2.10. Diasporas mediji

2.2.11. Līdzvērtība un stereotipi medijos

2.2.12. Mediju profesionāļu sociālā nodrošinātība

3. PROBLĒMAS, KURU RISINĀŠANAI NEPIECIEŠAMS ĪSTENOT NOTEIKTU

POLITIKU

4. PIEDĀVĀTĀ RISINĀJUMA SĀKOTNĒJĀS IETEKMES NOVĒRTĒJUMS

5. TABULAS

1. JĒDZIENU

SKAIDROJUMI1

Digitālā pratība - prasme lietot digitālās tehnoloģijas

un komunikācijas līdzekļus, lai atrastu, izvērtētu, lietotu un

radītu informāciju. Tas arī attiecas uz spēju saprast un lietot

informāciju dažādos formātos un avotos, kas pieejami digitālā

vidē.2

Informatīvā telpa - abstrakta, virtuāla teritorija, kas

veidojusies sabiedrības, kultūras un komunikācijas mijiedarbības

rezultātā. Tā ne vienmēr sakrīt ar valsts vai reģiona ģeogrāfisko

iedalījumu. Informatīvo telpu raksturo informācijas plūsmas,

mediji un to saturs, valoda, sabiedrības sociālā atmiņa un citi

faktori. Salīdzinājumā ar mediju vidi šis jēdziens ir plašāks, jo

aptver arī to informācijas daļu, kas cirkulē sabiedrībā bez

plašsaziņas līdzekļu starpniecības, tostarp, visas runātās un

rakstītās valodas izpausmes.

Informācijpratība - spēja saprast, kad un kāda

informācija ir nepieciešama, to atrast, izvērtēt, efektīvi lietot

un komunicēt dažādos formātos.3

Masu komunikācija - tāda komunikācijas forma, ar kuru

vēstījumi tiek izplatīti publiski (neierobežotam un vismaz

sākotnēji personiski nenoteiktam adresātu lokam), ar tehnisku

izplatīšanas līdzekļu (mediju) palīdzību, netieši (proti, ar

laika vai telpas vai laiktelpas distanci starp komunikācijas

partneriem) izkliedētai auditorijai.

Medijs - medija definīcijā var izdalīt vairākus līmeņus

- priekšmetisko, institucionāli organizatorisko, tehnoloģisko,

satura veidošanas un sociāli politisko līmeni. Priekšmetiskā

izpratnē tas ir jebkurš līdzeklis, kas tiek izmantots, lai

komunicētu vēstījumus, tostarp, bez tehnoloģiju palīdzības.

Savukārt tehnoloģiskajā medija izpratnē svarīgs ir tieši

tehnoloģiskās multiplicēšanas aspekts, kas norāda uz mediju kā

kanālu informācijas nodošanai (potenciāli lielai auditorijai)

tekstuālā, audio, vizuālā vai audiovizuālā formātā. Piemēram,

avīzes, žurnāli, televīzija, radio, interneta lapas, kā arī

interaktīvai sabiedriskai saziņai paredzētas lietojumprogrammas

un citas saturiskas liela mēroga interaktīvas platformas.

Institucionāli organizatoriskajā līmenī par mediju uzskatāms

darbību un tajās iesaistīto dalībnieku kopums, kas piedalās

informācijas vākšanā, apkopošanā, analīzē un cita veida apstrādē,

izplatīšanā un citos žurnālistikas procesos. Tie ir būtiski

ceturtā medija izpratnes līmeņa - satura veidošanas - elementi.

Proti, lai informācijas izplatīšana auditorijai, izmantojot

noteiktu tehnoloģisko kanālu, būtu uzskatāma par mediju

identificējošu pazīmi, tai jānotiek pastāvīgi un ievērojot

žurnālistikas profesionālos standartus un vērtības, kā arī

redakcionālās darbības atbildīguma un kvalitātes principus.

Mediji ir ne tikai ekonomisko attiecību, bet arī noteiktas

kultūrtelpas dalībnieki. Tie funkcionē kā pastāvošu kulturāla,

ekonomiska, politiska un sociāla rakstura problēmu risinātāji,

gan kā to identificētāji un ģeneratori.

Tādējādi mediju, kas piedalās masu komunikācijā, raksturo

pēdējo četru medija izpratnes līmeņu kopums - informācijas

izplatīšana un multiplicēšana ar tehnoloģiju palīdzību,

institucionālā piesaiste un satura veidošana pēc žurnālistikas

standartiem redakcionālā uzraudzībā, pildot sociāli nozīmīga

aktora funkcijas. Mediju raksturojošs elements var būt arī

sabiedrības gaidas attiecībā uz tā satura kvalitāti un

profesionālās darbības principu ievērošanu.4

Mediju konverģence - tradicionālo mediju, tostarp,

apraides pakalpojumu, un interneta pakāpeniska apvienošanās. Līdz

šim pārsvarā atsevišķi sniegtie mediju pakalpojumi tiek

apvienoti, notiek to mijiedarbība vai sasaiste. Tā maina

patērētāju uzvedību un rada jaunus uzņēmējdarbības modeļus satura

radīšanai, finansēšanai un izplatīšanai, lai lietotāji jebkurā

vietā, brīdī un jebkurā ierīcē varētu izmantot konverģēto mediju

saturu. Konverģence veicinājusi nelineāro mediju attīstību, kā

arī satura izplatīšanu ar moderno informācijas un komunikācijas

tehnoloģiju starpniecību.5

Mediju pratība - arī mediju lietotprasme, mediju

lietotpratība. Tā ir zināšanu un prasmju kopums, kas nepieciešams

darbam ar informācijas avotiem - informācijas atrašanai un

analīzei, informācijas sniedzēju funkciju izpratnei, informācijas

satura kritiskam izvērtējumam, objektīvas informācijas

atšķiršanai no tendenciozas, dažādos avotos pieejamo ziņu

salīdzinājumam, lai veidotu savu pamatotu viedokli. Mediju

pratība ietver arī prasmi praktiski lietot medijus.

Mediju vide - interaktīvs publiskās telpas segments,

kas rodas sabiedrības, kultūras un mediju mijiedarbības rezultātā

un kam ir būtiska ietekme uz sabiedrības saliedētību, nacionālo

identitāti un nacionālo drošību. Mediju vidi veido mediju saturs,

kura radīšanu ietekmē gan mediju organizācijas vide, gan ārējie

apstākļi: ekonomiskā situācija, sociāldemorgāfiskā struktūra,

tradīcijas u. c.

Nacionālie mediji - Latvijā reģistrēti mediji, kuru

saturs ir adresēts Latvijas iedzīvotājiem visā valsts

teritorijā.

Nelineārs audiovizuālo mediju pakalpojums -

audiovizuāls pakalpojums, ko sniedz medijs raidījumu skatīšanai

brīdī, ko izvēlējies lietotājs, un pēc lietotāja individuāla

lūguma, pamatojoties uz medija iepriekš piedāvāto raidījumu

katalogu.6

Redakcionālā autonomija - medija tiesības un iespējas

veidot saturu, un brīvība pieņemt lēmumus bez medija īpašnieka

vai citu politisko vai ekonomisko interešu ietekmes.

Reģionālie mediji - mediji, kuru saturs ir adresēts

noteikta reģiona vai novada iedzīvotājiem, ietver tā problēmu un

aktualitāšu izklāstu, kā arī pārsvarā tiek raidīts vai izplatīts

noteiktas administratīvas teritorijas robežās.

Sabiedriskie mediji - sabiedrībai piederoši audio un

audiovizuāli mediji, kuru uzdevums ir realizēt sabiedrisko

pasūtījumu, tostarp, radīt, uzturēt un attīstīt nacionālo

kultūrtelpu un informācijas vidi, veicināt nacionālo un kultūras

identitāti, nodrošināt Latvijas sabiedrībai brīvi pieejamu,

daudzveidīgu, kvalitatīvu un objektīvu informāciju.

Duālā apraides sistēma (sabiedrisko un privāto

raidorganizāciju līdzāspastāvēšana) izriet no pieņēmuma, ka

sabiedriskajām raidorganizācijām piemīt fundamentāla loma

pilnvērtīgas vārda brīvības un valsts demokrātiskās iekārtas

nodrošināšanai, aktīvi piedaloties sabiedriskās domas un

politiskās gribas veidošanās procesos. Attiecīgi sabiedrisko

raidorganizāciju saturam ir piemērojamas ievērojami augstākas

satura kvalitātes un pieejamības prasības visām valsts

auditorijām visā valsts teritorijā.

Pietiekama un neatkarīga finansējuma nodrošināšana ir būtisks

faktors sabiedrisko mediju funkciju pilnvērtīgai un autonomai

izpildei.

Sabiedriskais pasūtījums - sabiedrībai paredzēts plašs

un daudzveidīgs programmu kopums, kuru veido sabiedriskie

mediji.

Sociālie mediji - tiešsaistē balstīti komunikācijas

rīki, kas lietotājiem nodrošina iespēju dalīties ar informāciju

un savstarpēji mijiedarboties ar viņu pašu radītā satura (tekstu,

fotogrāfiju, videomateriālu) starpniecību. Sociālo mediju piemēri

ir sociālo tīklu portāli (vietnes), blogi, forumi, kolektīvās

satura veidošanas un rediģēšanas vietnes (tai skaitā

Vikipēdija).

Sociālie tīkli - sociālo tīklu portālu/vietņu

apzīmējums sarunvalodā, taču pats portāls/vietne nav tīkls. Tīkls

ir savienojumu struktūra starp dzīvām būtnēm, piemēram, cilvēka

draugu, radu, paziņu loks.

Vārda brīvība - tiesības brīvi paust savus uzskatus.

Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un

izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts

institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Vienlaikus tas

neierobežo valstu tiesības pieprasīt radioraidījumu, televīzijas

raidījumu un kino demonstrēšanas licencēšanu. Tā kā vārda

brīvības īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā

var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem

vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā

sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās

vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu

nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai tikumību,

aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu

konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas

varu un objektivitāti.7

Žurnālistika - informācijas vākšana, apstrāde un

izplatīšana ar mērķi informēt sabiedrību drukāta, audio, vizuāla,

audiovizuāla vai multimediju veidā. Šo profesionālo darbību

regulē noteikti kvalitātes standarti un profesionālā ētika.

Žurnālistika ir nošķirama no indivīdu publiskajā telpā radītā

satura publicēšanas sociālajos medijos un citur, kā arī

sabiedrisko attiecību un reklāmas teksta veidošanas. Uz

žurnālistiku kā neatņemamu vārda brīvības un valsts demokrātiskās

iekārtas pamatelementu attiecas īpaša konstitucionāla

aizsardzība.

2. SITUĀCIJAS

APRAKSTS

Šajā nodaļā sniegts ieskats Latvijas mediju vidē, skaidrojot

3.nodaļā identificēto Latvijas mediju vides būtiskāko problēmu

apstākļus un iespējamos cēloņus. Aplūkota ekonomiskās situācijas,

globalizācijas, tehnoloģiskās attīstības un mediju lietošanas

paradumu maiņas ietekme uz mediju vidi, vērsta uzmanība uz

pārrobežu mediju dominances attīstību Latvijā un NEPLP veiktā

monitoringa kapacitātes nepietiekamību. Tāpat nodaļā raksturots

sabiedriskais pasūtījums un sabiedrisko mediju finansēšana,

iezīmētas problēmas elektronisko mediju pārvaldībā, tāpat arī

saistībā ar valsts un pašvaldību iestāžu finansēto mediju saturu,

akcentēta ierobežotā mediju vides caurskatāmība, ietverta

informācija par mediju profesionāļu izglītošanu un mediju

pratību, īsi raksturota situācija diasporas mediju laukā un

vērsta uzmanība uz līdzvērtības un vienlīdzības jautājumiem gan

mediju saturā, gan redakcijās.

2.1. Vispārīgs

ieskats

Latvijā pastāv vārda brīvība, mediju un viedokļu daudzveidība.

Daudzveidīgu mediju darbība un kvalitatīvas, uzticamas, uz

demokrātiskām vērtībām balstītas žurnālistikas attīstība ir

Latvijas valsts un mediju nozares stabilitātes un izaugsmes

priekšnoteikums. Mediji ir neatkarīgi no politisku motīvu vai

ekonomisko interešu radītā spiediena un ir brīvi no cenzūras.

Latvijas mediju vidē darbojas vairāklīmeņu mediji:

sabiedriskie un privātie, nacionālie un reģionālie mediji. Ņemot

vērā mūsdienu tehnoloģiju attīstību un globalizācijas tendences,

Latvija neatrodas izolētā informatīvajā telpā, bet gan ir viegli

sasniedzama arī citu valstu medijiem un to izplatītajam

saturam.

Līdztekus nacionālajiem medijiem darbojas reģionālie mediji.

Tiem ir specifiskas funkcijas un uzdevumi, tostarp, aplūkot

reģionam aktuālos jautājumus un problēmas un veicināt Latvijas

iedzīvotāju piederību valstij, stiprinot piederības sajūtu

lokālai kopienai. Atšķirībā no daudzām Eiropas un pasaules

valstīm Latvijā nedarbojas neviens kopienas medijs (community

medium).8

Latvijas valsts atbalsta mediju vai atsevišķu tā sadaļu

veidošanu latgaliešu dialektā un lībiešu valodā kultūras un

valodas daudzveidības uzturēšanai un saglabāšanai. Tāpat nozīmīga

auditorijas daļa, kas tiek uzrunāta ar mediju starpniecību, ir

Latvijas mazākumtautību kopienas. Mediji ļauj veicināt šo dažādo

sabiedrības grupu komunikāciju, veidojot viņu piederības sajūtu

Latvijai un tās informatīvajai telpai.

2.2. Latvijas

mediju vides raksturojums

2.2.1. Ekonomiskās situācijas

ietekme

Būtisku iespaidu uz Latvijas mediju vidi ir atstājusi

ekonomiskā lejupslīde, kas, sākot ar 2009.gadu, ir ievērojami

samazinājusi reklāmas tirgus apjomu un vietējo mediju

uzņēmējdarbības spēju.9 Mediju nozarē joprojām ir

novērojamas ekonomiskās krīzes sekas - reklāmas tirgus nav

sasniedzis tos finanšu rādītājus, kādi pastāvēja pirms

ekonomiskās krīzes (94 milj. - 2007.gadā, 49 milj. - 2012.gadā,

76 milj. - 2014.gadā).10 Šāda ierobežota finansējuma

apstākļos vietējo mediju kvalitatīva darbība ir apgrūtināta.

Reklāmas apjoma samazināšanās visnegatīvāk ir iespaidojusi

Latvijas drukātos medijus (37 milj. - 2007.gadā, 10 milj. -

2013.gadā).11 Lai gan joprojām salīdzinoši labi

lasīšanas rādītāji ir reģionālajiem laikrakstiem12 un

žurnāliem, dienas avīzes zaudē savu popularitāti.13

Laikrakstu gada tirāža laikā no 2007. līdz 2013.gadam ir sarukusi

par 60%, laikrakstu latviešu valodā - gandrīz par pusi (-47%).

Šajā laika ietvarā par 1/5 daļu ir samazinājusies arī žurnālu un

citu periodisko izdevumu latviešu valodā gada

tirāža.14 Preses abonēšanas rezultāti kopumā joprojām

uzrāda lejupslīdi (žurnālu abonēšanas rezultātus 2015.gada maijā

un decembrī skatīt 2. un 3.tabulā).

Kā iespējamie cēloņi tiek minēts mazais tirgus apjoms, zemā

pirktspēja, konkurence ar interneta medijiem un sabiedrības

depopulācija. Mediju lietošanas paradumu maiņas rezultātā ir

pieaugusi interneta mediju auditorija, taču sarūk preses

izdevumu, it īpaši dienas laikrakstu, tirāžas. Tas apdraud

drukāto mediju kā viedokļu daudzveidības avota, latviešu valodas

un kultūras balsta pastāvēšanu.15 Mazais nozares

tirgus bez valsts atbalsta vairs nespēj nodrošināt mediju

pilnvērtīgu/augstvērtīgu, valsts demokrātiskās iekārtas

vajadzībām un ģeopolitiskajai situācijai atbilstošu saturu.

Preses izdevumi joprojām ir uzskatāmi par nozīmīgu

informācijas avotu, īpaši, par lokālajiem pilsētu vai reģionu

notikumiem.16 Drukāto preses izdevumu loma sabiedrībā

ir ļoti svarīga arī jautājumos, kas skar valsts ekonomisko

attīstību, stiprina tās indivīdu darba spējas, profesionālo

izaugsmi u.c. Preses izdevumu abonēšanas dati liecina, ka

2014.gadam tika noformēti 445 tūkstoši abonementu, no kuriem 78%

bija noformēti lauku reģionos.17 Jāņem arī vērā, ka ir

samērā lielas atšķirības tajā, cik procentos mājsaimniecību ir

pieejams internets. Rīgā tie ir 76% mājsaimniecību, savukārt

Latgales reģionā vismazāk - 65% mājsaimniecību.18

Pasta likums nosaka abonēto preses izdevumu piegādes

pakalpojumu kā universālo pakalpojumu līdz 2019.gada

31.decembrim, paredzot arī kompensāciju gadījumos, ja tiek

konstatēti piegādes pakalpojuma radīti tīrie zaudējumi, ievērojot

Ministru kabineta 2013.gada 28.maija noteikumos Nr.292

"Noteikumi par abonēto preses izdevumu piegādes pakalpojumu

cenām" noteiktās piegādes cenas un zaudējumu aprēķinos

izmantojot Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas

atbilstošas metodikas.19 Tas ļauj nodrošināt abonēto

drukāto mediju piegādi arī Latvijas reģionos, tostarp,

mazapdzīvotās vietās.

Drukāto mediju atbalsta veids ir samazinātā Pievienotās

vērtības nodokļa likme.20 Tomēr šis atbalsts nav

pietiekošs, lai sekmētu kvalitatīva satura radīšanu un drukāto

mediju ilgtspēju. Eiropas Savienībā aprobēta prakse efektīvai

preses atbalsta formai ir samazināta vai 0% PVN likme. Latvija uz

ES dalībvalstu fona izceļas ar vienu no visaugstākajām PVN likmēm

presei.21

Bez īpaša valsts atbalsta nespēj pastāvēt arī dažādi nozaru

drukātie mediji, kas padziļina sabiedrības izpratni par sociāli

nozīmīgiem notikumiem un procesiem kultūras, vides un citās

jomās. Privāto lokālo mediju ilgtspēju vājina arī Latvijas

pašvaldību izdotie informatīvie izdevumi vai citi speciāli radīti

komunikācijas kanāli, no kuriem daļa veic komercdarbību reklāmas

tirgū (skatīt 2.2.5.sadaļu).

Ekonomiskā recesija Latvijas mediju vidē ir veicinājusi arī

koncentrācijas un komercializācijas tendences gan elektronisko,

gan drukāto mediju vidū. Tas norāda uz nepieciešamību izstrādāt

mehānismu tās ierobežošanai un saglabāt ne vien satura, bet arī

institucionālo daudzveidību.

Tāpat Latvijas mediju ekonomikas un satura pētījumi liecina

par nopietnām mediju satura kvalitātes problēmām - samazinās

pētnieciskās žurnālistikas īpatsvars, sašaurinās mediju

darbinieku iespējas aptvert ne tikai nacionālus, bet arī lokālus

un starptautiskus problēmjautājumus un aktualitātes, pazeminās

spēja piesaistīt profesionālu un labi atalgotu darbaspēku, kā arī

nodrošināt tā profesionālās kompetences un mediju darbinieku

izglītības paaugstināšanu. Kaut gan Latvijā vairāki mediji

regulāri piedāvā pētniecisko un analītisko žurnālistiku, šie

projekti atkarīgi no iespējām piesaistīt ārējo finansējumu, jo

daudzu mediju organizāciju finansiālais stāvoklis neļauj attīstīt

resursu ietilpīgu un kvalitatīvu žurnālistiku.

Saglabājoties stabiliem mediju lietojuma

paradumiem,22 Latvijas iedzīvotāji pakāpeniski zaudē

uzticību medijiem.23 Iedzīvotāji kritiski vērtē mediju

satura kvalitāti un uzskata, ka saturu ietekmē mediju īpašnieki.

Tāpat sabiedrībā ir nostiprinājies uzskats, ka medijos izskan

valdības, nevis iedzīvotāju viedoklis.24 Šādu

priekšstatu dominēšana liecina par mediju un sabiedrības

atsvešinātību. Vienlaikus populārāko mediju lietojums parāda

noturīgu auditorijas paradumu tos izmantot lielākoties izklaides

vajadzībām.

Vairākus gadus aktualizēts, bet joprojām neatrisināts ir

jautājums par mediju darbinieku, tostarp, žurnālistu, operatoru

u.c., sociālo apdrošināšanu. Samērā ierasta mediju prakse ir

sociālo nodokli segt tikai no pamata algas, bet ne no honorāriem.

Tādējādi ilgtermiņā šo mediju darbinieki saskaras ar zemāku

sociālo nodrošinātību salīdzinājumā ar tiem, kuru sociālās

iemaksas tiek veiktas vispārējā kārtībā.

2.2.2. Globalizācija un mediju

lietošanas paradumu maiņa

Mediju globalizācijas process rada izaicinājumu nacionālajiem

un reģionālajiem medijiem, kuriem par auditorijas uzmanību nākas

konkurēt ar pārrobežu medijiem. Eiropas Savienība īsteno vienotā

audiovizuālo mediju tirgus politiku, kas ir balstīta brīva tirgus

konkurences principu ievērošanā.25 Vienlaikus,

attīstoties pārnacionālajai komunikācijas telpai, pieaug

starptautisko mediju īpatsvars, kas piedalās vietējā reklāmas

tirgū un tādējādi var apdraudēt nacionālās mediju vides un

kultūras daudzveidību. Tāpat arvien grūtāk ir ierobežot

elektronisko mediju satura nelegālu translēšanu ar satelīta

tehnoloģiju un interneta starpniecību.

Mūsdienās cilvēkiem ar Latvijas un pārrobežu mediju

starpniecību tiek piedāvātas plašas iespējas sevi identificēt ar

dažādām kopienām, kas ietver arī risku vājināt nacionālās un

reģionālās piederības formas. Tieši globalizācijas apstākļos

vietējie mediji ir kļuvuši par izšķiroši svarīgiem nacionālās un

reģionālās identitātes balstiem. Palielinoties daudzveidībai un

izvēles iespējām mediju tirgū, tostarp, privāto mediju un

pārrobežu mediju piedāvātajam saturam un pieejamībai,

sabiedriskajiem medijiem ir īpaši jāraugās, lai sabiedrisko

raidorganizāciju piedāvātais saturs atbilstu gan nacionālas

valsts, gan sabiedriskā labuma idejai.

2.2.2.1. Pārrobežu mediju pārmērīga

dominance

Latvijas normatīvie akti Latvijas mediju videi garantē augstu

autonomiju, kas ļauj attīstīties daudzveidīgam mediju saturam.

Taču Latvijas valsts pienākums ir ne tikai garantēt Satversmē

noteiktās tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju,

bet arī nodrošināt, ka šīs brīvības neapdraud demokrātisko valsts

iekārtu un nacionālo drošību.

Viens no piemēriem pārrobežu mediju pārmērīgai dominancei ir

Krievija, kas globalizācijas tendences efektīvi izmanto savas

ārpolitikas mērķu sasniegšanai, jo īpaši - bijušajās Padomju

Savienības republikās, tostarp Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Mediju un politikas eksperti par to ir brīdinājuši jau iepriekš,

taču plašākā sabiedrības fokusā šis jautājums nonāca saistībā ar

Krimas aneksiju un konfliktu Austrumukrainā.26

Latvijas drošības dienestu un stratēģiskās komunikācijas

pētnieku apkopotā informācija liecina, ka Latvijas mediju vide

jau daudzus gadus tiek izmantota, lai izplatītu Krievijā radītu

vai Krievijas iniciētu tendenciozu informāciju par Latviju. Šī

mērķtiecīgā dezinformācija šķeļ sabiedrību, kultivē šaubas par

valsts suverenitāti un neatkarības leģitimitāti.27

Sabiedrības integrācijas politikas veidotāju vērtējumā Krievijas

mediju saturs un pieaugošā dominance Latvijas mediju tirgū

negatīvi ietekmē Latvijas sabiedrības saliedētību.28

Drošības policija ir secinājusi, ka šādi apstākļi "rada

arvien nozīmīgākus draudus nacionālajai

drošībai".29 Taču būtiska ir norāde:

"Krievijas informācijas resursu pieejamība un salīdzinoši

plašais lietotāju skaits Latvijā palielina risku, ka arī mūsu

valsts iedzīvotāji var nonākt pastāvīgā Krievijas propagandas

ietekmē. Tajā pašā laikā Latvijas iedzīvotāju pieeja

alternatīviem viedokļiem gan informatīvajā telpā, gan sociālajā

vidē ierobežo iespējas manipulēt ar Latvijas sabiedrības

viedokli."30

Lai saglabātu nacionālo mediju veidoto publisko telpu dialogam

ar sabiedrību un novērstu pārmērīgu Krievijā veidotā mediju

satura ietekmi, ir nepieciešama kompleksa pieeja, aptverot gan

sabiedriskos un privātos medijus, gan tradicionālos un jaunos

medijus.

Vadošie Krievijas TV kanāli ir viens no efektīvākajiem

instrumentiem plašas pārrobežu auditorijas

uzrunāšanai.31 Latvijas krievvalodīgajai auditorijai

televīzija ir galvenais informācijas avots par notikumiem Latvijā

(77,4%), citur pasaulē (76%) un Krievijā (78,1%).32

Latvijas krievvalodīgajā auditorijā skatītākās TV

programmas33 - Pirmais Baltijas Kanāls Latvija, NTV

Mir Baltic, Rossiya RTR - daļēji vai pilnībā pieder Krievijas

īpašniekiem.34 Auditorijai Latvijā nereti tiek

izplatīti tendenciozi un Krievijas publiskajai diplomātijai

izdevīgi vēstījumi.35 Pēdējo gadu laikā Latvijā ir

konstatēti mērķtiecīgi mēģinājumi ietekmēt informācijas izplatību

publiskajā telpā, diskreditēt Latvijas vēsturi, kā arī mēģinājumu

to pārrakstīt un piedēvēt Latvijai izputējušas valsts

tēlu.36 Šāda rīcība ir vērsta uz vēlmi mainīt

iedzīvotāju apziņu, graut nacionālo lepnumu un identitāti,

tādejādi apdraudot valstiskumu.

Satversmes aizsardzības biroja ziņojumā norādīts, ka Krievijas

informatīvā ietekme Latvijā galvenokārt tiek realizēta caur

medijiem, kas ir saistīti ar Krieviju, tostarp, dažādi tulkojumi

un pārpublikācijas nonāk arī Latvijas medijos, "tādējādi

importējot Latvijas mediju telpā šaubīga rakstura informāciju un

vērtības. [..] Krievijas informatīvās telpas klātbūtne Latvijā

sniedz ietekmes sviras sabiedriskās domas veidošanai un lielas

sabiedrības daļas īstermiņa un ilgtermiņa rīcības

modelēšanai".37

Atbilstoši Saeimas 2014.gada 23.oktobrī pieņemtajam likumam

"Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā"

sākot ar 2017.gada 1.jūliju plānots nodrošināt lielāku Eiropas

Savienības dalībvalstu audiovizuālo mediju pieejamību. Papildus

jau noteiktajiem pienākumiem izplatīt bezmaksas virszemes apraidē

esošās programmas, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma

19.panta divpadsmitās daļas 2.punkts paredz pienākumu televīzijas

programmu izplatīšanas pakalpojumu sniedzējiem izplatīt

televīzijas programmu, kuras raidījumu valoda vismaz 50 procentu

ir valsts valoda un kura atbilst pārējiem tiesību normā

norādītajiem priekšnoteikumiem. Savukārt 1., 3. un 4.punkts

paredz pienākumu izplatīt tādas televīzijas programmas, kurās ir

ietverti noteikti raidījumi, kas veidoti Eiropas Savienības

dalībvalstī vai dalībvalstīs un kādā no Eiropas Savienības

oficiālajām valodām. Likuma 19.panta trīspadsmitā daļa nosaka, ka

šīs programmas iekļaujamas programmu sarakstā pirms citām

televīzijas programmām.

Nacionālās drošības kontekstā svarīgi ir ne tikai mainīt

mediju lietošanas paradumus mazākumtautību auditorijā, bet arī

tajā veidot izpratni un kritisko domāšanu par mediju piedāvāto

saturu, novēršot dezinformāciju un manipulācijas ar informāciju.

Informatīvie, dokumentālie raidījumi, izklaides pārraides un

mākslas filmas Latvijas televīzijās, kā arī saistošs un politiski

neitrāls saturs citos medijos veicinātu uzticēšanos Latvijā

radītai informācijai. Šī satura primārajām auditorijām jābūt

ekonomiski aktīvajai mazākumtautību daļai un jauniešiem. Latvijas

nacionālo un reģionālo mediju priekšrocība salīdzinājumā ar

pārrobežu medijiem ir to spējā kombinēt Latvijā vai ārvalstīs

neatkarīgu producentu veidotus izglītojošus un izklaides

raidījumus kopā ar daudzveidīgu nacionālās un reģionālas nozīmes

saturu. Šajā procesā ir nepieciešams apzināties, ka mediju

lietošanas paradumi mainās pakāpeniski un mazākumtautību

auditorija ir daudzveidīga. Jānorāda, ka Latvijas mediju

politikas plānošanas dokumentos netiek analizēti un risināti

valsts stratēģiskās komunikācijas jautājumi.

2.2.2.2. Mediju monitorings

Viens no mediju uzraudzības galvenajiem instrumentiem ir

mediju satura monitorings. Tas ļauj nodrošināt mediju vides

caurskatāmību, dažādu interešu pārstāvniecību publiskajā telpā,

kā arī piemērot atbildību par mediju organizāciju pretlikumīgu

darbību.

Mediju satura atbilstību normatīvajiem aktiem Latvijā izvērtē

tiesībsargājošās institūcijas un savas kompetences ietvaros arī

NEPLP Monitoringa centrs. Tas galvenokārt pievērš uzmanību satura

atbilstībai katra kanāla koncepcijai, valodas proporciju

ievērošanai radio kanālu saturā un citiem nosacījumiem, kas

attiecas uz saņemto apraides atļauju. Līdzās valsts pārvaldes

iestādēm mediju saturu un žurnālistu darbību uzrauga arī

profesionālās organizācijas.

Tā kā televīzijas radītais saturs daudziem Latvijas

iedzīvotājiem ir galvenais informācijas avots par valsts un

ārzemju sociālajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem notikumiem,

tad televīzijas kanāliem ir vislielākās iespējas iespaidot

Latvijas sabiedrisko domu un eventuāli radīt nopietnu

apdraudējumu nacionālajai drošībai.38 Ar pašreizējo

cilvēkresursu un tehnoloģisko nodrošinājumu NEPLP Monitoringa