9. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

- lūdz izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties uz Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, jo

2020. gada 23. jūnijā stājušies spēkā grozījumi

Kodeksā, ar kuriem Kodekss papildināts ar 49.4 pantu.

Saskaņā ar šiem grozījumiem esot mainījies apstrīdētās normas

saturs. Arī Tieslietu ministrija un Ieslodzījuma vietu pārvalde

norāda, ka tiesvedība lietā izbeidzama šā paša iemesla dēļ.

Savukārt Pieteikuma iesniedzējs, tiesībsargs, Latvijas

Cilvēktiesību centrs un pieaicinātā persona Solvita Olsena

uzskata, ka minētie grozījumi nemaina apstrīdētās normas būtību

un tādēļ tiesvedība lietā turpināma.

Ja lietā ir izteikti argumenti, kas varētu būt pamats

tiesvedības izbeigšanai, tie jāizvērtē visupirms (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 12. punktu).

2020. gada 23. jūnijā stājās spēkā Kodeksa grozījumi

un likums tika papildināts ar jaunu normu - 49.4

pantu. Saskaņā ar šo normu jebkurš notiesātais ar rakstveida

iesniegumu brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam var lūgt

atļauju atvadīties no miruša radinieka brīvības atņemšanas

iestādes teritorijā brīvības atņemšanas iestādes pārstāvja

klātbūtnē. Tādējādi šī norma paredz ikviena notiesātā - gan tāda,

kas sodu izcieš daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma

augstākajā pakāpē, atklātajā cietumā vai audzināšanas iestādē

nepilngadīgajiem, gan tāda, kas sodu izcieš daļēji slēgtā cietuma

soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē vai slēgtā cietumā, -

iespēju lūgt atvadīties no miruša radinieka brīvības atņemšanas

iestādes teritorijā. Kodeksa 49.4 pants neparedz,

ka notiesātais tuva radinieka nāves gadījumā varētu atstāt

brīvības atņemšanas iestādes teritoriju.

Ar Kodeksa 49.4 pantu likumdevējs ir paredzējis

notiesātajiem iespēju atvadīties no miruša radinieka brīvības

atņemšanas iestādes teritorijā, bet arī pēc šīs normas stāšanās

spēkā notiesātajam, kas sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji

slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, nebūs

paredzēta iespēja sakarā ar tuva radinieka nāvi īslaicīgi atstāt

brīvības atņemšanas iestādes teritoriju. Tādējādi, lai

noskaidrotu, vai tiesvedība lietā ir izbeidzama, Satversmes

tiesai jāpārbauda, vai brīvības atņemšanas iestādes teritorijas

atstāšana sakarā ar tuva radinieka bērēm ietilpst Satversmes

96. pantā noteikto pamattiesību tvērumā (sal. sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta

sprieduma lietā Nr. 2019-11-01 9. punktu).

Turklāt tad, ja lieta ir ierosināta uz konstitucionālās

sūdzības pamata, par nepieciešamību turpināt tiesvedību tajā var

liecināt tas, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējs ir lūdzis

atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē

(sal. sk. Satversmes tiesas 2008. gada

5. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2008-06-01 5. punktu). Satversmes tiesa norāda,

ka izskatāmā lieta ir ierosināta uz konstitucionālās sūdzības

pamata. Apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā Pieteikuma

iesniedzējam radītas tiešas nelabvēlīgas sekas - noteikts

aizliegums piedalīties mātes bērēs -, un viņš ir lūdzis šo normu

atzīt par spēkā neesošu no tās piemērošanas brīža.

Līdz ar to pastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt.

Tādējādi tiesvedība izskatāmajā

lietā ir turpināma.