5. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka Kodeksa 50.4 pants, ciktāl no tā izriet tiesību,

konkrēti, personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību,

ierobežojumi, neatbilst Satversmes 91. pantam.

Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai

ieslodzītie vīrieši un sievietes uzskatāmi par personu grupām,

kas atrodas salīdzināmos apstākļos, ja vien nav konstatējami kādi

papildu apstākļi (piemēram, grūtniecība). Ieslodzīto personu

tiesību apjoms slēgtajā un daļēji slēgtajā cietumā būtiski

atšķiroties. Īpaši atšķirīgi esot tiesību uz privāto dzīvi

ierobežojumi, kas attiecas uz saskarsmi ar ārpasauli un

tuviniekiem. Atsaucoties uz Eiropas Padomes Ministru komitejas

2006. gada 11. janvāra ieteikumu Rec(2006) dalībvalstīm par

Eiropas Cietumu noteikumiem (turpmāk - Eiropas Cietumu

noteikumi), tiesībsargs norāda, ka saziņas ierobežojumiem jābūt

atkarīgiem nevis no ieslodzītās personas dzimuma, bet gan no

apdraudējuma, ko tā var radīt, kā arī no tās uzvedības un citiem

faktoriem.

Dažādu starptautisko dokumentu izpratnē ieslodzītajām

sievietēm neapšaubāmi esot specifiskas vajadzības, kas izrietot

no sievietes fizioloģiskajām un bioloģiskajām īpatnībām, un šīs

vajadzības noteikti esot ņemamas vērā un apmierināmas. Īpašai

attieksmei vajagot būt pret grūtniecēm un jaunajām māmiņām. Ar

brīvības atņemšanu notiesāto sieviešu skaits esot neliels, un

tāpēc pastāvot lielāka varbūtība, ka viņu tiesības tiek

ierobežotas nesamērīgi. Piemēram, varot būt grūti nodrošināt

ieslodzītajiem vīriešiem un sievietēm atsevišķas telpas vai varot

būt tā, ka sievietes tiek izvietotas tālāk no savas dzīvesvietas

un ģimenes. Tomēr Latvija esot salīdzinoši neliela valsts un

vienīgais sieviešu cietums atrodoties galvaspilsētā Rīgā, uz

kurieni no jebkuras Latvijas vietas varot nokļūt dažu stundu

laikā. Turklāt nereti arī notiesātie vīrieši tiekot izvietoti

tālu no mājām, lai gan vīriešu cietumu ir vairāk.

Attiecībā uz Saeimas argumentiem par to, ka sievietes retāk

izdarot vardarbīgus noziegumus, esot vairāk tendētas uz pašnāvību

un biežāk cietušas no vardarbības, tiesībsargs norāda, ka ikviens

cilvēks, viņa personība un ar viņu saistītie riski ir jāvērtē

individuāli un vispārīgi pētījumi nevar kalpot par juridisku

pamatu tam, lai personai vienīgi tās dzimuma dēļ tiktu

ierobežotas cilvēktiesības. No tiesībsarga novērojumiem izrietot,

ka vīrieši vairāk nekā sievietes ir tendēti uz soda izciešanas

režīma noteikumu pārkāpšanu, tādējādi attiecībā uz viņiem

pastāvot lielāks drošības un veselības apdraudējuma risks. Taču

vīrieši mēdzot būt arī ļoti emocionāli jūtīgi un arī atsevišķām

ieslodzīto vīriešu grupām esot raksturīgs augsts pašsakropļošanās

un suicīda risks. Tādēļ, ja vien runa nav par sieviešu īpašajām

fizioloģiskajām vajadzībām, nebūtu pareizi sievietēm, kuras

notiesātas par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu,

tikai dzimuma dēļ vien soda izpildē paredzēt vairāk tiesību,

tostarp un it īpaši tiesību uz privāto dzīvi, nekā par tāda paša

nozieguma izdarīšanu notiesātiem vīriešiem. Izņēmums varētu būt

drošības un uzraudzības jautājumi, jo šajā aspektā mazāki

ierobežojumi sievietēm būtu attaisnojami un samērīgi.

Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru,

tiesībsargs norāda, ka jābūt ļoti nopietniem iemesliem, lai

atšķirīga, no dzimuma atkarīga attieksme varētu tikt atzīta par

atbilstošu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijai (turpmāk - Konvencija). Atšķirīga attieksme esot

pieļaujama tikai ļoti ierobežotā mērā, ja konkrētā situācijā tā

ir attaisnojama tieši ar dzimuma bioloģiskajām īpatnībām

(piemēram, īpašs atbalsts mātēm sakarā ar dzemdībām un zīdaiņa

aprūpi, bet ne bērna audzināšanu, kas ir arī tēva tiesības un

pienākums). Neesot saskatāms objektīvs un saprātīgs pamats

noteikt par vienāda smaguma noziegumu izdarīšanu notiesātiem

vīriešiem un sievietēm atšķirīgu tiesību apjomu brīvības

atņemšanas soda izciešanas laikā.

Soda progresīvās izpildes mērķis esot panākt līdzsvaru starp

notiesātās personas uzvedību ieslodzījumā, tās resocializācijas

pakāpi un šai personai piemērojamo režīmu. Pēdējo gadu laikā soda

izpildē akcents tiekot likts tieši uz notiesātā resocializāciju.

Ar notiesātajiem strādājot vairāki speciālisti, kas katru

notiesāto vērtējot individuāli. Arī Kodekss paredzot katra

notiesātā individuālu izvērtējumu un pakāpenisku virzību soda

izciešanas režīmu ietvaros atbilstoši viņa uzvedībai ieslodzījuma

vietā un viņa resocializācijas pakāpei, neizceļot īpaši kādu no

dzimumiem. Tomēr tas neesot pamats mainīt notiesātajam likumā

noteikto soda izciešanas režīmu.

Latvijā vajadzētu būt tā, lai katram notiesātajam, kas uzsāk

soda izciešanu, tiktu noteikts attiecīgs soda izciešanas režīms,

pamatojoties uz speciālistu izstrādātu vispusīgu izvērtējumu,

kurā citstarp ietvertas individuālās vajadzības. Piemēram,

grūtniecēm varētu noteikt neierobežotu pastaigu ilgumu, vairāk

iespēju tikties ar bērna tēvu un tamlīdzīgi.

Konkrētajā situācijā valstij būtu jācenšas uzlabot visu

ieslodzīto personu situāciju, nevis jāpasliktina situācija, kādā

šobrīd atrodas ieslodzītās sievietes. Visai sodu izpildes

sistēmai vajagot būt balstītai uz individuālu izvērtējumu, bet

ieslodzīto sieviešu tiesību apjoma samazinājums neesot

pieļaujams.