22. pants

Tiesības uz

biedrošanās brīvību

285. Satversmes 102.pants noteic,

ka "ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās

partijās un citās sabiedriskās organizācijās.". 103.pants paredz,

ka "valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un

gājienu, kā arī piketu brīvību.".

286. Likums "Par sabiedriskajām

organizācijām un to apvienībām" paredz kārtību, kādā tiek

dibinātas sabiedriskas organizācijas, nosaka šo organizāciju

statusu, kā arī darbības principus. Šis likums arī paredz, kādos

gadījumos sabiedriskā organizācija netiek reģistrēta vai tās

darbība tiek pārtraukta.

287. Minētā likuma 13.pants

paredz, ka sabiedriskās organizācijas un to apvienības netiek

reģistrētas, ja iesniegtie statūti vai programmas dokumenti

liecina, ka sabiedriskās organizācijas vai sabiedrisko

organizāciju apvienības mērķi vai darbība ir pretrunā ar

Satversmi, likumiem vai Latvijai saistošiem starptautiskajiem

līgumiem. Likums arī noteic (9.pants), ka ir aizliegti

sabiedrisko organizāciju un to apvienību nosaukumi, nosaukumu

saīsinājumi un simbolika, kas rada pozitīvu attieksmi pret

vardarbību vai noziedzīgu nodarījumu.

288. Saskaņā ar likuma 34.pantu

sabiedriskās organizācijas vai sabiedrisko organizāciju

apvienības darbību var apturēt vai izbeigt tiesa. Sabiedriskās

organizācijas darbība tiek apturēta uz laiku līdz sešiem

mēnešiem, ja šī sabiedriskā organizācija turpina nelikumīgu

darbību pēc tam, kad saņemts brīdinājums par šādas darbības

izbeigšanu vai arī gada laikā no dienas, kad tā saņēmusi

brīdinājumu par nelikumīgās darbības izbeigšanu, atkārtoti

pārkāpj Satversmi, likumus vai citus normatīvos aktus.

289. Tiesa var izbeigt

sabiedriskās organizācijas darbību, ja sabiedriskā organizācija

vai tās teritoriālā struktūrvienība pieļauj šādus

likumpārkāpumus:

1) neizpilda tiesas nolēmumu par

darbības apturēšanu vai tiesas noteiktajā termiņā nenovērš likuma

pārkāpumu, sakarā ar kuru tās darbība bija apturēta;

2) tīši pieļauj noziedzīgus

nodarījumus;

3) aicina Latvijas iedzīvotājus

vai savus biedrus nepildīt (pārkāpt) likumus un citus normatīvos

aktus vai izdarīt noziedzīgus nodarījumus;

4) lieto šā likuma 9.pantā minētos

nosaukumus, nosaukumu saīsinājumus vai simboliku;

5) sabiedriskajās vietās, presē

vai citos izplatīšanai sabiedrībā paredzētos iespiedmateriālos,

citos masu saziņas līdzekļos vai atklātās sapulcēs sludina rasu,

nacionālā vai reliģiskā naida idejas, slavina, atbalsta

noziedzīgus nodarījumus vai pauž pozitīvu attieksmi pret

tiem.

290. Kopš 1993. gada krasi

pieaudzis jaundibināto sabiedrisko organizāciju skaits. Tā

2000.gadā Latvijā tika reģistrētas 897 jaunas sabiedriskās

organizācijas, bet jau 2001. gada pirmajā pusgadā - 551.

Tiesības

dibināt arodbiedrības un iestāties tajās

291. Saskaņā ar Satversmes

108.pantu strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī

tiesības streikot. Šis pats pants paredz, ka valsts aizsargā

arodbiedrību brīvību. Darba likumu kodeksa 229.pants paredz

tiesības apvienoties darbinieku arodu organizācijās pēc

profesiju, nozaru un teritoriālā principa vai citiem principiem.

Latvija ir arī Starptautiskās darba organizācijas 1948.gada

konvencijas par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību,

apvienojoties arodbiedrības, dalībvalsts.

292. Arodbiedrību dibināšanas un

darbības vispārīgie jautājumi tiek regulēti likumā "Par

arodbiedrībām". Likumā "Par arodbiedrībām" ir nostiprināta

tiesība veidot arodbiedrības, kuru galvenais mērķis ir pārstāvēt

un aizstāvēt savu biedru darba un citas sociālās un ekonomiskās

tiesības un intereses.

293. Arī jaunajā Darba likumā

noteikts, ka gan darbiniekiem, gan darba devējiem ir tiesības

apvienoties organizācijās un iestāties tajās, lai aizstāvētu

savas sociālās, ekonomiskās un profesionālās tiesības un

intereses. Saskaņā ar Darba likuma 8.pantu, darbinieka piederība

šādai organizācijai vai darbinieka vēlme iestāties tajās nevar

būt par pamatu atteikumam noslēgt darba līgumu, darba līguma

uzteikumam vai citādai darbinieka tiesību ierobežošanai.

294. Darba likuma izpratnē

arodbiedrības ir darbinieku pārstāvības veids darbinieku tiesību

un interešu aizstāvībai, un tām ir šādas tiesības:

1) pieprasīt un saņemt no darba

devēja informāciju par uzņēmuma ekonomisko un sociālo

stāvokli;

2) laikus saņemt informāciju un

konsultēties ar darba devēju, pirms tas pieņem tādus lēmumus,

kuri var skart darbinieku intereses, it īpaši lēmumus, kuri var

būtiski ietekmēt darba samaksu, darba apstākļus un nodarbinātību

uzņēmumā. Konsultēšanās šā likuma izpratnē ir viedokļu apmaiņa un

dialogs starp darbinieku pārstāvjiem un darba devēju;

3) piedalīties darba samaksas

noteikumu, darba vides, darba apstākļu un darba laika

organizācijas noteikšanā un uzlabošanā, kā arī darbinieku

drošības un veselības aizsardzībā;

4) ieiet uzņēmuma teritorijā, kā

arī piekļūt darba vietām;

5) rīkot darbinieku sapulces

uzņēmuma teritorijā un telpās;

6) uzraudzīt, kā darba tiesiskajās

attiecībās tiek ievēroti normatīvie akti, darba koplīgums un

darba kārtības noteikumi.

295. 1999.gadā tika pieņemts Darba

devēju organizāciju un to apvienību likums, kas noteic darba

devēju organizāciju tiesisko statusu un sistēmu, kā arī tiesības

un pienākumus attiecībās ar arodbiedrībām, valsts un pašvaldību

institūcijām. Saskaņā ar šo likumu darba devēju organizāciju

uzdevums ir pārstāvēt savu biedru intereses attiecībās ar

arodbiedrībām un valsts un pašvaldību institūcijām. Likumā īpaši

noteikts, ka darba devēju apvienības nedrīkst tieši vai netieši

ierobežot darbinieku tiesības apvienoties arodbiedrībās vai

ietekmēt to darbību.

296. Saskaņā ar Darba devēju

organizāciju un to apvienību likumu, var būt šādi darba devēju

organizāciju apvienību veidi:

1) Latvijas darba devēju

organizāciju apvienība;

2) nozares darba devēju

organizāciju apvienība;

3) teritoriālā darba devēju

organizāciju apvienība.

297. Ievērojot šo klasifikāciju,

likuma 11.pantā noteiktas darba devēju organizāciju un apvienību

attiecības ar arodbiedrībām. Saskaņā ar šo pantu Latvijas darba

devēju organizāciju apvienība veic pārrunas, savu biedru vārdā

slēdz darba koplīgumus un ģenerālvienošanās, vienojas par

vispārējiem sadarbības principiem, veic pārrunas par konflikta

situāciju atrisināšanu ar Latvijas nozaru un profesionālo

arodbiedrību savienību, kas pārstāv visvairāk no valstī

strādājošajiem. Nozaru darba devēju organizācijas un to

apvienības veic pārrunas, slēdz vienošanās ar nozaru

arodbiedrībām, veicina streiku izraisījušo konfliktu un citu

konfliktu novēršanu nozaru līmenī. Savukārt teritoriālās darba

devēju organizācijas un to apvienības veic pārrunas, slēdz

vienošanās ar teritoriālajām arodbiedrībām, veicina streiku

izraisījušo konfliktu un citu konfliktu novēršanu teritoriālajā

līmenī.

PAKTA 23.

PANTS

298. Satversmes 110.pants paredz,

ka "valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna

tiesības.".

Tiesības

noslēgt laulību

299. Civillikumā ir iekļauti

laulības noslēgšanas vispārīgie principi - abu personu brīva

griba, vienlīdzīgas tiesības, monogāmija. Civillikumā noteiktie

šķēršļi laulības noslēgšanai attiecas vienīgi uz personas vecumu

un tiesisko statusu iepretim personai, ar kuru vēlās noslēgt

laulību. Civillikums un likums "Par civilstāvokļa aktiem" paredz,

ka laulību nedrīkst slēgt bez personas, kas stājas laulībā,

brīvas un pilnīgas piekrišanas. Minētā likumu norma kā obligāta

ietverta laulības noslēgšanas rituālā, un tās pārkāpumi nevienā

dzimtsarakstu nodaļā nav konstatēti.

300. Civillikums ļauj laulāties no

astoņpadsmit gadu vecuma, bet izņēmuma gadījumā ar vecāku vai

aizbildņu piekrišanu var doties laulībā persona, kas sasniegusi

sešpadsmit gadu vecumu, ja laulība tiek noslēgta ar pilngadīgu

personu. Ja vecāki vai aizbildņi bez svarīga iemesla liedzas dot

atļauju, tad atļauju var dot bāriņtiesa pēc tās vietas, kur dzīvo

vecāki vai iecelti aizbildņi.

301. Lai nodrošinātu valsts

aizsardzību laulībai un ģimenei, radītu pamatus stabilu laulības

attiecību veidošanai, Civillikuma Ģimenes tiesību daļā un likumā

"Par civilstāvokļa aktiem" ir noteikti obligāti laulības

noslēgšanas noteikumi, kuru neievērošana ir pamats laulības

atzīšanai par spēkā neesošu. Šie noteikumi, kas Civillikumā

definēti kā "šķēršļi laulības noslēgšanai" ir minimāli

nepieciešami, lai nodrošinātu veselīgu ģimenes attiecību pamatu

veidošanu, brīvu un brīvprātīgu laulības noslēgšanu, vienlaulības

principa ievērošanu. Šie noteikumi ir vienādi obligāti kā valsts

dzimtsarakstu reģistrācijas iestādēm - Dzimtsarakstu nodaļām,

Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām iestādēm, kas reģistrē

laulību, tā arī garīdzniekiem, kuriem ir tiesības reģistrēt

laulību. Minētie šķēršļi laulības noslēgšanai ir rīcības nespēja,

tuva radniecība, adopcijas attiecības, dubultlaulības aizliegums,

laulības aizliegums viena dzimuma personām.

302. Laulību var noslēgt

dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā, ja laulājamie pieder pie

ev.-luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku,

metodistu, baptistu, septītās dienas adventistu vai Mozus ticīgo

(judaistu) konfesijas.

303. Kopš sākotnējā ziņojuma

iesniegšanas ir pieņemti vairāki būtiski grozījumi tiesību aktos,

kas regulē tiesības doties laulībā. Piemēram, ir paplašināts

likuma "Par civilstāvokļa aktiem" 15.pants, kura 3.daļa paredz,

ka ārvalstnieks vai bezvalstnieks Latvijā var doties laulībā ar

ārvalstnieku vai bezvalstnieku, ja abiem laulājamiem laulības

noslēgšanas brīdī ir derīgas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas vai

arī ja vienam laulājamam ir pastāvīgas uzturēšanās atļauja, bet

otrs laulības noslēgšanas brīdī Latvijā uzturas likumīgi.

Laulāto

vienlīdzība

304. Civillikuma 85.pants noteic,

ka "ģimenes kopdzīves kārtošanā abiem laulātajiem ir vienādas

tiesības.". Tāpat Civillikums ļauj laulātajiem brīvi izvēlēties

vai nu viena laulātā pirmslaulību uzvārdu par savu kopējo

uzvārdu, vai arī paturēt katram savu uzvārdu un nepieņemt kopēju

laulības uzvārdu.

305. Saskaņā ar Civillikuma

180.pantu, ja laulību šķir vai atzīst par neesošu un vecāki nevar

vienoties, pie kura no viņiem lai paliek bērni, tad šo jautājumu,

uzklausot pēc iespējas bērnu vēlēšanos, ja pēdējie sasnieguši

septiņu gadu vecumu, izšķir tiesa, ievērojot bērnu intereses.

Turklāt bāriņtiesas un pagasttiesas pirms tam veic attiecīgās

ģimenes izpēti un bērna interesēs dod atzinumu tiesai.

306. Civillikuma 181. pants paredz

vecāku varas realizēšanas nosacījumus, ja vecāki dzīvo šķirti.

Savukārt Civillikuma 182. pants nosaka, ka katrs no vecākiem var

satikties ar bērniem, kas atstāti pie otra, izņemot gadījumu, kad

satikšanās kaitē bērnam. Šīs tiesības izlietošanas laiku un

veidu, ja vecāki par to nespēj vienoties, nosaka bāriņtiesa. Ja

tās lēmumu nepilda, strīdu izšķir tiesa.

PAKTA