2. pants

Pieteikuma iesniedzējs Pāvels Rožkovs

(turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) lūdz atzīt apstrīdēto normu

par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 96. pantam.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Satversmes 96. pants,

vairāki starptautiskie dokumenti un tostarp Eiropas Cilvēka

tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk -

Konvencija) 8. pants noteic notiesāto saziņas tiesības un garantē

tiesības uz korespondences neaizskaramību. Savukārt Eiropas

Padomes Ministru komitejas rekomendācijas Rec (2006) 2 par

Eiropas cietumu noteikumiem (turpmāk - Eiropas cietumu noteikumi)

24.1. punkts noteic, ka ieslodzītajām personām ir tiesības, cik

vien bieži tas iespējams, sazināties ne vien ar ģimenes

locekļiem, bet arī ar citām personām, sarakstoties vai izmantojot

citus saziņas līdzekļus.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma nav

piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Notiesāto tiesības uz

korespondences neaizskaramību tiekot ierobežotas ar mērķi

nodrošināt sabiedrisko kārtību un drošību, tostarp nepieļaut

nekārtības un noziegumus brīvības atņemšanas vietā. Minētā mērķa

sasniegšanu nodrošinot Kodeksa 41. panta septītā daļa, kas paredz

pārbaudīt notiesāto saraksti, vēstules izlasot. Pēc Pieteikuma

iesniedzēja domām, korespondences pārbaude ir atbilstošs

līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai. Turpretim apstrīdētā norma

esot nesamērīga. Turklāt ierobežojumi, kas noteikti notiesāto

korespondencei, nedrīkstot būt lielāki nekā nepieciešams leģitīmā

mērķa sasniegšanai.

Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT)

2007. gada 12. jūnija spriedumu lietā Frérot v. France,

Pieteikuma iesniedzējs secina, ka notiesāto savstarpējās

sarakstes aizliegums neatbilst Satversmes 96. pantā garantētajām

tiesībām uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību.

Atbildot uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem,

Pieteikuma iesniedzējs papildus norāda, ka vēlējies sarakstīties

ar saviem paziņām no citām ieslodzījuma vietām. Šāda sarakste

esot nepieciešama, jo tādā veidā varot uzturēt pirms ieslodzījuma

izveidojušos kontaktus visa soda izciešanas termiņa garumā. Ar

vēstuļu starpniecību esot iespējams sniegt morālo atbalstu un

palīdzību dažādu sadzīves jautājumu risināšanā.

Pieteikuma iesniedzējs esot mēģinājis nosūtīt vēstuli uz

Iļģuciema cietumu iepazīšanās nolūkā, taču vēstule viņam atdota

atpakaļ ar norādi uz apstrīdēto normu. Pieteikuma iesniedzējs

uzskata, ka tieši tāda cita persona, kura arī atrodas

ieslodzījuma vietā, esot sarunbiedrs, ar kuru iespējams apspriest

sadzīviskas problēmas, jo abas personas atrodoties līdzīgos

apstākļos un attiecīgās problēmas izprotot labāk. Bez tam

sarakste notiesātajam ļautu veidot jaunus sociālos kontaktus un

paplašinātu to personu loku, ar kurām viņš kontaktējas

ieslodzījuma laikā, tostarp sniegtu iespēju iepazīties ar

ieslodzījumā esošām pretēja dzimuma personām. Apstrīdētā norma

īpaši ierobežojot tādus notiesātos kā Pieteikuma iesniedzējs,

kuriem nav radinieku vai citu paziņu ārpus ieslodzījuma vietām,

jo liedzot veidot personīgas attiecības, tostarp ģimeniskas

attiecības.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka notiesātajam ieslodzījuma

vietā esot ierobežots to personu loks, ar kurām viņam atļauts

kontaktēties. Pastāvīgi varot kontaktēties ar kameras biedriem,

bet reizi septiņās dienās sporta laukumā - arī ar notiesātajiem

no citām kamerām.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzējs

norāda, ka nepiekrīt Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim,

proti, ka korespondences kontroli nevarot uzskatīt par pietiekami

efektīvu līdzekli sabiedriskās kārtības un drošības apdraudējumu

novēršanai. Pieteikuma iesniedzējs uzskata: ja notiesāto privātā

sarakste tiek pakļauta kontrolei, tad jaunu noziedzīgu nodarījumu

plānošana nav iespējama.