9. pants

206. Sociālās drošības

sistēmas izveidošana un attīstība Latvijā nevar tikt skatīta

atrauti no pēdējo desmit gadu politiskajām pārmaiņām Latvijā, kas

būtiski ietekmējušas valsts attīstību kopumā.

207. Padomju varas gados

valsts kontrolēja katru indivīda dzīves sfēru, neatstājot vietu

privātai iniciatīvai. Tā rezultātā valsts arī uzņēmās pilnīgu

atbildību par katra iedzīvotāja sadzīves vajadzību apmierināšanu,

turklāt visiem tika garantēts viens noteikts sociālās drošības

līmenis. Saņemot šīs garantijas, no indivīda netika prasīta

personiska iniciatīva vai atbildības par savu dzīves līmeni

uzņemšanās.

208. Tādēļ līdz ar

neatkarības atjaunošanu 1991.gadā kļuva aktuāls jautājums par

valsts un indivīda attiecībām sociālās drošības garantēšanā.

Latvijā tika uzsākta liberālās sociālās politikas ieviešana,

uzsverot pašas personas atbildību par tās stāvokļa uzlabošanu,

vienlaicīgi iedibinot arī garantētas valsts sociālās palīdzības

sistēmu tiem, kuri saviem spēkiem nespēj sevi nodrošināt vai

pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kuri nesaņem ne no viena cita

pietiekamu palīdzību.

209. 1991.gada

konstitucionālajā likumā "Cilvēka un pilsoņa tiesības un

pienākumi" tika paredzēts, ka katram ir tiesības uz materiālo

nodrošinājumu vecuma, slimības, pilnīga vai daļēja darbaspēju, kā

arī apgādnieka zaudējuma gadījumā, kā arī to, ka personai ir

tiesības uz bezdarbnieka pabalstu. Šis likums zaudēja spēku līdz

ar Satversmes grozījumu pieņemšanu 1998.gadā, un šobrīd

Satversmes 109.pants noteic, ka "ikvienam ir tiesības un sociālo

nodrošinājumu vecuma, darba nespējas, bezdarba un citos likumā

noteiktajos gadījumos".

210. Sociālās drošības

sistēmas reformas ietvaros 1995.gada 7. septembrī tika pieņemts

likums "Par sociālo drošību", kas noteic sociālās drošības

sistēmas veidošanos un darbības principus, personu galvenās

sociālās tiesības un pienākumus, to īstenošanas pamatnosacījumus,

kā arī reglamentē sociālo pakalpojumu veidus. Likuma 2.pantā ir

formulēti sociālās drošības sistēmas pamatprincipi:

1) sociālie pakalpojumi tiek

garantēti vienlīdzīgi, neatkarīgi no dzimuma, rases, tautības,

reliģiskās pārliecības;

2) solidaritāte;

3) sociālā apdrošināšana un

palīdzība;

4) profilakse;

5) pašpārvalde;

6) individuālā pieeja.

211. 1995.gada 26. oktobrī

tika pieņemts arī likums "Par sociālo palīdzību", savukārt

1997.gada 1. oktobrī - mūsdienu prasībām atbilstošs jauns likums

"Par valsts sociālo apdrošināšanu".

212. Valsts sociālās

apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumi 2001.gadā bija 489,5

milj. latu jeb 10,2% no IKP, bet izdevumi - 498,8 milj. latu jeb

10,4% no IKP2. Tādējādi sociālās apdrošināšanas

speciālā budžeta deficīts 2001.gadā sasniedza 9,2 milj. latu.

213. Deficīts sociālās

apdrošināšanas speciālajā budžetā ir vērojams jau kopš 1999.gada

un 2001.gada beigās uzkrātais deficīts sasniedza 73,8 milj. latu.

Lai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra spētu nodrošināt

sociālās apdrošināšanas pakalpojumu (pensijas, pabalsti) izmaksu

tiesību aktos paredzētajā apmērā un termiņos, tiek veikts

aizņēmums no valsts pamatbudžeta, maksājot procentus (2001.gadā

par īstermiņa aizdevumu - 3,5% gadā un par ilgtermiņa aizdevumu -

9,32% gadā).

Sociālās

apdrošināšanas budžets

milj. latu

% no IKP

ieņēmumi

izdevumi

ieņēmumi

izdevumi

1998

438,3

445,5

12,2

12,4

1999

460,2

517,8

11,8

13,3

2000

474,6

503,8

11,0

11,6

214. Kā savā atzinumā

norāda Valsts Cilvēktiesību birojs, vienu no lielākajām sūdzību

grupām, ko Valsts Cilvēktiesību birojs saņem, ir sūdzības par to,

ka darba devējs par darba ņēmēju nav veicis sociālās

apdrošināšanas iemaksas vai arī veicis tās nepilnīgi un atrodas

maksātnespējas procesā, kā rezultātā personai tiek liegtas

tiesības saņemt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus. Likuma "Par

valsts sociālo apdrošināšanu" Pārejas noteikumu 1. punkts

paredzēja, ka sociāli apdrošinātais ir persona, par kuru faktiski

ir veiktas obligātās iemaksas. Līdz ar to gadījumos, kad darba

devējs šo pienākumu neveica, darba ņēmējam nebija iespējas

realizēt tiesības uz sociālo drošību. 2001. gada 27. februārī

Satversmes tiesa izskatīja lietu "Par likuma "Par valsts sociālo

apdrošināšanu" Pārejas noteikumu 1. punkta atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 1. un 109. pantam, ANO Starptautiskā pakta

par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 9. pantam un

11. panta pirmajai daļai" un atzina šo normu par spēkā neesošu no

sprieduma publicēšanas dienas. Atzinīgi vērtējot šādu Satversmes

tiesas spriedumu, Valsts Cilvēktiesību birojs tomēr pauž bažas

par to, ka ar šo spriedumu nav pilnībā atrisināts jautājums par

to personu tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, par kurām netika

veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas līdz sprieduma

publicēšanas dienai.

215. Patlaban sociālās

drošības sistēmas ietvaros Latvijā tiek piešķirti šādi pabalsti

(pensijas):

1) vecuma pensija;

2) invaliditātes pensija;

3) apgādnieka zaudējuma

pensija

4) maternitātes pabalsts;

5) slimības pabalsts;

6) pabalsts saistībā ar nelaimes

gadījumu darbā vai arodslimību;

7) bezdarbnieka pabalsts;

8) pabalsti ģimenēm ar

bērniem.

216. Sociālās

apdrošināšanas reforma, kas tika uzsākta 90.to gadu vidū, ir

nozīmīgs solis ne vien pabalstu un pensiju nodrošināšanā, bet arī

darbaspēka resursu un ar tiem saistīto naudas līdzekļu

palielināšanā sociālo garantiju nodrošināšanai iedzīvotājiem, kā

arī darba attiecību sakārtošanā, jo līdz ar pensiju un pabalstu

apmēra sasaisti ar sociāli apdrošinātās personas veiktajām

iemaksām, tiek sekmēta ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanās,

ienākumu precīzāka deklarēšana un ieņēmumu palielināšanās valsts

budžetos. Tā darba algu fonda (algu summas valstī) pieaugums, no

kura veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, pret iepriekšējo

gadu 1998.g. bija 12%, 1999.g. - 11,7%, 2000.g. - 6,8%, 2001.g. -

8,4%, kas visumā pārsniedz vidējās algas pieauguma tempus un

liecina par darbaspēka resursu palielināšanos formālajā ekonomikā

un deklarētas algas apmēra palielināšanos. Aizvien vairāk

apzinoties personisko līdzdalību un atbildību sociālajā drošībā

un veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas, aizvien lielāka

iekšzemes kopprodukta daļa tiek izmantota iedzīvotāju labklājības

pieaugumam un līdzekļu uzkrāšanai nākotnes pensiju izmaksu

nodrošināšanai.

Vecuma pensija

217. Jaunas pensiju

sistēmas radīšana bija viens no galvenajiem sociālās drošības

sistēmas reformas elementiem. Pensiju reformas mērķis bija

izveidot finansiāli stabilu (risku diversificētu) uz apdrošinātās

personas iemaksām balstītu pensiju sistēmu, kura ietvertu gan

paaudžu solidaritātes pensiju komponentu, gan pensiju kapitāla

reālas uzkrāšanas komponentu, tādējādi, iedzīvotāju straujas

demogrāfiskās novecošanās apstākļos, nodrošinot pensionāriem

ilgtermiņā stabilu darba ienākumu atvietojumu. Neskatoties uz

ievērojamām pārejas perioda grūtībām, Latvijas pensiju sistēma ir

starptautiski atzīta par vienu no modernākajām un

efektīvākajām.

218. Abilstoši valsts

sociālekonomiskajiem apstākļiem un demogrāfiskajai situācijai

pensiju sistēma tiek veidota trīs līmeņos: pirmais - valsts

obligātā paaudžu solidaritātes pensiju shēma (PAYG); otrais -

valsts obligātā fondēto pensiju shēma; trešais - privātā

brīvprātīgā pensiju shēma. Pensiju sistēmas trīs līmeņu

vienlaikus pastāvēšana nodrošina pensiju sistēmas ilgtermiņa

stabilitāti.

219. Pirmais līmenis ir uz

sociālās apdrošināšanas iemaksām balstīta pensiju shēma, kas

darbojas pēc paaudžu solidaritātes principa. Saskaņā ar likumu

"Par valsts sociālo apdrošināšanu" šajā shēmā ir iesaistīti visi

15 gadu vecumu sasniegušie ekonomiski aktīvie valsts iedzīvotāji

(darba ņēmēji, pašnodarbinātie) un atsevišķas ekonomiski

neaktīvas iedzīvotāju kategorijas (nestrādājošie cilvēki ar

invaliditāti, personas, kuras kopj bērnu vecumā līdz pusotram

gadam, personas, kuras saņem bezdarbnieka, slimības vai

maternitātes pabalstu u.c.). Personas, kuras nav pakļautas

obligātajai sociālajai apdrošināšanai Latvijā un sasniegušas 15

gadu vecumu, pensiju apdrošināšanai var pievienoties

brīvprātīgi.

220. Pensiju shēmas darbību

regulē 1995. gada 2. novembra likums "Par valsts pensijām", kas

stājās spēkā 1996.gada 1.janvārī. Saskaņā ar šo likumu tiesības

uz vecuma pensiju ir sievietēm un vīriešiem, kuri sasnieguši 62

gadu vecumu un kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 10

gadiem. Jāatzīmē, ka pensijas vecums - 62 gadi - ir paaugstināts,

salīdzinājumā ar padomju laikā noteikto vecumu. Tai pat laikā

pensijas vecuma izlīdzināšana starp vīriešiem un sievietēm un tā

paaugstināšana notiek pakāpeniski (patlaban pensionēšanās vecums

sievietēm ir 58 gadi, no 2001.gada 1.jūlija - 58,5 gadi, bet

vīriešiem - 61 gads.) Likumā arī noteikts, ka līdz 2005.gada

1.jūlijam gan vīrieši, gan sievietes, kuru apdrošināšanas stāžs

nav mazāks par 30 gadiem, var pensionēties priekšlaicīgi - 2

gadus pirms likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanas.

221. 1.līmeņa pensiju

shēmas darbība balstās uz apdrošināšanas principiem: pensijas

apmēru veido darba mūžā uzkrātais "virtuālais" (notional)

pensijas kapitāls, t.i. informācija par veiktajām iemaksām

pensiju apdrošināšanai, kas, aizejot pensijā, tiek dalīts ar

paredzamo mūža ilgumu attiecīgajā vecumā. Tā kā paredzamā mūža

ilgums sievietēm ir ievērojami lielāks nekā vīriešiem, tiek

piemērots dzimumu solidaritātes princips un aprēķinos tiek

izmantots sieviešu un vīriešu vidējais paredzamais mūža ilgums.

Virtuālais pensijas kapitāls pelna procentus līdzīgi kā fondēto

pensiju shēmā, tikai atšķirībā no fondēto pensiju shēmas, kur

kapitāla pieaugums atkarīgs no ieguldījuma peļņas, 1.līmeņa

kapitāla pieaugums atkarīgs no algu pieauguma valstī. Šajā shēmā

pensijas apmēra lielums ir atkarīgs no veikto sociālās

apdrošināšanas iemaksu apjoma, kapitāla indeksa un pensionēšanās

vecuma, nodrošinot apdrošinātajai personai noteiktu iepriekšējo

ienākumu atvietojuma daļu (apmēram 40-50% apmērā atkarībā no

pensionēšanās vecuma).

222. Līdz 2006.gada 31.

decembrim personām, kuras sasniegušas likumā noteikto pensijas

vecumu, vecuma pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par valsts

sociālā nodrošinājuma pabalstu (Ls 30), kuram tiek piemēroti

sekojoši koeficienti: pie apdrošināšanas stāža ne lielāka par 20

gadiem - 1,1; personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir lielāks par

20 gadiem, bet nepārsniedz 30 gadus -1,3; ja stāžs lielāks par 30

gadiem - 1,5. Līdz 2002.gadam pensijas tika regulāri indeksētas

ar patēriņa cenu indeksu, bet ar 2002.gadu pensiju indeksācijā

tiks ņemtas vērā arī apdrošināšanas iemaksu algas izmaiņas. Tā

līdz 2005.gada 31.decembrim valsts pensijas, kuru apmērs

nepārsniedz trīskāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, tiek

indeksēts gan ņemot vērā faktisko patēriņa indeksu, gan 25% no

apdrošināšanas iemaksu algas reālā pieauguma procentiem, bet

pensijas, kuras pārsniedz trīskāršu, bet nepārsniedz pieckāršu

valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu - ar patēriņa cenu indeksu.

No 2006.gada līdz 2010.gadam patēriņa cenu un 25% algu indekss

tiks piemērots visām pensijām, kuru apmērs nepārsniegs pieckāršu

valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, bet ar 2011.gadu patēriņa

cenu/algu indeksā tiks izmantoti 50% no apdrošināšanas iemaksu

algas reāla pieauguma procentiem.

223. Pensionāriem,

neatkarīgi no vecuma, ir tiesības strādāt. Strādājošais

pensionārs turpina veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas un

uzkrāt virtuālo pensijas kapitālu, kas reizi trijos gados tiek

izmantots pensijas apmēra palielināšanai. Pensiju izmaksa tiek

finansēta no sociālās apdrošināšanas iemaksām (valsts sociālās

apdrošināšanas speciālais budžets).

224. Pensiju sistēmas

otrais līmenis - valsts obligātā fondēto pensiju shēma ir

balstīta uz individuālo sociālās apdrošināšanas iemaksu

ieguldījuma principa, paredzot, ka daļa no personas sociālās

apdrošināšanas iemaksām vecuma pensijām tiks investēta. Tādējādi,

nepalielinot kopējo sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi vecuma

pensijām, būs iespējams iegūt papildus pensijas kapitālu, līdz ar

to nodrošinot augstāku ienākumu atvietojuma līmeni vecumdienās.

Iesaistīšanās pensiju sistēmas 2.līmenī ir obligāta tiem

ekonomiski aktīvajiem valsts iedzīvotājiem, kuri līdz 2001.gada

1.jūlijam nav sasnieguši 30 gadu vecumu, bet vecumā no 30 - 49

gadiem varēs tam pievienoties brīvprātīgi. Pakāpeniski 2.līmenī

tiks iesaistīti visi nodarbinātie. Shēmas darbību regulē 2000.

gada 17. februāra Valsts fondēto pensiju likums, kas stājās spēkā

2001.gada 1.jūlijā. Fondēto pensiju shēmas līdzekļus līdz

2003.gadam pārvaldīs Valsts Kase, bet tālākajos gados shēmas

dalībniekam būs iespēja izvēlēties par līdzekļu pārvaldītāju vai

nu Valsts Kasi vai kādu no Finansu un kapitāla tirgus komisijas

licencētajiem privātajiem līdzekļu pārvaldītājiem.

225. Pensiju sistēmas

trešais līmenis - privātā brīvprātīgā pensiju shēma, t.i.

privātie pensiju fondi, kuros var piedalīties ikviens un veidot

papildus uzkrājumus savai pensijai vecumdienās. Shēmas darbību

regulē 1997. gada 5. jūnija likums "Par privātajiem pensiju

fondiem", kas ir spēkā no 1998.gada 1.jūlija. Saskaņā ar likumu

pastāv slēgtie un atklātie pensiju fondi. Slēgtā pensiju fonda

pensiju plānu dalībnieki var būt tikai personas, kas ir pensiju

fondu dibinātāju darbinieki.

Invaliditātes pensija

226. Personu tiesības uz

invaliditātes pensiju regulē likums "Par valsts pensijām".

Saskaņā ar likuma 14.pantu tiesības uz invaliditātes pensiju ir

personām, ja tās atzītas par invalīdiem un viņu apdrošināšanas

stāžs nav mazāks par 3 gadiem.

227. Par invalīdiem tiek

atzītas personas, kurām ir ilgstošs vai pastāvīgs fizisko vai

psihisko spēju ierobežojums, kas apgrūtina personas integrāciju

sabiedrībā, kā arī pilnīgi vai daļēji ierobežo to spēju strādāt.

Invaliditātes ekspertīzi, kuras uzdevums ir individualizēti

noteikt personas fizisko vai psihisko spēju ierobežojuma pakāpi

un izvērtēt cilvēka ar invaliditāti iespējas integrēties

sabiedrībā, veic Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu

komisija.

228. Personām ar I un II

grupas invaliditāti (smaga invaliditāte) pensijas apmēra lielums

ir atkarīgs no invaliditātes grupas, no personas apdrošināšanas

stāža un no vidējās algas jebkuros 36 mēnešos pēc kārtas pēdējo

piecu gadu laikā pirms pensijas piešķiršanas. Ir noteikts

minimālās pensijas apmērs. I un II grupas invalīdiem pensijas

apmērs nedrīkst būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma

pabalstu (Ls 30), kuram piemēroti attiecīgi koeficienti: 1,6 - I

grupas invalīdiem, 1,4 - II grupas invalīdiem. III grupas

invaliditātes (mēreni izteikta invaliditāte) gadījumā pensija

tiek piešķirta valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā, t.i.

- Ls 30 (mēnesī).

229. Invaliditātes pensijas

izmaksa tiek nodrošināta uz visu invaliditātes laiku līdz vecuma

pensijas piešķiršanai nepieciešamā vecuma sasniegšanai.

Sasniedzot pensionēšanās vecumu, invaliditātes pensijas vietā

tiek piešķirta vecuma pensija, kas invaliditātes laikā nedrīkst

būt mazāka par invaliditātes pensiju. Piešķirtās invaliditātes

pensijas tiek indeksētas līdzīgi kā pārējās valsts pensijas.

230. Saskaņā ar likumu "Par

valsts sociālo apdrošināšanu" invaliditātes apdrošināšanas shēmā

obligāti ir iesaistīti visi 15 gadu vecumu sasniegušie ekonomiski

aktīvie valsts iedzīvotāji (darba ņēmēji, pašnodarbinātie),

izņemot pensijas vecumu sasniegušos un I un II grupas invalīdus.

Pašnodarbinātā laulātais, kurš nav pakļauts obligātajai

sociālajai apdrošināšanai Latvijas Republikā un nav sasniedzis

vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, var

brīvprātīgi pievienoties invaliditātes apdrošināšanai.

Invaliditātes pensiju izmaksa tiek finansēta no sociālās

apdrošināšanas iemaksām (valsts sociālās apdrošināšanas

speciālais budžets).

231. Persona ar III grupas

invaliditāti var saņemt bezdarbnieka pabalstu, jo saskaņā ar

likumu ''Par valsts sociālo apdrošināšanu'' ir pakļauta bezdarba

apdrošināšanai, savukārt pirmās un otrās grupas invalīdi netiek

pakļauti bezdarba apdrošināšanai, jo darbspēju zaudējuma risks

jau ir iestājies un līdz ar to spēkā esošās tiesību normas viņiem

neparedz tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu.

Maternitātes pabalsts

232. Saskaņā ar 1995. gada

6. novembra likumu "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"

personai, aizejot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā, tiek

piešķirts valsts sociālās apdrošināšanas pabalsts - maternitātes

pabalsts. Savukārt 1997. gada 1. oktobra likums "Par valsts

sociālo apdrošināšanu" noteic, ka maternitātes apdrošināšanai

pakļauti visi darba ņēmēji un pašnodarbinātie.

233. Likuma "Par

maternitātes un slimības apdrošināšanu" 5.pants noteic, ka

maternitātes pabalsts ir pabalsts, ko piešķir un izmaksā

sievietei par grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku, ja

sieviete neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darba gūstamos

ienākumus vai ja pašnodarbināta sieviete zaudē ienākumus. Gan

grūtniecības, gan dzemdību atvaļinājums ilgst 56 kalendārās

dienas. Šīs dienas summējot, maternitātes pabalstu piešķir par

112 kalendārajām dienām. Šis pants arī noteic, ka, ja sieviete ir

stājusies ārsta uzskaitē līdz 12.grūtniecības nedēļai, papildus

piešķir apmaksātu 14 kalendāro dienu ilgu atvaļinājumu, tātad

grūtniecības atvaļinājuma un pabalsta laiks palielinās no 56 līdz

70 kalendārajām dienām. Arī tad, ja grūtniecības laikā, dzemdībās

vai pēcdzemdību periodā bijuši sarežģījumi, kā arī tad, ja

piedzimuši divi vai vairāki bērni, sievietei papildus tiek

piešķirts apmaksāts 14 kalendāro dienu ilgs atvaļinājums,

tādējādi pēcdzemdību atvaļinājuma laiks palielinās no 56 līdz 70

kalendārajām dienām.

234. Minētā likuma 6.pants

paredz tiesības uz maternitātes pabalstu tēviem vai citām

personām, kuras faktiski kopj bērnu mājās, ir pakļautas

maternitātes apdrošināšanai un ir zaudējušas darba ienākumus, ja

bērna māte mirusi dzemdību laikā vai līdz pēcdzemdību perioda

42.dienai, ja māte normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir

atteikusies no bērna kopšanas un audzināšanas vai ja māte nevar

kopt bērnu laikā līdz pēcdzemdību perioda 42.dienai sakarā ar

slimību, traumu vai citu ar veselības stāvokli saistītu iemeslu

dēļ. Saskaņā ar likuma "Par maternitātes un slimības

apdrošināšanu" 7.pantu gadījumā, ja ģimene ir adoptējusi bērnu

vecumā līdz 2 mēnešiem, maternitātes pabalstu piešķir par 56

kalendārajām dienām, sākot no bērna adopcijas dienas. Kalendārās

dienas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga pabalstu aprēķināšanai

nedrīkst pārsniegt 50 procentus no 1/365 no valsts sociālās

apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta gada maksimālā apmēra,

kāds bija spēkā apdrošināšanas gadījuma iestāšanās dienā.

235. Likuma "Par

maternitātes un slimības apdrošināšanu" 10.pants noteic, ka

maternitātes pabalstu piešķir 100% apmērā no pabalsta saņēmēja

vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. Periodu vidējās

apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanai nosaka minētā likuma