24. pants

307. Satversmes 110.pants paredz,

ka "valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna

tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas

palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības." Tāpat

Latvijai ir saistoša 1989.gada ANO konvencija par bērna

tiesībām.

308. 1998.gadā tika pieņemts Bērnu

tiesību aizsardzības likums, kura mērķis ir noteikt bērna

tiesības, brīvības un to aizsardzību, ņemot vērā, ka bērnam kā

fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga īpaša

aizsardzība un gādība. Tāpat likumā ietverti pamatnosacījumi,

saskaņā ar kuriem tiek kontrolēta bērna uzvedība un tiek noteikta

viņa atbildība; likums reglamentē vecāku un citu fizisko un

juridisko personu, kā arī valsts un pašvaldību tiesības,

pienākumus un atbildību par bērna tiesību ievērošanu.

309. Likuma 3.pantā noteikts, ka

bērna tiesības un brīvības valsts nodrošina visiem bērniem bez

jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no bērna viņa vecāku,

aizbildņu, ģimenes locekļu rases, tautības, dzimuma, valodas,

partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības,

nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, mantiskā un

veselības stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem.

310. Lai veicinātu bērna tiesību

ievērošanu valstī, 1995.gadā Izglītības un zinātnes ministrijas

pārraudzībā tika izveidots Valsts bērna tiesību aizsardzības

centrs. Šī Centra uzdevums ir uzraudzīt likumu un citu normatīvo

aktu ievērošanu bērna tiesību aizsardzības jomā, izstrādāt

priekšlikumus par bērna tiesību aizsardzības nodrošināšanai

nepieciešamajiem grozījumiem normatīvajos aktos, kā arī koordinēt

valsts un pašvaldību iestāžu darbu bērnu tiesību aizsardzības

jomā. Tāpat Centra uzdevums ir reizi piecos gados sagatavot

ziņojumu par 1989.gada bērna tiesību konvencijas izpildi

Latvijā.

311. 2001.gada janvārī ANO Bērnu

tiesību komiteja izskatīja Latvijas sākotnējo nacionālo ziņojumu

par 1989.gada bērnu tiesību konvencijas izpildi. Savos noslēguma

secinājumos Bērnu tiesību komiteja, cita starpā, pozitīvi

novērtēja veiktos pasākumus nacionālo tiesību aktu saskaņošanā ar

1989.gada konvencijas principiem, īpaši atzīmējot 1998.gadā

tautas nobalsošanā pieņemtos grozījumus Pilsonības likumā. Tai

pat laikā Bērnu tiesību komiteja izteica vairākus ieteikumus un

rekomendācijas pilnīgākai 1989.gada konvencijas normu ieviešanai,

piemēram, turpināt pasākumus bērnu un pusaudžu veselības

veicināšanas politikas ietvaros, izvērtēt spēkā esošos likumus un

to piemērošanas praksi attiecībā uz nepilngadīgajiem

likumpārkāpējiem, kā arī attiecībā uz visiem nepilngadīgajiem,

kas jebkādā statusā ir tiesas procesa dalībnieki.

312. Informācija par Bērnu tiesību

komitejas rekomendācijām un ieteikumiem tika iesniegta gan

Saeimā, gan Ministru kabinetā, kurš 2001.gada 27.martā uzdeva

Valsts bērna tiesību aizsardzības centram iesniegt Bērnu tiesību

komitejai Latvijas komentārus par atsevišķiem rekomendāciju un

ieteikumu punktiem. Tāpat Ministru kabinets uzdeva Valsts bērna

tiesību aizsardzības centram, iesniedzot izskatīšanai Ministru

kabinetā nākamo Latvijas ziņojumu par 1989.gada bērnu tiesību

konvencijas izpildi, sniegt informāciju par minēto Bērnu tiesību

komitejas rekomendāciju izpildi.

313. Patlaban tiek gatavots

nākamais Latvijas ziņojums par 1989.gada konvencijas izpildi, un

šajā ziņojumā tiks iekļauta informācija arī par paveikto Bērnu

tiesību komitejas rekomendāciju un ieteikumu izpildē.

Bērna

reģistrācija un bērna tiesības uz vārdu

314. Bērnu tiesību aizsardzības

likuma 8.pantā noteikts, ka kopš dzimšanas brīža bērnam ir

tiesības uz vārdu, uzvārdu un pilsonības iegūšanu, ka bērns ir

jāreģistrē atbilstoši likumam un ka bērnam ir tiesības uz

nacionālās identitātes saglabāšanu.

315. Jaundzimuša bērna

reģistrācijas kārtību regulē likums "Par civilstāvokļa aktiem",

par kuru informācija ir sniegta Latvijas sākotnējā ziņojumā

(122.-124.paragrāfi).

Bērna tiesības

uz pilsonību

316. Bērna tiesības uz pilsonību

garantē 1994.gadā pieņemtais un 1998.gadā tautas nobalsošanā

grozītais Pilsonības likums. Šī ziņojuma 20.-38.paragrāfos jau

sniegta informācija par Pilsonības likuma izpildi un

naturalizācijas gaitu Latvijā, tai skaitā par bērna tiesībām

iegūt Latvijas pilsonību (īpaši skat. 22.-24.paragrāfus.)

317. Pēc Latvijas Iedzīvotāju

reģistra datiem, 2001.gada 1.janvārī to bērnu skaits, kuriem ir

tiesības pretendēt uz Latvijas pilsonību saskaņā ar minētajiem

1998.gada Pilsonības likuma grozījumiem, bija 24 589. No tiem par

Latvijas pilsoņiem Pilsonības likuma 3.1 panta kārtībā atzīti 526

bērni. Ir vairāki iemesli, kāpēc minētajā kārtībā pilsonību

ieguvis salīdzinoši neliels skaits bērnu. Pirmkārt, arvien vairāk

bērnu, kuri dzimuši pēc 1991.gada 21.augusta, iegūst pilsonību

naturalizējoties kopā ar kādu no vecākiem. 1999. un 2000.gadā

kopā ar vecākiem naturalizējušies 1420 bērni. Otrkārt, vecāki

pasīvi izmanto tiesības lūgt pilsonību savu bērnu vārdā. Šāda

pasivitāte skaidrojama ar vēlmi piešķirt bērnam pašam tiesības

lemt par savu pilsonību, sasniedzot 15 gadu vecumu, kā arī ar

minimālām atšķirībām pilsoņu un nepilsoņu tiesībās

Latvijā.

PAKTA 25.

PANTS

Tiesības vēlēt

un tikt ievēlētam

318. Satversmes 6.pants noteic, ka

"Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un

proporcionālās vēlēšanās.". Saskaņā ar Satversmes 8.pantu,

tiesības vēlēt ir pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu

dienā ir sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu. Savukārt 9.pants

noteic, ka Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni,

kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.

Savukārt Satversmes 101.pants noteic, ka ikvienam Latvijas

pilsonim likumā paredzētajā veidā ir tiesības piedalīties valsts

un pašvaldības darbībā.

319. Komitejas 1996.gadā pieņemto

Vispārīgo komentāru par Pakta 25.pantu 3.paragrāfā minētā

informācija par pilsonības iegūšanas kritērijiem ir sniegta šī

ziņojuma 19.-24.paragrāfos, tādēļ šajā ziņojuma sadaļā tiek

sniegta informācija par Latvijas vēlēšanu sistēmu un spēkā

esošajiem tiesību aktiem, kas regulē tiesību vēlēt un tikt

ievēlētam īstenošanu.

320. 1995.gada 13.janvārī pieņemtā

Saeimas vēlēšanu likuma 1.pants noteic, ka tiesības vēlēt ir

Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši 18 gadu

vecumu, ja vien uz viņiem neattiecas kāds no šā likuma 2.pantā

minētajiem ierobežojumiem. 2.pants paredz, ka tiesību vēlēt

nav:

1) personām, kuras izcieš sodu

brīvības atņemšanas vietās;

2) aizdomās turētajām,

apsūdzētajām vai tiesājamajām personām, ja pret tām kā drošības

līdzeklis ir piemērots apcietinājums;

3) personām, kuras likumā

paredzētajā kārtībā atzītas par rīcības nespējīgām.

321. Saskaņā ar minētā likuma

4.pantu Saeimā var ievēlēt katru Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu

dienā ir vecāks par 21 gadu, ja vien uz viņu neattiecas kāds no

šiem ierobežojumiem:

1) likumā paredzētajā kārtībā

atzītas par rīcības nespējīgām;

2) izcieš sodu brīvības atņemšanas

vietās;

3) ir bijušas sodītas par tīšiem

noziegumiem, kas ir noziegumi Latvijā arī šā likuma spēkā

stāšanās brīdī, un kurām sodāmība nav dzēsta vai noņemta, izņemot

reabilitētos;

4) izdarījušas noziedzīgu

nodarījumu nepieskaitāmības stāvoklī vai arī pēc nozieguma

izdarīšanas saslimušas ar gara slimību, kas atņēmusi tām iespēju

apzināties savu darbību vai to vadīt, un kurām sakarā ar to

piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis vai arī lieta

izbeigta bez šāda piespiedu līdzekļa piemērošanas;

5) ir vai ir bijušas PSRS,

Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu

vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki;

6) pēc 1991.gada 13.janvāra

darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā

frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba

veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā

vai tās reģionālajās komitejās;

7) neprot valsts valodu atbilstoši

augstākajai (trešajai) valsts valodas prasmes pakāpei.

322. 1994. gada 13. janvāra

Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likums paredz, ka

tiesības vēlēt domi (padomi) ir Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu

dienā ir sasnieguši 18 gadu vecumu, ja vien uz viņiem neattiecas

kāds šiem ierobežojumiem:

1) personām, kuras izcieš sodu

brīvības atņemšanas vietās;

2) aizdomās turētām, apsūdzētām

vai tiesājamām personām, ja pret tām kā drošības līdzeklis ir

piemērots apcietinājums;

3) personām, kuras likumā

paredzētajā kārtībā ir atzītas par rīcības nespējīgām.

323. Savukārt Pilsētas domes,

novada padomes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 8. pants

paredz, ka domē (padomē) var ievēlēt Latvijas pilsoni, kurš

vēlēšanu dienā ir sasniedzis 21 gada vecumu, ja viņš attiecīgās

pašvaldības administratīvajā teritorijā ir pastāvīgi pierakstīts

vismaz pēdējos 12 mēnešus pirms vēlēšanu dienas vai ja viņš

attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā ir nostrādājis

vismaz pēdējos sešus mēnešus pirms vēlēšanu dienas, vai ja

attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā viņam ir

likumā noteiktajā kārtībā reģistrēts nekustamais īpašums un ja uz

viņu neattiecas kāds no ierobežojumiem. Pants noteic, ka domes

(padomes) vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un domē

(padomē) nevar ievēlēt personas:

1) kuras izcieš sodu brīvības

atņemšanas vietās;

2) kuras likumā paredzētajā

kārtībā atzītas par rīcības nespējīgām;

3) kuras ir bijušas sodītas par

tīšiem smagiem noziegumiem un kurām sodāmība nav dzēsta vai

noņemta, izņemot reabilitētos;

4) kuras izdarījušas sabiedriski

bīstamu nodarījumu nepieskaitāmības stāvoklī vai arī pēc

nozieguma izdarīšanas saslimušas ar gara slimību, kas atņēmusi

tām iespēju apzināties savu darbību vai to vadīt, un kurām sakarā

ar to piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis vai arī

lieta izbeigta bez šāda piespiedu līdzekļa piemērošanas;

5) kuras pēc 1991.gada 13.janvāra

darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā

frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba

veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā

vai tās reģionālajās komitejās;

6) kuras ir vai ir bijušas PSRS,

Latvijas PSR vai ārvalstu valstu drošības dienestu, izlūkdienestu

vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki;

7) kuras neprot valsts valodu

atbilstoši augstākajai (trešajai) valsts valodas prasmes

pakāpei.

324. Krimināllikuma 90.pants

paredz atbildību par apzinātu personas kavēšanu brīvi realizēt

tiesības vēlēt deputātus un tikt ievēlētam, lietojos vardarbību,

viltu, draudus, uzpirkšanu vai citā prettiesiskā veidā. Sods par

šādām darbībām ir paredzēts brīvības atņemšana uz laiku līdz trīs

gadiem vai naudas sods līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.

325. 2000.gada 15.augustā

Satversmes tiesa izskatīja lietu par Saeimas vēlēšanu likuma un

Pilsētas domes un pagastu padomes likuma atbilstību Satversmei,

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai un

Pakta 25.pantam. Pieteikuma iesniedzēji uzskatīja, ka minētajos

likumos paredzētie ierobežojumi, kas aizliedz vēlēšanām pieteikt

par kandidātiem personas, kuras ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas

PSR vai ārvalstu valstu drošības dienestu, izlūkdienestu vai

pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki vai kuras pēc 1991.gada

13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu

internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara

un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas

komitejā vai tās reģionālajās komitejās, ir diskriminējoši un

tādēļ neatbilstoši Satversmei un Paktam, kā arī Eiropas

Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai.

326. Savā spriedumā Satversmes

tiesa atzina, ka tiesības vēlēt un tikt ievēlētam "nav

absolūtas", jo tās ir īstenojamas "likumā paredzētā veidā". Tāpat

Satversmes tiesa konstatēja, ka "Pakta 25.pants, kaut arī uzsver

diskriminācijas nepieļaujamību attiecībā uz tajā minēto tiesību

normu īstenošanu, atzīst šo tiesību ierobežošanas iespēju,

uzsverot, ka "katram pilsonim ... bez nepamatotiem ierobežojumiem

jābūt tiesībām un iespējai ...". Tādējādi pamatotu ierobežojumu

noteikšana attiecībā uz Pakta 25.pantā ietvertajām normām ir

pieļaujama.". Izvērtējot, vai ierobežojumi ir (1) noteikti ar

pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, (2) attaisnojami ar leģitīmu

mērķi, (3) nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, Satversmes tiesa

secināja, ka šie priekšnosacījumi ir ievēroti. Satversmes tiesa

tālāk secināja, ka "apstrīdētās normas ir vērstas tikai pret tām

personām, kuras ar aktīvu darbību pēc 1991.gada 13.janvāra

okupācijas armijas klātesamības apstākļos mēģināja atjaunot

iepriekšējo režīmu, bet nav attiecināmas uz personām ar atšķirīgu

politisko pārliecību (uzskatiem).". Kopumā Satversmes tiesa

atzina, ka apstrīdētās tiesību normas atbilst gan Satversmei, gan

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai,

gan Pakta 25.pantam.

327. 2001.gada 25.jūlijā ANO

Cilvēktiesību komiteja izskatīja Latvijas pilsones sūdzību par

Pakta 25.panta pārkāpumiem. Kā uzskata sūdzības iesniedzēja,

viņas tiesību uz brīvām vēlēšanām pārkāpumu veido Centrālās

vēlēšanu komisijas lēmums svītrot viņu no deputātu kandidātu

saraksta nepietiekamu valsts valodas zināšanu dēļ. Izskatot šo

sūdzību pēc būtības, Cilvēktiesību komiteja secināja, ka viena

valodas inspektora lēmums, kas tika pieņemts dažas dienas pirms

vēlēšanām un atšķīrās no pirms vairākiem gadiem sūdzības autorei

izsniegtās valodas zināšanu apliecībā fiksētās valsts valodas

prasmes pakāpes, bija pietiekams, lai Centrālā vēlēšanu komisija

lemtu par sūdzības autores svītrošanu no deputātu kandidātu

saraksta. Kā atzina Cilvēktiesību komiteja, sūdzības autores

svītrošana no deputātu kandidātu saraksta nepietiekamu valsts

valodas zināšanu dēļ nav savienojama ar Pakta 25.panta prasībām,

jo valodas prasmes atkārtota pārbaude, ko veica viens inspektors,

nebija pamatota uz objektīviem kritērijiem un nav pierādīts, ka

šī pārbaude notika saskaņā ar likumā noteikto procedūru.

328. Izpildot ANO Cilvēktiesību

komitejas lēmumu, Ministru kabinets 2001.gada 6.decembrī pieņēma

grozījumus noteikumos "Valsts valodas centra nolikums" un

noteikumos "Noteikumi par profesionālo un amata pienākumu

veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valodas

prasmes pārbaudes kārtību". Saskaņā ar pieņemtajiem grozījumiem,

atkārtota valsts valodas prasmes pārbaude var tikt veikta tikai

tad, ja to vēlas pati persona, savukārt Valsts valodas centram ir

tiesības pārbaudīt personas valsts valodas prasmes apliecības

īstumu. Ar šo grozījumu pieņemšanu ir novērsta ANO Komitejas

identificētā problēma un ir nodrošināta tiesiskās paļāvības

principa ievērošana - nokārtojot likumā noteikto pārbaudījumu un

saņemot valsts valodas prasmes apliecību, persona var būt droša,

ka atkārtota viņas valodas zināšanu pārbaude pēc būtības varēs

notikt tikai tad, ja šī persona pati to ierosinās.

329. Patlaban sabiedrībā aktuāla

ir diskusija par nepieciešamību saglabāt likumos, kas regulē

vēlēšanu tiesību īstenošanu, prasību deputātu kandidātiem zināt

valsts valodu atbilsoši augstākajam līmenim. Šīs prasības

atbalstītāji uzskata, ka tādējādi tiek aizsargāta latviešu valoda

un tiek veicināta latviešu valodas lietošana valsts institūcijās.

Savukārt minētās prasības pretinieki norāda, ka valodas

aizsardzība un valodas lietošana tiek reglamentēta pavisam citos

tiesību aktos - Valsts valodas likumā, Administratīvo pārkāpumu

kodeksā, Saeimas kārtības rullī, tādēļ šī prasība vēlēšanu

likumos uzskatāma par nepamatotu. 2001.gada nogalē Valsts

prezidente lūdza ekspertu darba grupu izvērtēt šī jautājuma

juridiskos aspektus, kā arī sniegt priekšlikumus par iespējamo

turpmāko rīcību. Vienlaicīgi valodnieki tiek lūgti izteikties par

to, kā efektīvāk nodrošināt valsts valodas aizsardzību un

veicināt tās lietošanu.

Tiesības uz

vienlīdzīgu piedalīšanos valsts pārvaldē un vienlīdzīgas iespējas

strādāt valsts darbu

330. Satversmes 101.pants paredz,

ka "Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā

veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt

valsts dienestu.".

331. Valsts Civildienesta likuma

7.pantā noteikti obligātās ierēdnim izvirzāmās prasības un

paredz, ka uz ierēdņa amatu var pretendēt persona:

1) kura ir Latvijas Republikas

pilsonis;

2) kura pārvalda latviešu

valodu;

3) kurai ir augstākā

izglītība;

4) kura nav sasniegusi likumā

noteikto pensijas vecumu;

5) kura nav sodīta par tīšiem

noziedzīgiem nodarījumiem vai ir reabilitēta vai kurai ir noņemta

vai dzēsta sodāmība;

6) kura nav atbrīvota no ierēdņa

amata ar tiesas spriedumu krimināllietā;

7) kura nav atzīta par

rīcībnespējīgu likumā noteiktajā kārtībā;

8) kura nav vai nav bijusi PSRS,

Latvijas PSR vai kādas ārvalsts valsts drošības dienesta,

izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata darbinieks;

9) kura nav vai nav bijusi ar

likumiem vai tiesas nolēmumiem aizliegto organizāciju

dalībnieks;

10) kura nav iestādes vadītāja vai

tiešā priekšnieka radinieks (persona, kura ar ierēdni ir laulībā,

svainībā vai radniecībā līdz pirmajai pakāpei, kā arī brāļi un

māsas). Ministru kabinets var noteikt izņēmumus gadījumos, ja

citādi attiecīgā iestāde nevar nodrošināt tai noteikto funkciju

izpildi.

PAKTA 26.

PANTS

332. Visu Latvijā dzīvojošo

vienlīdzību likuma un tiesas priekšā garantē Latvijā spēkā esošie

tiesību akti, kuros ir nostiprināts gan jebkādas diskriminācijas

aizlieguma, gan vienlīdzības princips. Tā Satversmes 91.pants

noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas

diskriminācijas". Identiskas normas ir ieļautas arī likumā "Par

tiesu varu", kura 4.pants paredz, ka "(1) Visas personas ir

vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā, tām ir vienādas tiesības

uz likuma aizsardzību. (2) Tiesu spriež tiesa neatkarīgi no

personas izcelsmes, sociālā vai mantiskā stāvokļa, rases vai

nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes

pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīvesvietas,

politiskajiem vai citiem uzskatiem". Satversmes 92. pants noteic,

ka "ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses

taisnīgā tiesā.".

333. Kriminālprocesa kodeksa