Vairogs11. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-17
350. Pēc Latvijas
neatkarības atjaunošanas 1991.gadā Latvijā kā vairumā valstu, kur
agrāk valdīja komunistiskās diktatūras, par savu mērķi izvirzīja
tirgus orientētas, demokrātiskas un tiesiskas sabiedrības
izveidi. Līdzīgi kā pārējās postkomunistiskajās valstīs šai
būtiskajai sabiedrības transformācijai sekoja ekonomiskās krīzes
periods, kura laikā strauji samazinājās nacionālais kopprodukts
it sevišķi rūpnieciskā ražošana, uz laiku inflācija tuvojās
hiperinflācijai. Reizē ar privatizāciju un īpašumu
denacionalizāciju sākās strauja privātā sektora ietekmes
palielināšanās.
351. Latvijā, tāpat kā
pārējās valstīs komunistiskā režīma sabrukums, demokrātijas un
tirgus ekonomikas atdzimšana radikāli paplašināja iedzīvotāju
sociālās, ekonomiskās un kultūras izvēles iespējas. Taču šim
izvēles iespēju pieaugumam sekoja arī iedzīvotāju sociālās
neaizsargātības pieaugums. Padomju varas gados valsts kontrolēja
katru indivīda dzīves sēru, neatstājot vietu privātai
iniciatīvai. Tā rezultātā valsts arī uzņēmās pilnīgu atbildību
par katra iedzīvotāja sadzīves vajadzību apmierināšanu, turklāt
visiem tika garantēts viens noteikts sociālās drošības līmenis.
Saņemot šīs garantijas, no indivīda netika prasīta personiska
iniciatīva vai atbildības par savu dzīves līmeni uzņemšanās. Pēc
Padomju Savienības sabrukšanas, Latvijā sāka īstenot pilnīgi
atšķirīgas saimniekošanas formas, notika pāreja uz tirgus
ekonomiku.
Sociālās drošības sistēmas
pārmaiņas
352. Politiskā režīma un
saimniekošanas formas maiņu atbalstīja iedzīvotāju vairākums,
taču šīs pārmaiņas iedzīvotāju apziņā netika saistītas arī ar
sociālās drošības sistēmas un garantiju izmaiņām, tika sagaidīts,
ka saglabāsies iepriekšējās sistēmas sniegtās garantijas. Tomēr
ekonomikas straujā sabrukšana, inflācija, banku krīze utt.
prasīja pārskatīt arī sociālās drošības garantēšanas sistēmu un
mehānismu, jo Latvija nebija spējīga sniegt tādas pašas sociālās
garantijas kā bijusī PSRS. Valdība bija spiesta meklēt citus
risinājumus un atbildības sadales modeļus.
353. Pēc Latvijas
neatkarības atjaunošanas valsts deklarējusi pašas personas
atbildību par sava stāvokļa uzlabošanu. Iedzīvotāji sastapās ar
jauniem sociālajiem riskiem - bezdarbs, nespēja gūt pietiekamus
ienākumus, kuru rezultātā personai radās materiāli, morāli vai
fiziski zaudējumi. Aktuāls kļuva jautājums par sociālās
palīdzības - gan materiālas, gan sociālpsiholoģiskas, sniegšanu
tiem iedzīvotājiem, kuri saviem spēkiem nespēja nodrošināt sevi
vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un nesaņēma ne no viena cita
pietiekamu palīdzību. Šī iemesla dēļ tika uzsākta jaunas sociālās
drošības, tai skaitā sociālās palīdzības, sistēmas veidošana.
354. Sociālās drošības
sistēma ir ar likumu nodrošināts sociāls institūts, kas aizsargā
sabiedrības locekļus sociālā riska gadījumā un nodrošina ar
eksistences līdzekļiem darba nespējīgos. Sociālās drošības
sistēmas darbības pamatprincipus reglamentē likums "Par sociālo
drošību". Ar sociālo palīdzību saistītos jautājumus reglamentē
likums "Par sociālo palīdzību" un vairāki tiesību akti, kuri
regulē ar dažādām iedzīvotāju grupām saistītos jautājumus. Abi
šie likumi tika pieņemti 1995.gadā sociālās drošības reformas
projekta ietvaros.
355. 1997.gadā tika
pabeigta Latvijas Labklājības sistēmas reformas projekta izstrāde
un tā paša gada jūnijā tika parakstīts Aizdevuma līgums starp
Latvijas Republiku un Pasaules Banku, kā rezultātā Latvijai tika
piešķirts DEM 30 400 000 liels Pasaules Bankas aizdevums apjomīgā
projekta veikšanai.
356. No 1997. līdz
2002.gadam tika īstenots Latvijas Labklājības reformas projekts.
Tas aptvēra vairākas labklājības nozares ar mērķi izveidot
ekonomiskāku un efektīvāku sociālās labklājības sistēmu, kas
nodrošinātu iespēju aizsargāt katras personas sociāli ekonomiskās
tiesības un veselību.
357. Labklājības reformas
rezultātā tika uzlabota: sociālās apdrošināšanas budžeta
sabalansētība, sociālās apdrošināšanas fonda administrēšana,
sociālās apdrošināšanas klientu apkalpošana, sociālās politikas
sagatavošanas un analīzes kvalitāte, parlamenta, valdības un
iedzīvotāju informētība par sociālās politikas norisēm valstī.
Reformas rezultātā tika ieviesta profesionāla pārraudzība pār
privātā pensiju fonda darbību un efektīvāka un ekonomiskāka
sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšana.
Sociālās apdrošināšanas
reforma
358. Sociālās
apdrošināšanas reforma, kas tika uzsākta 1990.-to gadu vidū, ir
nozīmīgs solis ne vien pabalstu un pensiju nodrošināšanā, bet arī
darbaspēka resursu un ar tiem saistīto naudas līdzekļu
palielināšanā sociālo garantiju nodrošināšanai iedzīvotājiem, kā
arī darba attiecību sakārtošanā, jo līdz ar pensiju un pabalstu
apmēra sasaisti ar sociāli apdrošinātās personas veiktajām
iemaksām, tiek sekmēta ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanās,
ienākumu precīzāka deklarēšana un ieņēmumu palielināšanās valsts
budžetos. Tā darba algu fonda (algu summas valstī) pieaugums, no
kura veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, pret iepriekšējo
gadu 1998.g. bija 12%, 1999.g. - 11,7%, 2000.g. - 6,8%, 2001.g. -
8,4%, kas visumā pārsniedz vidējās algas pieauguma tempus un
liecina par darbaspēka resursu palielināšanos formālajā ekonomikā
un deklarētas algas apmēra palielināšanos. Aizvien vairāk
apzinoties personisko līdzdalību un atbildību sociālajā drošībā
un veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas, aizvien lielāka
iekšzemes kopprodukta daļa tiek izmantota iedzīvotāju labklājības
pieaugumam un līdzekļu uzkrāšanai nākotnes pensiju izmaksu
nodrošināšanai.
359. Sociālās
apdrošināšanas sistēmas reformas mērķis ir izveidot stabilu un
dzīvotspējīgu sociālās padrošināšanas sistēmu, ka balstās uz
šādiem principiem: sociālās apdrošināšanas pakalpojuma apjoms
(pensija, bezdarbnieka pabalsts, slimības pabalsts utt.) ir
atbilstošs veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu lielumam;
pastāv solidaritāte starp sociālās apdrošināšanas iemaksu
veicējiem un sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem -
sociālās iemaksas tiek izmaksātas tiem, kam tās nepieciešamas
attiecīgajā laika periodā.
360. 1991.gadā tika
ieviests sociālais nodoklis. Sociālās apdrošināšanas budžetu
veidoja darba devēju, darba ņēmēju, pašnodarbināto personu,
valsts budžeta līdzekļi un citi ieņēmumi.
361. 1996.gadā ieviesa
sociālā nodokļa maksājumu personificēto uzskati, t.i., katrai
sociāli apdrošinātajai personai tika atvērts apdrošināšanas
konts, kurā tiek reģistrēti sociālā nodokļa maksājumi.
362. Līdz 1997.gadam
strādājošo sociālo apdrošināšanu veica uzņēmumi, iestādes,
organizācijas bez jebkādiem atvilkumiem no strādājošo algām, jo
izmaksas sociālajai apdrošināšanai bija ietvertas produkcijas
pašizmaksā. Līdz ar to katra strādājošā ieguldījums sociālajā
apdrošināšanā nebija saistīts ar sociālās apdrošināšanas
pakalpojumu apmēru un strādājošais nebija ieinteresēts sava
sociālās nodrošinājuma veidošanā. Pāreja uz tirgus ekonomiku
prasīja izmaiņas sociālās apdrošināšanas sistēmā, un neatkarīgas
sistēmas izveidošanai bija nepieciešams jauns finansējuma
avots.
363. 1998.gadā stājas spēkā
likums "Par valsts sociālo apdrošināšanu", kas ieviesa izmaiņas
sociālās apdrošināšanas finansēšanas jomā. Termiņu "sociālais
nodoklis" aizstāja "sociālās apdrošināšanas iemaksas", tādējādi
uzsverot sociālās apdrošināšanas principus. Sociālās
apdrošināšanas iemaksas tika noteiktas kā obligāts maksājums
sociālās apdrošināšanas budžetā, vienlaikus noteiktai iedzīvotāju
kategorijai tika dotas iespējas brīvprātīgi veikt iemaksas
pensiju apdrošināšanai.
364. Šis likums ieviesa
vairākas būtiskas izmaiņas sociālās apdrošināšanas finansēšanas
jomā. Tika sistematizēts sociāli apdrošināto personu loks, proti,
sociālajai apdrošināšanai pakļautās personas tika iedalītas divās
kategorijās - obligāti sociāli apdrošināmās personas un personas,
kas brīvprātīgi pievienojušās valsts pensiju apdrošināšanai. Tika
noteikta diferencēta sociālās apdrošināšanas iemaksu likme, t.i.,
personas tiek apdrošinātas un veic sociālās apdrošināšanas
iemaksas pret tiem riskiem, kas var reāli rasties. darba ņēmēju
sociālās apdrošināšanas iemaksu objektu saskaņoja ar iedzīvotāju
ienākuma nodokļa objektu. Tika noteikts sociālās apdrošināšanas
iemaksu objekts, tā maksimālais apmērs, kā arī minimālais apmērs
pašnodarbinātajiem un personām, kuras brīvprātīgi pievienojušās
pensiju apdrošināšanai. Valsts sociālās apdrošināšanas budžetā
tika izveidoti četri speciālie budžeti - valsts pensiju
speciālais budžets, nodarbinātības speciālais budžets, darba
negadījumu speciālais budžets un slimības, invaliditātes un
maternitātes speciālais budžets.
365. Sociālā nodokļa
administrēšanas un sociālo pakalpojumu nodrošināšanai 1994.gadā
tika izveidots Valsts sociālās apdrošināšanas fonds, kas
1998.gadā tika pārveidots par bezpeļņas organizāciju valsts
akciju sabiedrību "Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra".
Jaunās institūcijas izveide bija nepieciešama arī tāpēc, lai
nodalītu izpildfunkcijas no nozares politikas veidošanas, ko veic
Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departaments.
Sociālās apdrošināšanas
sistēma
366. Sociālā apdrošināšana
nodrošina sociālo stabilitāti un drošību sabiedrība, katram
sociālo iemaksu veicējam garantējot viņa iemaksām atbilstošu
ienākumu aizvietojumu laikā, kad cilvēks zaudē līdzšinējos
ienākumus, kļūstot par bezdarbnieku, dodoties pirmsdzemdību un
pēcdzemdību atvaļinājumā, saslimstot, iegūstot invaliditāti,
aizejot pensijā, ciešot darba negadījumā vai zaudējot apgādnieku.
Sīkāk iedzīvotāju tiesības saņemt šos pakalpojumus ir analizētas
Konvencijas 9.panta iztirzājumā.
Sociālās palīdzības sistēmas
reforma
367. Līdz 1995.gadam
sociālās garantijas dažādām iedzīvotāju grupām noteica dažādi,
savstarpēji nesaistīti likumi. Šajā laikā sociālā palīdzība
izpaudās galvenokārt kā atvieglojumi kāda pakalpojuma saņemšanā
vai samaksā par kādu pakalpojumu.
368. Sociālās palīdzības
sistēmai pirmsreformas periodā bija raksturīgas sekojošas
iezīmes: sociālās palīdzības pakalpojumi bija vērsti galvenokārt
uz aprūpi institūcijās, nevis uz cilvēku pakāpenisku
reintegrāciju sabiedrībā; mazu ienākumu kompensācijas iespējas
galvenokārt tika piedāvātas tām iedzīvotāju grupām, kam nav
pastāvīgas darba vietas, vai kam pastāv visaugstākais risks
nonākt trūkumā vai palikt bez darba un ienākumiem; pašvaldības
materiālo pabalstu piešķīra, galvenokārt balstoties uz cilvēka
piederību kādai no sociālajām grupām (pensionārs, cilvēks ar
invaliditāti, vientuļš vecāks utt.), nevis uz viņa līdzekļu un
vajadzību izvērtējumu.
369. Pirmais mēģinājums
noteikt iedzīvotāju tiesības uz pašvaldību sociālo pabalstu
atkarībā no viņa ienākumu līmeņa, nevis balstoties uz viņa
piederību kādai noteiktai sociālai grupai, bija 1993. gada 18.
novembra Ministru kabineta noteikumi "Par kārtību, kādā ģimenes
atzīstamas par trūcīgām" un Ministru Kabineta ieteikumi "Par
dzīvokļa pabalstu piešķiršanu trūcīgām ģimenēm".
370. 1995.gadā tika
pieņemti vairāki likumi sociālās drošības jomā, veidojot vienotu
sociālās drošības sistēmu. Likums "Par sociālo palīdzību"
strukturē sociālās palīdzība sistēmu, veido to mērķtiecību un
atbilstošu sabiedrības vajadzībām un priekšstatiem par sociālo
palīdzību. Likumā ir nodalītas valsts un pašvaldību funkcijas
sociālās palīdzības sniegšanā, turpinot jau 1994.gadā iesākto
decentralizācijas procesu sociālās palīdzības pakalpojumu
organizēšanā un sniegšanā.
371. Tomēr par sociālās
palīdzības sistēmas reformas sākumu ir uzskatāms 1996.gads.
Pamatdokuments, kurā ir definēti reformas mērķi un virzieni ir
"Sociālās palīdzības sistēmas attīstības Baltā grāmata". Saskaņā
ar šo reformu ir jāizveido sociālās palīdzības sistēma, kad
garantē personu integrāciju sociālajā un ekonomiskajā dzīvē.
Turklāt klientam ir jādod iespēja tā vajadzībām atbilstošāko
sociālās palīdzības pakalpojumu un rehabilitāciju saņemt
iespējami tuvu savai dzīvesvietai. Lai īstenotu reformas gaitā
sociālās palīdzības sistēmai izvirzītos mērķus, tiesiskās bāzes
izveide notiek vairākos virzienos. Tie ir sociālo pabalstu
sistēmas vienkāršošana, klienta vajadzībām atbilstošu pakalpojumu
ieviešana, iedzīvotāju informēšana par viņu tiesībām un
pienākumiem.
372. Sociālo pabalstu
sistēmas vienkāršošana notiek apvienojot pabalstus ar līdzīgiem
mērķiem un panākot, ka pašvaldību sociālos pabalstus saņem
trūcīgākie pašvaldības iedzīvotāji. Likumā "Par sociālo
palīdzību" noteiktos četrus pašvaldību sociālos pabalstus ir
paredzēts aizstāt ar vienu pabalstu - pabalstu minimālā ienākuma
nodrošināšanai. Jaunā pabalsta mērķis būtu sniegt atbalstu
vistrūcīgākajām ģimenēm, tomēr neveidojot šo ģimeņu atkarību no
sociālās palīdzības pabalstiem. Atbilstoši tam ir sagatavoti
grozījumi likumā "Par sociālo palīdzību", kuri tiek izskatīti
Saeimā.
373. Lai ieviestu klienta
vajadzībām atbilstošus, kvalitatīvus sociālās palīdzības
pakalpojumus, ir paredzēts izdarīt izmaiņas sociālās palīdzības
finansēšanas sistēmā, kas ieinteresētu pašvaldības attīstīt
institucionālai aprūpei alternatīvus sociālās palīdzības
pakalpojumu veidus pēc iespējas tuvu klienta dzīvesvietai. Viens
no prioritārajiem jautājumiem ir alternatīvu aprūpes formu
attīstīšana bez vecāku gādības palikušajiem bērniem.
374. Tā kā katram
iedzīvotājam ir tiesības būt informētam par palīdzības saņemšanas
iespējām grūtās dzīves situācijās un saviem pienākumiem, ir
izstrādāta un no 2001.gada decembra līdz 2002.gada jūlijam tiek
īstenota "Stratēģija sabiedrības informēšanai par sociālo
palīdzību", kuras ietvaros tiek izplatīti informatīvie bukleti,
demonstrēti video sižeti, notiek radio pārraides u.c.
informatīvie pasākumi
375. Uzsāktās izmaiņas
sociālās palīdzības sistēmā darbojošos institūciju maiņu, tādēļ
1996.gadā tika izveidots Sociālās palīdzības fonds, kas veic
sociālās palīdzības sniedzēju administratīvo un finansiālo
vadību, kā arī apkopo informāciju par sniegtajiem pakalpojumiem.
Savukārt par Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības
departamenta pamatuzdevumu reformas gaitā kļūst sociālās
palīdzības politikas izstrāde un tās īstenošanas pārraudzība.
Sociālās palīdzības sistēma
376. Sociālās palīdzības
mērķis - personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai
pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kura nesaņem ne no viena cita
pietiekamu palīdzību, ir tiesības uz personisku un materiālu
palīdzību, kas atbilst šīs personas vajadzībām, dod iespēju
pašpalīdzībai un veicina tās iesaistīšanos sabiedrības dzīvē.
Sociālā palīdzība sniedz atbalstu iedzīvotājiem, palielinot šo
personu pašpalīdzības iespējas un veicinot viņu integrāciju
sabiedrībā. Sociālās palīdzības sistēma kā Latvijas sociālās
drošības sistēmas sastāvdaļai ir jānodrošina šādi galvenie
uzdevumi: jāgarantē sociālā drošība un aizsardzība valsts
iedzīvotājiem, kuri nesaņem nepieciešamo atbalstu no sociālās
apdrošināšanas sistēmas; jāizveido reāls sistēmas modelis, kas
savietojams un atbilst Rietumeiropas valstu sociālās drošības
mērķiem un standartiem; jāgarantē personām sociālās tiesības un
to realizācija dzīvē, sniedzot drošības sajūtu sarežģītās dzīves
situācijās, vienlaicīgi sekmējot pašas personas aktivitāti.
377. Tiesības saņemt
sociālo palīdzību ir Latvija pilsoņiem, nepilsoņiem,
ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas
kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās
atļauju. Tiesības saņemt sociālās palīdzības pakalpojumus nav
atkarīgas no personu veiktajām iemaksām.
378. Atbildība par sociālās
palīdzības sniegšanu ir sadalīta starp valsti un pašvaldībām,
atkarībā no iedzīvotāju grupas un sniedzamā pakalpojuma veida.
Sociālās palīdzības sistēmas sastāvdaļa ir dažādu sociālās
palīdzības pakalpojumu sniedzēju sniegtie pakalpojumi. Sociālās
palīdzības pakalpojumiem ir trīs galvenie virzieni: materiālā
palīdzība; sociālā rehabilitācija; sociālā aprūpe.
Materiālā palīdzība
379. Materiālā palīdzība
ietver valsts sociālo pabalstu sistēmu un pašvaldību sociālās
palīdzības pabalstus. Valsts sociālo pabalstu sistēma ir
materiāla atbalsta īstenošanas mehānisms personām, kas nonākušas
īpašās, ar neizbēgamu izdevumu palielināšanos vai nespēju iegūt
ienākumus saistītās situācijās, un nespēj kompensēt to no
sociālās padrošināšanas maksājumiem. Savukārt pašvaldības
sociālās palīdzības pabalstu sistēmu veido drošības tīklu
personām, kuras nonākušas trūkumā vai citā sociālā riska
situācijā, nesaņem pietiekamus ienākumus no darba, sociālās
apdrošināšanas maksājumiem vai valsts sociālajiem pabalstiem un
kuras pilda līdzdarbības pienākumus. Pašvaldību sociālie pabalsti
balstās uz konkrētas personas situācijas un ienākumu
izvērtēšanu.
380. Likums "Par sociālo
palīdzību" noteic regulāri izmakšajamo valsts sociālo pabalstu
veidus: valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts; bērna kopšanas
pabalsts; ģimenes valsts pabalsts; pabalsts aizbildnim par bērna
uzturēšanu; atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu; pabalsts
transporta izdevumu kompensēšanai cilvēkiem ar invaliditāti,
kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās; atlīdzība par audžuģimenes
pienākumu pildīšanu.
381. Vienreiz izmaksājamie
valsts sociālie pabalsti ir šādi: bērna piedzimšanas pabalsts;
apbedīšanas pabalsts.
382. Personas tiesības
saņemt valsts sociālos pabalstus ir atkarīgas no tā, kādai
sociālajai grupai tā pieder, bet nav saistītas ar tās materiālo
situāciju pabalsta saņemšanas periodā. Valsts sociālo pabalstu
apjoms nav piesaistīts kādam noteiktam ienākumu līmenim. Izdevumi
valsts sociālajiem pabalstiem pieaug katru gadu. Valsts budžeta
izdevumos sociālajai palīdzībai dominē izdevumi valsts
sociālajiem pabalstiem. 1999. gadā šim mērķim tika izlietots
57,23 milj. Ls, jeb 1,5% IKP. Lielākā daļa līdzekļu izlietota
ģimenes valsts pabalstam - 30,1 milj. Ls, jeb 0,8% IKP. 1999.
gadā veiktais pētījums par sociālās palīdzības pakalpojumu
ģimenēm ar bērniem pieejamību pašvaldībās rāda, ka minēto
pabalstu, neskatoties uz tā niecīgo summu, ģimenes uzskata par
ļoti noderīgu. 2000.gadā valsts sociālajiem pabalstiem izlietots
58,6 milj. Ls, jeb 1,35 % IKP.
383. Likums "Par sociālo
palīdzību" nosaka šādus pašvaldību sociālo pabalstu veidus:
trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts - ģimenes ienākumu
stabilizācijai noteiktā līmenī; dzīvokļa pabalsts - palīdzība
ģimenei segt ar īri, komunālajiem maksājumiem un kurināmā iegādi
saistītos izdevumus pabalsts aprūpei - pensijas vecuma personas,
cilvēka ar invaliditāti vai bērna ar invaliditāti aprūpei, ja
saskaņā ar ārsta speciālista atzinumu šāda aprūpe viņiem
nepieciešama un pašvaldība ar šādu pakalpojumu personu nevar
nodrošināt; apbedīšanas pabalsts - minimālo apbedīšanas izdevumu
segšana personas nāves gadījumā, ja nav tiesību uz citu
apbedīšanas pabalstu; pabalsts pensionāram - vieniniekam (līdz
1999. gada beigām).
384. Papildus likumā
uzskaitītajiem, pašvaldības savu budžeta iespēju robežās piešķir
pabalstus arī citiem mērķiem. Izplatītākie no tiem: pabalsts
pārtikai, ēdināšanai - palīdzība ģimenei, lai nodrošinātu iespēju
paēst. Minētajā grupā ietilpst, piemēram, maksas segšana par
bērna pusdienām skolā vai bērnudārzā; pabalsts ar bērnu
audzināšanu un izglītošanu saistītiem mērķiem - sniedz atbalstu
ģimenei apgādāt bērnus ar skolas piederumiem, apģērbu u.c., lai
nodrošinātu bērna pilnvērtīgu attīstību; pabalsts izdevumu
segšanai par medicīniskajiem pakalpojumiem.
385. Sociālās palīdzības
pabalstu uzdevums ir sniegt īslaicīgu atbalstu, un pabalsts ir
tikai viena no sociālās palīdzības formām. Tomēr sociālās
palīdzības pabalstiem ir vislielākais īpatsvars pašvaldību
izdevumos sociālās palīdzības pasākumiem (skatīt tabulu).
Dažādiem
pašvaldību sociālās palīdzības pasākumiem izlietotie līdzekļi no
pagastu un pilsētu budžetiem, tūkst. Ls
1996
1997
1998
1999
2000
2001
Aprūpei institūcijās
3564,5
3486,2
4567,9
5175,1
4974,9
6060,2
Aprūpei mājās
646,7
109,2
825,7
838,9
1014
1078
Pabalstiem
14242,5
13533
13693,5
13664,7
14259,9
15410,9
386. Pašvaldību sociālās
palīdzības pabalstiem 2001.gadā tika izlietots 15,4 milj. Ls.
2001.gadā, salīdzinot ar 2000.gadu par aptuveni 1,15 milj. Ls
pieauguši pašvaldību sociālajiem pabalstiem atvēlēto līdzekļu
apjoms. Ja likumā "Par sociālo palīdzību" definētajiem pašvaldību
sociālajiem pabalstiem izlietoto līdzekļu daudzums ik gadus nav
būtiski pieaudzis, tad vairākiem likumā neminētajiem pabalstiem
gadu no gada tiek izlietots arvien vairāk pašvaldību budžeta
līdzekļu (skatīt tabulu).
Būtiskākajiem
pašvaldību sociālajiem pabalstiem izlietotie līdzekļi, tūkst.
Ls
1996
1997
1998
1999
2000
2001
Trūcīgo ģimeņu sociālās
palīdzības pabalsts
4291,5
1229,4
1197,8
1074,9
1065,4
1063,6
Dzīvokļu pabalsti
6199,3
5466,5
5849,7
5015,6
4549,2
4789,8
Pabalsts aprūpei
34,7
40,6
72
99,2
212,3
376,3
Brīvpusdienas skolā,
bērnudārzā
2142,5
2342,3
2107,2
1943,1
2256,6
2302,6
Samaksa par medicīnas
pakalpojumiem
400,1
1148,1
1168,5
1227,9
1503,6
2061,3
Ar bērna audzināšanu,
izglītību saistītie
-
-
993,4
1030,5
1184,7
581,6
387. Lai panāktu rezultātu,
ka pašvaldības sociālās palīdzības pabalstu sistēma tiek mērķēta
tieši uz trūcīgākajiem pašvaldību iedzīvotājiem, novērstu
sabiedrības noslāņošanos, sociālo izstumtību un nabadzības
pārmantošanu nākamajās paaudzēs, 1999.gadā tika uzsākts darbs pie
izmaiņām pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu sistēmā. Tika
izstrādāta un 2000.gada 8.februārī apstiprināta koncepcija "Par
minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanu trūcīgajiem
iedzīvotājiem". 2000.gadā, pamatojoties uz apstiprināto
koncepciju, tika izstrādāts projekts grozījumiem likumā "Par
sociālo palīdzību". Minētie grozījumi paredz tikai vienu, uz
ienākumu testēšanu pamatotu, pašvaldību sociālās palīdzības
pabalstu. Pēc garantētā minimālā ienākumu līmeņa pabalsta
nodrošināšanas visiem iedzīvotājiem, kuri ir tiesīgi to saņemt,
pašvaldībām, tāpat kā iepriekš, atbilstoši savām budžeta iespējām
būs tiesības izmaksāt pabalstus dažādiem mērķiem arī citiem
iedzīvotājiem. 2000.gadā no 1.jūlija līdz 31.decembrim (sešus
mēnešus) 20 pašvaldībās norisinājās izmēģinājuma garantētā
minimālā ienākumu līmeņa pabalsta ieviešanas pilotprojekts.
Patlaban grozījumi likumā "Par sociālo palīdzību" tiek skatīti
Saeimā.
388. Likums "Par sociālo
palīdzību" noteic, ka pašvaldībām sociālās palīdzības darba
organizēšanai katrā pašvaldībā ir jāizveido Sociālās palīdzības
dienesti. Iedzīvotāju iespējas saņemt konkrētajām vajadzībām
atbilstošus sociālās palīdzības pakalpojumus ir atkarīgs no
vairākiem faktoriem. Tie ir: pašvaldību finansiālās spējas;
pašvaldību vadītāju izpratne par sociālo palīdzību; pašvaldību
sociālo darbinieku profesionalitāte; informētība par sociālās
palīdzības pakalpojumiem.
389. Ministru kabinetā
šobrīd jau ir akceptēta visā valstī vienota sociālās palīdzības
pakalpojumu saņemšanas kārtība un personas individuālajām
vajadzībām atbilstoša pakalpojuma nodrošināšana. Lai nodrošinātu
vienādu sniedzamo pakalpojumu kvalitāti visā valsts teritorijā,
neatkarīgi no pakalpojumu sniedzēja piederības un izvietojuma, un
panāktu vienotu izpratni par sociālās palīdzības pakalpojumu
sastāvu un kvalitāti visos pakalpojumu sniedzējos, ir izstrādātas
un Ministru kabinetā 2000.gadā akceptētas vienotas prasības
sociālo pakalpojumu sniedzējiem. Prasības reglamentē sniedzamo
pakalpojumu saturu un definē pakalpojumu sniedzējas institūcijas
darbības ideoloģiju dažāda profila sociālās palīdzības
pakalpojumu sniedzējiem.
390. Nolūkā uzlabot valsts
funkciju administrēšanu sociālās palīdzības jomā, akcentējot
orientāciju uz pakalpojumu saņēmēju, ir izveidota valsts
civiliestāde Sociālās palīdzības fonds, kura katru gadu organizē
izsoles juridiskām personām par tiesībām saņemt valsts pasūtījumu
sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšanai. 2001.gadam tika
organizētas izsoles par šādu pakalpojumu sniegšanu: par tiesībām
nodrošināt bērnu sociālo aprūpi; par tiesībām nodrošināt personu
ar garīga rakstura traucējumiem sociālo aprūpi; par labāko
projektu dienas aprūpes centra personām ar garīga rakstura
traucējumiem uzturēšanai; par tiesībām veikt vardarbībā cietušo
bērnu sociālo rehabilitāciju institūcijās; par tiesībām
sniegt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus personām ar redzes
traucējumiem; par tiesībām veikt sociālās rehabilitācijas
pakalpojumus; par tiesībām sniegt profesionālās
rehabilitācijas pakalpojumus; par tiesībām sniegt
sociālās rehabilitācijas pakalpojumus personām ar dzirdes
traucējumiem.
Sociālā aprūpe
391. Sociālās aprūpes
pakalpojumi ir palīdzība personām nodrošināt tās pamatvajadzības,
kuras persona daļēji vai pilnībā nevar nodrošināt pati. Sociālā
aprūpe ietver sevī aprūpi institūcijās un institūcijām
alternatīvas aprūpes formas.
392. Sociālās aprūpes
pakalpojumus Latvijā finansē gan no valsts budžeta, gan no
pašvaldību līdzekļiem. Pēdējos gados sociālās palīdzības sistēma
Latvijā strauji attīstās, parādās jauni pakalpojumu veidi -
dienas centri, servisa dzīvokļi u.c., kā arī pakalpojumu tirgū
iesaistās jauni pakalpojumu sniedzēji - līdzās tradacionālajām
valsts un pašvaldību aprūpes iestādēm darbojas nevalstiskās
organizācijas, kas piedāvā kvalitatīvus pakalpojumus.
393. Lai veicinātu šos
pasākumus, Labklājības ministrija 2000.gadā izstrādāja
koncepciju, kuras mērķis ir dot risinājumu, kā nodrošināt klienta
vajadzībām atbilstošu un efektīvu sociālās aprūpes pakalpojumu
attīstību, nododot visu atbildību pašvaldībām par optimālāko
klienta sociālās aprūpes veida izvēli un šī pakalpojuma
finansēšanu, izveidot uz tirgus principiem balstītu sociālās
aprūpes pakalpojumu sniegšanas sistēmu, kura veicinātu
kvalitatīvu un lētāku sociālās aprūpes pakalpojumu attīstību.
Sociālās palīdzības pakalpojumi
bērniem
394. Bērniem domātās
sociālās palīdzības pakalpojumu pamatuzdevumi ir nodrošināt tādus
apstākļus, kas būtu pēc iespējas līdzvērtīgāki mājas apstākļiem,
ģimeniskai videi. Šie pakalpojumi tiek sniegti bāreņiem un bez
vecāku gādības palikušajiem bērniem, kā arī bērniem ar
invaliditāti atkarībā no viņu individuālās situācijas un
vajadzībām. Šie pakalpojumi ir bērna ievietošana audžuģimenē,
nodošana aizbildņa ģimenē vai ievietošana aprūpes un audzināšanas
iestādē.
395. Audžuģimenes ir īpaši
apmācītas ģimenes, kuras uz laiku līdz vienam gadam savā ģimenē
sniedz aprūpi bērnam, kurš dažādu iemeslu dēļ nevar palikt savā
ģimenē. No valsts budžeta audžuģimenes saņem atlīdzību Ls 38
mēnesī par audžuģimenes pienākumu pildīšanu, savukārt pašvaldības
sedz bērna uzturēšanas izdevumus no sava budžeta.
396. Bērnam, kurš ir kļuvis
bārenis vai palicis bez vecāku gādības, bāriņtiesa vai
pagasttiesa ieceļ aizbildni, kurš aizstāj bērna īstos vecākus.
Aizbildņa pienākums ir nodrošināt bērnam aprūpi un audzināšanu
līdz laikam, kad tiek atjaunota vecāku vara vai bērns sasniedz
pilngadību. Aizbildņiem no valsts budžeta tiek maksāta atlīdzība
par aizbildņa pienākumu pildīšanu un pabalsts aizbildnībā esošā
bērna uzturēšanai. Atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu
apmērs ir 38 lati un nav atkarīgs no aizbildnībā esošo bērnu
skaita. Pabalstu bērna uzturēšanai aizbildnis saņem par katru
aizbildnībā esošu bērnu 32 latus. Ja aizbildnis par aizbildnībā
esošo bērnu saņem apgādnieka zaudējuma pensiju, valsts sociālā
nodrošinājuma pabalstu, kas piešķirts sakarā ar apgādnieka
zaudējumu, vai ģimenes valsts pabalstu, pabalstu bērna
uzturēšanai samazina attiecīgi par apgādnieka zaudējuma pensijas,
valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta, ģimenes valsts pabalsta
(izņemot piemaksu par bērnu ar invaliditāti vecumā līdz 16
gadiem) summu.
397. Ja bārenim vai bez
vecāku gādības palikušam bērnam bāriņtiesa (vai pagasttiesa) nav
atradusi iespēju augt ģimeniskā vidē, tā pieņem lēmumu par bērna
ievietošanu aprūpes un audzināšanas iestādē. Bērni atbilstoši
savam veselības stāvoklim un vecumam saņem sociālās aprūpes
pakalpojumus bāreņu aprūpes centros, specializētajos bērnu
sociālās aprūpes centros un bērnunamos - patversmēs. Bāreņu
aprūpes centri tiek finansēti no valsts budžeta un tajos aprūpi
saņem bērni līdz divu gadu vecumam un bērni ar invaliditāti līdz
četru gadu vecumam. Arī specializētie bērnu sociālās aprūpes
centri tiek finansēti no valsts budžeta un tajos tiek nodrošināta
aprūpe bērniem ar invaliditāti ar smagiem garīgās attīstības
traucējumiem. Bērnunami - patversmes tiek finansēti no pašvaldību
budžetiem un tajos tiek aprūpēti bērni no 2 līdz 18 gadu vecumam.
(Bērnu sadalījumu dažādās aprūpes iestādēs skatīt tabulā.)
Bērnu sociālās
aprūpes institūcijās gada laikā iestājušos un izstājušos personu
skaits
1997
1998
1999
2000
2001
Bāreņu aprūpes centri
iestājušies
482
558
463
382
365
izstājušies
490
521
541
361
433
Bērnunami - patversmes
iestājušies
625
890
756
646
631
izstājušies
466
635
644
672
575
Specializēti bērnu aprūpes
centri
iestājušies
82
42
80
38
31
izstājušies
73
34
74
47
65
Sociālās palīdzības pakalpojumi
pieaugušajiem
398. Sociālās aprūpes
pakalpojumus pieaugušām personām atkarībā no personu grupas, pie
kuras pieder pakalpojuma saņēmējs, un atkarībā no pakalpojuma
veida, sniedz valsts vai pašvaldības. Valsts pienākums ir
sociālās aprūpes pakalpojumu institūcijās nodrošināšana personām
ar garīga rakstura traucējumiem un personām ar īpašām
vajadzībām.
399. Pašvaldību sniegts
sociālās aprūpes pakalpojums ir aprūpe mājās, kas personām, kuru
spējas pašām sevi aprūpēt ir ierobežotas, dod iespēju palikt
savās mājās un ierastajā režīmā. Šo pakalpojumu ir tiesīgas
saņemt personas, kuras vecuma vai veselības traucējumu dēļ nespēj
veikt pašaprūpi un ikdienas mājas darbus, kā arī bērni ar
invaliditāti un pieaugušas personas ar garīgiem vai fiziskiem
traucējumiem, ja ģimenes locekļi objektīvu apstākļu dēļ nespēj
viņiem nodrošināt nepieciešamo aprūpi. 2001.gadā aprūpi mājās
saņēma 6687 personas ( 2000.gadā - 6818).
400. Pašvaldības nodrošina
arī dienas centru sniegtos pakalpojumu. Dienas centros tiek
nodrošināta aprūpe, prasmju attīstība, izglītošanās un brīvā
laika pavadīšanas iespējas dažādu grupu iedzīvotājiem (gados
veciem cilvēkiem, personām ar garīga rakstura traucējumiem u.c.)
vienlaikus sniedzot atbalstu viņu ģimenes locekļiem. 2001.gadā
dienas centros personām ar garīga rakstura traucējumiem
(finansēšanā piedalās valsts ar budžeta līdzekļiem) aprūpes
pakalpojumus saņēma 281 persona, citos dienas centros - 18238
personas (veci cilvēki, cilvēki ar invaliditāti u.c.).
401. Savukārt aprūpes
institūcijām pieaugušiem cilvēkiem ir jānodrošina personas
sociālā un medicīniskā aprūpe un/vai rehabilitācija. Arī šie
pakalpojumi tiek finansēti kā no valsts, tā arī no pašvaldību
budžetiem.
402. Personu ar garīga
rakstura traucējumiem un specializēta rakstura sociālās aprūpes
iestādes tiek finansētas no valsts budžeta līdzekļiem. 2001.gadā
Latvijā bija 27 specializētie sociālās aprūpes centri
(pansionāti) personām ar garīga rakstura traucējumiem un viens -
redzes invalīdu sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrs. Katru
gadu šo iestāžu iemītnieku skaits nedaudz palielinās. Valsts
finansētā sociālās aprūpe ir ļoti pieprasīta, visas vietas ir
aizpildītas un klientiem ir jāgaida rindā, lai nokļūtu šajās
sociālās aprūpes institūcijās.
403. Sociālo aprūpi
pensijas vecuma personām un personām ar fiziskiem traucējumiem
2001.gadā nodrošināja 60 pašvaldību finansētie veco ļaužu
pansionāti, kuros uzturējās 4513 personas, no kurām 24% bija
cilvēki ar invaliditāti.
404. Gan pieaugušo, gan
bērnu sociālās aprūpes institūcijas pēdējos gados arvien vairāk
uzmanības pievērš klientu sadzīves apstākļu uzlabošanai un
saturīgu brīvā laika pavadīšanas iespēju nodrošināšanai. Kā
galvenie darba uzdevumi ir izvirzīti klientu sadzīves iemaņu
nostiprināšana un attīstīšana ar mērķi personu atgriezt pastāvīgā
dzīvē ārpus institūcijas.
Sociālā rehabilitācija
405. Sociālā rehabilitācija
ir pasākumu komplekss, kas vērsts uz personas sociālās
funkcionēšanas spēju atjaunošanu un/vai stabilizēšanu, sociālā
statusa atgūšanu un integrāciju sabiedrībā.
406. Atzīmējot, ka lielāka
daļa sociālās rehabilitācijas darba noris klienta dzīvesvietā un
to nodrošina pašvaldības sociālās palīdzības dienests, jāuzsver,
ka arī no valsts budžeta tiek finansēta liela daļa sociālās
rehabilitācijas pakalpojumu. Piemērām, 2000.gadā Latvijā tika
uzsākta valsts apmaksāta sociālās rehabilitācijas programma no
vardarbības cietušiem bērniem. Valsts finansēja arī īpašu
apmācības kursu tiem speciālistiem - psihologiem,
psihoterapeitiem un sociālajiem darbiniekiem, kas sniegs
palīdzību šiem bērniem. Tāpat ir valsts finansētas sociālās
rehabilitācijas programmas redzes un dzirdes invalīdu
rehabilitācijai, cilvēku ar invaliditāti profesionālajai
rehabilitācijai u.c.
407. Labklājības ministrijā
ir veikts liels darbs, lai izveidotu tiesisko bāzi personām ar
īpašām vajadzībām nozīmīgos jautājumos. Lai veicinātu šo personu
integrāciju sabiedrībā, izstrādāta un Ministru kabinetā akceptēta
koncepcija "Vienādas iespējas visiem" ar pasākumu plānu līdz
2010.gadam. Izveidota Invalīdu lietu nacionālā padome, kurā ir
iesaistītas gan cilvēku ar invaliditāti nevalstiskās
organizācijas, gan citu valsts un pašvaldību institūciju
pārstāvji. Šī padome uzrauga minētās koncepcijas īstenošanu
valstī. Norisinās tehnisko palīgierīču sistēmas attīstība
Latvijā, lai nodrošinātu cilvēkiem ar invaliditāti ērtu pieeju
kvalitatīvām tehniskām palīgierīcēm.
408. Lai veicinātu personu
ar garīga rakstura traucējumiem integrāciju sabiedrībā, valsts
finansiāli līdzdarbojas dienas centru uzturēšanā šīm personām.
Šādu centru izveidē nozīmīga loma ir nevalstiskajām
organizācijām, kuras veiksmīgi sadarbojas gan ar ārzemju
donoriem, gan ar vietējām pašvaldībām un spēj piedāvāt
kvalitatīvu un precīzi mērķētu pakalpojumu.
Rehabilitācijas pakalpojumi no
vardarbības cietušiem bērniem
409. Bērniem, kuri ir
prettiesisku darbību upuri, kopš 2000.gada par valsts budžeta
līdzekļiem tiek nodrošināta palīdzība, kas ir nepieciešama, lai
bērns atgūtu fizisko un psihisko veselību un integrētos
sabiedrībā.
410. 2001.gadā sociālo
rehabilitāciju dzīvesvietā saņēma 690 bērni, kas cietuši no
vardarbības. Sociālo rehabilitāciju institūcijās saņēma 491
bērni. Ja pēc speciālistu atzinuma rehabilitācijas institūcijās
ir jāuzturas arī kādam no ģimenes locekļiem vai personai, kas
bērnu aprūpē, tad arī pavadoņa uzturēšanos institūcijā apmaksā no
valsts budžeta līdzekļiem. 2001.gadā tika apmaksāta 83 pavadoņu
uzturēšanās rehabilitācijas iestādēs.
411. 2001.gadā ir apmācīti
60 speciālisti - sociālie darbinieki, psihologi un
psihoterapeiti, kuri pašvaldībās sniegs sociālo rehabilitāciju
bērniem, kuri cietuši no prettiesiskām darbībām.
Pakta