24. pants

Satversmes tiesa jau secināja, ka princips, kas

sievietēm paredz vieglāku brīvības atņemšanas soda izciešanas

režīmu, pēc būtības darbojas gandrīz 50 gadus. Grozījumi

apstrīdētajā normā un citās Kodeksa normās izdarīti bieži, tomēr

šo principu likumdevējs nav atcēlis.

Konvencijas par sieviešu diskriminācijas izskaušanu 4. pants

noteic, ka īpašie pasākumi, kuru mērķis ir paātrināt vīriešu un

sieviešu faktiskās vienlīdzības sasniegšanu, nekādā ziņā nedrīkst

izraisīt nelīdztiesīgu vai diferencētu standartu saglabāšanos un

tie jāatceļ, kad tiek sasniegti mērķi, kas paredz vienādas

iespējas un līdztiesīgu attieksmi. Tāpēc likumdevējam ir

periodiski jāpārliecinās, vai īpašās grupas papildu aizsardzība

joprojām ir nepieciešama.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka laika gaitā

situācija var mainīties un var pienākt brīdis, kad valsts

īstenoti īpaši pasākumi kādas sabiedrības grupas tiesību

aizsardzībai vairs nav nepieciešami un attaisnojami. Proti, kādā

brīdī ieguvums no valsts īstenotajiem pasākumiem sieviešu

stāvokļa uzlabošanai var neatsvērt kaitējumu, kuru vīriešiem

nodara pret viņiem īstenotā atšķirīgā attieksme (sal. sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada 12. aprīļa

sprieduma lietā "Stec and Others v. the United

Kingdom", pieteikumi Nr. 65731/01 un 65900/01, 62.

punktu).

Tātad, lai izskatāmajā lietā izvērtētu, vai apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 91. pantam, Satversmes tiesai ir jāpārbauda,

vai joprojām pastāv objektīvs un saprātīgs pamats tam, ka

notiesātajiem vīriešiem noteikts atšķirīgs brīvības atņemšanas

soda izciešanas režīms, tostarp atšķirīgs tiesību un ierobežojumu

apjoms, salīdzinājumā ar notiesātajām sievietēm.