177. pants
nosaka pārtraukumus bērna barošanai, uz kuriem tiesības

ir ne vien bērna mātei, bet, arī tēvam vai aizbildņiem:

"Sievietēm, kam ir bērni līdz pusotra gada vecumam, bez parastā

pārtraukuma atpūtai un ēšanai piešķir arī papildus pārtraukumus

bērna barošanai. Šos pārtraukumus, kas nav mazāki par 30 minūtēm,

piešķir ne retāk kā pēc katrām trim stundām. Ja ir divi vai

vairāki bērni līdz pusotra gada vecumam, nosakāms vismaz stundu

ilgs pārtraukums. Pēc mātes vēlēšanās pārtraukumus bērna

barošanai var apvienot, pievienot pusdienu pārtraukumam vai

pārcelt uz darbadienas (darba maiņas) beigām, darbadienu (maiņu)

attiecīgi saīsinot. Pārtraukumu ilgumu un to piešķiršanas kārtību

nosaka darba devējs saskaņā ar darba koplīgumu, ņemot vērā bērna

mātes vēlēšanos. Pārtraukumus bērna barošanai ieskaita darba

laikā, un par tiem samaksā pēc vidējās izpeļņas."

308. Darba likumu kodeksa

178.panta otrajā daļā noteikts aizliegums pēc darba devēja

iniciatīvas atlaist grūtnieces un sievietes, kurām ir bērns līdz

triju gadu vecumam. Izņēmuma gadījums ir, kad uzņēmums, iestāde

vai organizācija tiek pilnībā likvidēta. Arī šī norma saskaņā ar

Darba likumu kodeksa 176.pantu ir attiecināma uz bērna tēvu vai

aizbildņiem.

309. Savukārt Darba likumā,

kas stājas spēkā 2002.gada 1.jūnijā, ir paredzēts, ka bērna

kopšanas atvaļinājumu varēs izmantot gan bērna tēvs, gan māte.

Šāda norma likumā ir iestrādāta, lai veicinātu profesionālo un

ģimenes pienākumu saskaņošanu, tādējādi tiek veicināta arī

sieviešu nodarbinātība. Darba likumā iekļautā norma nosaka:

"Ikvienam darbiniekam ir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu

sakarā ar bērna piedzimšanu vai adopciju. Šādu atvaļinājumu

piešķir uz laiku, kas nav ilgāks par pusotru gadu līdz dienai,

kad bērns sasniedz astoņu gadu vecumu. Bērna kopšanas

atvaļinājumu pēc darbinieka pieprasījuma piešķir uz pilnu laiku

vai pa daļām. Darbiniekam ir pienākums vienu mēnesi iepriekš

rakstveidā paziņot darba devējam par bērna kopšanas atvaļinājuma

vai tā daļas sākumu un ilgumu. Laiku, kuru darbinieks pavada

bērna kopšanas atvaļinājumā, ieskaita kopējā darba stāžā.

Darbiniekam, kurš izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, tiek

saglabāts iepriekšējais darbs. Ja tas nav iespējams, darba devējs

nodrošina līdzvērtīgu vai līdzīgu darbu."

Brīvprātīga došanās laulībā

310. Ņemot vērā to, ka

saskaņā ar Satversmi Latvijā cilvēktiesības tiek īstenotas bez

jebkādas diskriminācijas, konstitucionālā līmenī ir atzīta

sievietes un vīrieša vienlīdzība arī tajos jautājumos, kas

saistīti ar laulību un ģimenes attiecībām. Tādējādi Latvijā

laulības pamatā ir sievietes un vīrieša brīvprātīga vienošanās,

kā arī viņu tiesiskā vienlīdzība.

311. Atbilstoši

Civillikumam laulībā persona bez dzimumu atšķirības var stāties

no 18 gadu vecuma. Izņēmuma gadījumā ar vecāku vai aizbildņu

piekrišanu var doties laulībā persona, kas sasniegusi sešpadsmit

gadu vecumu, ja laulība tiek noslēgta ar pilngadīgu personu. Ja

vecāki vai aizbildņi bez svarīga iemesla liedzas dot atļauju, tad

atļauju var dot bāriņtiesa pēc tās vietas, kur dzīvo vecāki vai

iecelti aizbildņi. Latvijā par spēkā neesošu tiek atzīta laulība,

kura noslēgta, pirms laulātie sasnieguši likumā noteikto vecumu.

Šī laulība nav atzīstama par neesošu, ja tai sekojusi sievas

grūtniecība vai ja abi laulātie līdz tiesas spriedumam noteikto

vecumu ir sasnieguši.

312. Abu dzimumu personām

Latvijā ir vienādas tiesības izvēlēties laulāto, un šī izvēle

izriet no katras personas brīvas gribas. Šis princips tiek

nodrošināts, laulāšanas laikā līgavai un līgavainim apliecinot

vēlmi doties laulībā. Par neesošu atzīstama laulība, kuras

noslēgšanas laikā viens no laulātajiem bijis atzīts par rīcības

nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ vai arī bijis tādā

stāvoklī, ka nav varējis saprast savas darbības nozīmi vai to

vadīt, kā arī laulātais var apstrīdēt laulību, ja viņš tajā

devies sodāmu draudu ietekmēts.

313. Ja nākamais laulātais

tiek izraudzīts otra nākamā laulātā vai citas personas piespiedu

rezultātā, šādu laulību var uzskatīt par fiktīvi noslēgtu, t.i.

bez nolūka dibināt ģimeni, un to var atzīt par spēkā neesošu.

314. Atbilstoši Latvijas

tiesību aktu izpratnei saderināšanās ir savstarpējs solījums

doties laulībā. Tas izslēdz bērnu saderināšanu, jo šo solījumu

nevar dot ne nepilngadīgā aizbildņi, ne citas personas.

Saderināšanās nedod tiesību prasīt tiesas ceļā laulības

noslēgšanu.

315. Civillikuma 84.pants

noteic, ka "Laulība rada vīram un sievai pienākumu būt

savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un

kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību.", savukārt 85.pants -

"Ģimenes kopdzīves kārtošanā abiem laulātajiem ir vienādas

tiesības. Domstarpību gadījumā laulātajiem jācenšas vienoties.

Strīda izšķiršanai laulātie var griezties tiesā."

Īpaša aizsardzība mātēm

316. Latvijā tiek piešķirti

grūtniecības un dzemdību atvaļinājumi un pabalsti to laikā.

317. Darba likumu kodekss

nosaka, ka grūtniecības atvaļinājumu piecdesmit sešas kalendārās

dienas un dzemdību atvaļinājumu piecdesmit sešas kalendārās

dienas aprēķina kopā un piešķir simts divpadsmit kalendārās

dienas neatkarīgi no grūtniecības atvaļinājuma dienu skaita, kas

izmantots līdz dzemdībām. Sievietēm, kurām sakarā ar grūtniecību

medicīniskā aprūpe uzsākta ārstnieciski profilaktiskajā iestādē

līdz divpadsmitajai grūtniecības nedēļai un turpināta visu

grūtniecības laiku, piešķir četrpadsmit kalendāro dienu ilgu

papildu grūtniecības atvaļinājumu, pievienojot to grūtniecības

atvaļinājumam un aprēķinot kopā septiņdesmit kalendārās dienas.

Grūtniecības, dzemdību vai pēcdzemdību sarežģījumu dēļ, kā arī ja

dzimuši divi vai vairāk bērni, sievietei piešķir četrpadsmit

kalendāro dienu ilgu papildu dzemdību atvaļinājumu, pievienojot

to dzemdību atvaļinājumam un aprēķinot kopā septiņdesmit

kalendārās dienas. Sievietēm pēc viņu vēlēšanās piešķir

atvaļinājumu bērna kopšanai līdz trīs gadu vecumam, izmaksājot

par šo periodu valsts sociālo pabalstu. Laiku bērna kopšanai līdz

triju gadu vecumam ieskaita kopējā un nepārtrauktajā darba

stāžā.

318. Tāpat šajā likumā ir

noteikts, ka pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai

tieši pēc tā sievietei pēc viņas iesnieguma piešķir ikgadējo

atvaļinājumu neatkarīgi no darba stāža pie attiecīgā darba

devēja.

319. Savukārt Darba likuma

normas attiecībā uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma ilgumu

un tā aprēķināšanas kārtību, kā arī papildus grūtniecības un

dzemdību atvaļinājumiem sakrīt ar Darba likumu kodeksa normām,

kas, ņemot vērā šo normu ilgstošo pastāvēšanu un pašsaprotamību

sabiedrības uztverē, novērš masveida kļūdas aprēķinot

grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un ļauj sievietēm droši

paredzēt šo atvaļinājumu ilgumu.

320. Atbilstoši Darba

likumam atvaļinājumus, kas piešķirti sakarā ar grūtniecību un

dzemdībām, ikgadējā apmaksātajā atvaļinājumā neieskaita.

321. Darba likumā ir

noteikts, ka ikvienam darbiniekam, neatkarīgi no tā dzimuma, ir

tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu sakarā ar bērna dzimšanu

vai adopciju. Šādu atvaļinājumu piešķir uz laiku, kas nav ilgāks

par pusotru gadu, līdz dienai, kad bērns sasniedz astoņu gadu

vecumu. Bērna kopšanas atvaļinājumu pēc darbinieka

pieprasījuma piešķir uz pilnu laiku vai pa daļām. Darbiniekam ir

pienākums vienu mēnesi iepriekš rakstveidā paziņot darba devējam

par bērna kopšanas atvaļinājuma vai tā daļas sākumu un

ilgumu. Laiku, kuru darbinieks pavada bērna kopšanas

atvaļinājumā, ieskaita kopējā darba stāžā. Darbiniekam, kurš

izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, tiek saglabāts iepriekšējais

darbs. Ja tas nav iespējams, darba devējs nodrošina līdzvērtīgu

vai līdzīgu darbu.

322. Personai, aizejot

grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā, tiek piešķirts valsts

sociālās apdrošināšanas pabalsts - maternitātes pabalsts, ja šīs

personas ir sociāli apdrošinātas saskaņā ar likumu "Par valsts

sociālo apdrošināšanu".

323. Pirms sociālās

drošības sistēmas reformas sociālos pabalstus grūtniecības un

dzemdību atvaļinājuma laikā piešķīra saskaņā ar 1984.gada

23.februāra PSRS Ministru Padomes un Vissavienības arodbiedrību

centrālās padomes (VACP) "Pamatnoteikumiem nodrošināšanai ar

valsts sociālās apdrošināšanas pabalstiem" un VACP 1984.gada

12.novembra "Nolikumu par nodrošināšanas kārtību ar valsts

sociālās apdrošināšanas pabalstiem", kas regulēja maternitātes

pabalstu aprēķināšanu un piešķiršanu līdz 1997.gada

1.janvārim.

324. Maternitātes

apdrošināšanu regulē 1995.gada 6.novembra likums "Par

maternitātes un slimības apdrošināšanu" (stājās spēkā 1997.gada

1.janvārī). Ar šā likuma spēkā stāšanos tika nodrošināta ienākumu

kompensācija maternitātes gadījumā atbilstoši veiktajām sociālās

apdrošināšanas iemaksām.

325. Likums "Par

maternitātes un slimības apdrošināšanu" nosaka maternitātes

pabalstu piešķiršanu un izmaksāšanu par visu grūtniecības un

dzemdību atvaļinājuma laiku, ja sieviete neierodas darbā un

tādējādi zaudē algotā darbā gūstamos ienākumus vai ja

pašnodarbinātā sieviete zaudē ienākumus. Šī likuma mērķis ir

nodrošināt ienākumu kompensāciju, īslaicīgi zaudējot darbspējas,

kas saistīta ar slimību, pirmsdzemdību un pēcdzemdību

periodu.

326. Atbilstoši likuma "Par

maternitātes un slimības apdrošināšanu" maternitātes pabalstu

piešķir 100 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās

apdrošināšanas iemaksu algas. Saskaņā ar SDO 102.Konvencijas

67.pantu, maternitātes pabalsta apmērs 2000.gadā vairāk nekā

divas reizes pārsniedz konvencijā noteiktās minimālās normas.

Vidējo apdrošināšanas iemaksu algu maternitātes pabalsta

aprēķināšanai nosaka no apdrošinātās personas apdrošināšanas

iemaksu algas - darba ņēmējiem par sešu kalendāro mēnešu periodu,

šo periodu beidzot divus kalendāros mēnešus pirms mēneša, kurā

iestājies apdrošināšanas gadījums, bet pašnodarbinātajiem - 12

kalendāro mēnešu periodu, kurš beidzas trīs kalendāros mēnešus

pirms gada ceturkšņa, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums.

Kalendārās dienas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga pabalstu

aprēķināšanai nedrīkst pārsniegt 50 procentus no 1/365 no valsts

sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta gada maksimālā

apmēra, kāds bija spēkā apdrošināšanas gadījuma iestāšanās

dienā.

Maternitātes

apdrošināšanas kvantitatīvie rādītāji3

Maternitātes apdrosināšanas

kvantitatīvie rādītāji

1995

1996

1997

1998

1999

2000

2001

Izdevumi (milj.Ls,

faktiskajās cenās)

2,5

2,6

2,7

3,9

4,8

4,9

5,7

Apmaksāto maternitātes dienu

skaits (vid.mēn., tūkst.)

70,2

63,7

74,3

95,3

96,0

102,1

106,7

Maternitātes pabalsta

vidējais apmērs vienā dienā

2,91

3,35

2,98

3,48

4,00

4,01

4,52

327. Aprēķini rāda, ka

2000.gadā 47% no visām dzemdējušām māmiņām ir saņēmušas

maternitātes pabalstu. Salīdzinoši ar iepriekšējo gadu aptuveni

par 7% pieaudzis to personu skaits, kuras pieprasījušas

maternitātes pabalstu. Tomēr vēl aizvien vairākums bērnu dzimst

māmiņām, kuras nestrādā un neveic obligātās sociālās

apdrošināšanas iemaksas un līdz ar to arī nesaņem maternitātes

pabalstu (skat.tab.).

1997

1998

1999

2000

2001

Dzimušo bērnu skaits

18830

18540

19530

20248

19690

Maternitātes pabalsta

saņēmēju skaits

6639

8410

8854

9463

11811

328. Latvijas ekonomiskajā

situācijā, kur sievietes bieži zaudē darbu tieši grūtniecības

laikā vai, gaidot bērnu nevar iekārtoties jaunā darbavietā un ir

spiestas kļūt par bezdarbniecēm, svarīga ir likuma "Par

maternitātes un slimības apdrošināšanu" norma, kurā ir teikts, ka

sievietēm, kuras ir atlaistas no darba sakarā ar iestādes,

uzņēmuma vai organizācijas likvidāciju, maternitātes pabalstu

piešķir vispārējā kārtībā, ja tiesības uz grūtniecības

atvaļinājumu iestājušās ne vēlāk kā 210 dienas pēc atlaišanas no

darba.

329. Atbilstoši likumu "Par

valsts sociālo apdrošināšanu", "Par sociālo drošību", "Par

sociālo nodokli", "Par valsts pensijām", "Par obligāto sociālo

apdrošināšanu bezdarba gadījumā", "Par apdrošināšanu pret

nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām" normām maternitātes

pabalsta saņemšana nerada kādu citu pabalstu vai sociālās

apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanas ierobežojumus.

330. Atbilstoši likumam

"Par valsts sociālo apdrošināšanu" sociālajai apdrošināšanai

obligāti ir pakļautas arī personas, kas saņem maternitātes

pabalstus. Personas, kas kopj bērnu līdz 1,5 gadu vecumam, ir

papildus pakļautas pensiju apdrošināšanai un apdrošināšanai pret

bezdarbu. personu, kas kopj bērnu līdz 1,5 gadu vecumam. Iemaksas

valsts sociālās apdrošināšanas budžetā tiek veiktas no valsts

pamatbudžeta. personas, kas saņem maternitātes pabalstu tiek

papildus pakļautas pensiju apdrošināšanai, šīs iemaksas tiek

segtas no invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā

budžeta.

331. Likuma "Par

maternitātes un slimības apdrošināšanu" 6.pants paredz tiesības

uz maternitātes pabalstu tēviem vai citām personām, kuras

faktiski kopj bērnu mājās, ir pakļautas maternitātes

apdrošināšanai un ir zaudējušas darba ienākumus, ja: 1) bērna

māte mirusi dzemdību laikā vai līdz pēcdzemdību perioda

42.dienai, 2) māte normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir

atteikusies no bērna kopšanas un audzināšanas 3) māte nevar kopt

bērnu laikā līdz pēcdzemdību perioda 42.dienai sakarā ar slimību,

traumu vai citu ar veselības stāvokli saistītu iemeslu dēļ.

332. Maternitātes pabalsta

piešķiršanu, aprēķināšanu un izmaksu veic Valsts sociālās

apdrošināšanas aģentūra saskaņā ar Ministru kabineta 1998.gada

28.jūlija Ministru kabineta noteikumiem nr.270 "Vidējās

apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība un valsts

sociālās apdrošināšanas pabalstu piešķiršanas, aprēķināšanas un

izmaksas kārtība". Pabalstu piešķir 10 dienu laikā pēc tam, kad

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra saņēmusi pabalsta

piešķiršanai nepieciešamos dokumentus.

333. 1999.gada 12.janvāra

Ministru kabineta noteikumi Nr.13 "Veselības aprūpes finansēšanas

noteikumi" paredz sniegt visām sievietēm bezmaksas medicīnisko

palīdzību sakarā ar grūtniecību un dzemdībām t.i. atbrīvo no

pacienta iemaksas grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā

līdz 42 dienām, ja tiek saņemti ārstniecības pakalpojumi, kas

saistīti ar grūtniecības un pēcdzemdību novērošanu un

grūtniecības norisi.

Aizsardzība bērniem un pusaudžiem

pret to diskrimināciju pēc ģimenes izcelšanās pazīmes

334. Ņemot vērā to, ka

Satversmes 91.pantā ir noteikts, ka visi cilvēki Latvijā ir

vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēka tiesības tiek

īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, valsts ir noteikusi

diskriminācijas aizliegumu bērniem un pusaudžiem pēc ģimenes

izcelšanās pazīmes.

335. Ārlaulībā dzimušo

bērnu civiltiesiskā vienlīdzība mantošanas tiesībās ir

nodrošināta Civillikuma 400.pantā nosakot, ka bērni, kas cēlušies

no vecākiem, kuri nav savstarpējā laulībā, ja izcelšanās no tēva

un mātes ir noteikta likumā paredzētajā kārtībā, manto tāpat kā

laulībā dzimušie bērni.

336. Kaut gan ārlaulībā

dzimušo bērnu paternitāte tiek atzīta labprātīgi, vecākiem par to

vienojoties, vīrieša vēlēšanās vai nevēlēšanās atzīt paternitāti

ir noteicošā. Sievietei nav tiesību vienpusēji noteikt, kas ir

viņas bērna tēvs, ja vīrietis tam nepiekrīt. Tādā gadījumā šis

jautājums tiek risināts tikai tiesas ceļā, bērna mātei iesniedzot

tiesā prasību par paternitātes noteikšanu. Šī likumdošanas norma

ir īpaši nozīmīga, pieaugot to bērnu skaitam, kas dzimuši

nereģistrētā laulībā (skatīt tabulu).

Nereģistrētā

laulībā dzimuši bērni

Gads

Nereģistrētā laulībā dzimuši

bērni, %

1993

23,0

1994

26,4

1995

29,9

1996

33,1

1997

34,8

1998

37,1

1999

39,1

2000

40,3

2001

42,1

Bērnu un pusaudžu aizsardzība no

ekonomiskās un sociālās ekspluatācijas

337. Nepilngadīgie

(personas, kas jaunākas par 18 gadiem) darba tiesiskajās

attiecībās pielīdzināti tiesībās pilngadīgajiem, bet jautājumos

par darba aizsardzību, darba laiku, atvaļinājumiem un citiem

darba nosacījumiem viņiem paredzēti atvieglojumi, kādus nosaka

Darba likumu kodekss, Darba likums, kas stājās spēkā 2002. gada

1. jūnijā, un citi Latvijas tiesību akti.

338. Saskaņā ar Darba

likumu kodeksa 1.pantu un Darba likuma 7. pantu, kas paredz

darbinieku līdztiesību Latvijas Republikā, bērniem darba

tiesiskajās attiecībās tiek nodrošināta līdztiesība neatkarīgi no

rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai

citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā

vai ģimenes stāvokļa un citiem apstākļiem.

339. Darba likumu kodeksa

180.pantā noteikts aizliegums pieņemt pastāvīgā darbā personas,

kas ir jaunākas par 15 gadiem. Izņēmuma gadījumos ar vecāku vai

viņus aizvietojošu personu piekrišanu un saskaņā ar medicīnisko

pārbaudi bērnus no 13 gadu vecuma var nodarbināt vieglā,

veselībai un tikumībai nekaitīgā darbā no mācībām brīvajā laikā.

Sarakstu par darbiem, kuros aizliegts nodarbināt skolu audzēkņus

vecumā līdz 15 gadiem, apstiprina Ministru kabinets.

340. Līdzīgas normas

ietvertas arī Darba likuma 37. pantā, kas aizliedz nodarbināt

pastāvīgā darbā personas, kuras ir jaunākas par 15 gadiem vai

kuras līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai turpina iegūt

pamatizglītību. Izņēmuma gadījumos, ja viens no vecākiem

(aizbildnis) devis rakstveida piekrišanu un saņemta Valsts darba

inspekcijas atļauja, bērnu kā izpildītāju var nodarbināt

kultūras, mākslas, sporta un reklāmas pasākumos, ja šāda

nodarbināšana nav kaitīga bērna drošībai, veselībai, tikumībai un

attīstībai, kā arī nekavē bērna izglītošanos. Kārtību, kādā tiek

izsniegtas atļaujas bērnu kā izpildītāju nodarbināšanai kultūras,

mākslas, sporta un reklāmas pasākumos, kā arī atļaujā ietveramos

ierobežojumus attiecībā uz darba apstākļiem un nodarbinātības

noteikumiem nosaka Ministru kabinets. Savukārt bērnus vecumā no

13 gadiem izņēmuma gadījumā un no mācībām brīvajā laikā var

nodarbināt vieglā, bērna drošībai, veselībai, tikumībai un

attīstībai nekaitīgā darbā, ja viens no vecākiem (aizbildnis)

devis rakstveida piekrišanu. Darbus, kuros atļauts nodarbināt

bērnus vecumā no 13 gadiem, nosaka Ministru kabinets.

341. Saskaņā ar Darba

likumu kodeksa 182.pantu, personas, kas jaunākas par 18 gadiem,

aizliegts nodarbināt smagos darbos un darbos ar jauniešu

veselībai un tikumībai kaitīgiem un bīstamiem darba apstākļiem.

Sarakstu par smagiem darbiem un darbiem ar jauniešu veselībai

kaitīgiem un bīstamiem darba apstākļiem, kuros aizliegts

nodarbināt personas, kas jaunākas par 18 gadiem, apstiprina

Ministru kabinets. Nepilngadīgajiem aizliegts pārnēsāt un

pārvietot smagumus, kas pārsniedz viņiem likumdošanas aktos

noteiktās maksimālās normas.

342. Savukārt Darba likuma

37. pantā uzsvērts, ka pusaudžus, tas ir, personas vecumā no 15

līdz 18 gadiem, aizliegts nodarbināt darbos īpašos apstākļos, kas

saistīti ar paaugstinātu risku viņu drošībai, veselībai,

tikumībai un attīstībai. Darbus, kuros aizliegts nodarbināt

pusaudžus, un izņēmumus, kad nodarbināšana šajos darbos ir

atļauta saistībā ar pusaudža profesionālo apmācību, nosaka

Ministru Kabinets.

343. Darba likuma 37. pants

arī paredz, ka darba devējam ir pienākums pirms darba līguma

noslēgšanas informēt vienu no bērna vai pusaudža vecākiem

(aizbildni) par darba vides riska novērtējumu un darba

aizsardzības pasākumiem attiecīgajā darba vietā. Turklāt

personas, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, pieņem darbā tikai pēc

iepriekšējas medicīniskas apskates, un tām līdz 18 gadu vecuma

sasniegšanai ik gadu jāveic obligāta medicīniskā apskate.

344. Saskaņā ar Darba

likumu kodeksa 46. pantu personām, kas jaunākas par 18 gadiem,

tiek noteikts saīsināts darba laiks - darbiniekiem no 16 līdz 18

gadu vecumam - 35 stundas nedēļā, bet personām līdz 16 gadu

vecumam - 24 stundas nedēļā. Personas, kas nav sasniegušas 18

gadu vecumu, nedrīkst nodarbināt nakts un virsstundu darbā un

brīvdienās.

345. Savukārt Darba likuma