14. pants

257. Atbilstoši Latvijā

pieņemtajam teritorijas dalījumam pilsētās un laukos 98% no

valsts teritorijas aizņem lauki, kur dzīvo 32% no valsts

iedzīvotājiem. Teritorijas vidējais iedzīvotāju blīvums ir 12

iedzīvotāju uz 1 kvadrātkilometru.

258. Situāciju Latvijas

laukos un līdz ar to arī sievietes īpašās problēmas, dzīvojot

laukos, raksturo nodarbinātības iespēju nepietiekamība. Lauku

ekonomika dominējoši ir atkarīga no lauksaimniecības kā galvenā

nodarbinātības veida, kas kopumā nodrošina darbu un iztikas

līdzekļus aptuveni 37% no visiem nodarbinātajiem lauku

iedzīvotājiem. Savukārt lauksaimniecības sektora modernizācija

sekmē nodarbināto skaita tālāku samazināšanos. Citas lauku

ekonomikas nozares ne vienmēr spēj nodrošināt lauku iedzīvotājiem

ienākumus ārpus lauksaimniecības. 1996.gadā pieņemtā

Lauksaimniecības likuma viens no mērķiem ir radīt

priekšnoteikumus nodarbinātības nodrošināšanai lauku apvidos, kā

arī salīdzinājumā ar citām tautsaimniecības nozarēm nelabvēlīgo

faktoru kompensēšanai lauksaimniecībā, radīt tajā nodarbinātajiem

vienlīdzīgas sociālās un ekonomiskās labklājības iespējas.

Minētajā likumā un arī citos lauksaimniecības sfēru regulējošajos

normatīvajos aktos nav ietverti sieviešu diskrimināciju veicinoši

pasākumi vai noteikti citi diskriminējoša rakstura

ierobežojumi.

259. Aktuālā darba vietu

vajadzība laukos ir 34 000 darba vietu, un turpinoties

lauksaimniecības pārstrukturalizācijas procesam tuvākajos 2-3

gados pieaugs līdz 50 000. Reģistrētā bezdarba līmenis laukos un

pilsētās ir līdzīgs (8,9% un 7,1%), tomēr faktiskā nodarbinātība

laukos ir būtiski sliktāka, ko raksturo laukos izplatītās dažas

slēptā bezdarba formas, kā piemēram, neapmaksāto ģimenes locekļu

īpatsvars, kas laukos ir 11,6%, bet pilsētās tikai 0,2% Tā kā

lauksaimniecības nozarē līdz šim ir bijis viens no zemākajiem

ienākumu līmeņiem un vislielākais neapmaksāto (bieži netiek

izmaksāta alga un nomaksāti sociālie nodokļi, strādājot ģimenes

uzņēmumā) ģimenes locekļu skaits, nākotnē tas strauji palielinās

sociālo spriedzi lauku apvidos, jo iedzīvotāji, sasniedzot darba

nespējas vecumu, zemo pirmspensijas ienākumu dēļ faktiski

nesaņems vai saņems ļoti mazu pensiju un būs atkarīgi tikai no

naturālās saimniecības.

260. Lauku sieviešu

situāciju raksturo šādi dati (atbilstoši 2000.gada darbaspēka

apsekojuma datiem): no visiem Latvijas iedzīvotājiem sievietes

sastāda 54,7%; no visām sievietēm ekonomiski aktīvas ir 50,3%

(salīdzinājumam vīrieši - 64,7%); no visām lauku iedzīvotājām

ekonomiski aktīvās sievietes sastāda 46,1% (salīdzinājumam

vīrieši - 60,6%).

261. Ja ekonomiskās

aktivitātes līmenis laukos vīriešiem un sievietēm ar augstāko

izglītību būtiski neatšķiras (attiecīgi 82,4% un 80,1%) tad

pamatizglītību ieguvušajiem vīriešiem šis rādītājs ir augstāks kā

sievietēm (attiecīgi 48,9% un 30,3%) bet ar zemāku par

pamatizglītību - gandrīz divreiz (attiecīgi 21,0% un 14,0%).

Laukos dzīvojošo sieviešu vidū ir pārsvarā ar pamatizglītību un

zemāku par pamatizglītību ieguvušās sievietes. Tādēļ ir

nepieciešams veicināt mazāk izglītoto sieviešu, kas parasti ir

arī nabadzīgākās lauku iedzīvotājas, it sevišķi vientuļo māšu un

daudzbērnu ģimeņu pārstāvju aktivitāti. Sieviešu aktivitātes

veicināšanai laukos liela loma ir nevalstiskajām organizācijām -

saskaņā ar resursu centra sievietēm "Marta" sniegto informāciju,

šī organizācija sadarbībā ar Lietišķo sieviešu klubu ir

organizējusi biznesa kursus, angļu valodas kursus un Latgalē arī

latviešu valodas kursus sievietēm ar zemiem ienākumiem un

bezdarbniecēm, ne tikai Rīgā, bet arī daudzos lauku reģionos.

262. Lauku apvidos

dzīvojošo sieviešu ekonomisko stāvokli pasliktina arī tas, ka

šajos reģionos sievietēm ir daudz grūtāk atrast piemērotu darbu,

jo darbu vakances ir orientētas uz fiziski smagu darbu, kas

vairāk piemērots vīriešiem.

263. Tā kā lauksaimniecībā

strādā 37% no ekonomiski aktīvajiem lauku iedzīvotājiem un

lauksaimniecībā nodarbinātajiem darba samaksa ir tikai 78% no

tautsaimniecības vidējās mēneša neto algas, iedzīvotāju ienākumi

ir ļoti zemi. Turklāt tautsaimniecības attīstības pozitīvā

ietekme uz iedzīvotāju labklājību ir izpaudusies pārsvarā tikai

pilsētās. Šī iemesla dēļ pieaug starpība starp pilsētu un lauku

iedzīvotāju ienākumiem.

264. Agrāk izveidotā

ekonomiskā un sociālā infrastruktūra lauku apvidos ir pakāpeniski

nolietojusies un neatbilst šodienas vajadzībām, tās uzturēšana

lauku teritorijās ir salīdzinoša dārga sakarā ar reto teritorijas

apdzīvotību un iedzīvotāju ekonomisko pasivitāti.

265. Problemātiska laukos

ir arī iedzīvotāju sastāva novecošanās, esošo un potenciāli

ekonomiski aktīvo iedzīvotāju aizbraukšana.

266. Saskaņā ar Satversmi

visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, kā

arī cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Tādējādi konstitūcionālā līmenī lauku sievietēm ir garantētas

tiesības piedalīties attīstības plānu izstrādāšanā un īstenošanā,

saņemt kvalitatīvu veselības aprūpi, izmantot sociālo prorgammu

atbalstu, iegūt pamata un tālāk apmācību, veidot pašpalīdzības

grupas un kooperatīvus. Sievietes var piedalīties sabiedrības

pasākumos, var saņemt visu veidu kredītus un aizdevumus, baudīt

atbilstošus dzīves apstākļus, kā arī var piedalīties lauku rajonu

attīstībā un attīstības augļu saņemšanā. Lauku sievietēm arī ir

nodrošināta pieeja visiem likumos noteiktiem atvieglojumiem, kā

arī pabalstiem, kas tiek realizēti Latvijas teritorijā.

Tiesības piedalīties attīstības

plānu izstrādē un ieviešanā

267. Reģionālās attīstības

jomā Latvijā sievietēm ir nodrošinātas vienlīdzīgas tiesības

piedalīties attīstības plānošanā. Teritorijas attīstības

plānošanas likums11 un Ministru kabineta noteikumi

"Par teritorijas plānojumiem"12 paredz teritorijas

attīstības plānošanā ievērot atklātības principu, kas paredz

teritorijas attīstības plānus izstrādāt, iesaistot sabiedrību un

nodrošinot informācijas un lēmumu pieņemšanas atklātumu. Lai

nodrošinātu nacionālā līmeņa teritorijas attīstības plāna

apspriešanu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības

ministrija oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" informāciju

par nacionālā līmeņa teritorijas attīstības plāna izstrādes

uzsākšanu, sabiedriskās apspriešanas kārtību, vietu un termiņiem,

kur un kad var iepazīties ar teritorijas attīstības plānu un

iesniegt rakstveida priekšlikumus un atsauksmes. Pašvaldības,

izstrādājot teritorijas attīstības plānus veic šādas pašas

darbības un papildus sniedz rakstveida atbildes par noteiktā

termiņā iesniegtajiem rakstveida priekšlikumiem.

268. Teritorijas attīstības

plānošanas likums noteic, ka jebkurai fiziskajai vai juridiskajai

personai ir tiesības iepazīties ar sabiedriskajai apspriešanai

nodotajiem teritorijas attīstības plāniem, tā ir tiesīga

sabiedriskajai apspriešanai noteiktajā termiņā iesniegt

rakstveida priekšlikumus un atsauksmes, kā arī noteiktā termiņā

saņemt rakstveida atbildi par tiem un piedalīties sabiedriskajā

apspriešanā, debatēs, paust savu viedokli un iesniegt

priekšlikumus. Šeit nav paredzētas nekādas dzimumu

atšķirības13. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība

norāda, ka būtu nepieciešams izglītot pašvaldību darbiniekus

lauku teritoriju attīstības plānošanas metodoloģijā, ņemot vērā

dzimumu līdztiesības aspektus.

269. Pēc Vides aizsardzības

un reģionālās attīstības ministrijas sniegtajiem datiem Latvijas

pašvaldībās strādā apmēram 300 teritorijas attīstības plānošanas

speciālisti, no kuriem puse ir sievietes (160).

270. Būvniecības jomā

Latvijā tiek ievērotas tiesības sievietēm piedalīties jauno

būvniecības projektu apspriešanā, kur uz vienlīdzīgu noteikumu

pamata piedalās abu dzimumu pārstāvji. Kā piemērs sieviešu un

vīriešu vienlīdzības ievērošanai ir fakts, ka būvniecības nozares

augstākā valsts amatpersona, kā arī daļai apakšstruktūrām

vadītājas ir sievietes. Tāpat tiesībās iegūt izglītību

būvniecības un teritorijas attīstības plānošanā nav atšķirību -

šī tēma sīkāk ir analizēta 10.panta iztirzājumā.

Tiesības uz veselības aprūpi

271. Gan pilsētās, gan

lauku rajonos dzīvojošajām sievietēm ir vienādas tiesības uz

ārstniecības pakalpojumu pieejamību. Pieejamību nodrošina

Ārstniecības likums, kurš nosaka, ka ikvienam ir tiesības saņemt

neatliekamo medicīnisko palīdzību.

272. 2000.gadā

salīdzinājumā ar 1999.gadu ārstu skaits Latvijā ir palielinājies

par 93 ārstiem, pie kam Rīgā ārstu skaits ir samazinājies par 71.

Par 165 jeb par 20,6% salīdzinājumā ar 1999.gadu palielinājies

ģimenes ārstu skaits Latvijā, tai skaitā Rīgā - tikai par 8.

Atbilstoši primārās veselības aprūpes politikai, samazinās

feldšeru - un vecmāšu punktu skaits, vienlaicīgi palielinoties

privātās prakses ārstu skaitam. Uz privāto ārstu prakšu rēķina ir

ievērojami palielinājies kopējais ambulatorās aprūpes iestāžu

skaits. Salīdzinot ar 1999.gadu ir pieaudzis patstāvīgo

zobārstniecības iestāžu, kā arī privātās prakses ārstu skaits

zobārstniecībā, slimnīcu skaits ir samazinājies - 2000.g. - 42,

bet 1999.gadā - 151, ambulatoriskās palīdzības iestādes -

1999.gadā bija 1063, bet 2000.gadā bija jau 1659, tas ir ar

patstāvīgām zobārstniecības iestādēm un ārvalstu ārstu praksēm

zobārstniecībā, ārvalstu veselības punktiem.

273. Pacientiem tiek

sniegta informācija par noteiktajā teritorijā esošajām primārajām

veselības aprūpē iesaistītajām vai atbalsta institūcijām, kuras

sniedz medicīnisko un sociālo palīdzību, informāciju par iespējām

un nepieciešamību izvēlēties primārās veselības aprūpes ārstu.

Pēc iedzīvotāju blīvuma tiek noteikta teritorija, kurā strādā

primārās veselības ārsts. Slimnīcas atrodas tādā attālumā, lai

pacientam būtu vieglāk tā piekļūt un iespējams izvēlēties tuvāko.

Visā iepriekš minētā nenotiek nekāda veida sieviešu

diskriminācija.

274. Tiek izstrādāti

ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes sniedzēju struktūras

plāns (Masterplāni) ar mērķi nodrošināt turpmāku veselības

aprūpes sistēmas attīstību, optimizēt pakalpojumu sniedzēju

struktūru, panākt to konsolidāciju un paaugstināt sniegto

veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti, racionālu pieejamību

pacientiem, kā arī lai radītu pamatu integrētas veselības aprūpes

sistēmas izveidei katrā reģionā un valstī kopumā.

275. Likuma "Par vides

aizsardzību" 1.pantā kā likuma mērķi ir formulēti arī cilvēka

veselības aizsargāšana un iespēja nodrošināšana saņemt vides

informāciju. Šis likums un arī citi tiesību akti vides

aizsardzības sfērā neparedz nekādus ierobežojumus lauku sievietēm

šo tiesību īstenošanā.

Tiesības uz sociālo

nodrošinājumu

276. Sociālās

apdrošināšanas un sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšanu

reglamentējošie likumi neparedz nekādas atšķirības šo pakalpojumu

sniegšanā lauku apvidos. Sociālās apdrošināšanas un sociālās

palīdzības saņemšanas kārtība sīkāk analizēta 11.panta

iztirzājumā. Sociālās apdrošināšanas pakalpojumu sniegšanā, to

kvalitātē un sniegto pakalpojumu spektrā pilsētās un lauku

apvidos nekādu atšķirību nav.

277. Tai pat laikā

jāatzīst, ka sievietes lauku apvidos salīdzinoši mazāk izmanto

sociālās apdrošināšanas pakalpojumus. Tas ir izskaidrojams ar to,

ka laukos salīdzinoši vairāk kā pilsētā sievietes nestrādā algotu

darbu un līdz ar to netiek maksāts sociālais nodoklis. Šī procesa

rezultātā sieviete zaudē iespēju saņemt sociālās apdrošināšanas

pakalpojumus. Līdz 2001.gada 14.martam bija spēkā norma, saskaņā

ar kuru gadījumā, ja darba devējs par darba ņēmējiem nebija

veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas vai arī veicis tās

nepilnīgi, darba ņēmējam nebija tiesību saņemt sociālās

apdrošināšanas pakalpojumus. Tas nozīmēja, ka, lai arī darba

ņēmējs strādāja, gadījumā, ja nebija maksāts sociālais nodoklis,

sociālās apdrošināšanas pakalpojumus nebija tiesību saņemt. Ņemot

vērā smago darba tirgus situāciju laukos, sievietes bieži vien

izvēlas neiebilst šādiem darba nosacījumiem. Satversmes tiesa

savā 2001.gada 13.marta spriedumā šo normu atzina par

neatbilstošu Satversmei un pasludināja par spēkā neesošu no

sprieduma pasludināšanas brīža.

278. Likums "Par sociālo

palīdzību" nosaka valsts un pašvaldības pienākumus sociālās

palīdzības sniegšanā. No tā izriet, ka atšķirība sociālās

palīdzības sniegšanā vairāk izpaužas nevis starp laukiem un

pilsētu, bet gan starp dažādām pašvaldībām. Lielā daļā pašvaldību

likums "Par sociālo palīdzību" tiek brīvi interpretēts. Katra

pašvaldība realizē atšķirīgu pabalstu sistēmu ar atšķirīgiem

mērķiem un prioritātēm. Tā rezultātā:

a) iedzīvotājiem nav iespējas

saņemt sociālo palīdzību pēc vienotiem nosacījumiem;

b) sociālās palīdzības pabalsti

nav viennozīmīgi vērsti uz nabadzīgāko iedzīvotāju daļu - netiek

nodrošinātas noteiktās garantijas trūcīgiem iedzīvotājiem;

c) pašvaldību reāli piešķirtie

sociālās palīdzības pabalsti ir zemāki, nekā paredzēts

likumdošanā, dažkārt regulāri izmaksājamie pabalsti tiek aizstāti

ar vienreizējām izmaksām;

d) vairākās pašvaldībās pabalsta

piešķiršana netiek saistīta ar ģimenes/personas reālās problēmas

un resursu izvērtējumu - pastāv pabalsta saņemšanas ierobežojumi

atkarībā no personas piederības kādai sociālajai grupai, pastāv

ierobežojumi vienai ģimenei/personai gada laikā piešķiramo

pabalstu skaitam.

279. Pašvaldību sociālo

pabalstu sistēmā vērojamas arī reģionālas atšķirības. Tā Kurzemē,

kur ir otrs zemākais iedzīvotāju vidējais ienākums valstī, vidēji

katrs iedzīvotājs ar pašvaldību pabalstiem saņem tikpat lielu

atbalstu, kā reģionā ar visaugstāko vidējo ienākumu uz vienu

iedzīvotāju - Rīgas reģionā. Tas liek domāt, ka Kurzemes reģiona

pašvaldības ir aktīvākas pabalstu piešķiršanā un savas darbības

popularizēšanā. Iepriekšminētie divi ir vienīgie valsts reģioni,

kur pašvaldību pabalstu ienākums vienam mājsaimniecības loceklim

ir augstāks par vidējo valstī. Reģionā ar vismazāko vidējo

ienākumu vienam iedzīvotājam - Latgalē, diemžēl vidēji katrs

iedzīvotājs ar pašvaldību pabalstiem saņem vismazāko atbalstu

valstī - vairāk kā divas reizes zemāku kā vidēji valstī, un

nepilnas trīs reizes zemāku kā Kurzemē.

280. Savukārt sociālās

palīdzības pakalpojumi tiek sniegti tiem iedzīvotājiem, kas ir

nonākuši sociālā riska situācijās un šo pakalpojumu izmantošana

lauku apvidos ir līdzvērtīga pilsētām. Sociālās palīdzības apjoms

un kvalitāte ir atkarīgi ne tikai no finansu līdzekļiem, bet arī

no sociālo darbinieku skaita un izglītības līmeņa katrā

pašvaldībā. Diemžēl joprojām Latvijā vēl nav pietiekoši

sagatavotu profesionālo sociālo darbinieku, jo šī profesija ir

viena no jaunākajām Latvijā. Šo pakalpojumu saņemšanā galvenās

problēmas lauku apvidos ir pakalpojumu pieejamība maksimāli tuvu

klienta dzīvesvietai un sociālo darbinieku trūkums - pašreizējā

disproporcija starp pilsētu un laukiem, kur ir atšķirīgi gan

finansiālie, gan speciālistu resursi, rada nevienlīdzīgas

iespējas cilvēkiem saņemt sociālo palīdzību. Turklāt patlaban

sociālās palīdzības dienesti darbojas tikai 56% pašvaldību un

vairumā tieši mazajās pašvaldībās nav neviena sociālā darbinieka.

Ar mērķi to nodrošināt 1996.gadā ir uzsākta sociālās palīdzības

sistēmas reforma, kurā tiek īstenots "nauda seko klientam"

princips. Jāatzīmē, ka 2000.gadā visos pašvaldību sociālās

palīdzības dienestos (SPD) kopā strādāja tikai 824 darbinieki,

var konstatēt, ka sociālās palīdzības dienesti pašvaldībās

lielāko tiesu ir nelieli un tajos vidēji strādā 1-2 darbinieki.

Joprojām SPD ir ļoti mazs darbinieku skaits ar izglītību

sociālajā darbā. 2000.gadā neviena darbinieka ar speciālo

izglītību nebija 14 republikas rajonos. Pašlaik Latvijā viens

sociālais darbinieks ir vidēji uz 2879 iedzīvotājiem. Lai sniegtu

optimālu līmeni, Latvijā sociālo darbinieku skaitam būtu jāpieaug

vairāk kā 2,8 reizes.

Tiesības iegūt izglītību, tai

skaitā profesionālo lauksaimniecības izglītību

281. Sieviešu tiesības

iegūt vispārējo izglītību ir aprakstītas Konvencijas 10.panta

izpildes iztirzājumā.

282. Lielākā valsts

dibinātā un finansētā organizācija, kas nodrošina

lauksaimniecības konsultāciju un tālākizglītības programmu

realizāciju, ir Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un

izglītības atbalsta centrs (LLKC) ar nodaļām visos Latvijas

rajonos. Sievietēm nepastāv nekādi tiesiski un faktiski

ierobežojumi saņemt informāciju šajos centros un izmantot citus

to sniegtos pakalpojumus. Valdība, apzinoties lauku sieviešu

sarežģīto ekonomisko stāvokli un nepieciešamību sniegt atbalstu

viņām izglītošanās jomā, ir paredzējusi, ka saskaņā ar Zemkopības

ministrijas un LLKC noslēgto līgumu uz 2002.gadu, lauku sievietēm

katrā rajonā tiks nodrošināta iespēja noklausīties 2 lekciju

kursus par tēmām pēc pašu izvēles. Arī iespējas saņemt vispārējo

profesionālo lauksaimniecisko izglītību netiek ierobežotas pēc

dzimumu kritērija.

Tiesības veidot nevalstiskas

organizācijas

283. Lai novērstu iespējamu

sieviešu diskrimināciju, Valsts lauksaimniecības subsīdiju

programmas ietvaros tiek atbalstītas vairākas nevalstiskās

organizācijas, kas nodarbojas ar lauku sieviešu aktivizēšanas,

informēšanas un sabiedriskās darbības veicināšanas pasākumiem.

Šīs iniciatīvas grupas organizē seminārus un kursus, kas vērsti

uz nodarbinātības situācijas risināšanu, kā arī ienākumu līmeņa

celšanu. Lauku sievietes savas tiesības uz apvienošanos un

biedrošanos aktīvi izmanto, 2001.gadā tika nodibināta Latvijas

Lauku sieviešu apvienība, kura ir "jumta" organizācija rajonu un

pagastu organizācijām un apvieno sievietes, lai tās sekmīgi

varētu paust savu viedokli par dažādiem sociālajiem un

ekonomiskajiem jautājumiem un aktīvi darboties savu interešu

īstenošanā. Latvijas tiesību akti neparedz nekādus ierobežojumus

lauku sievietēm šīs tiesība izmantot, tieši pretēji - valdība

cenšanas sekmēt iniciatīvu lauku reģionos, kas var pozitīvi

ietekmēt sociālo un ekonomisko aktivitāti dažādās iedzīvotāju

grupās neatkarīgi no to dzimuma.

Tiesības saņemt lauksaimniecības

kredītus

284. Lauku sievietēm tiek

nodrošināta lauksaimniecības kredītu pieejamība un iespēja

pieteikties un saņemt līdzekļus no valsts atbalsta programmām.

Lauku sievietes savas ekonomiskās darbības aktivizēšanai var

saņemt līdzekļus no SAPARD Latvijas Lauksaimniecības un lauku

attīstības programmas, ikgadējām Valsts subsīdiju programmām.

Tāpat 2002.gada 1.martā savu darbu sāks Latvijas Lauksaimniecības

ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programma, kuras ietvaros arī

lauku sievietes varēs iesniegt savus projektus. Valsts subsīdiju

programmas nolikuma "Lauksaimniecības nevalstisko organizāciju un

ražotāju grupu atbalsts" ietvaros Latvijas Lauku sieviešu

apvienībai kā lielākajai lauku sievietes apvienojošajai un

pārstāvošajai organizācijai ir paredzēts 3000 Ls atbalsts. Lauku

iedzīvotāji, izpildot visus attiecīgajā sadaļā minētos

kritērijus, bez dzimuma ierobežojuma var saņemt atbalstu arī

citās subsīdiju nolikuma sadaļās. Pašlaik Latvijā darbojas arī

Latvijas lauku sieviešu atbalstam domātā mikrokredītu programma,

kuras ietvaros tiek piešķirti neliela apmēra kredīti mazā un

vidējā biznesa projektu realizēšanai un daudzas sievietes šo

iespēju arī izmanto, lai dibinātu jaunus un attīstītu jau esošus

uzņēmumus. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos

komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi

projektam norāda, ka mikrokredītu programma sievietēm laukos

realizējas samērā veiksmīgi, lai gan sabiedrībai trūkst par to

informācijas.

Konvencijas