26. pants

No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs

atšķirīgo attieksmi pret notiesātajiem vīriešiem un sievietēm

pamatā saskata atšķirīgajos tiesību uz privāto dzīvi

ierobežojumos, kas noteikti apstrīdētajā normā un Kodeksa

50.5 pantā. Arī Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

notiesātajiem noteikto tiesību apjoma atšķirības galvenokārt skar

privātās dzīves īstenošanas iespējas (sk. Satversmes tiesas

2017. gada 18. maija sprieduma lietā Nr. 2016-12-01 13.1.

punktu).

Tāpat Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversme ir vienots

veselums un tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši

saistītas. Lai pilnīgāk un objektīvāk noskaidrotu šo normu

saturu, tās interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 13. punktu).

Tiesības uz privāto dzīvi ietilpst Satversmes 96. panta

tvērumā. Šo tiesību primārais mērķis ir ļaut cilvēkam attīstīt

savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu

personu iejaukšanās. Proti, tiesības uz privāto dzīvi ietver

tiesības dibināt un attīstīt attiecības ar citām personām, it

īpaši emocionālajā sfērā, lai pilnveidotu un attīstītu savu

personību (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 18. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-10-01 11. punktu).

Savukārt Satversmes 110. pantā nostiprinātas ģimenes, vecāku

un bērna tiesības. Tiesības uz ģimenes dzīvi nozīmē tiesības

uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem. Būtisks ģimenes dzīves

elements ir vecāku un bērnu iespēja baudīt vienam otra sabiedrību

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2008-42-01 10. punktu). Satversmes tiesa atzinusi, ka

valstij ir jāaizsargā ikviena ģimene, atsaucoties uz Satversmes

ievadu, kurā nostiprināts tas, ka ģimene ir saliedētas

sabiedrības pamats un ka ikviens rūpējas par saviem tuviniekiem

un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem un

nākamajām paaudzēm (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 27.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 13. punktu). Satversmes

tiesa uzsver, ka tas ir cieši saistīts arī ar bērna tiesībām

uzaugt ģimenē.

Turklāt Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa,

ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās

attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās

intereses. Jebkura darbība un lēmums, kas attiecas uz bērnu, ir

jāveic un jāpieņem tādā veidā, lai, cik vien tas iespējams, tiktu

ievērotas bērna intereses un nodrošinātas viņa tiesības. Turklāt

bērna interešu prioritātes princips jāievēro arī tad, ja lēmums

nav vērsts uz viņu, taču var tikt attiecināts uz bērnu vai skart

viņu netieši. Šis princips attiecas uz visiem trim valsts varas

atzariem - likumdevēja varu, izpildvaru un tiesu varu. Tas

nozīmē, ka ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi

jāpieņem, pamatojoties uz bērna interesēm, bet arī likumdevējam

jāievēro, lai pieņemtie vai grozītie normatīvie akti aizsargātu

bērnu intereses iespējami labākajā veidā. Jebkuras citas

prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav

pieļaujama (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 11. punktu un 2016. gada 16.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-18-01 11.2. un 18.3.

punktu).

Ieslodzījuma vietā esošo personu tiesības sazināties ar

ģimenes locekļiem un citām personām ir ierobežotas atbilstoši

ieslodzījuma jēgai (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 2.

decembra sprieduma lietā Nr. 2009-07-0103 12. punktu). Tomēr

no personas tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi izriet valsts

pienākums palīdzēt personai uzturēt attiecības ar tai tuviem

cilvēkiem arī ieslodzījuma laikā. Ieslodzījuma dēļ personas

iespējas uzturēt kontaktus un attiecības ar citām personām

samazinās, tāpēc valstij ir jācenšas, cik vien tas iespējams,

mazināt šādas ieslodzījuma negatīvās sekas (sal. sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2008-42-01 10. punktu). Turklāt likumdevēja pienākums, lemjot

par cilvēktiesību aizsardzības jautājumiem, ir noteikt tādu

tiesisko regulējumu, kas līdzsvaro dažādas ar cilvēktiesību

aizsardzību saistītās intereses (sk. Satversmes tiesas 2010.

gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 9.

punktu).

Ierobežojot ieslodzītā tiesības sazināties ar ģimeni,

vienlaikus tiek ierobežotas arī ģimenes locekļu tiesības

sazināties ar ieslodzīto. Tātad, izvērtējot apstrīdēto normu,

Satversmes tiesai ir jāņem vērā, ka tā skar ne tikai notiesātā

vīrieša, bet arī viņa ģimenes locekļu tiesības un ka īpaši

aizsargājamas ir vecāku un bērnu savstarpējās attiecības.