6. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk -Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

norma ir pretrunā ar Satversmes 96. pantu.

Tiesībsargs norāda, ka sarakste ir sociālo attiecību

veidošanas un uzturēšanas līdzeklis, kurš saistīts ar personas

tiesībām uz privāto dzīvi. Apstrīdētā norma ne vien ierobežojot

notiesāto tiesības uz korespondences neaizskaramību, bet arī

varot aizskart tiesības uz privāto dzīvi. Proti, ja divas

notiesātās personas vēlas apprecēties vai arī tām ir gaidāms

kopīgs bērns, savstarpējās sarakstes aizliegums ierobežojot šo

personu tiesības uz ģimenes dzīvi. Līdz ar to esot nepieciešams

izvērtēt, vai vispārējs notiesāto savstarpējās sarakstes

aizliegums ir attaisnojams.

Tiesībsargs uzskata, ka nepieciešamība gādāt par ieslodzījuma

vietas režīmu un nepieciešamība sabiedriskās drošības labad

kontrolēt ieslodzīto personu saraksti var būt par pamatu tam, lai

noteiktu apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu. Taču Kodeksā

noteiktā korespondences kontrole un aizturēšana esot pietiekams

līdzeklis minētā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Savukārt, nosakot

vairākus ierobežojumus notiesāto tiesībām uz privāto dzīvi,

tiekot pārkāpts samērīguma princips.

Tiesībsargs uzsver, ka Saeimas arguments par nesamērīgi lielo

resursu patēriņu, ko prasot notiesāto personu savstarpējās

sarakstes kontrole, nav pamatots. Cilvēktiesību neievērošanu

nevarot attaisnot ar līdzekļu trūkumu, turklāt ieslodzījuma

vietas administrācijai neatkarīgi no korespondences daudzuma un

pieaugošā darba apjoma vajagot nodrošināt tās pārbaudi. Tāpat

Tiesībsargs nepiekrīt argumentam, ka apstrīdētā norma esot

notiesāto personu resocializāciju veicinošs faktors. Vienīgi

personas vēlme atgriezties sabiedrībā un valsts palīdzība šā

nodoma īstenošanā esot efektīvas resocializācijas

priekšnoteikumi.