5. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 96. pantam.

Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais

ierobežojums uzskatāms par noteiktu ar likumu un tam esot

saskatāmi leģitīmi mērķi - sabiedrības drošības un citu personu

tiesību aizsardzība. Ierobežojums esot noteikts, lai novērstu

dažādus kārtības un drošības apdraudējumus, kas varētu rasties,

savstarpēji satiekoties divām personām, kuras izcieš sodu dažādās

ieslodzījuma vietās.

Vērtējot tiesību ierobežojuma nepieciešamību demokrātiskā

sabiedrībā, esot norādāms, ka atrašanās brīvības atņemšanas

iestādē jau pati par sevi ierobežo personas iespējas netraucēti

baudīt tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.

Tomēr nevienam ierobežojumam nevajadzētu būt stingrākam par to,

kas ir absolūti nepieciešams tā mērķa sasniegšanai, kura labad

attiecīgais ierobežojums ir paredzēts. Cietuma režīmā vajagot būt

iekļautiem ieslodzījuma radīto desocializējošo seku kompensēšanas

veidiem.

Tiesībsargs norāda, ka izprot drošības apsvērumus, kas bija

par pamatu apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma noteikšanai.

Lai gan daļā gadījumu attiecīgās satikšanās patiešām nebūtu

vēlamas, esot jāņem vērā tas, ka cilvēktiesību standartiem

atbilstošā soda izpildes sistēmā personas tiesību ierobežošanai

jābūt balstītai uz individuālu izvērtējumu.

Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums esot nesamērīgi

plašs, jo aizliedz arī tādas satikšanās, kas pašas par sevi

neradītu sabiedrības drošības vai citu personu tiesību

apdraudējumu. Ja normatīvajos aktos nav noteikta iespēja veikt

individuālu izvērtējumu sakarā ar notiesātās personas lūgumu ļaut

tai satikties ar citu notiesāto vai apcietināto, tad vispār

netiekot veikta sabiedrības un konkrētā indivīda interešu

līdzsvarošana.

Tiesībsargs jau vairākkārt esot Saeimai paudis viedokli, ka

apstrīdētā norma būtu izslēdzama no Kodeksa. Tāpat esot jāņem

vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Satversmes tiesas spriedumi,

kuros akcentēta individuāla izvērtējuma nepieciešamība.

Individuāla izvērtējuma paredzēšana nenozīmētu to, ka notiesātais

drīkstēs tikties ar jebkuru citu notiesāto vai apcietināto. Jau

šobrīd Kodekss paredzot brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam

iespēju drošības apsvērumu dēļ aizliegt notiesātajam tikties ar

kādu konkrētu personu. Tādējādi individuāla izvērtējuma veikšana

neuzliktu neparedzamu un nesamērīgu administratīvo slogu

ieslodzījuma vietas administrācijai.

Turklāt gadījumos, kad notiesātās personas sodu izcieš dažādās

ieslodzījuma vietās, to tikšanās iespējama tikai tad, ja vienam

no notiesātajiem brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks pēc

visu ar šādu tikšanos saistīto risku izvērtēšanas devis atļauju

īslaicīgi atstāt ieslodzījuma vietu. Šāda atļauja tiekot dota,

ņemot vērā sabiedrības drošības apdraudējuma iespējamību. Turklāt

neesot pamata uzskatīt, ka drošības pasākumiem šādās tikšanās

reizēs vajadzētu būt ievērojami lielākiem nekā cita veida

tikšanās reizēs.

Visbeidzot, iespēja sazvanīties un sarakstīties nevarot tikt

pielīdzināta reālas tikšanās reizēm.