98. pantsparedz: "Ja darbinieks nav vainīgs brāķa produkcijas

paredz: "Ja darbinieks nav vainīgs brāķa produkcijas

1izgatavošanā, viņam par tās izgatavošanu samaksā vidējās izpeļņas

2apmērā. Darbinieka mēneša darba samaksa šādā gadījumā nedrīkst

3būt mazāka par minimālo darba samaksu."

4138. Savukārt Latvijas

5Darba likumu kodeksa 185.pants nosaka jauniešu darba samaksu:

6"Darbiniekiem, kas jaunāki par 18 gadiem un kas ik dienas strādā

7saīsinātu darba laiku, par darbu samaksā atbilstoši padarītajam

8darbam, bet ne mazāk par valsts noteikto minimālo darba

9samaksu."

10139. Veicot profilaktisko

11darbu, Valsts darba inspekcija 2000.gadā atklājusi vairākus

12gadījumus, kad kopumā 30 darbiniekiem nav bijusi nodrošināta

13valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas ievērošana. Bez

14tam, apsekojot uzņēmumus, Valsts darba inspekcija 2000.gadā

15valstī ir atklājusi 2451 gadījumu, kad darba devēji nav

16ievērojuši Latvijas Darba likumu kodeksa prasības darba samaksas

17jautājumos. Visos gadījumos, par konstatētiem pārkāpumiem darba

18samaksas jautājumos Valsts darba inspekcijas inspektori darba

19devējam ir izsnieguši aktus - rīkojumus par konstatēto pārkāpumu

20novēršanu līdz noteiktam termiņam, kā arī vairākos gadījumos

21darba devēji tikuši saukti pie administratīvās atbildības, sodot

22ar naudas sodu. Saskaņā ar Valsts darba inspekcijas datiem

23likumdošanas pārkāpumi darba samaksas jautājumos 2000.gadā,

24salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir konstatēti vairāk, jo šim

25jautājumam tiek pievērsta lielāka uzmanība gan no inspektoru

26puses, gan no pašiem darbiniekiem.

27Tiesības uz vienādu darba

28samaksu

29140. Konstitucionālā līmenī

30tiesības uz vienādu darba samaksu ir noteiktas Satversmes

31107.pantā, kur norādīts, ka ikvienam ir tiesības saņemt veiktajam

32darbam atbilstošu samaksu.

33141. Civillikuma Saistību

34tiesību daļā ir noteikts, ka darba devējam jāsamaksā darbiniekam

35par darbu attiecīgā atlīdzība. Atlīdzība var būt noteikta kā

36naudā, tā arī citās lietās, un tāpat arī vienā un otrā veidā

37kopīgi.

38142. Ja darba devējs

39neievēro spēkā esošās tiesību normas, viņam var piemērot

40sankcijas saskaņā ar Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa

4141.pantu: "Par darba vai darba aizsardzības likumu vai citu šos

42jautājumus regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu - uzliek naudas

43sodu darba devējiem vai amatpersonām līdz divsimt piecdesmit

44latiem (…)"

45143. Nolūkā pilnveidot

46tiesisko regulējumu šajā jomā, kā arī veicināt vienlīdzīgas darba

47samaksas principa ieviešanu ir izstrādāts un 2001.gada 20.jūnijā

48Saeimā pieņemts jaunais Darba likums, kurā ir iekļauta norma, kas

49tieši nosaka darba devējam pienākumu nodrošināt vīrietim un

50sievietei vienādu darba samaksu, ja viņi veic vienādas vērtības

51darbu vai tādu pašu darbu. Tāpat arī jaunajā Darba likumā ir dots

52termina "darba samaksa" skaidrojums: "darba samaksa ir

53darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver

54darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba

55līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida

56atlīdzību saistībā ar darbu". Darba likums paredz arī atšķirīgu

57atlaišanas pabalstu regulējumu, proti, tā apmērs būs atkarīgs no

58tā, cik ilgu laiku darbinieks pie attiecīgā darba devēja ir bijis

59nodarbināts.

60144. Darba likuma, kas

61stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā, 60.panta pirmajā daļā ir

62noteikts, ka darba devējam ir pienākums noteikt vienlīdzīgu darba

63samaksu vīriešiem un sievietēm par tādu pašu darbu vai vienādas

64vērtības darbu. Panta otrā daļa noteic, ka "ja darba devējs

65pārkāpis šā panta pirmās daļas noteikumus, darbiniekam ir

66tiesības prasīt atlīdzību, kādu darba devējs parasti maksā par

67tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. Darbinieks var celt

68šā panta otrajā daļā paredzēto prasību tiesā viena mēneša laikā

69no dienas, kad viņš uzzināja vai viņam vajadzēja uzzināt par šā

70panta pirmās daļas noteikumu pārkāpumu.

71145. Darba samaksu valsts

72un pašvaldību uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbiniekiem,

73neatkarīgi no dzimuma, nosaka darba koplīgumos vai darba līguma

74pusēm vienojoties uzņēmuma, iestādes un organizācijas līdzekļu

75ietvaros (Latvijas Darba likumu kodeksa 85.pants). Saskaņā ar šo

76pantu: "Darba devējs amatu, arodu, profesiju un specialitāšu

77nosaukumus izraugās atbilstoši Profesiju klasifikatoram, bet

78kvalifikācijas kategorijas darbiniekiem piešķir atbilstoši

79izpildāmajam darbam."

80146. Latvijā eksistē

81vairāki tiesību akti, (piemēram, likumi "Par tiesu varu", "Par

82Valsts kontroli", Prokuratūras likums un Ministru kabineta

83noteikumi), kas reglamentē darba samaksas sistēmas no valsts

84budžeta finansētu iestāžu darbiniekiem. Šajā gadījumā darba

85samaksa darbiniekiem tiek noteikta atkarībā no amata un

86kvalifikācijas kategorijas.

87147. Katrs no šiem

88normatīvajiem aktiem nodrošina principu "vienāda darba samaksa

89par vienādas vērtības darbiem". Tomēr, ņemot vērā to, ka dažādu

90no valsts budžeta finansētu iestāžu darbinieku darba samaksu

91reglamentē atšķirīgi tiesību akti, šis princips ne vienmēr tiek

92ievērots un samaksa par līdzvērtīgu darbu dažādās iestādēs ir

93atšķirīga. Tomēr šī diskriminācija ir saistīta nevis ar personas

94dzimumu, vecumu, tautību vai reliģisko pārliecību, bet gan ar

95dažādo darba samaksas sistēmu pastāvēšanu - amatalgu pārskatīšana

96šajās sistēmās netika savstarpēji saskaņota, līdz ar to ir

97izveidojušās lielas atšķirības amatalgās un pārējās izmaksās par

98līdzīgu darbu. Lai novērstu pastāvošās pretrunas un uzlabotu

99situāciju darba samaksas jomā, Finansu ministrija ir uzsākusi

100darbu pie darba samaksas reformas īstenošanas, kura ietver divu

101jaunu darba samaksas sistēmu izstrādi.

102148. Patreiz tiek īstenots

103darba samaksas reformas pirmais posms: vienotas darba samaksas

104sistēmas izstrāde valsts pārvaldes iestāžu ierēdņiem un

105darbiniekiem, kas ir viens no valsts pārvaldes reformas

106elementiem. Saskaņā ar jauno darba samaksas sistēmu valsts

107pārvaldes iestāžu ierēdņu un darbinieku atalgojums tiks noteikts,

108ņemot vērā amatu kvalifikācijas kategorijas, kuras noteiks,

109novērtējot amatu saskaņā ar amatu novērtēšanas metodiku un

110ierēdņu un darbinieku kvalifikācijas pakāpes, kuras tiks

111piešķirtas, pamatojoties uz darba novērtēšanas metodiku.

112149. Tādējādi jaunajā darba

113samaksas sistēmā noteicošais kritērijs būs ierēdņa un darbinieka

114darba ieguldījums, darba izpildes kvalitātes paaugstināšana un

115katra ierēdņa un darbinieka atalgojums būs atkarīgs no viņa darba

116rezultātiem. Saskaņā ar augstāk minēto, arī jaunajā darba

117samaksas sistēmā tiek ievērots dzimumu līdztiesības princips,

118konkrētas personas atalgojums nav atkarīgs no personas rases,

119ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas

120pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā

121stāvokļa.

122150. Saskaņā ar statistikas

123datiem, normatīvajos aktos pastāvot vienlīdzībai vīriešu un

124sieviešu darba atalgojumā, tomēr nav izdevies panākt to starpā

125sociālo līdzsvaru. Sievietes biežāk nekā vīrieši saskaras ar

126nevienlīdzīgām atalgojuma saņemšanas iespējām darba tirgū.

127Salīdzinoši maz ir sieviešu darba devēju (skatīt tabulu,

128Centrālās statistikas pārvaldes dati).

129Nodarbināto

130iedzīvotāju skaita sadalījums pēc nodarbinātības statusa,

131procentos

132Darba ņēmēji

133Darba devēji

134Pašnodarbinātie

135Neapmaksātie ģimenes locekļi,

136radinieki

137.

138Vīrieši

139Sievietes

140Vīrieši

141Sievietes

142Vīrieši

143Sievietes

144Vīrieši

145Sievietes

1461995

14751,7

14848,3

14970,3

15029,7

15164,6

15235,4

15345,3

15454,7

1551996

15650,9

15749,1

15872,2

15927,8

16061,4

16138,6

16245,0

16355,0

1641997

16550,5

16649,5

16774,2

16825,8

16955,5

17044,5

17142,7

17257,3

1731998

17451,2

17548,8

17669,2

17730,8

17856,7

17943,3

18044,8

18155,2

1821999

18351,3

18448,7

18568,6

18631,4

18754,7

18845,3

18946,3

19053,7

1912000

19250,1

19349,9

19470,9

19529,1

19652,6

19747,4

19845,5

19954,5

2002001

20149,2

20250,8

20373,0

20427,0

20554,9

20645,1

20748,5

20851,5

209151. Tāpat pēc Centrālās

210Statistikas pārvaldes sniegtās informācijas sieviešu vidējā bruto

211darba samaksa mēnesī ir zemāka par vīriešu darba samaksu visās

212profesijās (skatīt tabulu).

213Tautsaimniecībā

214strādājošo vīriešu un sieviešu vidējā bruto darba samaksa

215Sieviešu

216Vīriešu

217Sieviešu alga % pret vīriešu

218algu

2191995

22072,64

22192,82

22278,3

2231996

22479,07

225100,73

22678,5

2271997

22897,91

229122,83

23079,7

2311998

232109,26

233137,71

23479,3

2351999

236118,48

237148,10

23880,0

2392000

240126,16

241160,45

24278,6

2432001

244133,39

245166,41

24680,2

247152. Problēmas ir saistāmas

248ar darba tirgus dzimumu segregāciju - nodarbinātības dalījumu

249t.s. "sieviešu" un "vīriešu" nozarēs. Pašlaik tādās nozarēs kā

250izglītība, veselības aprūpe, sociālā aprūpe pārsvarā ir

251nodarbinātas sievietes, un to vidējais atalgojums, kā arī

252izaugsmes iespējas, ir mazākas nekā nozarēs, kurās dominē

253vīrieši.

254Tiesības uz drošiem un veselībai

255nekaitīgiem darba apstākļiem

256153. Šīs Pakta normas

257izpildi Latvijā nodrošina Darba aizsardzības likums, Ministru

258kabineta noteikumi, Labklājības ministrijas rīkojumi un citi

259normatīvie akti, kas nosaka nepieciešamās darba drošības

260prasības. Uzraudzību par šo prasību ievērošanu saskaņā ar Valsts

261darba inspekcijas likumu un MK noteikumiem "Valsts darba

262inspekcijas nolikums" veic Valsts darba inspekcija.

263154. Latvijas tiesību akti

264darba aizsardzības jomā tiek saskaņota ar Eiropas Savienības

265normām un prasībām, transponējot ES direktīvas. Pavisam darba

266drošības jomā ir aptuveni 25 ES direktīvas no kurām 15 jau ir

267transponētas kā Ministru kabineta noteikumi un ieviestas. ES

268darba drošības un veselības aizsardzības "jumta" direktīvas

26989/391/EEC prasības, ir iestrādātas jaunajā Darba aizsardzības

270likumā, kuru Saeima pieņēma 2001.gada 20.jūnijā. Darba

271aizsardzības likums stājas spēkā ar 2002. gada 1. janvāri un

272aizstāj 1993.gada 4.maija likumu "Par darba aizsardzību".

273Papildus ES direktīvām tiek izstrādāti nacionālie darba drošības

274un veselības aizsardzības normatīvie akti tajās tautsaimniecības

275nozarēs, kur ir paaugstināts risks darbinieku veselībai un

276drošībai, piemēram - strādājot elektroietaisēs, mežistrādē un

277koksnes industrijā, gāzes saimniecībā u.c.

278155. 2001.gada 20.jūnijā

279pieņemtajā likumā "Par darba aizsardzību" ir noteikts, ka likums

280ir piemērojams visās nodarbinātības jomās, ja citos likumos nav

281noteikts citādi. Savukārt attiecībā uz pašnodarbinātajiem, likums

282noteic, ka viņiem ir pienākums rūpēties par savu drošību un

283veselību darbā, kā arī par to personu drošību un veselību, kuras

284ietekmē vai var ietekmēt viņu darbs. Turklāt ar šo likumu ir

285noteikts, ka tiem nodarbinātajiem, kuriem saskaņā ar

286normatīvajiem aktiem noteikta īpaša aizsardzība (personām līdz 18

287gadu vecumam, grūtniecēm, sievietēm pēcdzemdību periodā,

288cilvēkiem ar invaliditāti, nodarbinātajiem, kas iekļauti šā

289likuma 7.panta otrajā daļā minētajos sarakstos), atbilstoši darba

290vides riska novērtējumam, kā arī ārsta atzinumam ir tiesības uz

291darba devēja noteiktiem papildu atvieglojumiem.

292156. Darba aizsardzības

293likuma 4.pantā ir noteikti vispārīgie darba aizsardzības

294principi, saskaņā ar kuriem darba devējs veic darba aizsardzības

295pasākumu. Tie ir: darba vidi izveido tā, lai izvairītos no darba

296vides riska vai mazinātu nenovēršama darba vides riska ietekmi;

297novērš darba vides riska cēloņus; darbu pielāgo indivīdam,

298galvenokārt darba vietas iekārtojuma, darba aprīkojuma, kā arī

299darba un ražošanas metožu izvēles ziņā, īpašu uzmanību pievērš

300tam, lai atvieglotu vienmuļu darbu un darbu ar iepriekš noteiktu

301ritmu un mazinātu tā negatīvo ietekmi uz veselību; ņem vērā

302tehnikas, higiēnas un medicīnas attīstību; bīstamo aizstāj ar

303drošo vai mazāk bīstamo; izveido saskaņotu un visaptverošu darba

304aizsardzības pasākumu sistēmu; dod priekšroku kolektīvajiem darba

305aizsardzības pasākumiem salīdzinājumā ar individuālajiem darba

306aizsardzības pasākumiem; novērš darba vides riska ietekmi uz to

307nodarbināto drošību un veselību, kuriem saskaņā ar normatīvajiem

308aktiem noteikta īpaša aizsardzība; veic nodarbināto instruktāžu

309un apmācību darba aizsardzības jomā; darba aizsardzības jomā

310sadarbojas ar nodarbinātajiem un uzticības personām.

311157. Krimināllikuma

312146.pantā ir paredzēta kriminālatbildība par darba aizsardzības

313noteikumu pārkāpšanu. Par darba aizsardzību vai tehnisko drošību

314reglamentējošo normatīvo aktu prasību pārkāpšanu, ja to izdarījis

315uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), iestādes vai organizācijas

316vadītājs vai cita persona, kas atbildīga par šo noteikumu

317ievērošanu, un ja šis nodarījums izraisījis miesas bojājumus ar

318veselības traucējumu vai darbspēju paliekošu zaudējumu, soda ar

319brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai

320ar naudas sodu līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām, atņemot

321tiesības uz zināmu nodarbošanos uz laiku līdz pieciem gadiem vai

322bez tā. Par tādu pašu nodarījumu, ja tas izraisījis cilvēka nāvi

323vai smagus miesas bojājumus vairākiem cilvēkiem, soda ar brīvības

324atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem, atņemot tiesības uz

325zināmu nodarbošanos uz laiku līdz pieciem gadiem vai bez tā.

326158. Spēkā esošo tiesību

327aktu izpildi nodrošina Valsts darba inspekcija, kura darbu veic

328saskaņā ar nolikumu, kas apstiprināts ar Ministru kabineta

3291995.gada 14.marta noteikumiem Nr.53. Šā nolikuma 2.punktā ir

330noteikts, ka Valsts darba inspekcija īsteno valsts kontroli un

331uzraudzību par darba, darba aizsardzības, nodarbinātības un

332bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jomā pieņemto likumu un

333citu normatīvo aktu ievērošanu. Valsts darba inspekcija veic arī

334uzraudzību darba samaksas, t.sk., minimālās darba algas

335ievērošanas jomā.

336159. Jāatzīmē, ka pēc

337Valsts darba inspekcijas anketēšanas rezultātā iegūtās

338informācijas aptuveni 55% darba devēju pašlaik nav skaidrības par

339darba aizsardzības normatīvajiem aktiem. Spriežot pēc šīs

340anketēšanas rezultātiem, 61% uzņēmumu darbinieki Latvijā ir

341nodrošināti ar individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, 45% darba

342devēju izvērtē riskus pirms aizsardzības līdzekļu izsniegšanas un

34335% uzņēmumu tiek veikti kolektīvie aizsardzības pasākumi risku

344novēršanai. Galvenās ar darba drošības un veselības aizsardzības

345pasākumiem saistītās problēmas uzņēmumos ir lielie finansiālie

346izdevumi, informācijas iegūšana, nekaitīgas tehnoloģijas iegāde,

347kvalificēta darba aizsardzības speciālista trūkums, nepietiekama

348apmācība un atbilstošu individuālo darba aizsardzības līdzekļu

349pieejamība.

350160. Saskaņā ar Valsts

351darba inspekcijas datiem, 2001.gadā kopā ir notikuši 1314

352nelaimes gadījumi darbā, tai skaitā 413 smagi vai vidēji smagi

353nelaimes gadījumi un 68 nelaimes gadījumi ar letālām sekām.

354Salīdzinoši ar iepriekšējo gadu, kopējais nelaimes gadījumu darbā

355skaits ir samazinājies par gandrīz 100 gadījumiem, jeb 7%, taču

356letālo nelaimes gadījumu skaits ir katastrofāli pieaudzis (skatīt

357tabulu). Ievērojamais letālo nelaimes gadījumu skaita pieaugums

358skaidrojams gan ar darba aizsardzības likumdošanas prasību

359neievērošanu, gan arī ar 2001.gadā notikušajām avārijām, kas

360prasīja vairāku darbinieku dzīvības.

361Nelaimes

362gadījumu sadalījums pa gadiem

3631997

3641998

3651999

3662000

3672001

368Nelaimes gadījumu skaits

3691328

3701364

3711422

3721408

3731314

374t.sk. letālie nelaimes

375gadījumi

37657

37758

37864

37949

38068

381161. Analizējot nelaimes

382gadījumu darbā statistiku, jāsecina, ka visbiežāk sastopamie

383nelaimes gadījumu cēloņi ir slikta darba organizācija (34%) un

384darba drošības noteikumu un instrukciju neievērošana (33%).

3852001.gadā par bīstamākajiem darbības veidiem, ņemot vērā nelaimes

386gadījumu skaitu, joprojām uzskatāma kokapstrāde (22% no kopējā

387nel. gad. skaita), mehānismu, iekārtu ekspluatācija (10%) un

388celtniecības darbi (7,6%).

389162. Vīrieši ir vairāk

390cietuši nelaimes gadījumos nekā sievietes, kas saistīts ar to, ka

391vīrieši biežāk strādā kādā no bīstamākajām nozarēm. Liela nozīme

392ir arī darba stāžam, jeb pieredzei, jo kā rāda statistika,

393visvairāk nelaimes gadījumos cietuši tieši darbinieki ar

394vismazāko darba stāžu (līdz 1 gadam). Bet tas, ka visvairāk

395nelaimes gadījumu notikuši ar darbiniekiem vecuma grupās no 26

396līdz 40 un no 41 līdz 55 gadiem, ir skaidrojams ar to, ka šajās

397vecuma grupās ir ieskaitāma lielākā daļa nodarbināto. Nelaimes

398gadījumu sadalījums pēc dzimuma, vecuma un darba stāža ir redzams

399tabulā.

400Nelaimes

401gadījumos cietušo sadalījums pēc dzimuma, vecuma un darba

402stāža

4032001

4042000

405- sievietes

406356

407389

408- vīrieši

409958

4101019

411Nelaimes gadījumos cietušo

412sadalījums pēc to vecuma

4131314

4141408

415līdz 18 gadiem

41682

417115

418no 18 līdz 25 gadiem

419244

420275

421no 26 līdz 40 gadiem

422414

423456

424no 41 līdz 55 gadiem

425418

426425

427no 56 līdz 60 gadiem

428100

42988

430virs 60 gadiem

43156

43249

433Nelaimes gadījumos cietušo

434sadalījums pēc darba stāža

4351314

4361408

437līdz 1 gadam

438464

439515

440no 1 līdz 3 gadiem

441366

442421

443no 4 līdz 10 gadiem

444286

445295

446no 11 līdz 15 gadiem

44751

44848

449no 16 līdz 20 gadiem

45038

45133

452virs 20 gadiem

453109

45496

455Tiesības tikt paaugstinātam,

456pamatojoties tikai uz darba stāžu un pieredzi

457163. Latvijas Darba likumu

458kodeksa 1.pantā ir iekļauta vispārīga darbinieku līdztiesības

459norma, kura nosaka: "Latvijas Republikā fiziskajām personām darba

460tiesiskajās attiecībās nodrošināta līdztiesība neatkarīgi no

461rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai

462citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā

463stāvokļa" No šīs tiesību normas izriet, ka darbinieku aizliegts

464diskriminēt uz jebkura iepriekš minētā faktora pamata. Tas

465attiecas arī uz iespēju izvirzīties darbā.

466164. Darba likumā, kurš

467stājas spēkā 2002.gada 1.jūnijā, 29.pantā noteikts, ka "Dibinot

468darba tiesiskās attiecības, kā arī darba tiesisko attiecību

469pastāvēšanas laikā, it īpaši paaugstinot darbinieku amatā,

470nosakot darba apstākļus, darba samaksu vai profesionālo apmācību,

471kā arī uzteicot darba līgumu, aizliegta atšķirīga attieksme

472atkarībā no darbinieka dzimuma". Ja strīda gadījumā darbinieks

473norāda uz apstākļiem, kas varētu būt par pamatu viņa tiešai vai

474netiešai diskriminācijai atkarībā no dzimuma, darba devēja

475pienākums ir pierādīt, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir

476objektīvi apstākļi, kas nav saistīti ar darbinieka dzimumu, vai

477arī to, ka darbinieka piederība pie noteikta dzimuma ir attiecīgā

478darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots

479priekšnoteikums.

480165. Šie noteikumi attiecas

481arī uz atšķirīgas attieksmes aizliegumu atkarībā no darbinieka

482rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai

483citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes un mantiskā

484stāvokļa. No minētā izriet, ka ir aizliegta jebkāda

485diskriminācija pret darbinieku un visiem tiek nodrošinātas

486vienādas iespējas izvirzīties darbā, pamatojoties vienīgi uz

487darba stāžu un kvalifikāciju.

488166. Karjeras iespēju

489privātajā sektorā neierobežošana pēc dzimuma vai kādas citas

490pazīmes izriet no atšķirīgas attieksmes aizlieguma principa.

491Savukārt Valsts civildienesta likumā ir noteikta pretendentu

492atbilstības ierēdņa amatam pārbaudes kārtība un izvirzāmās

493prasības, kas neietver diskriminējošas prasības. Ierēdnim ir

494tiesības pieteikties konkursam uz vakantajiem augstākas

495kvalifikācijas kategorijas ierēdņu amatiem, kā arī piedalīties

496apmācību programmās, lai iegūtu amata pienākumu pildīšanai

497nepieciešamos iemaņas un prasmes.

498167. Pēc Valsts

499Civildienesta pārvaldes sniegtās informācijas kopumā sieviešu un

500vīriešu procentuālā attiecība valsts civildienestā uz 2000.gada

50131.decembri ir 60% sieviešu un 40% vīriešu un šī ir lielākā

502vīriešu un sieviešu īpatsvara diference kopš civildienesta

503ieviešanas valstī.

504168. Analizējot sieviešu un

505vīriešu īpatsvaru sadalījumā pa amatiem, jāatzīmē, ka vadošajos

506ierēdņu amatos saglabājas vīriešu pārsvars, kaut arī sieviešu

507īpatsvaram minētajos amatos ir tendence pieaugt. Piemēram,

508salīdzinājumā ar situāciju uz 1999.gada 31.decembri sieviešu

509īpatsvars Valsts sekretāru amatos ir palielinājies, 2000.gadā -

51027% (3), 1999.gadā - 16% (2). Valsts sekretāra vietnieku amatos

511sieviešu īpatsvars ir palicis gandrīz nemainīgs - 2000.gadā - 36%

512(10), 1999.gadā - 37%. Ir palielinājies sieviešu īpatsvars valsts

513civiliestāžu vadītāju amatos (t.sk., teritoriālo struktūrvienību

514vadītāju amatos). 2000.gada beigās iestāžu vadītājas sievietes ir

51553% (109), kas ir par 6% vairāk kā 1999.gada beigās. Sieviešu

516īpatsvars iestāžu vadītāju amatos, salīdzinot ar situāciju

5171997.gada beigās, ir palielinājies 2,5 reizes. Kā būtiskākos

518iemeslus sieviešu un vīriešu īpatsvara attiecībai un attīstības

519tendencēm varētu minēt to, ka sievietes valsts civildienestā

520piesaista stabilais darbs, regulārie ienākumi un papildus

521sociālās garantijas, savukārt, vīriešu skaita samazināšanās

522skaidrojama ar zemo atalgojumu valsts civildienestā, salīdzinot

523ar privāto sektoru.

524Tiesības uz darba laika saprātīgu

525ierobežošanu

526169. Normālais darba laiks

527Latvijā nedrīkst pārsniegt 40 stundas nedēļā, to nosaka Darba

528likumu kodeksa 45.pants. Pastāv darbinieku kategorijas, uz kurām

529attiecas saīsinātais darba laiks. Saskaņā ar Darba likumu kodeksa

53046.pantu "saīsinātais darba laiks tiek noteikts: darbiniekiem no

53116 līdz 18 gadu vecumam - 35 stundas nedēļā, bet personām līdz 16

532gadu vecumam - 24 stundas nedēļā; darbiniekiem, kuri strādā

533kaitīgos vai smagos darba apstākļos - ne vairāk par 35 stundām

534nedēļā; sievietēm, kurām ir bērni līdz triju gadu vecumam - 35

535stundas nedēļā."

536170. Darba likumu kodeksa

537normas attiecas uz visiem darbiniekiem un darba devējiem

538neatkarīgi no to statusa un īpašuma formas, ja darba attiecības

539dibinās uz darba līguma pamata. Nakts darba ierobežojumi ir

540noteikti darbiniekiem, kas jaunāki par 18 gadiem, grūtniecēm,

541sievietēm, kurām ir bērns līdz triju gadu vecumam, tēviem, kuri

542bez mātes audzina bērnu līdz triju gadu vecumam, kā arī minētā

543vecuma bērnu aizbildņiem.

544171. Savukārt nepilns darba

545laiks darbiniekam vienojoties ar darba devēju ir nosakāms, Ja to

546lūdz grūtniece, viens no laulātajiem, kuram ir bērns līdz 14 gadu

547vecumam, vai tēvs, kurš bez mātes audzina bērnu līdz 14 gadu

548vecumam (bērnu ar invaliditāti līdz 16 gadu vecumam), minētā

549vecuma bērna aizbildnis vai persona, kas saskaņā ar medicīnisko

550atzinumu kopj slimu ģimenes locekli.

551172. Darba likumā ir

552noteikts aizliegums nodarbināt bērnus pastāvīgā darbā, kā arī pēc

553ārsta atzinuma saņemšanas aizliegts nodarbināt grūtnieces un

554sievietes pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete

555baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā, ja tiek atzīts, ka

556attiecīgā darba veikšana rada draudus sievietes vai viņas bērna

557drošībai un veselībai. Darba likumā ir noteikti atvieglojumi

558personām līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai.

559173. Atbilstoši Darba

560likumam darba devējs nosaka nepilnu darba laiku, ja to pieprasa

561grūtniece, sieviete pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet,

562ja sieviete baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā, kā arī

563darbinieks, kuram ir bērns līdz 14 gadu vecumam vai bērns ar

564invaliditāti līdz 16 gadu vecumam. Turklāt darbinieka atteikšanās

565pāriet no normālā darba laika uz nepilnu darba laiku vai otrādi

566pati par sevi nevar būt par pamatu darba līguma uzteikumam vai

567citādai darbinieka tiesību ierobežošanai. Darba likumā ir

568aizliegts nodarbināt virsstundu un nakts darbā personas, kuras ir

569jaunākas par 18 gadiem, grūtnieces un sievietes pēcdzemdību

570periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti,

571- visā barošanas laikā. Darbinieku, kuram ir bērns līdz triju

572gadu vecumam, nodarbināt nakts laikā atļauts tikai ar viņa

573piekrišanu.

574Nepilnu darba laiku nodarbināto

575vidēji nedēļā faktiski nostrādāto stundu skaits pamatdarbībā pēc

576dzimuma un darbības sfēras

577(stundas, vidēji nedēļā)

5782000.g. maijs .

5792001.g. maijs .

580pavisam

581vīrieši

582sievietes

583pavisam

584vīrieši

585sievietes

586Pavisam - nepilnu darba

587laiku

58824,4

58925,6

59023,4

59122,4

59223,7

59321,6

594no kopskaita pēc darbības

595sfēras:

596lauksaimniecībā un

597zvejniecībā

59826,3

59925,1

60027,7

60124,6

60224,7

60324,6

604rūpniecībā un būvniecībā

60528,1

60630,1

60722,4

60823,8

60925,9

61020,9

611pakalpojumu sfērā

61221,0

61322,2

61420,6

61520,3

61621,1

61720,0

618Tiesības uz atpūtu

619174. Saskaņā ar Satversmes

620107.pantu konstitucionālā līmenī ir noteiktas ikviena darbinieka

621tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu

622atvaļinājumu.

623175. Atpūtas, brīvā laika

624un darba laika jautājumus un atlīdzību par darbu svētku dienās

625Latvijā regulē Darba likumu kodekss, kura 2.pantā ir noteikts, ka

626ikvienam darbiniekam ir tiesības uz atpūtu saskaņā ar likumiem

627par darba dienas un darba nedēļas ierobežošanu. Tā paša likuma

62860.panta pirmajā daļā ir atrunāts pārtraukums atpūtai un ēšanai:

629"Darbiniekiem dod pārtraukumu atpūtai un ēšanai, ne ilgāku par

630divām stundām. Pārtraukumu neieskaita darba laikā. Pārtraukums

631atpūtai un ēšanai parasti jādod ne vēlāk kā pēc četrām stundām no

632darba sākuma."

633176. Jaunā Darba likuma

634141.pantā ir noteikts, ka atpūtas laiks ir laikposms, kura

635ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš

636var izlietot pēc sava ieskata. Atpūtas laiks ietver pārtraukumus

637darbā, diennakts atpūtu, nedēļas atpūtu, svētku dienas un

638atvaļinājumus.

639177. Darba likums paredz,

640ka diennakts atpūtas ilgums 24 stundu periodā nedrīkst būt īsāks

641par 12 stundām pēc kārtas. Savukārt nedēļas atpūtas ilgums

642septiņu dienu periodā nedrīkst būt īsāks par 42 stundām pēc

643kārtas. Šos noteikumus var nepiemērot, ja noteikts summētais

644darba laiks.

645178. Aplūkojot personas

646tiesības uz darba pārtraukumiem Darba likums paredz tiesības uz

647pārtraukumu ikvienam darbiniekam darbā, ja viņa dienas darba

648laiks ir ilgāks par sešām stundām. Šis pārtraukums nedrīkst būt

649īsāks par 30 minūtēm. Darbiniekam, kuram ir bērns līdz pusotra

650gada vecumam, piešķir papildu pārtraukumus bērna barošanai un par

651šādu pārtraukumu nepieciešamību darbinieks laikus paziņo darba

652devējam.

653179. Darbā svētku dienās ir

654atļauts iesaistīt darbiniekus tikai atsevišķos gadījumos, kā tas

655ir noteikts Darba likumu kodeksa 66.pantā: "Atsevišķus

656darbiniekus iesaistīt darbā svētku dienās pieļauts šādos

657gadījumos: lai novērstu vai likvidētu dabas katastrofu, avāriju

658ražošanā vai lai nekavējoties likvidētu to sekas; lai novērstu

659nelaimes gadījumus, mantas bojājumus vai bojāeju; lai veiktu

660neatliekamus, iepriekš neparedzētus darbus, no kuru steidzamas

661izpildes turpmāk atkarīgs visa uzņēmuma, iestādes vai

662organizācijas vai arī atsevišķu to apakšvienību normāls darbs;

663lai veiktu neatliekamus iekraušanas un izkraušanas darbus, kā arī

664ar tiem saistītus transporta darbus, tādējādi novēršot vai

665likvidējot transporta līdzekļu dīkstāvi un kravas uzkrāšanos

666nosūtīšanas un galapunktos."

667180. Par darbinieka veikto

668darbu svētku dienās darba devējam ir pienākums darbiniekam

669samaksāt divkāršā viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes

670apmērā. Darba likumu kodeksā arī ir iekļauta norma, ka

671darbiniekam par svētku dienās veikto darbu pēc viņa vēlēšanās var

672tikt piešķirta cita atpūtas diena.

673Tiesības uz apmaksātiem

674atvaļinājumiem

675181. Latvijā darbinieka

676tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ir garantētas

677konstitucionālā līmenī, Satversmes 107.pantā nosakot, ka ikvienam

678ir tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.

679182. Darba likumu kodeksa

68069.pantā šīs tiesības ir nostiprinātas atkārtoti, nosakot, ka

681visiem darbiniekiem piešķir ikgadējos atvaļinājumus, saglabājot

682darba vietu (amatu) un vidējo izpeļņu. Nav atļauts atvaļinājumu

683kompensēt naudā, izņemot gadījumus, kad atlaiž darbinieku, kas

684nav izmantojis atvaļinājumu.

685183. Darbiniekiem

686ikgadējais atvaļinājums tiek piešķirts par nostrādāto gadu un tā

687ilgums ir ne mazāks par četrām kalendārajām nedēļām, neieskaitot

688svētku dienas. Savukārt darbiniekiem, kuri ir jaunāki par 18

689gadiem, ikgadējais atvaļinājums tiek piešķirts viena kalendārā

690mēneša apmērā. Tajā tiek ieskaitītas arī sestdienas un

691svētdienas, tādējādi šim personu lokam atvaļinājums ir atkarīgs

692no dienu skaita mēnesī (februārī - 28 vai 29 dienas, pārējos

693mēnešos attiecīgi 30 vai 31 diena). Atvaļinājumu par pirmo darba

694gadu, ja nav nepārtraukti nostrādāti seši mēneši, var piešķirt

695sievietēm pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai tieši

696pēc tā, kā arī sievietēm, kurām ir bērni līdz divpadsmit gadu

697vecumam, kā arī darbiniekiem, kas jaunāki par astoņpadsmit

698gadiem, personām, kas nepamatoti politiski represētas un citos

699likumā paredzētajos gadījumos. Par otro un turpmākajiem darba

700gadiem atvaļinājumu var piešķirt jebkurā darba gada laikā

701atbilstoši atvaļinājumu piešķiršanas secībai. Sievietēm, kurām ir

702trīs un vairāk bērnu vecumā līdz sešpadsmit gadiem vai bērns ar

703invaliditāti ir tiesības saņemt trīs darbadienas ilgu

704papildatvaļinājumu.

705184. Darba likums noteic,

706ka ikvienam darbiniekam ir tiesības uz ikgadējo apmaksāto

707atvaļinājumu. Šāds atvaļinājums nedrīkst būt īsāks par četrām

708kalendāra nedēļām, neskaitot svētku dienas. Personām, kuras ir

709jaunākas par 18 gadiem, piešķir vienu mēnesi ilgu ikgadējo

710apmaksāto atvaļinājumu. Izņēmuma gadījumos, kad ikgadējā

711apmaksātā atvaļinājuma piešķiršana darbiniekam pilnā apmērā

712kārtējā gadā var nelabvēlīgi ietekmēt parasto darba gaitu

713uzņēmumā, ar darbinieka rakstveida piekrišanu pieļaujams pārcelt

714atvaļinājuma daļu uz nākamo gadu. Šādi noteikumi nav piemērojami

715personām, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, grūtniecēm un

716sievietēm pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete

717baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā. Ikgadējā apmaksātā

718atvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, izņemot

719gadījumus, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un

720darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis.

721Atšķirībā no Darba likumu kodeksa, saskaņā ar Darba likumu trīs

722dienas ilgs papildus atvaļinājums darbiniekiem, kuriem ir trīs

723vai vairāki bērni vecumā līdz 16 gadiem vai bērns ar

724invaliditāti, tiek piešķirts bez dzimumu atšķirības. Darbinieks

725var prasīt ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanu par pirmo

726darba gadu, ja viņš pie darba devēja ir nepārtraukti nodarbināts

727ne mazāk kā sešus mēnešus. Darba devējam ir pienākums šādu

728atvaļinājumu piešķirt pilnā apmērā. Sievietei pēc viņas

729pieprasījuma ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir pirms

730grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai tieši pēc tā neatkarīgi

731no laika, kurā sieviete bijusi nodarbināta pie attiecīgā darba

732devēja.

733Pakta