Vairogs146. pants
Darba aizsardzības
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-17
noteikumu pārkāpšana
3
-
3
-
1
-
3
1
7
4
1
-
7
4
136. Arī Darba aizsardzības
likumā ir noteikts, ka tas ir piemērojams visās nodarbinātības
jomās, ja citos likumos nav noteikts citādi. Turklāt ar šo likumu
ir noteikts, ka tiem nodarbinātajiem, kuriem saskaņā ar
normatīvajiem aktiem noteikta īpaša aizsardzība (personām līdz 18
gadu vecumam, grūtniecēm, sievietēm pēcdzemdību periodā,
invalīdiem, nodarbinātajiem, kas iekļauti šā likuma 7.panta
otrajā daļā minētajos sarakstos), atbilstoši darba vides riska
novērtējumam, kā arī ārsta atzinumam ir tiesības uz darba devēja
noteiktiem papildu atvieglojumiem.
137. Saskaņā ar Valsts
darba inspekcijas likumu uzraudzību par šo prasību ievērošanu
veic Valsts darba inspekcija. Statistikas dati par darba nelaimes
gadījumos cietušajām sievietēm rāda, ka 2000. gadā sievietes ir
cietušas 355 nelaimes gadījumos, 4 no šiem gadījumiem bija ar
letālām sekām. Vislielākais nelaimes gadījumu skaits ir
reģistrēts tā sauktajās "vīriešu nodarbinātības nozarēs":
kokapstrādē, celtniecības un restaurācijas darbos, pārtikas
rūpniecībā un transporta, taksometra pakalpojumos. Valsts darba
inspekcija darba devējiem un darbiniekiem sniedz informāciju,
paskaidrojumus un cita veida palīdzību saistībā ar darba
tiesiskajām attiecībām un darba aizsardzību.
138. Jāatzīmē, ka pēc
Valsts darba inspekcijas anketēšanas rezultātā iegūtās
informācijas aptuveni 55% darba devēju pašlaik nav skaidrības par
darba aizsardzības normatīvajiem aktiem. Turklāt spriežot pēc šīs
anketēšanas rezultātiem 61% uzņēmumu darbinieki Latvijā ir
nodrošināti ar individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, 45% darba
devēju izvērtē riskus pirms aizsardzības līdzekļu izsniegšanas un
35% uzņēmumu tiek veikti kolektīvie aizsardzības pasākumi risku
novēršanai. Galvenās ar darba drošības un veselības aizsardzības
pasākumiem saistītās problēmas uzņēmumos ir lielie finansiālie
izdevumi, informācijas iegūšana, nekaitīgas tehnoloģijas iegāde,
kvalificēta darba aizsardzības speciālista trūkums, nepietiekama
apmācība un atbilstošu individuālo darba aizsardzības līdzekļu
pieejamība.
Tiesības saņemt paveiktajam darbam
atbilstošu atalgojumu
139. Satversmē ir noteikts,
ka ikvienam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu
samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu. Valstī
darba samaksu regulē, pamatojoties uz minimālo mēneša darba algu.
Tā ir zemākā mēneša darba alga, kuru visiem darba devējiem
obligāti jānodrošina saviem darbiniekiem par darbu normāla darba
laika ietvaros (40 stundas nedēļā). Minimālā mēneša darba alga
valstī periodiski tiek paaugstināta. Tomēr tā joprojām atpaliek
no Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātā iztikas
minimuma5 (skatīt tabulu).
Darba samaksa,
minimālā mēneša darba alga un iztikas minimums (1993. -
2000.g.)
Gads
Minimālā mēneša darba alga
vidēji gadā,
Ls
Iztikas minimums vidēji
gadā,
Ls
Minimālā mēneša darba alga %
no iztikas minimuma
Tautsaimniecībā nodarbināto
mēneša vidējā darba samaksa (bruto)
Ls
Minimālā mēneša darba alga %
no tautsaimniecībā nodarbināto mēneša vidējās darba
samaksas
1993
12,50
37,59
33,3
47,23
26,5
1994
22,00
51,50
42,7
71,87
30,6
1995
28,00
63,82
43,9
89,50
31,3
1996
35,50
73,78
48,1
98,73
36,0
1997
38,00
78,78
48,2
120,03
31,7
1998
42,00
82,43
50,9
133,30
31,5
1999
50,00
83,18
60,1
140,99
35,5
2000
50,00
84,47
59,2
149,53
33,4
2001
55,00
86,93
69,0
160,61 (prognoze)
34,2
140. Darba likumu kodeksā tika noteikta vispārēja
fizisko personu vienlīdzība darba tiesiskajās attiecībās. Šis
likums arī noteica, ka darbiniekam, noslēdzot darba līgumu ar
darba devēju, ir tiesības uz darba samaksu.
141. Darba likumā ir
noteikts, ka ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu
darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja
rīkojumiem, bet darba devējs - maksāt nolīgto darba samaksu un
nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba
apstākļus. Darba devējam ir pienākums noteikt vienlīdzīgu darba
samaksu vīriešiem un sievietēm par tādu pašu darbu vai vienādas
vērtības darbu. Ja darba devējs pārkāpis šā panta pirmās daļas
noteikumus, darbiniekam ir tiesības prasīt atlīdzību, kādu darba
devējs parasti maksā par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības
darbu.
142. Intelektuālā darba
novērtēšanai Ministru kabinets 1996.gada 28.maija pieņēma
noteikumus Nr. 185 "Noteikumi par intelektuālā darba novērtēšanas
un kvalifikācijas kategoriju noteikšanas pamatmetodiku", kas
nosaka pamatmetodiku intelektuālā darba novērtēšanai un
kvalifikācijas kategoriju noteikšanai iestādēs, uzņēmumos
(uzņēmējsabiedrībās, sabiedriskajās un reliģiskajās
organizācijās, arodbiedrībās, politiskajās partijās un
sabiedriskajos fondos). No budžeta finansējamās iestādēs
pamatmetodika intelektuālā darba novērtēšanai un kvalifikācijas
noteikšanai jālieto obligāti. Bet fiziskā darba novērtēšanai
Labklājības ministrija ir izstrādājusi Ministru kabineta
noteikumu projektu par fiziskā darba novērtēšanas metodiku.
143. Saskaņā ar spēkā
esošajiem tiesību aktiem arī samaksa par papildu darbu un
virsstundu darbu tiek aprēķināta neatkarīgi no darbinieka
dzimuma.
144. Latvijā eksistē
vairāki tiesību akti, (piemēram, likumi "Par tiesu varu", "Par
Valsts kontroli", Prokuratūras likums), kas reglamentē darba
samaksas sistēmas no valsts budžeta finansētu iestāžu
darbiniekiem. Šajā gadījumā darba samaksa darbiniekiem tiek
noteikta atkarībā no amata un kvalifikācijas kategorijas.
145. Katrs no šiem
normatīvajiem aktiem nodrošina vienādas darba samaksas par
vienādas vērtības darbu principu. Tomēr, ņemot vērā to, ka dažādu
no valsts budžeta finansētu iestāžu darbinieku darba samaksu
reglamentē atšķirīgi likumdošanas akti, šis princips ne vienmēr
tiek ievērots un samaksa par līdzvērtīgu darbu dažādās iestādēs
ir atšķirīga. Tomēr šī diskriminācija ir saistīta nevis ar
personas dzimumu, bet gan ar dažādo darba samaksas sistēmu
pastāvēšanu - amatalgu pārskatīšana šajās sistēmās netika
savstarpēji saskaņota, līdz ar to ir izveidojušās lielas
atšķirības amatalgās un pārējās izmaksās par līdzīgu darbu. Lai
novērstu pastāvošās pretrunas un uzlabotu situāciju darba
samaksas jomā, Finansu ministrija ir uzsākusi darbu pie darba
samaksas reformas īstenošanas, kura ietver divu jaunu darba
samaksas sistēmu izstrādi.
146. Saskaņā ar 2001.gada
"Valsts civildienesta likumu" Ministru kabinets pieņēma
noteikumus Nr. 20 "Noteikumi par valsts civildienesta ierēdņu
atalgojumu un ierēdņu atalgojumu un pabalstiem" (02.01.2001.).
Šie noteikumi nosaka kārtību, kādā līdz jaunās valsts pārvaldes
iestāžu darba samaksas sistēmas pilnīgai ieviešanai nosaka valsts
civildienesta ierēdņu atalgojumu (mēnešalga, piemaksas un
prēmijas) un pabalstus, kā arī to apmērus.
147. Latvijas Darba likumu
kodeksa 85.pants noteica, ka darba samaksu valsts un pašvaldību
uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbiniekiem, neatkarīgi no
dzimuma, nosaka darba koplīgumos vai darba līguma pusēm
vienojoties uzņēmuma, iestādes un organizācijas līdzekļu
ietvaros. Šis pants paredzēja, ka darba devējs amatu, arodu,
profesiju un specialitāšu nosaukumus izraugās atbilstoši
Profesiju klasifikatoram, bet kvalifikācijas kategorijas
darbiniekiem piešķir atbilstoši izpildāmajam darbam. Saskaņā ar
"Valsts Civildienesta likuma" 36.panta pirmo daļu un Ministru
kabineta 1996.gada 28.maija noteikumu Nr.185 "Noteikumi par
intelektuālā darba novērtēšanas un kvalifikācijas kategoriju
noteikšanas pamatmetodiku" 2.punktu Ministru kabinets 2001.gada
23.oktobrī izdeva instrukciju Nr. 5 "Ierēdņu un valsts iestāžu
darbinieku amatu novērtēšanas un amatu kvalifikācijas kategoriju
noteikšanas kārtība", kas nosaka vienotu kārtību valsts
civildienesta ierēdņu un valsts pārvaldes iestāžu darbinieku
amatu novērtēšanai un amata kvalifikācijas kategorijas
noteikšanai valsts pārvaldes iestādēs.
148. Pašreiz tiek īstenots
darba samaksas reformas pirmais posms: vienotas darba samaksas
sistēmas izstrāde valsts pārvaldes iestāžu ierēdņiem un
darbiniekiem, kas ir viens no valsts pārvaldes reformas
elementiem. Saskaņā ar jauno darba samaksas sistēmu valsts
pārvaldes iestāžu ierēdņu un darbinieku atalgojums tiks noteikts,
ņemot vērā:
a) amatu kvalifikācijas
kategorijas, kuras noteiks, novērtējot amatu saskaņā ar amatu
novērtēšanas metodiku;
b) ierēdņu un darbinieku
kvalifikācijas pakāpes, kuras tiks piešķirtas, pamatojoties uz
darba novērtēšanas metodiku.
149. Tādējādi jaunajā darba
samaksas sistēmā noteicošais kritērijs būs ierēdņa un darbinieka
darba ieguldījums, darba izpildes kvalitātes paaugstināšana un
katra ierēdņa un darbinieka atalgojums būs atkarīgs no viņa darba
rezultātiem. Saskaņā ar augstāk minēto, jaunajā darba samaksas
sistēmā tiks ievērots dzimumu līdztiesības princips, konkrētas
personas atalgojums nebūs atkarīgs no viņa rases, ādas krāsas,
dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības,
nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā stāvokļa.
150. Latvijā salīdzinoši
maz ir sieviešu darba devēju (skatīt tabulu).
Nodarbināto
iedzīvotāju skaita sadalījums pēc nodarbinātības statusa,
procentos
Darba ņēmēji
Darba devēji
Pašnodarbinātie
Neapmaksātie ģimenes locekļi,
radinieki
.
Vīr.
Siev.
Vīr.
Siev.
Vīr.
Siev.
Vīr.
Siev.
1995
51,7
48,3
70,3
29,7
64,7
35,3
45,3
54,7
1996
51,1
48,9
72,0
28,0
60,2
39,8
46,0
54,0
1997
51,2
48,8
75,6
24,4
54,8
45,2
43,1
56,9
1998
52,3
47,7
69,1
30,9
57,4
42,6
45,9
54,1
1999
51,6
48,.4
70,2
29,9
52,2
47,8
44,2
55,8
2000
50,0
50,0
70,9
29,1
51,3
48,7
47,9
52,1
151. Pēc Centrālās Statistikas pārvaldes sniegtās
informācijas sieviešu vidējā bruto darba samaksa mēnesī ir zemāka
par vīriešu darba samaksu visās profesijās.
Tautsaimniecībā
strādājošo vīriešu un sieviešu vidējā bruto darba samaksa
Sieviešu
Vīriešu
Sieviešu alga % pret vīriešu
algu
1995
72,64
92,82
78,3
1996
79,07
100,73
78,5
1997
97,91
122,83
79,7
1998
109,26
137,71
79,3
1999
118,48
148,1
80
2000
126,16
160,45
78,6
2001
133,38
167,67
79,5
152. Problēma ir saistāmas
ar darba tirgus dzimumu segregāciju - nodarbinātības dalījumu
t.s. "sieviešu" un "vīriešu" nozarēs. Pašlaik tādās nozarēs kā
izglītība, veselības aprūpe, sociālajās aprūpe pārsvarā ir
nodarbinātas sievietes, un to vidējais atalgojums, kā arī
izaugsmes iespējas, ir mazākas nekā nozarēs, kurās dominē
vīrieši.
153. Statistikas dati
liecina, ka lielākā daļa sieviešu izvēlas strādāt valsts vai
pašvaldību uzņēmumos, kuros ir noteiktas un drošas sociālas
garantijas, lai gan atalgojums ir mazāks. Šis ir viens no
piemēriem, kur netiešā diskriminācija, kas izpaužas kā
nevienlīdzīgi pienākumi starp dzimumiem (jo sievietēm ir
visbiežāk jārūpējas par bērniem, jādomā par sociālajām garantijām
ģimenei), pārveidojas netiešajā diskriminācijā ekonomiskajā dzīvē
- sociālu iemeslu dēļ sievietēm ir mazākas iespējas piekļūt
jomām, kur darbs tiek labāk apmaksāts. Vienlaicīgi pastāv liels
to cilvēku skaits, par kuriem bieži netiek veiktas sociālās
iemaksas un līdz ar to šiem cilvēkiem netiek nodrošinātas
sociālās garantijas, kas rada nabadzības apburto loku laukos.
154. Lai sekmētu valsts
sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu aprēķināšanu un samaksu
atbilstoši normatīvajiem aktiem un novērstu darba devēju
izvairīšanos no šo iemaksu veikšanas, kā arī cīņai pret
neuzrādīto patieso darba samaksu darba ņēmējiem, Valsts ieņēmumu
dienests veic šādus galvenos kontroles pasākumus: darba devēju
tematiskās pārbaudes un nodokļu auditu. Bez tam nodokļu
administrēšanā ir veikta virkne pasākumu ar mērķi pilnveidot
nodokļu maksātāju apkalpošanas darbu: pārskatu un deklarāciju
pieņemšanu, nodokļu maksātāju konsultēšanu, informēšanu un
izglītošanu. Nodokļu maksātāju informēšanai, informācija par
izstrādātajiem Valsts ieņēmumu dienesta metodiskajiem
norādījumiem un to grozījumiem regulāri tiek ievietota Valsts
ieņēmumu dienesta mājas lapā internetā. 2002. gadā Valsts
ieņēmumu dienesta teritoriālajās iestādēs nodokļu maksātājiem ir
sniegtas 298 tūkst. konsultācijas, kā arī organizēti 1 357
izglītošanas pasākumi - semināri, diskusijas, lekcijas u.c.
Ārējās komunikācijas attīstības veicināšanai 2002. gadā Valsts
ieņēmumu dienests ir veicis 1 915 informēšanas pasākumus -
publikācijas presē, uzstāšanās radio, televīzijā, tikšanās ar
skolu, studējošo jaunatni, nevalstiskām organizācijām u.c.
155. Lai konstatētu tos
gadījumus, kad darba devēji ar darba ņēmējiem nav noslēguši darba
līgumus, neaprēķina darba algas, vai arī pārskatos "Ziņojums par
valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no darba
ņēmēju darba ienākumiem un iedzīvotāju ienākuma nodokli"
izmaksātā darba alga tiek uzrādīta valsts noteiktās minimālās
darba algas līmenī vai zemāka par to, bet pārējā darba alga tiek
izmaksāta citādi, Valsts ieņēmumu dienests veic tematiskās
pārbaudes (tēma - "Darba devēji"), kuru mērķis ir atklāt šādus
pārkāpumus. Apmēram 60% gadījumu šīs pārbaudes tiek veiktas ārpus
Rīgas pilsētas robežas. Tēmu "Darba devēji" Valsts ieņēmumu
dienests 2002. gadā pārbaudīja 13 221 tematiskajā pārbaudē, t.i.,
64% no visām veiktajām tematiskajām pārbaudēm, un pēc īpatsvara
tā bija visvairāk pārbaudītā tēma. Salīdzinot ar 2001. gadu,
tēmas "Darba devēji" pārbaužu skaits ir pieaudzis par 16%. Šajās
pārbaudēs pārkāpumi konstatēti tikai 7% gadījumu, bet, salīdzinot
ar 2001. gadu, konstatēto pārkāpumu skaits pieaudzis par 2%.
156. Valsts ieņēmumu
dienests katru gadu apstiprina arī Nodokļu auditu plānošanas un
uzskaites kārtību, saskaņā ar kuru jau vairākus gadus viens no
prioritārajiem uzņēmējdarbības veidiem, kur tiek veikts ikgadējs
nodokļu audits, ir tirdzniecības uzņēmumi. Atlasot nodokļu
maksātājus nodokļu auditam, tiek izmantoti arī šādi konkrēto
audita objektu atlases riska kritēriji: Valsts ieņēmumu dienesta
teritoriālās iestādes rīcībā ir informācija, ka uzņēmuma
(uzņēmējsabiedrības) darbiniekiem netiek aprēķinātas darba algas
vai tās ir Ministru kabineta noteiktās minimālās algas līmenī vai
nedaudz pārsniedz to; ir liels apgrozījums, bet mazs darbinieku
skaits; kā arī netiek izmantots algots darbaspēks vai konstatētas
citas darbības, kuras uzskatāmas par riska faktoru. 2002. gadā,
atlasot nodokļu maksātājus nodokļu auditam, šis riska faktors
bija noteikts 633 uzņēmumiem, kas ir 58% no audita objektu darba
plānā iekļauto uzņēmumu skaita (1 096). 2002. gadā valsts
sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas tika auditētas 1 152
nodokļu auditos, tas ir 67% gadījumos no kopējā nodokļu auditu
skaita. Šajā maksājuma veidā papildus tika aprēķināts 673,2
tūkst. latu.
Tiesības uz darba
atvieglojumiem
157. Latvijā nepastāv pēc
dzimuma pazīmes diferencēta pieeja darba atvieglojumu saņemšanai,
izņemot gadījumus, kad to nosaka dažādu dzimumu pārstāvju
fizioloģiskās īpatnības vai darbinieka, neatkarīgi no tā dzimuma,
ģimenes apstākļi.
158. Darba likumu kodeksa
normas attiecās uz visiem darbiniekiem un darba devējiem
neatkarīgi no to statusa un īpašuma formas, ja darba attiecības
tika dibinātas uz darba līguma pamata. Šajā kodeksā tika
noteiktas darbinieku kategorijas, kurām ir nosakāms saīsinātais
darba laiks - darbinieki no 16 līdz 18 gadu vecumam, darbinieki,
kuri strādā kaitīgos vai smagos darba apstākļos, sievietes, kurām
ir bērni līdz triju gadu vecumam. Tāpat nakts darba ierobežojumi
tika noteikti darbiniekiem, kas jaunāki par 18 gadiem,
grūtniecēm, sievietēm, kurām ir bērns līdz triju gadu vecumam,
tēviem, kuri bez mātes audzina bērnu līdz triju gadu vecumam, kā
arī minētā vecuma bērnu aizbildņiem. Savukārt nepilns darba laiks
darbiniekam vienojoties ar darba devēju tika noteikts, ja to
lūdza grūtniece, viens no laulātajiem, kuram ir bērns līdz 14
gadu vecumam, vai tēvs, kurš bez mātes audzina bērnu līdz 14 gadu
vecumam (bērnu - invalīdu līdz 16 gadu vecumam), minētā vecuma
bērna aizbildnis vai persona, kas saskaņā ar medicīnisko atzinumu
kopj slimu ģimenes locekli. Latvijas Dzimumu līdztiesības
apvienība savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par
Konvencijas izpildi projektam norāda, ka saskaņā ar "Pētījumu par
darba devēju un darbinieku informētību par darba tiesiskajām
attiecībām"(pasūtītājs - Labklājības ministrija) pastāv zems
informētības līmenis par šo atvieglojumu pieejamību.
159. Darba likumā ir
noteikts aizliegums nodarbināt bērnus pastāvīgā darbā, kā arī pēc
ārsta atzinuma saņemšanas aizliegts nodarbināt grūtnieces un
sievietes pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete
baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā, ja tiek atzīts, ka
attiecīgā darba veikšana rada draudus sievietes vai viņas bērna
drošībai un veselībai.
160. Darba likums pieļauj
iespēja vienoties par nepilnu darba laiku, ja to vēlas grūtniece,
sieviete pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete
baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā, kā arī darbinieks,
kuram ir bērns līdz 14 gadu vecumam vai bērns invalīds līdz 16
gadu vecumam. Turklāt darbinieka atteikšanās pāriet no normālā
darba laika uz nepilnu darba laiku vai otrādi pati par sevi nevar
būt par pamatu darba līguma uzteikumam vai citādai darbinieka
tiesību ierobežošanai. Darba likumā ir aizliegts nodarbināt
virsstundu un nakts darbā personas, kuras ir jaunākas par 18
gadiem, grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā līdz vienam
gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, - visā barošanas
laikā. Darbinieku, kuram ir bērns līdz triju gadu vecumam,
nodarbināt nakts laikā atļauts tikai ar viņa piekrišanu.
Jāatzīmē, ka saskaņā ar Valsts Cilvēktiesību biroja komentāros
Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam
sniegto informāciju, normas par tiesībām strādāt nepilnu darba
dienu sievietei, kurai ir bērns līdz trīs gadi vecumam, reāli
dzīvē nedarbojas. Tas galvenokārt notiek divu iemeslu dēļ - tiek
noformētas fiktīvas pusslodzes un sieviete reāli turpina strādāt
vai arī darba devējs nepiekrīt darbam uz pusslodzi.
Tiesības uz apmaksātu
atvaļinājumu
161. Darba likumu kodekss
noteica, ka visiem darbiniekiem piešķir ikgadējos atvaļinājumus,
saglabājot darba vietu (amatu) un vidējo izpeļņu. Darbiniekiem
ikgadējo atvaļinājumu piešķīra ne mazāku par četrām kalendāra
nedēļām, neieskaitot svētku dienas. Kā arī nebija atļauts
atvaļinājumu kompensēt naudā, izņemot gadījumus, kad tika
atlaists darbinieks, kas nebija izmantojis atvaļinājumu.
Atvaļinājums par pirmo darba gadu darbiniekiem tika piešķirts,
kad tie attiecīgajā uzņēmumā, iestādē vai organizācijā bija
nepārtraukti nostrādājuši sešus mēnešus. Atvaļinājums par pirmo
darba gadu, ja nebija nepārtraukti nostrādāti seši mēneši, varēja
tikt piešķirts sievietēm pirms grūtniecības un dzemdību
atvaļinājuma vai tieši pēc tā, kā arī sievietēm, kurām ir bērni
līdz divpadsmit gadu vecumam, kā arī darbiniekiem, kas jaunāki
par astoņpadsmit gadiem, personām, kas nepamatoti politiski
represētas un citos likumā paredzētajos gadījumos. Par otro un
turpmākajiem darba gadiem atvaļinājumu varēja piešķirt jebkurā
darba gada laikā atbilstoši atvaļinājumu piešķiršanas secībai.
Sievietēm, kurām ir trīs un vairāk bērnu vecumā līdz sešpadsmit
gadiem vai bērns invalīds, tika paredzētas tiesības saņemt trīs
darbadienas ilgu papildatvaļinājumu.
162. Darba likums nosaka,
ka ikvienam darbiniekam ir tiesības uz ikgadējo apmaksāto
atvaļinājumu. Šāds atvaļinājums nedrīkst būt īsāks par četrām
kalendāra nedēļām, neskaitot svētku dienas. Personām, kuras ir
jaunākas par 18 gadiem, piešķir vienu mēnesi ilgu ikgadējo
apmaksāto atvaļinājumu. Izņēmuma gadījumos, kad ikgadējā
apmaksātā atvaļinājuma piešķiršana darbiniekam pilnā apmērā
kārtējā gadā var nelabvēlīgi ietekmēt parasto darba gaitu
uzņēmumā, ar darbinieka rakstveida piekrišanu pieļaujams pārcelt
atvaļinājuma daļu uz nākamo gadu. Šādi noteikumi nav piemērojami
personām, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, grūtniecēm un
sievietēm pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete
baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā. Ikgadējā apmaksātā
atvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, izņemot
gadījumus, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un
darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis.
Atšķirībā no Darba likumu kodeksa trīs dienas ilgs papildus
atvaļinājums darbiniekiem, kuriem ir trīs vai vairāki bērni
vecumā līdz 16 gadiem vai bērns invalīds tiek piešķirts bez
dzimumu atšķirības. Darbinieks var prasīt ikgadējā apmaksātā
atvaļinājuma piešķiršanu par pirmo darba gadu, ja viņš pie darba
devēja ir nepārtraukti nodarbināts ne mazāk kā sešus mēnešus.
Darba devējam ir pienākums šādu atvaļinājumu piešķirt pilnā
apmērā. Sievietei pēc viņas pieprasījuma ikgadējo apmaksāto
atvaļinājumu piešķir pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma
vai tieši pēc tā neatkarīgi no laika posma ilguma, kurā sieviete
bijusi nodarbināta pie attiecīgā darba devēja.
Tiesības uz sociālo
nodrošinājumu
163. Latvijā īstenotā
sociālās nodrošināšanas politika kā priekšnosacījumu lielākās
daļas sociālo garantiju saņemšanai izvirza sociālā nodokļa
iemaksu veikšanu.
164. Kopš valstiskās
neatkarības atjaunošanas ir notikušas būtiskas pārmaiņas valsts
sociālās nodrošināšanas politikā. Sociālo drošību garantējošos
normatīvos aktus bija nepieciešams mainīt, jo nebija iespējams
turpināt nodrošināt padomju varas gados sniegtās sociālās
garantijas, kā arī, ieviešot tirgus saimniecības principus,
iedzīvotājiem bija jāsāk uzņemties arvien lielāka atbildība par
savas dzīves nodrošināšanu. Sākotnēji gan valdība mēģināja
turpināt politiku, kas sniegtu maksimāli lielas sociālās
garantijas (piemēram, pieņemot 1991.gada likumu "Par valsts
pensijām"), tomēr šādas politikas īstenošana izrādījās
nerealizējama un draudēja sagraut sociālās palīdzības
budžetu.
165. Pašreizējās sociālās
nodrošināšanas politikas modelis balstās uz to, ka kā
priekšnosacījums lielākās daļas sociālo garantiju saņemšanai tiek
izvirzīta valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu
veikšana. Tāpat šo iemaksu apjoms arī nosaka saņemamo pabalstu,
pensijas utt. lielumu. Turklāt valsts sociālās apdrošināšanas
obligātās iemaksas ir individualizētas un katra iedzīvotāja
veiktās iemaksas tiek uzskaitītas viņa personiskajā Valsts
Sociālās Apdrošināšanas Aģentūras kontā. 2001.gada 13.martā
Satversmes tiesa savā spriedumā noteica, ka arī gadījumā, ja
darba devējs nav nomaksājis obligāto valsts sociālās
apdrošināšanas nodokli par darba ņēmēju, tas ir tiesīgs saņemt
sociālās padrošināšanas pakalpojumus. Spriedumā tika norādīts, ka
darba ņēmējs nespēj ietekmēt šādu darba devēja rīcību un kā
sociālās apdrošināšanas sistēmas dalībnieks tiek reģistrēts
automātiski, kā arī, ka valsts ir uzņēmusies nodrošināt sociālās
apdrošināšanas sistēmas darbību un maksājumu iekasēšanu.
166. Sociālās drošības
sistēmas darbības pamatprincips ir sociālo pakalpojumu
vienlīdzīga garantēšana neatkarīgi no dzimuma, tautības,
reliģiskās pārliecības. Sociālās drošības sistēma ietver sevī
divas jomas - valsts sociālo apdrošināšanu un sociālo
palīdzību.
167. Sociālās palīdzības
pasākumi ir sociālās drošības sistēmas sastāvdaļa, kuras mērķis
ir nodrošināt to iedzīvotāju sociālo aizsardzību, kuri nonākuši
trūkumā vai citā sociālā riska situācijā un uz kuriem nav
attiecināmi citi sociālās drošības pasākumi vai tie nav bijuši
pietiekami. Sociālās palīdzības funkcijas ir sadalītas starp
valsti un pašvaldību. Atbilstoši likumam "Par sociālo palīdzību"
galvenie valsts sniegtās sociālās palīdzības veidi ir sociālā
aprūpe, materiālā palīdzība un sociālā rehabilitācija.
168. Tiesības saņemt
sociālās palīdzības pakalpojumus atbilstoši likuma "Par sociālo
palīdzību" ir Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un
bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot
personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju. Šīs
tiesības nav atkarīgas no veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu
lieluma. Latvijā sociālo pabalstu sistēmā ietilpst gan
universālie valsts sociālie pabalsti, kas tiek piešķirti atkarībā
no personas piederības pie attiecīgās iedzīvotāju grupas, gan
ienākumu testētie pašvaldību sociālie pabalsti.
169. Tiek izšķirti valsts
sociālie pabalsti un pašvaldību sociālie pabalsti. Valsts
sociālie pabalsti iedalāmi regulāri izmaksājamajos un vienreiz
izmaksājamajos. Regulāri izmaksājamie sociālie pabalsti ir:
a) valsts sociālā nodrošinājuma
pabalsts;
b) bērna kopšanas pabalsts;
c) ģimenes valsts pabalsts;
d) pabalsts transporta izdevumu
kompensēšanai, ko piešķir invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta
pārvietošanās un kuriem izsniegts ārstu - ekspertu komisijas
atzinums par specializēta transporta līdzekļa nepieciešamību (šis
pabalsts tiek izmaksāts divas reizes gadā);
e) atlīdzība par aizbildņa
pienākumu pildīšanu;
f) atlīdzība par audžuģimenes
pienākumu pildīšanu;
g) pabalsts aizbildnim par bērna
uzturēšanu.
170. Vienreiz izmaksājamie
pabalsti ir bērna piedzimšanas pabalsts un apbedīšanas
pabalsts.
171. Saskaņā ar likumu "Par
sociālo palīdzību" pašvaldību kompetencē ir sekojošu sociālo
pabalstu piešķiršanas jautājumi:
a) trūcīgo ģimeņu sociālās
palīdzības pabalsts;
b) dzīvokļa pabalsts;
c) pabalsts aprūpei.
172. Pašvaldība atbilstoši
sava budžeta iespējām ir tiesīga izmaksāt arī citus
pabalstus.
173. Jāatzīmē, ka saskaņā
ar Valsts Cilvēktiesību biroja komentāros par Latvijas nacionālā
ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam sniegto informāciju
nabadzībai Latvijā ir izteikt dzimumu dimensija. Palielinoties
ģimenes locekļu skaitam, paaugstinās nabadzības risks sievietēm.
Sievietes, kurām ir bērni, ir nabadzīgākās par sievietēm, kurām
nav bērnu - sievietei uzņemoties bērna aprūpi tiek ierobežotas
tās ekonomiskās iespējas. Vislielākajam riskam ir pakļautas
ģimenes, kurās sieviete viena audzina mazgadīgus bērnus: bērna
(-u) tēvs bieži vien izvairās no alimentu bērna uzturēšanai
maksāšanas, lai gan par šiem maksājumiem ir stājies spēkā
likumīgs tiesas spriedums. Bieži vien tiesībsargājošās
institūcijas ir nespēcīgas panākt, lai šis tiesas spriedums tiktu
īstenots.
174. Sociālā apdrošināšana
nodrošina sociālo stabilitāti un drošību sabiedrībā, katram
sociālo iemaksu veicējam garantējot viņa iemaksām atbilstošu
ienākumu atvieglojumu laikā, kad cilvēks zaudē līdzšinējos
ienākumus. Sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē
valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu
risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās
personas slimību, invaliditāti, maternitāti, bezdarbu, vecumu,
nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību, kā arī
papildu izdevumiem sakarā ar sociāli apdrošinātās personas vai
tās apgādībā esošās personas nāvi. Sociālās apdrošināšanas veidi
ir noteikti likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu".
175. Atbilstoši
pašreizējiem tiesību aktiem Latvijā pastāv trīs līmeņu pensiju
sistēma. Pensiju līmeņi ir savstarpēji papildinoši. Vecuma
pensijas var saņemt, ja tiek veiktas obligātās sociālās
apdrošināšanas iemaksas (pensiju sistēmas 1.līmenis),
iesaistoties valsts pensiju fondos, kur pensiju nauda tiek
uzkrāta nodrošinot tās apriti, var saņemt papildus arī valsts
fondēto pensiju (pensiju sistēmas 2.līmenis, kas savu darbību
sāka no 2001.gada jūlija), noguldot naudu privātajos pensiju
fondos var privāti palielināt pensijas apjomu (pensiju sistēmas
3.līmenis).
176. Pensijas apmērs ir
atkarīgs no veikto sociālo iemaksu apjoma un iemaksu veikšanas
ilguma. Šādi tiek īstenoti divi principi - "vairāk iemaksā -
vairāk saņem" un "ej pensijā vēlāk - saņem vēl vairāk".
177. Valsts pensiju sistēmā
vadoties pēc personas dzimuma tiek noteikts vienīgi pensionēšanās
vecums. 1995.gadā minimālais pensijas vecums sievietēm bija 55
gadi, vīriešiem - 60 līdz 62 gadi. 1996.gadā pensijas vecums
sievietēm tika palielināts uz 56 gadiem un tālāk, atbilstoši
likuma "Par valsts pensijām" Pārejas noteikumiem, ar katru
kalendāro gadu vēl par pusgadu, līdz sasniegs 62 gadus. 2001.gadā
tiesības uz vecuma pensiju ir personām (gan vīriešiem, gan
sievietēm), kuras ir sasniegušas 62 gadu vecumu un kuru
apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 10 gadiem. Savukārt personām,
kas sasniegušas 60 gadu vecumu ir tiesības pieprasīt vecuma
pensiju priekšlaicīgi, ja to apdrošināšanas stāžs nav mazāks par
30 gadiem.
178. Pensionēties
priekšlaicīgi kā vīriešiem, tā sievietēm ir iespējams divus gadus
pirms oficiālā pensijas vecuma, ja sociālās apdrošināšanas stāžs
nav mazāks par 30 gadiem. Dodoties pensijā priekšlaicīgi pensija
tiek izmaksāta tikai 80% apjomā no piešķirtās pensijas.
179. Tā kā sievietes vidēji
saņem zemāku algu nekā vīrieši, arī viņu vidējās pensijas ir
zemākas. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos komentāros
norāda, ka diemžēl pensiju izmaksas proporcionāli paša iemaksām
sievietēm izrādās diskriminējošas, pirmkārt, vidēji zemāko algu
dēļ kā sekas profesionālai un nozaru segregācijai, otrkārt,
profesionālā darba pārtraukumu bērna aprūpei, kuru laikā valsts
izdara iemaksas atbilstoši minimālajai algai, kas rezultātā veido
mazāku uzkārto pensijas kapitālu.
Vidējais vecuma
pensijas apmērs Ls, vidēji mēnesī faktiskās cenās
1992
1993
1994
1995
1996
1997
1998
1999
2000
2001
Vidējais visu veidu
pensijām:
8,29
10,50
27,00
32,72
38,50
42,42
51,23
58,00
58,54
58,87
vīr.
X
X
X
X
X
44,36
53,78
62,34
62,91
63,19
siev.
X
X
X
X
X
41,90
50,56
56,56
57,16
57,55
no tām:
Vecuma
7,42
9,90
27,30
32,60
38,30
42,55
51,57
58,92
59,76
60,27
vīr.
X
X
X
X
X
44,50
54,20
64,03
65,02
65,51
siev.
X
X
X
X
X
41,74
50,44
56,69
57,42
57,91
180. Kārtība, kādā tiek
sniegti pakalpojumi, ko paredz valsts sociālās apdrošināšana
bezdarba gadījumam (bezdarba apdrošināšana), personu loks, kas ir
tiesīgas saņemt šo pakalpojumu, to pienākumi un atbildība ir
noteikti likumā "Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam". Saskaņā
ar šo likumu tiek sniegti šādi bezdarba apdrošināšanas
pakalpojumi - bezdarbnieka pabalsts, apbedīšanas pabalsts
bezdarbnieka nāves gadījumā, stipendija bezdarbnieka
profesionālās apmācības vai pārkvalificēšanās laikā. Tiesības
saņemt šo pakalpojumus ir personām, kas likumā "Par
nodarbinātību" noteiktajā kārtībā ir ieguvušas bezdarbnieka
statusu, ir apdrošinātas bezdarba gadījumam saskaņā ar likumu
"Par valsts sociālo apdrošināšanu", kuru sociālās apdrošināšanas
stāžs ir ne mazāks par vienu gadu (iemaksas veiktas ne mazāk kā
deviņus mēnešus pēdējā gada laikā).
181. Saskaņā ar likumu "Par
nodarbinātību" piešķirot bezdarbnieka statusu personas
diskriminācija pēc dzimuma pazīmes nav pieļaujama. Par
bezdarbnieku atzīstams darba spējīgs Latvijas Republikas pilsonis
vai ārvalstnieks (bezvalstnieks), kurš saņēmis pastāvīgās
uzturēšanās atļauju vai kuram pasē ir Iedzīvotāju reģistra atzīme
ar personas kodu un kurš nestrādā, ir darbspējas vecumā, kurš
neveic uzņēmējdarbību, meklē darbu, ir reģistrēts Nodarbinātības
valsts dienestā pēc dzīvesvietas un vismaz reizi mēnesī griežas
šajā dienestā.
182. Arī zaudējot
bezdarbnieka statusu personas dzimums netiek ņemts vērā. Saskaņā
ar likumu "Par nodarbinātību" bezdarbnieks zaudē bezdarbnieka
statusu, ja viņš noslēdz darba līgumu uz nenoteiktu laiku vai
darba līgumu uz laiku, kas ir ilgāks par diviem mēnešiem, saskaņā
ar likumu iegūst tiesības uz vecuma pensiju, nonāk pilnīgā valsts
apgādībā, iestājas mācību iestādes dienas nodaļā, divas reizes
pēc kārtas atsakās no piemērota darba piedāvājuma, divas reizes
pēc kārtas atsakās no profesionālās apmācības vai
pārkvalificēšanās, bez attaisnojoša iemesla neapmeklē
profesionālās apmācības vai pārkvalificēšanās nodarbības vai
nepilda darba līgumu par algotu pagaidu sabiedrisko darbu
veikšanu, sniedzis nepatiesas ziņas bezdarbnieka statusa
iegūšanai, pārceļas uz pastāvīgu dzīvi ārpus Latvijas Republikas
teritorijas.
183. Saskaņā ar likumu "Par
valsts sociālo apdrošināšanu" bezdarba apdrošināšanai ir
pakļautas visas personas, kuras ir darba attiecībās un atsevišķas
mazaizsargātās iedzīvotāju kategorijas, kuras nav darba
attiecībās. Tās ir obligātā aktīvā militārā dienesta karavīri;
personas, kuras kopj bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada
vecumu; personas, kuras saņem slimības pabalstu.
184. Bezdarbnieka pabalsta
apjomu neatkarīgi no personas dzimuma nosaka proporcionāli tās
sociālās apdrošināšanas stāžam un ienākumiem, no kuriem ir
veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas.
185. Gada beigās
Nodarbinātības valsts dienesta uzskaitē esošo bezdarbnieku
kopskaitā 57,4% bija sievietes. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu,
2001.gadā sieviešu skaits kopējā bezdarbnieku skaitā ir
samazinājies par 0,2 procenta punktiem. Latvijas Dzimumu
līdztiesības apvienība savos komentāros norāda, ka Latvijā darbu
zaudē un ilgstoši bez darba ļoti bieži ir gados vecākas
sievietes, tādēļ sievietes pirmspensijas vecumā ir uzskatāmas par
sociālo grupu, kas īpaši pakļauta nabadzības riskam. Zemā
nodarbinātības līmeņa dēļ pirmspensijas vecumā daudzas sievietes,
kas nav iesaistītas darba attiecībās, izmanto iespēju
priekšlaicīgi pensionēties un saņemt kaut minimālus ienākumus.
1998.gadā atbilstoši pētījumam "Nabadzības feminizācija: riska
faktoru maiņa Latvijā no 1991.gada līdz 2000.gadam" (pasūtītājs -
Labklājības ministrija) no visām sievietēm, kas pensionējās, 80%
bija priekšlaicīgi pensionējušās.
186. Augstais sieviešu
bezdarbs saistāms arī ar to, ka
a) kamēr bērns nav sasniedzis
vismaz skolas vecumu, darba devēji nevēlas pieņemt darbā sievieti
ar pirmskolas vecuma bērniem, jo tas bieži vien traucē
darbinieces darbu;
b) sievietei, atgriežoties darba
tirgū no bērna kopšanas atvaļinājuma, ir grūti adaptēties, jo
daudzos gadījumos profesionālā kvalifikācija bērna kopšanas laikā
ir pazeminājusies un ir nepieciešama jaunu darbam nepieciešamo
iemaņu apgūšana;
c) jaunas sievietes darbā tiek
pieņemtas nelabprāt, jo vienmēr pastāv iespēja, ka var pienākt
brīdis, kad darbiniece dosies atvaļinājumā sakarā ar bērna
piedzimšanu.
187. Bezdarbnieka statusa
piešķiršanas administrēšanu, bezdarbnieku pārkvalifikāciju un
citas ar nodarbinātības politiku saistītas procedūras veic
Nodarbinātības valsts dienests. Atbilstoši Nodarbinātības valsts
dienesta sniegtajai informācijai sievietes vēlmi mācīties,
pārkvalificēties vai paaugstināt kvalifikāciju ir izteikušas
aptuveni uz pusi biežāk kā vīrieši, arī mācīties,
pārkvalificēties vai paaugstināt kvalifikāciju Nodarbinātības
valsts dienests ir nosūtījis vairāk sieviešu nekā vīriešu (skatīt
tabulu).
Vēlas mācīties,
pārkvalificēties vai paaugstināt kvalifikāciju
Gads
Kopā
tai skaitā sievietes
tai skaitā vīrieši
1995
13857
8374
5483
1996
16589
10291
6298
1997
15337
10128
5209
1998
24542
16243
8299
1999
29395
18512
10883
2000
28025
17488
10537
2001
31192
19358
11834
Nosūtīti mācīties, pārkvalificēties
vai paaugstināt kvalifikāciju
Gads
Kopā
tai skaitā sievietes
tai skaitā vīrieši
1995
6339
4206
2133
1996
8831
5562
3269
1997
7950
5049
2901
1998
16602
11671
4931
1999
9704
6186
3518
2000
10267
6592
3675
2001
10269
6925
3344
188. Savukārt vēlmi piedalīties algotajos
sabiedriskajos darbos izteikušo vīriešu un sieviešu skaits
Nodarbinātības valsts dienesta darbības laikā ir aptuveni
līdzvērtīgs (skatīt tabulu).
Vēlas piedalīties algotajos
pagaidu sabiedriskajos dabros
Gads
Kopā
tai skaitā sievietes
tai skaitā vīrieši
1995
37189
17210
19979
1996
38052
17749
20303
1997
32786
16913
15873
1998
39911
19937
19974
1999
34946
16754
18192
2000
31539
15738
15801
2001
32620
15914
16706
Nosūtīti piedalīties algotajos
pagaidu sabiedriskajos darbos
Gads
Kopā
tai skaitā sievietes
tai skaitā vīrieši
1995
14034
5474
8560
1996
10212
4077
6135
1997
8825
3631
5194
1998
12358
5363
6995
1999
11404
4584
6820
2000
9993
4230
5763
2001
15218
6691
8527
189. Turklāt ar Nodarbinātības valsts dienesta
palīdzību darbā iekārtojušos darba meklētāju skaitā sieviešu un
vīriešu skaits ir līdzvērtīgs (skatīt tabulu).
Darbā iekārtojušies darba
meklētāji (ar Nodarbinātības valsts dienesta palīdzību)
Gads
Kopā
tai skaitā sievietes
tai skaitā vīrieši
1995
19272
9599
9673
1996
15323
7858
7465
1997
30327
16546
13781
1998
13195
7184
6011
1999
41384
23013
18371
2000
43656
24784
18872
2001
39906
23013
16893
Tai skaitā iekārtoti darbā
bezdarbnieki
Gads
Kopā
tai skaitā sievietes
tai skaitā vīrieši
1995
17616
8985
8631
1996
14068
7328
6740
1997
29350
16106
13244
1998
31239
17491
13748
1999
40981
22856
18125
2000
43143
24566
18577
2001
39462
227986
16664
Nosūtīti Darba meklētāju kluba
pasākumos
Gads
Kopā
tai skaitā sievietes
tai skaitā vīrieši
1995
-
-
-
1996
1551
-
-
1997
5501
4657
844
1998
7710
6601
1109
1999
15835
12973
2862
2000
17940
14419
3521
2001
24667
18261
6406
190. Saskaņā ar likumu "Par
materinitātes un slimības apdrošināšanu" tiesības saņemt slimības
pabalstu ir personām, kas ir apdrošinātas saskaņā ar likumu "Par
valsts sociālo apdrošināšanu".
191. Slimības pabalstu piešķir personai neņemot
vērā tās dzimumu, ja tā neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā
darbā gūstamos ienākumus vai ja pašnodarbinātais zaudē ienākumus
šādu iemeslu dēļ: darbspēju zaudēšana sakarā ar slimību vai
traumu, nepieciešamība saņemt ārstnieciska vai profilaktiska
rakstura medicīnisko palīdzību, nepieciešama izolācija sakarā ar
karantīnu, ārstēšanās sanatorijā vai kūrvietā atveseļošanās
periodā pēc slimības vai traumas, ja saskaņā ar medicīnisku
atzinumu šāda ārstēšanās nepieciešama darbspēju atjaunošanai,
līdz 14 gadus veca slima bērna kopšana, protezēšana vai
ortozēšana stacionārā.
192. Saskaņā ar likumu "Par
sociālo drošību" tiesības saņemt valsts sociālā nodrošinājuma
pabalstu sakarā ar invaliditāti ir tām personām (Latvijas
pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem
piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas
termiņuzturēšanās atļauju), kuras Latvijas Republikā nodzīvojušas
pēdējos 12 mēnešus nepārtraukti, bet kopumā - ne mazāk kā 60
mēnešus. Arī šajā likumā nav noteiktas atšķirības sociālā
nodrošinājuma saņemšanā atkarībā no dzimuma. Invaliditātes
pensijas apjoms, kas ir atkarīgs no indivīda veikto sociālās
apdrošināšanas iemaksu ilguma un ienākumu, no kuriem ir veiktas
sociālās apdrošināšanas iemaksas, apjoms sievietēm un vīriešiem
ir līdzvērtīgs (skatīt tabulu).
Vidējais invaliditātes pensijas
apmērs Ls, vidēji mēnesī faktiskās cenās
1992
1993
1994
1995
1996
1997
1998
1999
2000
2001
Vidējais visu veidu
pensijām:
8,29
10,50
27,00
32,72
38,50
42,42
51,23
58,00
58,54
58,87
vīr.
X
X
X
X
X
44,36
53,78
62,34
62,91
63,19
siev.
X
X
X
X
X
41,90
50,56
56,56
57,16
57,55
no tām:
Invaliditātes
13,29
14,00
28,30
33,90
39,20
42,81
50,86
54,70
53,98
53,40
vīr.
X
X
X
X
X
42,49
50,28
53,82
52,84
52,06
siev.
X
X
X
X
X
43,14
51,43
55,56
55,11
54,70
193. Atbilstoši likumā "Par
invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību" noteiktajiem
invalīdiem sniedzamās sociālās palīdzības pamatprincipiem
tiesības uz medicīnisko un sociālo palīdzību ir vienādas visiem
invalīdiem. Šajā likumā ir noteikta arī invalīda definīcija -
Latvijā bez dzimumu atšķirības invalīds ir persona, kurai sakarā
ar slimību, traumu vai iedzimtu defektu izraisītiem orgānu
sistēmu funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā
un sociālā palīdzība un kurai ir noteikta invaliditāte likumā
noteiktajā kārtībā.
194. Invaliditātes
ekspertīzi veic vispārējā un speciālā profila veselības un
darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas saskaņā ar Ministru
kabineta noteikumiem Nr.263 "Invaliditātes ekspertīzes kārtība
Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā"
(16.07.1996.). Ārstu komisija izmeklē Latvijas Republikas
pilsoņus, kā arī ārvalstniekus un bezvalstniekus, kuri saņēmuši
pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, no 16 gadu vecuma līdz likumā
noteiktā pensijas vecuma sasniegšanai pēc attiecīgās personas
dzīves vietas un pēc slimības profila. Bērniem līdz 16 gadu
vecumam invaliditāti nosaka ārstējošais ārsts. Personas pēc
pensijas vecuma sasniegšanas ārstu komisija izmeklē, ja attiecīgo
personu fizisko un psihisko spēju ierobežojumus nav saistīts ar
vecuma izraisītām pārmaiņām organismā.
195. Latvijā katram
invalīdam ir pieejama tāda sociālā palīdzība, medicīniskā
palīdzība, palīdzība nodarbinātības jautājumos un sociālās
integrācijas veicināšanai, kāda tam ir nepieciešama. Šī
palīdzības mērķis ir novērst invaliditāti vai tās progresēšanu,
vai samazināt invaliditātes sekas. Medicīniskās palīdzības
sniegšanu nodrošina valsts un pašvaldību ārstniecības iestādes un
prakses ārsti. Ar palīdzības nodarbinātības jautājumos sniegšanu
saistītos izdevumus sedz no valsts speciālā sociālās
apdrošināšanas budžeta līdzekļiem.
196. Valsts politiku
sociālās apdrošināšanas jomā izstrādā un par tās īstenošanu
atbild Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas
departaments. Minētais departaments izstrādā un īsteno valsts
politiku par valsts sociālajiem pabalstiem ģimenēm ar bērniem un
veciem cilvēkiem, pārzina un risina sociālās apdrošināšanas
jautājumus, nodrošina sociālās drošības likumdošanas attīstību
atbilstoši Eiropas Savienības normatīvo aktu prasībām. Sociālās
palīdzības departaments izstrādā vienotu valsts sociālās
palīdzības politiku, atbild par tās realizāciju un pārrauga šīs
politikas īstenošanu valstī. Sociālās palīdzības fonda
pamatuzdevumi ir šādi: nodrošināt valsts līdzdalību pašvaldību
sociālās palīdzības sniegšanā, kontrolēt un pārraudzīt valsts
budžeta līdzekļu izlietojumu sociālajai palīdzībai, nodrošināt
sociālās palīdzības politikas ieviešanai, pārraudzībai un
novērtēšanai nepieciešamo datu savākšanu, apkopošanu un analīzi,
veidot un sistemātiski aktualizēt datu bāzi par sociālās
palīdzības sniedzējiem un saņēmējiem.
197. Ar 1997.gada 1.janvāri
tiek nodrošināta valsts sociālo pabalstu un pensiju piešķiršana
caur Valsts sociālās apdrošināšanas fondu, kas kopš 1998.gada
1.janvāra ir pārveidots par bezpeļņas organizāciju VAS "Valsts
sociālās apdrošināšanas aģentūra" (VSAA). Tādējādi tiek
nodrošināta lielāka līdzekļu izlietojuma kontrole, pretēji tam,
kad attiecīgie pabalsti tika izmaksāti darba vietā uz sociālā
nodokļa rēķina. VSAA galvenais uzdevums ir sociālās
apdrošināšanas speciālo budžetu un valsts sociālo pakalpojumu
administrēšana.
Diskriminācijas laulības vai
grūtniecības dēļ aizliegums
198. Ar nolūku novērst
diskrimināciju attiecībā uz sievietēm, kam par iemeslu ir
laulības vai mātes pienākumu pildīšana, Latvijas Darba likumā ir
iekļauta jau iepriekš aprakstītā norma ar aizliegumu darba
intervijā uzdot jautājumus par grūtniecību, izņemot gadījumu, kad
paredzēto darbu vai nodarbošanos nevar veikt grūtniecības laikā,
ģimenes vai laulības stāvokli.
199. Darba likumu kodeksā
tika iekļauts aizliegums pēc darba devēja iniciatīvas atlaist
grūtnieces un sievietes, kurām ir bērns līdz triju gadu vecumam
vai samazināt darba samaksu sakarā ar grūtniecību vai bērna
kopšanu. Atlaišana tika pieļauta tikai tādos gadījumos, ja
pilnībā likvidē uzņēmumu, iestādi vai organizāciju (šī norma
attiecās arī uz tēviem un aizbildņiem, kas bez mātes audzina
mazgadīgu bērnu). Tāpat tika noteikts, ka samazinot darbinieku
skaitu, priekšrocības palikt darbā, ja darba ražīgums un
kvalifikācija ir vienādi, ir sievietēm, kurām ir bērns līdz 14
gadu vecumam (bērns-invalīds līdz 16 gadu vecumam), vai
darbiniekiem, kuriem ir divi vai vairāki apgādājamie.
200. Darba likumā ir
noteikts aizliegums uzteikt darba līgumu ar grūtnieci, kā arī ar
sievieti pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete
baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā, izņemot gadījumus,
ja darbiniece ir bez attaisnojoša iemesla būtiski pārkāpusi darba
līgumu vai noteikto darba kārtību; veicot darbu, rīkojusies
prettiesiski un tādēļ zaudējis darba devēja uzticību; veicot
darbu, rīkojusies pretēji labiem tikumiem, un šāda rīcība nav
savienojama ar darba tiesisko attiecību turpināšanu; veicot
darbu, bijusi alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī;
rupji pārkāpusi darba aizsardzības noteikumus un apdraudējusi
citu personu drošību un veselību, kā arī ja tiek likvidēts darba
devējs.
201. Arī Darba likumā ir
noteikts, ka veicot atlaišanu štatu samazināšanas nolūkos,
priekšrocības palikt amatā, ja darba ražīgums un kvalifikācija ir
vienādi ir darbiniekiem, kuri audzina bērnu vecumā līdz 14 gadiem
vai bērnu invalīdu vecumā līdz 16 gadiem.
202. Ja sakarā ar darba
devēja uzteikumu ir pārkāptas darbinieka tiesības, viņš
neatkarīgi no dzimuma ir tiesīgs celt tiesā prasību par darba
devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu viena mēneša laikā no
uzteikuma saņemšanas dienas. Saskaņā ar Darba likuma prasībām
darba devējam ir pienākums pierādīt, ka darba līguma uzteikums ir
tiesiski pamatots un atbilst noteiktajai darba līguma uzteikšanas
kārtībai. Citos gadījumos, kad darbinieks cēlis prasību par
atjaunošanu darbā, darba devējam ir pienākums pierādīt, ka,
atlaižot darbinieku no darba, viņš nav pārkāpis darbinieka
tiesības turpināt darba tiesiskās attiecības.
203. Latvijas
Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir noteikts, ka par darba vai
darba aizsardzības likumu vai citu šos jautājumus regulējošo
normatīvo aktu pārkāpšanu uzliek naudas sodu darba devējam vai
amatpersonai līdz divsimt piecdesmit latiem. Savukārt par
nodarbinātības likuma vai citu šo jautājumu regulējošo normatīvo
aktu pārkāpšanu uzliek naudas sodu darba devējam vai amatpersonai
līdz simt piecdesmit latiem. Šie noteikumi ir spēkā kopš
1995.gada 19.jūlija.
204. Latvijā tiek piešķirti
grūtniecības un dzemdību atvaļinājumi un pabalsti to laikā. Darba
likumu kodekss noteica, ka grūtniecības atvaļinājumu 56
kalendārās dienas un dzemdību atvaļinājumu 56 kalendārās dienas
aprēķina kopā un piešķir simts divpadsmit kalendārās dienas
neatkarīgi no grūtniecības atvaļinājuma dienu skaita, kas
izmantots līdz dzemdībām. Sievietēm, kurām sakarā ar grūtniecību
medicīniskā aprūpe uzsākta ārstnieciski profilaktiskajā iestādē
līdz divpadsmitajai grūtniecības nedēļai un turpināta visu
grūtniecības laiku, tika piešķirts četrpadsmit kalendāro dienu
ilgu papildu grūtniecības atvaļinājums, pievienojot to
grūtniecības atvaļinājumam un aprēķinot kopā septiņdesmit
kalendārās dienas. Grūtniecības, dzemdību vai pēcdzemdību
sarežģījumu dēļ, kā arī ja dzimuši divi vai vairāk bērni,
sievietei tika piešķirts četrpadsmit kalendāro dienu ilgs papildu
dzemdību atvaļinājums, pievienojot to dzemdību atvaļinājumam un
aprēķinot kopā septiņdesmit kalendārās dienas. Sievietēm pēc viņu
vēlēšanās tika piešķirts atvaļinājums bērna kopšanai līdz trīs
gadu vecumam, izmaksājot par šo periodu valsts sociālās
apdrošināšanas pabalstu. Laiks bērna kopšanai līdz triju gadu
vecumam tika ieskaitīts kopējā un nepārtrauktajā darba stāžā.
205. Tāpat šajā likumā tika
noteikts, ka pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai
tieši pēc tā sievietei pēc viņas iesnieguma piešķir ikgadējo
atvaļinājumu neatkarīgi no darba stāža pie attiecīgā darba
devēja.
206. Darba likuma normas
attiecībā uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma ilgumu un tā
aprēķināšanas kārtību, kā arī papildus grūtniecības un dzemdību
atvaļinājumiem sakrīt ar Darba likumu kodeksa normām, kas, ņemot
vērā šo normu ilgstošo pastāvēšanu un pašsaprotamību sabiedrības
uztverē, novērš masveida kļūdas aprēķinot grūtniecības un
dzemdību atvaļinājumu un ļauj sievietēm droši paredzēt šo
atvaļinājumu ilgumu.
207. Atbilstoši Darba
likumam atvaļinājumus, kas piešķirti sakarā ar grūtniecību un
dzemdībām, ikgadējā apmaksātajā atvaļinājumā neieskaita.
208. Darba likumā ir
noteikts, ka ikvienam darbiniekam, neatkarīgi no tā dzimuma, ir
tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu sakarā ar bērna dzimšanu
vai adopciju. Šādu atvaļinājumu piešķir uz laiku, kas nav ilgāks
par pusotru gadu, līdz dienai, kad bērns sasniedz astoņu gadu
vecumu. Bērna kopšanas atvaļinājumu pēc darbinieka pieprasījuma
piešķir uz pilnu laiku vai pa daļām. Darbiniekam ir pienākums
vienu mēnesi iepriekš rakstveidā paziņot darba devējam par bērna
kopšanas atvaļinājuma vai tā daļas sākumu un ilgumu. Laiku, kuru
darbinieks pavada bērna kopšanas atvaļinājumā, ieskaita kopējā
darba stāžā. Darbiniekam, kurš izmanto bērna kopšanas
atvaļinājumu, tiek saglabāts iepriekšējais darbs. Ja tas nav
iespējams, darba devējs nodrošina līdzvērtīgu vai līdzīgu
darbu.
209. Pirms sociālās
drošības sistēmas reformas sociālos pabalstus grūtniecības un
dzemdību atvaļinājuma laikā piešķīra saskaņā ar 1984.gada
23.februāra PSRS Ministru Padomes un Vissavienības arodbiedrību
centrālās padomes (VACP) "Pamatnoteikumiem nodrošināšanai ar
valsts sociālās apdrošināšanas pabalstiem" un VACP 1984.gada
12.novembra "Nolikumu par nodrošināšanas kārtību ar valsts
sociālās apdrošināšanas pabalstiem", kas regulēja maternitātes
pabalstu aprēķināšanu un piešķiršanu līdz 1997.gada
1.janvārim.
210. Likums "Par
maternitātes un slimības apdrošināšanu"6 nosaka
maternitātes pabalstu piešķiršanu un izmaksāšanu par visu
grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku, ja sieviete
neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darbā gūstamos ienākumus
vai ja pašnodarbinātā sieviete zaudē ienākumus. Šī likuma mērķis
ir nodrošināt ienākumu kompensāciju, īslaicīgi zaudējot
darbspējas, kas saistīta ar slimību, pirmsdzemdību un pēcdzemdību
periodu.
211. Atbilstoši likuma "Par
maternitātes un slimības apdrošināšanu" maternitātes pabalstu
piešķir 100 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās
apdrošināšanas iemaksu algas. Saskaņā ar SDO 102.Konvencijas
67.pantu, maternitātes pabalsta apmērs 2000.gadā vairāk nekā
divas reizes pārsniedz konvencijā noteiktās minimālās normas.
Maternitātes
apdrošināšanas kvantitatīvie rādītāji7
1995
1996
1997
1998
1999
2000
2001
Izdevumi (milj.Ls, faktiskās cenās):
maternitātes pabalsti
2,4
2,6
2,7
4,0
4,8
4,9
5,7
Skaita kvantitatīvie rādītāji (tūkst.vid. mēnesī):
apmaksāto maternitātes dienu skaits
70,2
63,8
74,3
95,3
95,6
102,2
105,1
Pabalstu vidējie apmēri (Ls, faktiskās cenās):
maternitātes pabalsti(dienā)
2,91
3,35
2,98
3,48
4,00
4,01
4,52
212. Aprēķini rāda, ka 2000.gadā 47% no visām
dzemdējušām māmiņām ir saņēmušas maternitātes pabalstu.
Salīdzinoši ar iepriekšējo gadu aptuveni par 7% pieaudzis to
personu skaits, kuras pieprasījušas maternitātes pabalstu. Tomēr
vēl aizvien vairākums bērnu dzimst māmiņām, kuras nestrādā un
neveic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas un līdz
ar to arī nesaņem maternitātes pabalstu (skatīt tab.).
Dzimušo skaits
un maternitātes pabalstu saņēmēju skaits
1997
1998
1999
2000
2001
Dzimušo skaits
18830
18410
19396
20248
19690
Maternitātes pabalsta
saņēmēju skaits
13279
16281
107248
11486
11811
213. Latvijas ekonomiskajā
situācijā, kur sievietes bieži zaudē darbu tieši grūtniecības
laikā vai, gaidot bērnu nevar iekārtoties jaunā darbavietā un ir
spiestas kļūt par bezdarbniecēm, svarīga ir likuma "Par
maternitātes un slimības apdrošināšanu" norma, kurā ir teikts, ka
sievietēm, kuras ir atlaistas no darba sakarā ar iestādes,
uzņēmuma vai organizācijas likvidāciju, maternitātes pabalstu
piešķir vispārējā kārtībā, ja tiesības uz grūtniecības
atvaļinājumu iestājušās ne vēlāk kā 210 dienas pēc atlaišanas no
darba.
214. Atbilstoši likumu "Par
valsts sociālo apdrošināšanu", "Par sociālo drošību", "Par valsts
pensijām", "Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba
gadījumā", "Par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un
arodslimībām" normām maternitātes pabalsta saņemšana nerada kādu
citu pabalstu vai sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanas
ierobežojumus.
215. Atbilstoši likumam
"Par valsts sociālo apdrošināšanu" sociālajai apdrošināšanai
obligāti ir pakļautas arī personas, kas saņem maternitātes
pabalstus. Personas, kas kopj bērnu līdz 1,5 gadu vecumam, ir
papildus pakļautas pensiju apdrošināšanai un apdrošināšanai pret
bezdarbu. Personu, kas kopj bērnu līdz 1,5 gadu vecumam, iemaksas
valsts sociālās apdrošināšanas budžetā tiek veiktas no valsts
pamatbudžeta. Personas, kas saņem maternitātes pabalstu, tiek
papildus pakļautas pensiju apdrošināšanai, šīs iemaksas tiek
segtas no invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā
budžeta. Maternitātes pabalsta administrēšanu nodrošina Valsts
sociālās apdrošināšanas aģentūra.
216. Likuma "Par sociālo
palīdzību" 7.pants noteic, ka pašvaldībām ir pienākums nodrošināt
iespēju bērniem invalīdiem saņemt sociālās aprūpes un
rehabilitācijas pakalpojumus, tādēļ pašvaldības piedāvā
specializēto bērnudārzu un dienas centru pakalpojumus, kā arī
mājas aprūpes pakalpojumus, kuru skaits diemžēl vēl neatbilst
pieprasījumam. Savukārt likuma "Par sociālo palīdzību" 6.pants
nosaka, ka valstij ir pienākums nodrošināt iespēju saņemt
sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumus pansionātos un
centros bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Arī Bērnu
tiesību aizsardzības likuma 55.panta 3.daļa noteic, ka bērns ar
īpašām vajadzībām, kura aprūpi ģimene nevar nodrošināt, ņemams
pilnā valsts aprūpē. Labklājības ministrijas pārziņā ir 3
specializētie bērnu sociālās aprūpes centri, kuros atrodas bērni
ar smagu invaliditāti.
217. Pēc Valsts sociālās
apdrošināšanas aģentūras datiem, 2001.gada 1.janvārī piemaksu
ģimenes valsts pabalstam par bērnu invalīdu saņēma 9712 bērni.
Pēc Sociālās palīdzības fonda datiem, 2001.gada 1.janvārī bērnu
aprūpes un audzināšanas iestādēs atradās 805 bērni invalīdi, no
tiem - bērnu bāreņu aprūpes centros - 291, specializētajos bērnu
sociālās aprūpes centros - 453, bērnu namos - patversmēs -
61.
218. Darba likumu kodekss
paredz aizliegumu nodarbināt sievietes smagos darbos un darbos ar
kaitīgiem darba apstākļiem. Sarakstus par smagiem darbiem un
darbiem ar kaitīgiem darba apstākļiem, kuros aizliegts nodarbināt
sievietes, apstiprina Ministru kabinets, saskaņojot ar darbinieku
republikāniskajām arodu organizācijām. Aizliegts likt sievietēm
pārnēsāt un pārvietot smagumus, kas pārsniedz likumdošanas aktos
viņām noteiktās maksimālās normas. Tāpat ir noteikts, ka
grūtniecēm saskaņā ar medicīnisko atzinumu samazina darba normas
vai pārceļ viņas citā, vieglākā un nelabvēlīgu faktoru ietekmi
izslēdzošā darbā, saglabājot agrākā darba vidējo izpeļņu.
219. Savukārt Darba likumā
ir noteikts, ka darba devējam pēc ārsta atzinuma saņemšanas
aizliegts nodarbināt grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā
līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, - visā
barošanas laikā, ja tiek atzīts, ka attiecīgā darba veikšana rada
draudus sievietes vai viņas bērna drošībai un veselībai.
220. Tiesību akti, kas ir
saistīti ar Konvencijas 11.pantā minēto tiesību aizsardzību
Latvijā periodiski tiek izskatīti un mainīti, lai nodrošinātu
efektīvāku sieviešu tiesību aizsardzību. Laikā kopš neatkarības
atjaunošanas ir notikusi sociālās drošības sistēmas reforma,
pieņemts jauns Darba likums, kā arī atbilstoši valstī esošajai
situācijai regulāri tika mainīti šo likumu izpildi nosakošie un
ar šiem likumiem saistītie Ministru kabineta noteikumi. Savos
komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi
projektam Valsts Cilvēktiesību birojs norāda, ka jaunais Darba
likums uzlabos situāciju nodarbinātības sfērā, jo tajā tiek
detalizēti regulēti gan darba sludinājumi, gan darba intervijas
un vienlīdzīgas darba samaksas jautājumi, kā arī noteikta
atbildība par diskrimināciju uz dzimumu pamata.
Konvencijas