Par Latvijas Republikas sākotnējo ziņojumu par 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi Latvijas Republikā laikposmā līdz 2002.gada 1.janvārim 10. pants

278. Saskaņā ar Satversmes

110.pantu "valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un

bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem ar invaliditāti,

bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no

varmācības." Šādi konstitucionālā līmenī valsts ir garantējusi

ģimenes aizsardzību.

Bērna tiesību aizsardzība

279. 1998.gada 19. jūnijā

tika pieņemts Bērnu tiesību aizsardzības likums, kura mērķis ir

noteikt bērna tiesības, brīvības un to aizsardzību, ņemot vērā,

ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai

vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība. Tāpat likumā ietverti

pamatnosacījumi, saskaņā ar kuriem tiek kontrolēta bērna uzvedība

un tiek noteikta viņa atbildība; likums reglamentē vecāku un citu

fizisko un juridisko personu, kā arī valsts un pašvaldību

tiesības, pienākumus un atbildību par bērna tiesību

ievērošanu.

280. Likuma 3.pantā

noteikts, ka bērna tiesības un brīvības valsts nodrošina visiem

bērniem bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no bērna viņa

vecāku, aizbildņu, ģimenes locekļu rases, tautības, dzimuma,

valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās

pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes,

mantiskā un veselības stāvokļa, dzimšanas vai citiem

apstākļiem.

281. Lai veicinātu bērna

tiesību ievērošanu valstī, 1995.gadā Izglītības un zinātnes

ministrijas pārraudzībā tika izveidots Valsts bērna tiesību

aizsardzības centrs. Šī Centra uzdevums ir uzraudzīt likumu un

citu normatīvo aktu ievērošanu bērna tiesību aizsardzības jomā,

izstrādāt priekšlikumus par bērna tiesību aizsardzības

nodrošināšanai nepieciešamajiem grozījumiem normatīvajos aktos,

kā arī koordinēt valsts un pašvaldību iestāžu darbu bērnu tiesību

aizsardzības jomā. Tāpat Centra uzdevums ir reizi piecos gados

sagatavot ziņojumu par 1989.gada bērna tiesību konvencijas

izpildi Latvijā.

282. 2001.gada janvārī ANO

Bērnu tiesību komiteja izskatīja Latvijas sākotnējo nacionālo

ziņojumu par 1989.gada bērnu tiesību konvencijas izpildi. Savos

noslēguma secinājumos Bērnu tiesību komiteja, cita starpā,

pozitīvi novērtēja veiktos pasākumus nacionālo tiesību aktu

saskaņošanā ar 1989.gada konvencijas principiem, īpaši atzīmējot

1998.gadā tautas nobalsošanā pieņemtos grozījumus Pilsonības

likumā. Tai pat laikā Bērnu tiesību komiteja izteica vairākus

ieteikumus un rekomendācijas pilnīgākai 1989.gada konvencijas

normu ieviešanai, piemēram, turpināt pasākumus bērnu un pusaudžu

veselības veicināšanas politikas ietvaros, izvērtēt spēkā esošos

likumus un to piemērošanas praksi attiecībā uz nepilngadīgajiem

likumpārkāpējiem, kā arī attiecībā uz visiem nepilngadīgajiem,

kas jebkādā statusā ir tiesas procesa dalībnieki.

283. Informācija par Bērnu

tiesību komitejas rekomendācijām un ieteikumiem tika iesniegta

gan Saeimā, gan Ministru kabinetā, kurš 2001.gada 27.martā uzdeva

Valsts bērna tiesību aizsardzības centram iesniegt Bērnu tiesību

komitejai Latvijas komentārus par atsevišķiem rekomendāciju un

ieteikumu punktiem. Tāpat Ministru kabinets uzdeva Valsts bērna

tiesību aizsardzības centram, iesniedzot izskatīšanai Ministru

kabinetā nākamo Latvijas ziņojumu par 1989.gada bērnu tiesību

konvencijas izpildi, sniegt informāciju par minēto Bērnu tiesību

komitejas rekomendāciju izpildi.

284. Patlaban tiek gatavots

nākamais Latvijas ziņojums par 1989.gada konvencijas izpildi, un

šajā ziņojumā tiks iekļauta informācija arī par paveikto Bērnu

tiesību komitejas rekomendāciju un ieteikumu izpildē.

285. Latvija ir

ratificējusi arī Starptautiskās darba organizācijas 1919.gada

konvenciju nr.5 "Par bērnu minimālo vecumu", 1919.gada konvenciju

nr.6 "Par bērnu darbu nakts laikā rūpniecībā", 1920.gada

konvenciju nr.7 "Par minimālā vecuma noteikšanu bērniem, tos

pielaižot darbā uz jūras", 1973.gada konvenciju nr.138 "Par

minimālo vecumu pieņemšanai darbā". Kārtējais ziņojums par

1920.gada konvencijas nr.7 "Par minimālā vecuma noteikšanu

bērniem, tos pielaižot darbā uz jūras" un 1973.gada konvencijas

nr.138 "Par minimālo vecumu pieņemšanai darbā" izpildi tika

nosūtīts Starptautiskajai darba organizācijai 2001.gada

septembrī. Kopumā Latvijā spēkā esošie normatīvie akti atbilst

konvencijas prasībām.

286. Aktualizējoties

jaunai, pasaulē līdz šim vēl maz apzinātai problēmai, kas

saistīta ar tīkla "Internet " vides ietekmes uz jaunatnes un

bērniem izpēti, valsts programmā seksuālās vardarbības pret

bērniem novēršanai 2000.-2004.gadam paredzēti arī uzdevumi

samazināt iespējas izplatīt bērnu pornogrāfiju internetā un

samazināt bērniem iespējas internetā izmantot vardarbīgus,

erotiskus un pornogrāfiskus materiālus. Pamatojoties uz šīs

programmas nostādnēm 2001. gada 6.decembrī ar Ministru prezidenta

rīkojumu Satiksmes ministrijā izveidota darba grupa, kas uzsākusi

darbu pie koncepcijas projekta "Par bērnu tiesību aizsardzību

internetā" izstrādes.

Vecāku pienākums gādāt par saviem

nepilngadīgiem bērniem

287. Atbilstoši pakta

prasībām, Civillikuma 179.pants nosaka, ka vecāku pienākums ir

rūpēties samērā ar viņu mantas un sabiedrisko stāvokli par viņu

varā esošu bērnu dzīvību un labklājību, sagādāt viņiem uzturu,

t.i., dot ēdienu, mitekli, apģērbu, viņus kopt, audzināt un

skolot. Bērnu apgādāšana līdz tam laikam, kad viņi var sevi paši

apgādāt, gulstas uz tēvu un māti samērā ar viņu mantas

stāvokli.

288. Tāpat Civillikuma

184.pantā ir noteikts vecāku pienākums rūpēties par nepilngadīgu

bērnu sagatavošanu derīgai darbībai, turklāt pēc iespējas

ievērojot bērnu individualitāti, spējas un

tieksmes.

289. Ja vecāki nelietīgi

izlieto vecāku varu un ar bērniem apietas sevišķi slikti, saskaņā

ar Civillikuma normām tiesa var vainīgajam no vecākiem atņemt

vecāku varu, atstājot bērnus otra varā, kā arī iecelt bērniem

aizbildni, ja vara, ko izlieto otrs no vecākiem, nepietiekami

aizsargā bērnus no vainīgā kaitīgā iespaida, vai ja vainīgi abi

vecāki.

290. Ģimenes, kurā nav

pietiekami nodrošināta bērna attīstība vai audzināšana, bērns

netiek sagatavots derīgam darbam vai vecāki nelietīgi izmanto

savu varu, noskaidrošana ietilpst bāriņtiesas un pagasttiesas

kompetencē. Tās lemj par vecāku varas pārtraukšanu.

Bērnu atrašanās iemesli sociālās

aprūpes iestādēs

(gada beigās)

Bērnu - bāreņu sociālās aprūpes

centri

Bērnu nami - patversmes .

Specializētie bērnu

sociālās aprūpes

centri

1998

1999

2000

2001

1998

1999

2000

2001

1998

1999

2000

2001

Bāreņi

115

165

195

196

Bērna slimības dēļ

259

241

247

…

456

462

453

…

Ar bāriņtiesas lēmumu

pārtraukta vecāku vara

240

255

223

306

1329

1327

1434

1522

Ar tiesas spriedumu izbeigta

vecāku vara

399

424

467

452

Sociālie apstākļi

…

436

…

Pamesti bērni

…

Citi ievietošanas

iemesli

182

157

346

504

275

308

370

291. 2001.gadā bāriņtiesas

un pagasttiesas pārtraukušas vecāku varu 1691 personai (1057 -

mātes, 234 - tēvi), kas ir par 207 vairāk nekā iepriekšējā gadā.

Šo personu aprūpē un audzināšanā atradās 1973 bērni (iepriekšējā

gadā 2331). Vecāku vara atjaunota 269 (salīdzinoši iepriekšējā

gadā 337) personām (214 - mātēm un 55 - tēviem), kuru aprūpē

atrodas 335 bērni (iepriekšējā gadā 413). 2001.gadā no

ārstniecības iestādēm aprūpes iestādēs ievietoti 434 bērni, t.sk.

bērnu bāreņu sociālās aprūpes centros 330.

Ģimenes, kas rūpējas par

nepilngadīgiem bērniem, aizsardzība

292. Lai nodrošinātu

iespējami plašāku aizsardzību un palīdzību ģimenei, kuras

pienākums ir rūpēties par nepilngadīgiem bērniem, šīm ģimenēm

tiek sniegti sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības

pakalpojumi, kā arī attiecībā uz šīm ģimenēm tiek piemērotas

darba tiesiskās attiecības regulējošo tiesību aktu speciālās

normas.

293. Latvijā pastāv

vispārēja ģimenes pabalstu sistēma, kas ir daļa no valsts

sociālās drošības sistēmas. Šo pabalstu izmaksas tiek finansētas

no valsts budžeta. Tiesības uz šo valsts pabalstu saņemšanu nav

saistītas ar personas veiktajiem sociālās apdrošināšanas

maksājumiem. Atbilstoši likumam "Par sociālo palīdzību" tiesības

saņemt sociālo palīdzību ir Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem,

ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas

kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās

atļauju, bez jebkādas diskriminācijas atkarībā no personas

dzimuma.

294. Pirms sociālās

drošības sistēmas reformas, kas ģimenes pabalstu jomā tiek

īstenota no 1996.gada, ģimenes pabalsti tika piešķirti saskaņā ar

1984.gada 23.februāra PSRS Ministru Padomes un Vissavienības

arodbiedrību centrālās padomes (VACP) "Pamatnoteikumiem

nodrošināšanai ar valsts sociālās apdrošināšanas pabalstiem" un

1995.gada 17.oktobra Ministru kabineta noteikumiem nr.304

"Noteikumi par pabalstiem un stipendijām".

295. Likums "Par sociālo

palīdzību", kurš stājās spēkā 1995. gada 28. novembrī, nodrošina

šādu valsts sociālo pabalstu ģimenēm piešķiršanu - bērna kopšanas

pabalsts, bērna piedzimšanas pabalsts, ģimenes valsts

pabalsts.

296. Vispārējā palīdzība

ģimenēm ar bērniem ietver vēl arī šādu palīdzību: piemaksa pie

ģimenes valsts pabalsta Ministru kabineta noteiktā kārtībā;

pabalstu piešķiršana aizbildnim par bērna uzturēšanu un aizbildņa

pienākumu pildīšanu; aprūpi institūcijās, adopciju, aizbildnību,

audžu ģimenes; pašvaldību trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības

pabalstu piešķiršana.

297. Saskaņā ar likumu "Par

sociālo palīdzību" ģimenes valsts pabalstu piešķir personām,

kuras audzina bērnu. Ģimenes valsts pabalstam ir universāls

raksturs, to piešķir par katru bērnu, kas nav vecāks par 15

gadiem, vai ir vecāks par 15 gadiem un apmeklē vispārizglītojošo

skolu un nav stājies laulībā, bet ne ilgāk kā līdz 20 gadu

vecumam. Ja ģimenes valsts pabalsts piešķirts par bērnu ar

invaliditāti, kas nav sasniedzis 16 gadu vecumu, pie pabalsta

tiek izmaksāta piemaksa Ministru kabineta noteiktajā apmērā.

298. Latvijā ģimenes valsts

pabalsta apmērs bērniem, kas piedzimuši līdz 1999.gada 1.janvārim

ir 4,25Ls par pirmo bērnu, 5,10Ls jeb 1,2 reizes lielāks - par

otro bērnu, 6,80Ls jeb 1,6 reizes lielāks - par trešo bērnu un

7,65Ls jeb 1,8 reizes lielāks - par ceturto un nākamajiem

bērniem. Bērniem, kas dzimuši pēc 1999.gada 1.janvāra ģimenes

valsts pabalsta apmērs ir 6Ls par pirmo bērnu, 7,20Ls jeb 1,2

reizes lielāks - par otro bērnu, 9,60Ls jeb 1,6 reizes lielāks -

par trešo bērnu un 10,80Ls jeb 1,8 reizes lielāks - par ceturto

un nākamajiem bērniem.

299. Likums "Par sociālo

palīdzību" nosaka, ka bērna kopšanas pabalsts ir regulārs

ikmēneša pabalsts, kas nav atkarīgs no bērnu skaita un ko piešķir

personai, kura kopj bērnu līdz 3 gadu vecumam, nav nodarbināta

vai nodarbināta nepilnu darba dienu, nesaņem maternitātes

pabalstu. Bērna kopšanas pabalsta apmērs par bērnu vecumā līdz

1,5 gadiem ir 30 Ls mēnesī. Personām, kuras kopj bērnu vecumā no

1,5 līdz 3 gadiem, pabalsta apmērs ir 7,50 Ls/mēn.

300. Bērna piedzimšanas

pabalstu (vienreiz izsniedzams) piešķir vienam no bērna vecākiem.

Saskaņā ar likumu "Par sociālo palīdzību" vienam no bērna

vecākiem vai personai, kas adoptējusi vai ņēmusi aizbildnībā

bērnu līdz 1 gada vecumam, piešķir bērna piedzimšanas pabalstu,

kas ir vienreiz izmaksājams, universāls pabalsts. Bērna

piedzimšanas pabalsta apmērs sastāda 50% no zīdaiņa pūriņa

vērtības, patreiz - 98 Ls. Ja māte stājas ārstniecības uzskaitē

līdz 12.grūtniecības nedēļai un izpilda visus noteiktos ārsta

norādījumus, pabalsta apmērs tiek divkāršots - 196 Ls.

301. Ģimenes pabalstu

administrēšanu nodrošina Valsts sociālās apdrošināšanas

aģentūra.

302. Darba likumu kodeksā

ir iekļauta atsevišķa nodaļa, kura regulē sieviešu darbu. Minētās

tiesību normas nosaka garantijas darbiniecēm sievietēm: darbus,

kuros aizliegts nodarbināt sievietes, ierobežojumus sieviešu

darbam nakts laikā, aizliegumu iesaistīt sievietes nakts un

virsstundu darbā, kā arī darbā brīvdienās, svētku dienās un sūtīt

komandējumos grūtnieces un sievietes, kurām ir bērns līdz triju

gadu vecumam, virsstundu darba un komandējumu ierobežošana

sievietēm, kurām ir bērns vecumā līdz 14 gadu vecumam,

ierobežojumi sieviešu iesaistīšanai dežūrās, grūtnieču un tādu

sieviešu pārcelšanu vieglākā darbā, kurām ir bērns līdz triju

gadu vecumam, darba samaksu sievietēm, kurām ir bērns līdz triju

gadu vecumam un kuras ik dienas strādā saīsinātu darba laiku,

grūtniecības un dzemdību atvaļinājumi, kā arī atvaļinājumi bērna

kopšanai līdz trīs gadu vecumam, ikgadējā atvaļinājuma

pievienošana grūtniecības un dzemdību atvaļinājumam un ikgadējā

atvaļinājuma piešķiršanas laiks sievietēm, kurām ir bērns līdz 14

gadu vecumam, atvieglojumi sievietēm papildus likumdošanas aktos

paredzētajiem, garantijas personām, kuras audzina bērnus bez

mātes, pārtraukumi bērna barošanai, garantijas grūtniecēm un

sievietēm, kurām ir mazgadīgs bērns.

303. Patlaban minētās

normas ir attiecināmas tikai uz mātēm, tomēr ir izņēmumi, kad šīs

privilēģijas var izmantot arī bērna tēvs. Šāda norma ir iekļauta

Darba likumu kodeksa 176.panta sesto daļu: "Uz tēviem, kas bez

mātes audzina mazgadīgu bērnu vecumā līdz 14 gadiem vai bērnu ar

invaliditāti (vecumā līdz 16 gadiem), un uz minētā vecuma bērnu

aizbildņiem attiecas arī garantijas un atvieglojumi, kas noteikti

šā kodeksa 35.panta 1.punktā, 51., 78.panta pirmās daļas

2.punktā, 170., 171. Un 171.1 pantā, 174.panta otrajā daļā, 175.

Un 177.pantā, kā arī 178.panta otrajā daļā."

304. Saskaņā ar šo normu

Darba likumu kodeksa 35.pantā noteiktais attiecībā uz

darbiniekiem, ar kuriem darba devējs lauž darba līgumu, ir

attiecināmas arī uz iepriekš minēto personu loku: "Ja darba

ražīgums un kvalifikācija ir vienādi, priekšrocība palikt darbā

ir: 1) sievietēm, kurām ir bērns līdz 14 gadu vecumam (bērns ar

invaliditāti līdz 16 gadu vecumam), vai darbiniekiem, kuriem ir

divi vai vairāk apgādājamie".

305. Darba likumu kodeksa

170.pantā ir noteikts aizliegums iesaistīšanai darbā nakts laikā,

virsstundu darbā, darbā brīvdienās, svētku dienās, kā arī sūtīt

komandējumos grūtnieces un sievietes, kurām ir bērns līdz triju

gadu vecumam: "Nav atļauts iesaistīt nakts darbā, virsstundu

darbā, darbā brīvdienās, svētku dienās un sūtīt komandējumos

grūtnieces, kā arī sievietes, kurām ir bērns līdz triju gadu

vecumam". Arī šī norma ir attiecināma uz tēviem un

aizbildņiem.

306. Saskaņā ar Darba

likumu kodeksa 171.pantu sievietes, kurām ir bērns līdz 14 gadu

vecumam vai bērns ar invaliditāti vecumā līdz 16 gadiem, tāpat kā

tēvus un aizbildņus, kuri vieni audzina bērnus, nav atļauts

iesaistīt virsstundu darbā vai sūtīt komandējumā bez viņu

piekrišanas, kā arī iesaistīt dežūrās pēc darba dienas beigām,

naktī, brīvdienās un svētku dienās. Tāpat šīm personām ir

tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu vasarā vai pēc iesnieguma citā

darbiniekam izdevīgā laikā. Darba devējs par paša līdzekļiem

saskaņā ar darba koplīgumu nosaka strādājošajām sievietēm mātēm,

kā arī tēviem un aizbildņiem, kuri vieni audzina bērnus, darba,

sociālos un sadzīves pakalpojumus papildus normatīvajos aktos

paredzētajiem atvieglojumiem. Šāda norma ietverta Darba likumu

kodeksa 175.pantā.

307. Darba likumu kodeksa