18. pants

Pieteikuma iesniedzējs, Saeima un arī vairākas

pieaicinātās personas - tiesībsargs, Solvita Olsena un

Latvijas Cilvēktiesību centrs - uzskata, ka pastāv arī

saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem var sasniegt pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi.

Satversmes tiesa norādījusi, ka pamattiesību ierobežojums ir

nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2017-18-01 21.3.2. punktu).

Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā

kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01

14. punktu). Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt

to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē

noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma

lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu).

18.1. Saeima, Tieslietu ministrija un Ieslodzījuma

vietu pārvalde norādījušas, ka regulējums, kas šobrīd ietverts

Kodeksa 49.4 pantā, notiesātajam dod iespēju

atvadīties no mirušā radinieka tādā veidā, kas neradītu

sabiedrības drošības apdraudējumu. Tādējādi tas esot uzskatāms

par līdzekli, kas mazāk ierobežo notiesātā pamattiesības un

vienlaikus nepakļauj apdraudējumam sabiedrības drošību.

Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka gadījumos, kad brīvības

atņemšanas iestādei ir pamatots iemesls nesniegt atļauju

notiesātajam atstāt ieslodzījuma vietu, notiesātajam varētu tikt

nodrošināta iespēja atvadīties no mirušā tuvinieka ieslodzījuma

vietā. Tomēr šāda iespēja pati par sevi, pēc Pieteikuma

iesniedzēja ieskata, nenovēršot notiesātā pamattiesību

aizskārumu, kas izrietot no aizlieguma apmeklēt tuva radinieka

bēres. Tā esot atkarīga no citu personu vēlmēm un iespējām, kā

arī netiekot ņemta vērā bēru rituālā nozīme. Turklāt atļauja

ikvienam notiesātajam atvadīties no miruša tuvinieka ieslodzījuma

vietā pati par sevi nemainot to situāciju, kad notiesātais, kurš

pieder pie konkrētas notiesāto grupas, nevar saņemt atļauju

apmeklēt tuva radinieka bēres.

Pēc tiesībsarga ieskata, atvadīšanās no miruša radinieka

ieslodzījuma vietas teritorijā būtu atbalstāma tiktāl, ciktāl tā

būtu paredzēta kā papildu iespēja gadījumos, kad pēc ieslodzītās

personas tuvinieka nāves vispārējā kārtībā, ņemot vērā

individuālu izvērtējumu, tiek konstatēti apstākļi, kuru dēļ

konkrētam ieslodzītajam nevar ļaut apmeklēt tuvinieka bēres.

Bažas radot fakts, ka ieslodzītā iespējas atvadīties no mirušā

būs atkarīgas no citu personu rīcības. Turklāt minētais

regulējums neatrisināšot to situāciju, kad pie noteiktas

notiesāto grupas piederošs notiesātais nevar prasīt atļauju

atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, lai apmeklētu

tuvinieka bēres.

Arī pieaicinātā persona Solvita Olsena norādījusi, ka

atvadīšanās no miruša tuvinieka ieslodzījuma vietā nav uzskatāma

par alternatīvu īslaicīgai ieslodzījuma vietas atstāšanai,

apmeklējot tuva radinieka bēres. Saeimas norādītais risinājums

nerespektējot bēru kā sabiedriski nozīmīga kultūras un reliģiska

rituāla nozīmi Latvijā. Attiecīgo normu piemērojot, būtu jāvērtē,

vai ieslodzījuma vietā ir iespējams nodrošināt tādus apstākļus,

lai tiktu ievērota mirušās personas, tās ģimenes un paša

ieslodzītā cieņa.

Satversmes tiesa norāda, ka atvadīšanās no miruša tuva

radinieka brīvības atņemšanas iestādes teritorijā nav uzskatāma

par alternatīvu līdzekli tiesībās uz privātās dzīves

neaizskaramību ietvertajam tuva radinieka bēru apmeklējumam. Kā

norādīts iepriekš šajā spriedumā, bērēm un bēru rituāliem ir

īpaša nozīme katra indivīda un visas sabiedrības dzīvē.

Atvadīšanās no mirušā brīvības atņemšanas vietas teritorijā to

nespēj aizstāt.

Tādējādi atvadīšanās no miruša radinieka brīvības atņemšanas

vietas teritorijā nav uzskatāma par alternatīvu tuva radinieka

bēru apmeklēšanai.

18.2. Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka Kodeksa

49.2 panta ceturtajā, sestajā un vienpadsmitajā

daļā noteikti vairāki kritēriji, kas brīvības atņemšanas iestādes

vadītājam jāņem vērā, individuāli izvērtējot katru lūgumu

īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, un ka

likumdevējs šos kritērijus varētu attiecināt arī uz

notiesātajiem, kas sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta

cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē. Individuāla

izvērtējuma veikšana, iespējams, ieviešot papildu kritērijus

attiecībā tieši uz iepriekš minētajām notiesāto grupām, būtu

uzskatāma par šo cilvēku tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli

nekā regulējums, kas ietverts apstrīdētajā normā. Tāpat varot

noteikt, ka šiem notiesātajiem, īslaicīgi atstājot brīvības

atņemšanas vietu, nepārtraukti jāatrodas policijas vai brīvības

atņemšanas iestādes darbinieka klātbūtnē.

Arī Saeima atbildes rakstā norādījusi, ka izpratne par

ieslodzīto personu tiesību uz privāto dzīvi saturu ir mainījusies

un tas konstatēts Komisijas 2020. gada 14. janvāra

sēdē. Tādējādi esot nepieciešams lemt par to, kā apstrīdētās

normas mērķi sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Līdzīgus argumentus paudušas arī vairākas pieaicinātās

personas. Tiesībsargs norādījis, ka sabiedriskās drošības

apdraudējumu var novērst ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Proti, esot individuāli jāizvērtē katra situācija un katrs

konkrētais notiesātais, nevis jānoteic kāda tādu notiesāto grupa,

kuriem vispār nekad nav atļauts īslaicīgi atstāt ieslodzījuma

vietu. Latvijas Cilvēktiesību centrs uzsvēris, ka katrā gadījumā

būtu vērtējams samērīgums starp personas tiesībām uz privāto

dzīvi un sabiedrības drošību, nevis piemērojams vispārējs

aizliegums noteiktām notiesāto grupām īslaicīgi atstāt

ieslodzījuma vietas teritoriju.

Apstrīdētā norma paredz tajā iekļautā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi sasniegt, atļaujot īslaicīgi atstāt

brīvības atņemšanas iestādes teritoriju sakarā ar tuva radinieka

nāvi notiesātajam, kas pieder pie kādas no noteiktām notiesāto

grupām, proti, pie notiesātajiem, kas sodu izcieš daļēji slēgtā

cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē, atklātajā

cietumā vai audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Taču, pat ja

notiesātais pieder pie kādas no minētajām notiesāto grupām un

drīkst lūgt atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes

teritoriju, šāda iespēja viņam ne visos gadījumos tiek garantēta.

Saskaņā ar Kodeksa 49.2 pantu par šādas atļaujas

piešķiršanu katrā gadījumā lemj brīvības atņemšanas iestādes

priekšnieks. Kā norādījusi arī Tieslietu ministrija, atbilstoši

Kodeksā paredzētajai kārtībai notiesātā lūgums ļaut viņam

īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju tiek

rūpīgi izvērtēts atbilstoši noteiktiem kritērijiem, lai novērstu

iespējamu sabiedrības drošības apdraudējumu. Tātad likumdevējs ir

noteicis, ka sabiedrības drošības labad atļauja īslaicīgi atstāt

brīvības atņemšanas iestādes teritoriju piešķirama, izvērtējot

to, vai konkrētais ieslodzītais neradīs sabiedrības drošības

apdraudējumu. Tomēr likumdevējs nav paredzējis šādu izvērtējumu

attiecībā uz tiem ieslodzītajiem, kuri sodu izcieš slēgtā cietumā

vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē.

Personai, kas sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta

cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, apstrīdētā norma

neparedz iespēju īstenot tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību, apmeklējot tuva radinieka bēres. Tādējādi

secināms, ka šādai personai tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību šajā to tvēruma daļā ir liegtas pēc būtības.

Saskaņā ar Kodeksa 50.4 panta pirmo daļu slēgtajā

cietumā sodu izcieš ar brīvības atņemšanu notiesātie vīrieši par

smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, kā arī notiesātie,

kas pārvietoti no daļēji slēgtā cietuma par rupjiem vai

sistemātiskiem režīma pārkāpumiem. Savukārt Kodeksa

50.5 panta pirmā daļa noteic tās notiesāto

grupas, kas sodu izcieš daļēji slēgtā cietumā. Pie šīm grupām

pieder sievietes, kas izdarījušas tīšus noziegumus, vīrieši, kas

izdarījuši mazāk smagus noziegumus, un citi.

Krimināllikuma sevišķajā daļā ir norādīti smagi un sevišķi

smagi noziegumi, kas vērsti pret ļoti atšķirīgām interesēm un

tiesībām, piemēram, pret personas dzīvību, veselību,

pamattiesībām un pamatbrīvībām, brīvību, tikumību un

dzimumneaizskaramību. Arī atsevišķi Krimināllikuma XVII nodaļā

norādītie noziegumi pret ģimeni un nepilngadīgajiem ir smagi vai

sevišķi smagi. Ir arī tādi smagi un sevišķi smagi noziegumi, kas

vērsti pret dabas vidi, īpašumu, vispārējo drošību un sabiedrisko

kārtību, satiksmes drošību, pārvaldības kārtību un jurisdikciju.

Arī atsevišķi noziedzīgi nodarījumi tautsaimniecībā, valsts

institūciju dienestā un militārajā dienestā Krimināllikumā ir

definēti kā smagi vai sevišķi smagi noziegumi. Smagi un sevišķi

smagi noziegumi ir arī tādi nodarījumi, kas vērsti pret cilvēci,

mieru, kara noziegumi, genocīds, kā arī noziegumi pret valsti

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra

sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2.1. punktu).

Ar apstrīdēto normu ikvienam, kas sodīts par smagu vai sevišķi

smagu noziegumu, kā arī notiesātajai personai, kas ieslodzījumu

izcieš daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā

pakāpē, ir liegtas tiesības apmeklēt tuva radinieka bēres. Citiem

vārdiem sakot, likumdevējs ir turējies pie pieņēmuma, ka visas

personas, kas sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta

cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, vienlīdz lielā

mērā apdraudētu sabiedrības drošību, ja saņemtu atļauju īslaicīgi

atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, lai apmeklētu

tuva radinieka bēres.

Satversmes tiesa norāda, ka arī ieslodzītajam, kas izdarījis

smagu vai sevišķi smagu noziegumu un tādēļ sodu izcieš slēgtajā

cietumā, kā arī ieslodzītajam, kas sodu izcieš daļēji slēgta

cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, tāpat kā visiem

citiem ieslodzītajiem ir tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību. Kā jau tika norādīts iepriekš, Satversmes

96. pantā ietvertais tuva radinieka bēru apmeklējums ir

attiecināms arī uz notiesātajiem, kas izcieš brīvības atņemšanas

sodu. Lai šāda iestādei īpaši pakļauta persona varētu apmeklēt

tuva radinieka bēres, tai jālūdz atļauja īslaicīgi atstāt

brīvības atņemšanas iestādes teritoriju. Katrā atsevišķā gadījumā

vērtējams, vai notiesātā tuva radinieka bēru apmeklējums ir

samērīgs ar sabiedrības drošības interesēm.

Apstrīdētajā normā ietvertajam aizliegumam līdzīga aizlieguma

noteikšana var būt attaisnojama, ja tā ir pamatota. It īpaši

pamatojums nepieciešams tad, ja likumdevējs nolēmis kādai

notiesāto personu grupai, kas klasificējama pēc likumdevēja

definētas pazīmes - soda izciešana slēgtā cietumā vai daļēji

slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē -, vispār

liegt apmeklēt tuva radinieka bēres (sal. sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā

Nr. 2017-07-01 19.2.1. punktu). Tomēr no

apstrīdētās normas izstrādes materiāliem nav gūstams

apstiprinājums tam, ka likumdevējs būtu izvērtējis, vai ikviens

ieslodzītais, uz kuru attiecas likumdevēja definētā pazīme, ir

tāds, kuram pilnībā atņemamas tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību šajā aspektā. Proti, vai tiešām ikkatrs

ieslodzītais, kas izdarījis kādu no iepriekš minētajiem

Krimināllikumā paredzētajiem atšķirīgajiem noziedzīgajiem

nodarījumiem un sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta

cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, uzskatāms par tik

būtisku draudu sabiedrības drošībai, ka viņam noteiktais

aizliegums īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes

teritoriju, lai apmeklētu tuva radinieka bēres, ir pamatots.

Ieslodzītā tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un līdz

ar to arī iespēja šīs tiesības īstenot, apmeklējot tuva radinieka

bēres, nav absolūtas. Tas, vai ikkatrā gadījumā ieslodzītā lūgums

ļaut viņam īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes

teritoriju, lai apmeklētu tuva radinieka bēres, ir apmierināms,

jāvērtē, ņemot vērā visus konkrētos apstākļus. Vērtējot, vai

ieslodzītajam dodama atļauja īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas

iestādes teritoriju, var tikt ņemts vērā viņa izdarītā noziedzīgā

nodarījuma veids un smagums. Tomēr tas nedrīkst būt vienīgais

kritērijs, kas ņemams vērā, individuāli izvērtējot attiecīgu

lūgumu.

Satversmes tiesa atzīmē arī to, ka atbilstoši Kodeksa

8. pantam sodu izpildes mērķis ir nodrošināt personas

resocializāciju un tiesisku uzvedību pēc soda izpildes. Lai

resocializācija būtu iespējama, nepieciešams uzlabot notiesāto

attiecības ar ģimeni, veicinot atgriešanos tajā (sk.,

piemēram, Ministru kabineta 2015. gada 24. septembra

rīkojumu Nr. 581 "Par Ieslodzīto resocializācijas

pamatnostādņu 2015.-2020. gadam īstenošanas plānu").

Stabilas attiecības ar ģimeni un pozitīva attieksme pret

sabiedrību kopumā var ne tikai veicināt resocializāciju, bet arī

novērst noziedzīgu nodarījumu recidīvu (sk.: Van Zyl

Smit D., Snacken S. Principles of European Prison Law and Policy:

Penology and Human Rights. Oxford: Oxford University, 2011,

p. 213). Atļauja īslaicīgi atstāt ieslodzījuma vietas

teritoriju ir viens no veidiem, kādos var atbalstīt šādu

attiecību veidošanos (sk.: Meijer S. Rehabilitation as

a Positive Obligation. European Journal of Crime, Criminal Law

and Criminal Justice, 2017, Vol. 25, p. 152,

154).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka tiesības uz

privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību negarantē apcietinātas

personas bezierunu tiesības apmeklēt radiniekus (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 13. janvāra lēmumu

lietā "Georgiou v. Greece", pieteikums Nr.

45138/98). Tomēr valsts var liegt personai tiesības apmeklēt

tuvu radinieku - piemēram, tādu kā vecāki - bēres tikai tad, ja

tam ir pārliecinoši iemesli un alternatīvu risinājumu rast nav

iespējams (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2012. gada 12. janvāra sprieduma lietā "Feldman v.

Ukraine (no. 2)", pieteikums Nr. 42921/09, 34. un

35. punktu). Individuāls situācijas izvērtējums veicams

pat tādos gadījumos, kad ieslodzītais pastrādājis smagus

noziegumus (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada

6. decembra sprieduma lietā "Kanalas c. Roumanie",

pieteikums Nr. 20323/14, 61. punktu).

Ar ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 17. decembra

rezolūciju Nr. 70/175 apstiprināto Minimālo

standartnoteikumu par apiešanos ar ieslodzītajiem 70. punkts

paredz: ja vien konkrētās lietas apstākļi to pieļauj, ar brīvības

atņemšanas sodu ieslodzītajam dodama atļauja vienam vai konvoja

pavadībā apmeklēt tuva radinieka bēres (sk. ANO Ieslodzīto

režīma minimālo standartnoteikumu 70. punktu).

Tāpat vairākos Eiropas Padomes dokumentos norādīts, ka

ieslodzītajiem būtu piešķiramas tiesības īslaicīgi atstāt

ieslodzījuma vietu, citstarp tādēļ, lai apmeklētu radinieku

bēres. Saskaņā ar Eiropas Padomes Ministru komitejas

2006. gada 11. janvāra ieteikumu Rec(2006)2

"Eiropas cietumu noteikumi" 24.7. apakšpunktu

katrā gadījumā, kad vien tas iespējams, notiesātajam dodama

atļauja vienam vai konvoja pavadībā apciemot slimu radinieku vai

apmeklēt radinieka bēres. Eiropas Padomes Ministru komitejas

1982. gada 24. septembra ieteikumā R(82)16 par tiesībām

atstāt cietumu norādīts, ka šādas tiesības padara ieslodzījuma

vietas humānākas un uzlabo ieslodzījuma apstākļus. Tiesības

atstāt ieslodzījuma vietu, lai apmeklētu radinieka bēres,

piešķiramas arī ieslodzītajiem, kuri sodu izcieš slēgtos

cietumos, ja vien, individuāli izvērtējot tādus aspektus kā

pastrādātā noziedzīgā nodarījuma smagums un veids, izciestā soda

ilgums, notiesātās personas uzvedība, potenciālais sabiedrības

drošības apdraudējums un citi, netiek konstatēts, ka attiecīgā

persona ir bīstama sabiedrībai.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir

iespējams sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem. Proti, pastāv

alternatīvs, ieslodzītās personas tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību mazāk ierobežojošs līdzeklis - katra ieslodzītās

personas lūguma ļaut tai īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas

vietas teritoriju individuāla izvērtēšana, ņemot vērā iepriekš

minētās atziņas un Kodeksa 49.2 pantā ietvertos

kritērijus. Šāds regulējums ļautu individuāli izvērtēt risku,

kādu katrs ieslodzītais varētu radīt sabiedrības drošības

interesēm. Tādējādi vienlaikus tiktu aizsargāta gan sabiedrības

drošība, gan ieslodzītā tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību. Šāds līdzeklis ir uzskatāms par saudzējošāku

līdzekli, ar kuru leģitīmo mērķi iespējams sasniegt tādā pašā

kvalitātē.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 96. pantam.