8. pants

Tiesības dibināt arodbiedrības;

arodbiedrību tiesības netraucēti darboties

185. Satversmes 108.pantā

noteikts, ka valsts aizsargā arodbiedrību brīvību. Jau 1990.gada

13. decembrī tika pieņemts likums "Par arodbiedrībām", kas regulē

arodbiedrību izveidošanu, darbību un attiecības ar valsts

institūcijām. Saskaņā ar šī likuma 1.pantu "arodbiedrības ir

neatkarīgas sabiedriskas organizācijas, kas pauž, pārstāv un

aizstāv savu biedru darba un citas sociālās un ekonomiskās

tiesības un intereses saskaņā ar Latvijā spēkā esošajiem likumiem

un Latvijas arodbiedrību statūtiem, kā arī ievērojot principus un

normas, kas noteiktas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un

citos starptautiskajos paktos un konvencijās".

186. Likuma 4.pantā

noteikts, ka "arodbiedrības savā darbībā ir neatkarīgas no valsts

varas un pārvaldes institūcijām, citām organizācijām un ir

savstarpēji līdztiesīgas. Tās darbojas saskaņā ar Latvijā spēkā

esošajiem likumiem. Aizliegta jebkura rīcība, kuras mērķis ir

tieši vai netieši pakļaut arodbiedrības valsts vai citām iestādēm

un organizācijām vai arī traucēt likumā un statūtos paredzēto

arodbiedrību darbību.".

187. Pēc arodbiedrības

izveidošanas tā ir reģistrējama Tieslietu ministrijā, kura

izskata pieteikumu un statūtus. Saskaņā ar likumu "Par

arodbiedrībām" arodbiedrība tiek reģistrēta, ja konkrētajā

arodbiedrībā ir apvienojušies ne mazāk par 50 biedriem vai ne

mazāk par vienu ceturtdaļu uzņēmumā, iestādē, organizācijā,

profesijā vai nozarē strādājošo. Gadījumā, ja ir pārkāptas likumā

"Par arodbiedrībām" noteiktās prasības vai statūtos ir paredzētas

darbības, kuras ir pretrunā Latvijā spēkā esošajiem normatīvajiem

aktiem, Tieslietu ministrijai ir tiesības atteikt arodbiedrības

reģistrēšanu. Šādā gadījumā arodbiedrība var lēmumu pārsūdzēt

tiesā.

188. Likuma "Par

arodbiedrībām" paredzētas plašas arodbiedrību tiesības, aizstāvot

savu biedru tiesības un intereses. Arodbiedrībām ir tiesības

piedalīties tādu ekonomiskās un sociālās attīstības programmu,

likumu un citu normatīvo aktu izstrādāšanā, kuri skar darba

apstākļus un samaksu, cenu veidošanos, sociālo apdrošināšanu un

nodrošināšanu, veselības aizsardzību un citus darba un sociālās

attīstības jautājumus. Arodbiedrībām ir tiesības saņemt no valsts

iestādēm bezmaksas informāciju par iedzīvotāju sociālo un

ekonomisko stāvokli un pārmaiņām tajā, prasīt, lai republikas

valdība nosaka pamatotu iztikas minimumu, ne retāk kā reizi gadā

sabalansē darba algu, pensijas, stipendijas un pabalstus saskaņā

ar cenu indeksu palielināšanos.

189. Arodbiedrības ir

tiesīgas ierosināt, lai tiktu sauktas pie atbildības vai pat

atbrīvotas no darba amatpersonas, kuras neievēro spēkā esošos

tiesību aktus. Arodbiedrību koleģiālajām institūcijām ir tiesības

iesniegt norādījumus par pārvaldes un saimniecisko institūciju

lēmumu grozīšanu, kā arī prasīt šo lēmumu darbības apturēšanu, ja

tie ir pretrunā tiesību normām, kuras iekļautas likumā "Par

arodbiedrībām", kā arī ja tās ignorē strādājošo sociālās un

ekonomiskās tiesības un likumiskās intereses.

190. Saskaņā ar likuma "Par

arodbiedrībām" 4.pantu arodbiedrības ir tiesīgas iestāties

starptautiskajās arodbiedrību organizācijās, slēgt ar tām, kā arī

ar ārvalstu arodbiedrībām līgumus un vienošanās.

191. Ir izveidota Nacionālā

trīspusējā sadarbības padome, kuru uz paritātes pamatiem veido

Ministru kabineta, Latvijas Darba devēju konfederācijas un

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības izvirzītie pārstāvji. Šīs

padomes galvenais uzdevums ir nodrošināt un veicināt valdības,

darba devēju un darbinieku organizāciju (arodbiedrību) sadarbību

nacionālajā līmenī ar mērķi nodrošināt saskaņotu, visai

sabiedrībai un valsts interesēm atbilstošu sociālekonomiskās

attīstības problēmu risināšanu, izstrādājot un ieviešot

stratēģiju, programmas un normatīvos aktus sociālajos un

ekonomiskajos jautājumos, kas garantētu sociālo stabilitāti un

labklājības līmeņa paaugstināšanu valstī, un paaugstinātu sociālo

partneru līdzatbildību par pieņemtajiem lēmumiem un to

izpildi.

192. Arī jaunajā Darba

likumā noteikts, ka gan darbiniekiem, gan darba devējiem ir

tiesības apvienoties organizācijās un iestāties tajās, lai

aizstāvētu savas sociālās, ekonomiskās un profesionālās tiesības

un intereses. Saskaņā ar Darba likuma 8.pantu, darbinieka

piederība šādai organizācijai vai darbinieka vēlme iestāties

tajās nevar būt par pamatu atteikumam noslēgt darba līgumu, darba

līguma uzteikumam vai citādai darbinieka tiesību

ierobežošanai.

193. Darba likuma izpratnē

arodbiedrības ir darbinieku pārstāvības veids darbinieku tiesību

un interešu aizstāvībai, un tām ir šādas tiesības:

1) pieprasīt un saņemt no darba

devēja informāciju par uzņēmuma ekonomisko un sociālo

stāvokli;

2) laikus saņemt informāciju un

konsultēties ar darba devēju, pirms tas pieņem tādus lēmumus,

kuri var skart darbinieku intereses, it īpaši lēmumus, kuri var

būtiski ietekmēt darba samaksu, darba apstākļus un nodarbinātību

uzņēmumā. Konsultēšanās šā likuma izpratnē ir viedokļu apmaiņa un

dialogs starp darbinieku pārstāvjiem un darba devēju;

3) piedalīties darba samaksas

noteikumu, darba vides, darba apstākļu un darba laika

organizācijas noteikšanā un uzlabošanā, kā arī darbinieku

drošības un veselības aizsardzībā;

4) ieiet uzņēmuma teritorijā, kā

arī piekļūt darba vietām;

5) rīkot darbinieku sapulces

uzņēmuma teritorijā un telpās;

6) uzraudzīt, kā darba tiesiskajās

attiecībās tiek ievēroti normatīvie akti, darba koplīgums un

darba kārtības noteikumi.

194. 1999.gada 29. aprīlī

tika pieņemts Darba devēju organizāciju un to apvienību likums,

kas noteic darba devēju organizāciju tiesisko statusu un sistēmu,

kā arī tiesības un pienākumus attiecībās ar arodbiedrībām, valsts

un pašvaldību institūcijām. Saskaņā ar šo likumu darba devēju

organizāciju uzdevums ir pārstāvēt savu biedru intereses

attiecībās ar arodbiedrībām un valsts un pašvaldību institūcijām.

Likumā īpaši noteikts, ka darba devēju apvienības nedrīkst tieši

vai netieši ierobežot darbinieku tiesības apvienoties

arodbiedrībās vai ietekmēt to darbību.

195. Saskaņā ar Darba

devēju organizāciju un to apvienību likumu, var būt šādi darba

devēju organizāciju apvienību veidi:

1) Latvijas darba devēju

organizāciju apvienība;

2) nozares darba devēju

organizāciju apvienība;

3) teritoriālā darba devēju

organizāciju apvienība.

196. Ievērojot šo

klasifikāciju, likuma 11.pantā noteiktas darba devēju

organizāciju un apvienību attiecības ar arodbiedrībām. Saskaņā ar

šo pantu Latvijas darba devēju organizāciju apvienība veic

pārrunas, savu biedru vārdā slēdz darba koplīgumus un

ģenerālvienošanās, vienojas par vispārējiem sadarbības

principiem, veic pārrunas par konflikta situāciju atrisināšanu ar

Latvijas nozaru un profesionālo arodbiedrību savienību, kas

pārstāv visvairāk no valstī strādājošajiem. Nozaru darba devēju

organizācijas un to apvienības veic pārrunas, slēdz vienošanās ar

nozaru arodbiedrībām, veicina streiku izraisījušo konfliktu un

citu konfliktu novēršanu nozaru līmenī. Savukārt teritoriālās

darba devēju organizācijas un to apvienības veic pārrunas, slēdz

vienošanās ar teritoriālajām arodbiedrībām, veicina streiku

izraisījušo konfliktu un citu konfliktu novēršanu teritoriālajā

līmenī.

Tiesības streikot

197. Saskaņā ar Satversmes

108.pantu, strādājošajiem ir tiesības streikot. Šo tiesību

īstenošanu regulē 1998.gada 23. aprīlī pieņemtais Streiku

likums.

198. Streiku likuma 3.pantā

noteikts, ka darbiniekiem ir tiesības streikot, lai aizstāvētu

savas ekonomiskā vai profesionālās intereses, un ka tiesības

streikot kā galējs līdzeklis izmantojamas, ja nav panākta

vienošanās un samierināšanās darba strīdā pirmsstreika sarunās.

Likuma 4.pantā uzsvērts, ka piedalīšanās streikā ir brīvprātīga

un ka darbinieku nedrīkst piespiest piedalīties streikā vai

neļaut piedalīties streikā.

199. Minētajā likumā

detalizēti regulētas pirmsstreika sarunas, kā arī streika

pieteikšana un streika norises uzraudzība, kā arī gadījumi un

kārtība, kad streiks var tikt atzīts par nelikumīgu.

200. Saskaņā ar Streiku

likumu gadījumos, kad ir radies strīds starp darbiniekiem un

darba devēju un šīs strīds izriet no darba tiesiskajām

attiecībām, darbiniekiem vai to pārstāvjiem ir pienākums iesniegt

darba devējam konkrēti formulētas prasības. Ja darba devēja

atbilde ir noraidoša, strīdus pusēm ir pienākums rīkot

pirmsstreika sarunas, kuras notiek ne ilgāk kā nedēļu. Ja

pirmsstreika sarunu laikā nav izdevies panākt vienošanos par

strīda atrisināšanu, darbiniekiem ir tiesības pieteikt streiku

saskaņā ar likuma noteikto kārtību.

201. Streika pieteikums,

kurā ir norādīti streika norises laiks un vieta, streika iemesli,

streikotāju skaits un streikotāju prasības, tiek iesniegts

attiecīgajam darba devējam, Valsts darba inspekcijai un Latvijas

Trīspusējās darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvās

padomes sekretāram vismaz 10 dienas pirms streika uzsākšanas.

202. Streiku vai tā

pieteikumu var atzīt par nelikumīgu tikai tiesa tad, ja nav

ievērotas Streiku likuma prasības, vai ja streiks tiek pieteikts

jau noslēgta darba koplīguma darbības termiņa laikā ar mērķi

mainīt šī koplīguma noteikumus, tādējādi pārkāpjot paredzēto

koplīguma noteikumu grozīšanas kārtību, vai arī ja streiks ir

solidaritātes streiks un nav saistīts ar ģenerālvienošanos (par

tarifiem darba un citām sociālās aizsardzības garantijām)

nenoslēgšanu vai neizpildi, vai arī ja streiks ierosināts, lai

paustu politiskas prasības, politisku atbalstu vai politisku

protestu. Tāpat streiks atzīstams par nelikumīgu, ja tas attiecas

uz jautājumiem, par kuriem strīdus puses jau ir vienojušās

pirmsstreika sarunās.

203. Streiku likums paredz,

ka streika ierosināšana, pieteikšanās un piedalīšanās streikā

saskaņā ar likumā noteikto kārtību nav uzskatāma par darba līguma

un darba tiesību pārkāpumu un tāpēc nevar būt par pamatu

darbinieku atlaišanai no darba, un darbinieki, kas piedalās

streikā saskaņā ar likumā noteikto kārtību, nav disciplināri

sodāmi par to. Likumā uzsvērts, ka darbiniekiem, kas piedalās

streikā saskaņā ar likumā noteikto kārtību, tiek saglabāta darba

vieta.

204. Saskaņā ar Streiku

likuma 16.pantu, streikot ir aizliegts tiesnešiem, prokuroriem,

policijas darbiniekiem, ugunsdzēsējiem, robežsargiem, valsts

drošības iestāžu darbiniekiem, ieslodzījuma vietu uzraugiem un

personām, kas dien Nacionālos bruņotajos spēkos. Likumā arī

noteikts, ka darba devēja un streika komitejai ir pienākums

nodrošināt, lai streika laikā minimālā apjomā tiktu turpināts

darbs sabiedrībai nepieciešamajos dienestos, kuru pārtraukšana

radītu draudus valsts drošībai, visas sabiedrības vai kādas

iedzīvotāju grupas, vai atsevišķu indivīdu drošībai, veselībai

vai dzīvībai. Par sabiedrībai nepieciešamajiem dienestiem Streiku

likums atzīst:

1) ārstniecības un medicīniskās

palīdzības dienestus;

2) sabiedriskā transporta

dienestus;

3) dzeramā ūdens piegādes

dienestus;

4) elektroenerģijas un gāzes

ražošanas un piegādes dienestus;

5) sakaru dienestus;

6) gaisa satiksmes kontroles

dienestus un tos dienestus, kas nodrošina gaisa satiksmes

kontroles dienestus ar meteoroloģisko informāciju;

7) ar visu veidu transporta

kustības drošību saistītos dienestus;

8) atkritumu un notekūdeņu

savākšanas un attīrīšanas dienestus;

9) radioaktīvo vielu un atkritumu

uzglabāšanas, izmantošanas un kontroles dienestus;

10) civilās aizsardzības

dienestus.

205. Latvija ir

ratificējusi Starptautiskās darba organizācijas 1949.gada

konvenciju nr.98 "Par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un

kolektīvo līgumu slēgšanu". Kārtējais ziņojums par šīs

konvencijas izpildi tika nosūtīts Starptautiskajai darba

organizācijai 2001.gada septembrī. Šajā Konvencijā ietvertās

tiesību normas ir iekļautas šādos Latvijas normatīvajos

aktos:

1) Latvijas Republikas

Satversmē;

2) 1991.gada 26.marta likumā "Par

darba koplīgumiem";

3) 1990.gada 13.decembra likumā

"Par arodbiedrībām";

4) Latvijas Darba likumu

kodeksā;

5) 1992.gada 15.decembra likumā

"Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām";

6) Latvijas Republikas

Administratīvo pārkāpumu kodeksā;

7) 1998.gada 23.aprīļa Streiku

likumā;

8) 1999.gada 29.aprīļa Darba

devēju organizāciju un to apvienību likumā;

9) Krimināllikumā;

10) 1996.gada 5.decembra likumā

"Likums par Valsts cilvēktiesību biroju".

Pakta