Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 51.panta trīspadsmitās daļas 1.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 107.pantam

regulē ar brīvības atņemšanu notiesāto personu (turpmāk

1- notiesātie) iesaistīšanu darbā.

22010. gada 6. jūlijā stājās spēkā 2010. gada 10. jūnijā

3Saeimas pieņemtie grozījumi Kodeksā, ar kuriem Kodeksa 51. pants

4tika papildināts ar trīspadsmito daļu šādā redakcijā:

5"Minimālā stundas tarifa likme un minimālā mēneša darba

6alga notiesātajiem atbilstoši viņu veiktajam darbam un

7resocializācijas mērķiem ir:

81) 50 procenti no valstī noteiktās minimālās stundas tarifa

9likmes un minimālās mēneša darba algas normālā darba laika

10ietvaros notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtajā vai daļēji

11slēgtajā cietumā;

122) ekvivalenta valstī noteiktajai minimālajai stundas tarifa

13likmei notiesātajiem, kuri sodu izcieš atklātajā cietumā;

143) 50 procenti no valstī pusaudžiem noteiktās minimālās

15stundas tarifa likmes nepilngadīgajiem notiesātajiem."

162. Pieteikuma iesniedzējs Mārtiņš Ēcis

17(turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) lūdz izvērtēt Kodeksa 51.

18panta trīspadsmitās daļas 1. punktu (turpmāk - apstrīdētā norma),

19proti, viņš uzskata, ka minimālās mēneša darba algas normālā

20darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes (turpmāk

21arī - minimālā darba samaksa) noteikšana notiesātajiem 50

22procentu apmērā no valstī vispārīgi noteiktās minimālās darba

23samaksas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

24Satversme) 107. pantā nostiprinātajām pamattiesībām saņemt

25atbilstošu darba samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto

26minimumu.

27Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka ir notiesāts ar brīvības

28atņemšanu un atrodas slēgtajā cietumā. Viņš esot nodarbināts

29saimnieciskajos darbos brīvības atņemšanas iestādē (turpmāk -

30saimnieciskā apkalpe) uz pusslodzi. Līdz apstrīdētās normas spēkā

31stāšanās brīdim Pieteikuma iesniedzējs saņēmis pusi no valstī

32noteiktās minimālās mēneša darba algas, bet pašlaik saņemot tikai

33ceturto daļu no tās, proti, mazliet vairāk par 30 latiem. Ar to

34nepietiekot, lai segtu visus nepieciešamos izdevumus - samaksātu

35par elektroierīču patērēto elektroenerģiju, kabeļtelevīziju,

36piedāvātajiem profesionālās izglītības kursiem un dienesta

37viesnīcu, kur var tikties ar tuviniekiem, iegādātos apģērbu,

38higiēnas piederumus un medikamentus, sniegtu finansiālu atbalstu

39ģimenei, kā arī uzkrātu līdzekļus brīdim, kad viņš tiks atbrīvots

40no brīvības atņemšanas iestādes.

41Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, esot centies ietaupīt

42valsts finanšu līdzekļus. Ar šādu nolūku valsts arī agrāk

43centusies ierobežot notiesāto nopelnītā apmēru.

44Pieteikumā norādīts, ka pamattiesības ir savstarpēji

45saistītas. Satversmes 107. pants nepieļaujot diskriminējošu

46attieksmi pret darbiniekiem. Tas nosakot, ka ikvienam darbiniekam

47ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu. Tāpēc

48Satversmes 91. un 107. pants esot jāskata kopsakarā. Notiesātie

49esot uzskatāmi par darbiniekiem Satversmes 107. panta izpratnē,

50un attiecībā uz viņiem esot jāievēro gan darba tiesību

51pamatprincipi, gan Darba likums un speciālā tiesību norma -

52Kodekss.

53Satversmes 107. pantā ietvertā jēdziena "valsts

54noteiktais minimums" mērķis esot noteikt tādu minimālo

55atalgojumu par darbu, kas būtu pietiekams personas pamatvajadzību

56- dzīvesvieta, uzturs, apģērbs u. c. - apmierināšanai. Saskaņā ar

57Darba likuma 61. pantu minimālā darba alga nedrīkstot būt mazāka

58par valsts noteikto minimumu. Taču notiesātajiem samaksa esot

59samazināta uz pusi.

60Latvijas likumos un Latvijai saistošajos dokumentos, piemēram,

61Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23. panta otrajā daļā un

62Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

63tiesībām 7. pantā, esot nostiprināta atziņa, ka par līdzvērtīgu

64darbu pienākas vienāda samaksa. Minimālā darba samaksas robeža

65esot noteikta, lai izslēgtu tādu situāciju, ka jebkādas personas

66vai personu grupas tiktu paverdzinātas. Pieteikuma iesniedzējs

67uzskata, ka apstrīdētā norma viņam liedz saņemt padarītajam

68darbam atbilstošu samaksu un viņu diskriminē, jo viņš saņem uz

69pusi mazāku algu, nekā par tādu pašu darbu saņem nodarbinātie

70atklātajos cietumos vai ārpus brīvības atņemšanas iestādēm.

71Turklāt apstrīdētā norma attiecoties tikai uz tiem notiesātajiem,

72kuri nodarbināti saimnieciskajā apkalpē, nevis pie komersantiem.

73Darbs, ko Pieteikuma iesniedzējs veic brīvības atņemšanas

74iestādē, prasot tādu pašu piepūli kā analogs darbs brīvībā.

75Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka notiesātie ir atsevišķa

76sociālā grupa un no pārējās sabiedrības atšķiras ar to, ka

77savulaik izdarījuši likumpārkāpumus, tādēļ no sabiedrības

78izolēti. Viņš piekrīt, ka notiesāto nodarbināšana ir pozitīvs

79brīvības atņemšanas iestādes darba organizācijas, apmācības un

80soda izciešanas elements, bet tā esot tikai daļa no notiesāto

81resocializācijas procesa. Svarīgas esot arī mācības un audzinoša

82rakstura pasākumi. Nelielās darba algas nemotivējot notiesātos

83strādāt. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, pretēji tam, ko

84Tieslietu ministrija un Ieslodzījuma vietu pārvalde norādīja

85Satversmes tiesai lietas Nr. 2006-31-01 sagatavošanas laikā,

86neesot izveidota arī nemateriālās stimulēšanas sistēma.

87Pieteikuma iesniedzējs informē, ka pats esot pilnībā sedzis

88visus zaudējumus, kurus bija nodarījis cietušajiem, tomēr

89daudziem citiem notiesātajiem šādas iespējas neesot. Atgriežoties

90brīvībā, daudziem notiesātajiem esot lielas parādsaistības. Tas

91kavējot viņu resocializāciju. Līdz ar to likumdevēja norādītais

92apstrīdētās normas leģitīmais mērķis netiekot sasniegts.

93Turklāt apstrīdētās normas dēļ par Pieteikuma iesniedzēju

94tiekot maksāti mazāki nodokļi, līdz ar to viņš saņemšot mazāku

95vecuma pensiju vai bezdarbnieka pabalstu nekā nodarbinātie ārpus

96brīvības atņemšanas iestādēm. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

97apstrīdētā norma jāatzīst par spēkā neesošu no tās pieņemšanas

98brīža.

993. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

100Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 107.

101pantam. Šī Satversmes norma neparedzot, ka visiem darbiniekiem

102jābūt noteiktai vienādai minimālajai darba samaksai. Likumdevējs,

103pieņemot apstrīdēto normu, esot veicis izvērtējumu un secinājis,

104ka notiesātajiem jānosaka atšķirīga darba samaksa.

105Apstrīdētā norma likumprojektā "Grozījumi Latvijas Sodu

106izpildes kodeksā" esot iekļauta pirms trešā lasījuma.

107Kodeksa papildināšanu ar apstrīdēto normu atbalstījis arī

108tiesībsargs.

109Saeima uzskata: no Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra

110sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 secināms, ka Satversmes tiesa

111pieļauj likumdevēja tiesības Kodeksā noteikt notiesātajiem citādu

112minimālo darba samaksu, nekā tā noteikta saskaņā ar Darba likumu.

113Pamatojoties uz šiem Satversmes tiesas secinājumiem, apstrīdētajā

114normā ietvertais regulējums esot noteikts ar likumu, proti,

115likumdevējs esot tiesībpolitiski izlēmis, ka notiesātajiem var

116noteikt citādu minimālo darba samaksu.

117Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka par

118vienādas nozīmes darbu nedrīkst noteikt atšķirīgu minimālo darba

119samaksu atkarībā no tā, vai tas veikts slēgtajā vai daļēji

120slēgtajā cietumā, atklātajā cietumā vai brīvībā. Saeima atsaucas

121uz Satversmes tiesas atzīto, ka brīvības atņemšanas iestādēs

122personu nodarbināšanas iemesli ir citādi nekā brīvībā.

123Notiesātie, kuri sodu izcieš slēgtajos vai daļēji slēgtajos

124cietumos, neesot arī vienādos un salīdzināmos apstākļos ar

125notiesātajiem, kuri atrodas atklātajos cietumos.

126Apstrīdētās normas pamatā esot ar Ministru kabineta 2009. gada

1279. janvāra rīkojumu Nr. 7 apstiprinātā Ar brīvības atņemšanas

128sodu notiesāto personu resocializācijas koncepcija (turpmāk -

129Resocializācijas koncepcija).

130Līdz ar to apstrīdētā norma esot izstrādāta, ņemot vērā

131Satversmes tiesas sniegto notiesāto nodarbinātības

132konstitucionālo raksturojumu un tiecoties sodu izpildes tiesību

133jomā īstenot pēc iespējas efektīvāku notiesāto

134resocializāciju.

1354. Pieaicinātā persona - Latvijas

136Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) -

137uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 107. pantam.

138Nodarbinātie notiesātie un nodarbinātie ārpus brīvības atņemšanas

139iestādēm neesot uzskatāmi par personu grupām, kas atrodas

140vienādos un salīdzināmos apstākļos.

141Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

142tiesībām 7. pants garantējot tiesības uz tādu atlīdzību, kas

143strādājošajiem un viņu ģimenēm nodrošina vismaz apmierinošu

144eksistenci. Līdz ar to minimālās darba samaksas noteikšanas

145galvenais mērķis esot nodrošināt personai atlīdzību, kas segtu

146izdevumus par dzīvesvietu, pārtiku, uzturu, apģērbu utt. Brīvības

147atņemšanas iestādes tiekot uzturētas par valsts līdzekļiem.

148Kodeksa 77. pants paredzot notiesātā materiālo un sadzīves

149vajadzību apmierināšanai nepieciešamo minimumu. Esot jāņem vērā,

150ka notiesātajiem nav jāsedz virkne sevis uzturēšanai nepieciešamo

151izdevumu un brīvības atņemšanas iestādēs minimālās sadzīves un

152uztura prasības nav tādas pašas kā ārpus brīvības atņemšanas

153iestādēm. Turklāt nodarbinātībai brīvībā un ieslodzījumā esot

154atšķirīgi mērķi.

155Tiesībsargs norāda, ka Tieslietu ministrijai adresētajā 2010.

156gada 26. maija vēstulē Nr. 1-5/120 paudis atbalstu apstrīdētās

157normas pieņemšanai.

1585. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

159uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 107. pantam.

160Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs esot tiesībpolitiski

161izlēmis, ka notiesātajiem var noteikt citādu minimālo darba

162samaksu nekā tā, ko par tādas pašas nozīmes vai vērtības darbu

163saņem nodarbinātie ārpus brīvības atņemšanas iestādēm.

164Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot notiesāto

165resocializācija. Nodarbinātie notiesātie un nodarbinātie ārpus

166brīvības atņemšanas iestādēm neatrodoties vienādos un

167salīdzināmos apstākļos. Tāpat vienādos un salīdzināmos apstākļos

168neatrodoties arī notiesātie, kuri sodu izcieš slēgtajos un daļēji

169slēgtajos cietumos, un notiesātie, kuri sodu izcieš atklātajos

170cietumos. Līdz ar to likumsakarīgi esot pieļaujama arī atšķirīga

171attieksme pret šīm personu grupām.

172Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, ir taisnīgi un samērīgi

173noteikt notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtajos un daļēji

174slēgtajos cietumos, minimālo darba samaksu 50 procentu apmērā no

175valstī vispārīgi noteiktās minimālās darba samaksas.

176Notiesātajiem, kuri strādā saimnieciskajā apkalpē, par darbu

177tiekot maksāts no valsts budžeta līdzekļiem. Ja viņiem tiktu

178paredzēta valstī vispārīgi noteiktā minimālā darba samaksa, tad

179valsts "maksātu" divreiz, proti, izmaksājot atalgojumu

180par darbu un bez maksas sniedzot pakalpojumus, kas saistīti ar

181notiesāto uzturēšanu. Tas nebūtu samērīgi salīdzinājumā ar ārpus

182brīvības atņemšanas iestādēm nodarbināto darba un sadzīves

183apstākļiem.

184Tieslietu ministrija informē, ka tai jāsagatavo un tieslietu

185ministram jāiesniedz Ministru kabinetā likumprojekti, kas

186nepieciešami ar Ministru kabineta 2010. gada 29. jūlija rīkojumu

187Nr. 443 apstiprinātās Ar brīvības atņemšanu notiesāto personu

188nodarbinātības koncepcijas (turpmāk - Nodarbinātības koncepcija)

189kopsavilkuma 1. varianta īstenošanai. Kodekss tikšot papildināts

190ar jaunu - pilnīgu, sistēmisku un mūsdienu prasībām atbilstošu

191notiesāto nodarbinātības regulējumu.

1926. Pieaicinātā persona - Ieslodzījuma vietu

193pārvalde - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

194107. pantam, un informē, ka 2011. gada 28. februārī tika

195nodarbināti 1068 notiesātie, kuri sodu izcieš slēgtajos un daļēji

196slēgtajos cietumos.

197Ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2010. gada 26. februāra

198rīkojumu Nr. 31 "Par saimnieciskos darbos nodarbināto darba

199laika organizāciju, darba samaksu un darba vietu skaitu 2010.

200gadā" 12 brīvības atņemšanas iestādēs saimnieciskajā apkalpē

201esot izveidotas 149 darba vietas, taču ar to esot bijis par maz,

202lai nodrošinātu saimnieciskās apkalpes funkciju izpildi.

2032010. gada 8. jūlijā, ņemot vērā apstrīdētās normas stāšanos

204spēkā, rīkojums Nr. 31 esot grozīts, nosakot saimnieciskajā

205apkalpē lielāku darba vietu skaitu, proti, 261. Līdz ar to

206apstrīdētā norma esot ļāvusi Ieslodzījuma vietu pārvaldei

207palielināt darba vietu skaitu saimnieciskajā apkalpē, nodrošinot

208brīvības atņemšanas iestāžu nepārtrauktu darbību.

209Ieslodzījuma vietu pārvalde norāda, ka apstrīdētā norma nav

210būtiski ietekmējusi komersantu interesi par sadarbību ar brīvības

211atņemšanas iestādēm notiesāto nodarbinātības jomā. Šādi grozījumi

212Kodeksā esot viens no komersantu stimulēšanas pasākumiem, taču

213rezultatīvie rādītāji - iesaistīto komersantu skaits un

214nodarbināto notiesāto skaits - varot uzlaboties tikai

215ilgtermiņā.

2167. Pieaicinātā persona - Latvijas Cilvēktiesību

217centrs - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 107.

218pantam, un norāda, ka apstākļos, kad notiesātie atrodas pilnā

219valsts apgādībā, minimālās darba samaksas noteikšana

220notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtajā un daļēji slēgtajā

221cietumā, 50 procentu apmērā no valsts noteiktās minimālās darba

222samaksas ir pamatota. Lielākajā daļā Eiropas valstu notiesātajiem

223tiekot noteikta zemāka alga, to piesaistot vai nepiesaistot

224valstī noteiktajai minimālajai mēneša darba algai.

225Latvijas Cilvēktiesību centrs atsaucas uz Satversmes tiesas

226spriedumiem, kuros atzīts, ka notiesāto nodarbinātības primārais

227mērķis ir nevis ienākumu gūšana, bet gan sociālās rehabilitācijas

228iespēja, proti, iespēja saglabāt sociālās prasmes un darba

229iemaņas. Likumdevējam esot plaša rīcības brīvība efektīvas

230resocializācijas sistēmas izveidē un pilnveidošanā.

231Latvijas Cilvēktiesību centrs piekrīt Saeimas atbildes rakstā

232paustajam, ka notiesātie, kuri sodu izcieš atklātajā cietumā,

233atšķiras no pārējiem notiesātajiem pēc resocializācijas pakāpes

234un tā, ka viņi atrodas soda izpildes procesa nobeiguma posmā un

235maksimāli jāpietuvina dzīvei sabiedrībā.

236Secinājumu

237daļa

2388. Satversmes 107. pants nosaka: "Ikvienam

239darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu

240samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī

241tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu

242atvaļinājumu." No pieteikuma secināms, ka Pieteikuma

243iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt, vai apstrīdētā norma

244atbilst Satversmes 107. pantā nostiprinātajām tiesībām saņemt

245atbilstošu darba samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto

246minimumu.

2478.1. Satversmes 107. pants expressis verbis

248nenosaka minimālo darba samaksas apmēru, bet gan norāda, ka

249minimālās darba samaksas apmēram valstī jābūt noteiktam. Tas ir

250Satversmē ietverts pilnvarojums likumdevējam noteikt minimālo

251darba samaksu valstī ar likumu. Satversmes 107. pants, paredzot

252šā jautājuma izlemšanu likumdošanas ceļā, aizliedz darba devējiem

253maksāt darbiniekiem mazāku darba samaksu par likumdevēja noteikto

254(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā

255Nr. 2005-03-0306 6. punktu).

2568.2. Vispārīgos minimālās darba samaksas noteikšanas

257jautājumus regulē Darba likuma 61. pants. Tā otrajā daļā

258likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt minimālo darba

259samaksu.

260Pašlaik ir spēkā Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra

261noteikumi Nr. 1096 "Noteikumi par minimālo mēneša darba algu

262un minimālo stundas tarifa likmi", kuru 2. punkts noteic, ka

263minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros ir 200

264lati, bet minimālā stundas tarifa likme ir 1,189 lati.

2658.3. Kodekss reglamentē kriminālsodu izpildes

266noteikumus un kārtību un notiesāto tiesisko statusu. Ar

267apstrīdēto normu likumdevējs noteicis, ka atsevišķai personu

268grupai - notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtajā vai daļēji

269slēgtajā cietumā, - minimālā darba samaksa ir 50 procenti no

270valstī vispārīgi noteiktās minimālās darba samaksas. Līdz ar to

271Darba likuma 61. panta otrā daļa un uz tās pamata izdotie

272Ministru kabineta noteikumi ir vispārējās tiesību normas, kas ir

273spēkā tiktāl, ciktāl tās neierobežo speciālā tiesību norma,

274proti, apstrīdētā norma.

275Uz nodarbinātajiem notiesātajiem attiecas arī Ministru

276kabineta 2010. gada 17. augusta noteikumi Nr. 780 "Notiesāto

277personu iesaistīšana darbā un darba samaksas kārtība brīvības

278atņemšanas iestādēs". To 4. punkts paredz, ka notiesātos par

279samaksu nodarbina saimnieciskajā apkalpē, brīvības atņemšanas

280iestādē izvietotajās komersantu izveidotajās darba vietās vai

281ārpus brīvības atņemšanas iestādes, ja to atļauj notiesātajam

282noteiktais soda izciešanas režīms (proti, ja notiesātais atrodas

283atklātajā cietumā).

284Minēto noteikumu 26. punkts paredz, ka ar notiesāto, kurš tiek

285nodarbināts saimnieciskajā apkalpē, cietuma priekšnieks noslēdz

286vienošanos, nosakot notiesātā darba samaksas organizāciju (laika

287algas sistēma vai akorda algas sistēma), darba laiku, kā arī

288darba samaksas apmēru, kas nedrīkst pārsniegt valsts tiešās

289pārvaldes iestādes attiecīgā amata mēnešalgu grupas 1.

290kvalifikācijas pakāpes minimālo mēnešalgu. Saskaņā ar Ministru

291kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1651

292"Noteikumi par valsts tiešās pārvaldes iestāžu amatpersonu

293un darbinieku darba samaksu, kvalifikācijas pakāpēm un to

294noteikšanas kārtību" 3. pielikumu šīs mēnešalgu grupas 1.

295kvalifikācijas pakāpes minimālā mēnešalga šobrīd ir 200 lati.

296Līdz ar to attiecībā uz notiesātajiem, kuri nodarbināti

297saimnieciskajā apkalpē, ir spēkā regulējums, kas noteic, ka viņu

298minimālā darba samaksa ir 50 procenti no valstī vispārīgi

299noteiktās minimālās darba samaksas, turklāt viņu darba samaksa

300nedrīkst pārsniegt attiecīgā amata mēnešalgu grupas 1.

301kvalifikācijas pakāpes minimālo mēnešalgu. Savukārt

302notiesātajiem, kuri nodarbināti brīvības atņemšanas iestādē

303izvietotajās komersantu izveidotajās darba vietās, ir noteikts

304tikai minimālais darba samaksas apmērs.

3059. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka uz notiesātajiem,

306ciktāl tas savienojams ar soda izciešanas režīmu, attiecas

307vispārējie darba tiesību principi, kas izriet no cilvēktiesību

308normām. Nav pieļaujams, piemēram, noteikt nesamērīgu darba laiku

309un nedrošus darba apstākļus (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

31021. oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 9.1. un 9.2.

311punktu).

312Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst

313Satversmes 107. pantam. Viņš pauž viedokli, ka Satversmes 107.

314pants jāskata kopsakarā ar vienlīdzības principu, līdz ar to

315neesot tiesiski noteikt atšķirīgu minimālo darba samaksu

316nodarbinātajiem notiesātajiem, kuri izcieš sodu slēgtajā un

317daļēji slēgtajā cietumā, un nodarbinātajiem notiesātajiem, kuri

318izcieš sodu atklātajā cietumā, kā arī nodarbinātajiem ārpus

319brīvības atņemšanas iestādēm.

3209.1. Apvienoto Nāciju Organizācijas 1957. gada 31.

321jūlija Ieslodzīto režīma minimālie standartnoteikumi (turpmāk -

322Minimālie standartnoteikumi) un Eiropas Padomes Ministru

323komitejas 2006. gada 11. janvāra rekomendācija Rec(2006)2

324"Eiropas Cietumu noteikumi" (turpmāk - Eiropas Cietumu

325noteikumi) Satversmes tiesas praksē atzīti par autoritatīviem

326avotiem notiesātā tiesību minimālā apjoma un satura

327noskaidrošanai(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 21.

328oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 9.2. punktu un 2009. gada

3292. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-07-0103 14. punktu).

330Minimālo standartnoteikumu 72. punkts un Eiropas Cietumu

331noteikumu 26.7. punkts noteic, ka darba organizācijai un

332paņēmieniem brīvības atņemšanas iestādēs jābūt pēc iespējas

333tuvākiem līdzīga darba organizācijai un paņēmieniem ārpus šīm

334iestādēm, lai sagatavotu notiesātos normālai darba dzīvei pēc

335soda izciešanas. Tāpat šajos dokumentos norādīts, ka

336notiesātajiem par darbu pienākas atbilstoša un taisnīga atlīdzība

337(Minimālo standartnoteikumu 76. punkts un Eiropas Cietumu

338noteikumu 26.10. punkts).

3399.2. Savukārt Nodarbinātības koncepcijas kopsavilkumā

340piedāvātais 1. variants, kuru ir atbalstījis Ministru kabinets,

341paredz, ka notiesāto nodarbināšanas sistēma tiek veidota pēc

342iespējas līdzīgāka sabiedrībā pastāvošajai, saglabājot galvenos

343nodarbināšanas nosacījumus, bet vienlaikus definējot notiesātos

344kā atšķirīgu nodarbināto kategoriju, kam to specifiskā stāvokļa

345dēļ nosakāmi atšķirīgi nodarbinātības nosacījumi, tostarp zemāka

346minimālā darba samaksa. Ienākumu gūšana, kas iespējama

347nodarbināšanas gadījumā, ir vienīgi papildu motivācija

348notiesātajiem iesaistīties vienā no resocializācijas procesa

349sastāvdaļām - nodarbināšanā (sk. ar Ministru kabineta 2010.

350gada 29. jūlija rīkojumu Nr. 443 apstiprinātās Ar brīvības

351atņemšanu notiesāto personu nodarbinātības koncepcijas 8. lpp.

352Pieejama http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=3438, aplūkota 2011.

353gada 18. maijā).

354Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai likumdevējs bija

355tiesīgs paredzēt notiesātajiem nodarbinātajiem minimālo darba

356samaksu, kas ir par 50 procentiem zemāka nekā valstī vispārīgi

357noteiktā minimālā darba samaksa.

35810. Satversmes tiesa jau vairākkārt izvērtējusi

359notiesāto nodarbinātību regulējošas tiesību normas.

36010.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij nav

361pienākuma vispārējās darba tiesiskajās attiecībās noteiktās

362tiesības un sociālās garantijas attiecināt arī uz nodarbinātajiem

363notiesātajiem. Nodarbinātie notiesātie un nodarbinātie ārpus

364brīvības atņemšanas iestādēm nav uzskatāmi par personu grupām,

365kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Jāņem vērā, ka

366notiesātie tiek nodarbināti citādu mērķu dēļ, nekā tiek

367nodarbinātas ārpus brīvības atņemšanas iestādēm esošas personas,

368turklāt viņi izcieš sodu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu. Līdz

369ar to darbam brīvības atņemšanas iestādēs ir jākalpo notiesāto

370resocializācijai, nevis peļņas gūšanai (sk. Satversmes tiesas

3712007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14.3.

372punktu).

373Savukārt attiecībā uz nodarbināto notiesāto tiesībām uz

374apmaksātu atvaļinājumu Satversmes tiesa ir norādījusi, ka šīs

375tiesības var ierobežot (piemēram, nosakot mazāku atvaļinājuma

376dienu skaitu, nekā paredzēts Darba likumā), taču nevar atņemt pēc

377būtības (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra

378sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 11.3. punktu).

379Satversmes tiesa piekrīt atbildes rakstā paustajam viedoklim,

380ka nodarbinātie notiesātie, kuri sodu izcieš slēgtajos un daļēji

381slēgtajos cietumos, neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos

382arī ar tiem nodarbinātajiem notiesātajiem, kuri sodu izcieš

383atklātajos cietumos. Kodekss, paredzot notiesātajiem vairākus

384soda izciešanas režīmus, nosaka arī atšķirīgu tiesību apjomu.

385Atšķirība starp abām minētajām notiesāto grupām izpaužas

386resocializācijas pakāpēs. Notiesātie, kuri sodu izcieš atklātajos

387cietumos, ir soda izciešanas beigu posmā, kad arvien lielāku

388nozīmi iegūst nepieciešamība pietuvināties dzīvei sabiedrībā. Šie

389notiesātie var strādāt ārpus brīvības atņemšanas iestādes

390teritorijas. Šāds regulējums notiesātajiem nodrošina dzīvei

391brīvībā līdzīgus apstākļus, lai vēlāk viņi varētu sekmīgi

392atgriezties sabiedrībā. Tāpēc arī šiem notiesātajiem noteikta

393tāda pati minimālā darba samaksa kā valstī vispārīgi noteiktā

394minimālā darba samaksa. Arī anotācijā likumprojektam

395"Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā", ar kuru

396Kodekss tika papildināts ar apstrīdēto normu, norādīts, ka šāds

397nosacījums papildus motivētu notiesātos virzīties sodu

398progresīvās izpildes sistēmas ietvaros un iesaistīties

399resocializācijā, lai viņi tiktu ātrāk pārcelti uz atklātajiem

400cietumiem (sk. lietas materiālu 66. lpp.).

40110.2. Ar 2005. gada 21. novembra spriedumu lietā Nr.

4022005-03-0306 Satversmes tiesa atzina Ministru kabineta 2004. gada

40322. aprīļa noteikumu Nr. 417 "Grozījumi Ministru kabineta

4042002. gada 19. februāra noteikumos Nr. 74 "Notiesāto darba

405samaksas kārtība brīvības atņemšanas iestādēs"" 1.

406punktu par neatbilstošu Satversmes 64. pantam, jo minimālā darba

407samaksa notiesātajiem nebija noteikta ar pienācīgā kārtībā

408pieņemtu tiesību normu, proti, likumu.

409Pretēji Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, no šā Satversmes

410tiesas sprieduma neizriet, ka likumdevējs likumā nedrīkstētu

411notiesātajiem noteikt zemāku minimālo darba samaksu par valstī

412vispārīgi noteikto. Gluži otrādi - šajā spriedumā expressis

413verbis ietverts pieļāvums, ka likumdevējs varētu

414notiesātajiem noteikt citādu minimālo darba samaksu: "Iekams

415likumdevējs tiesībpolitiski nav izlēmis, ka notiesātajiem var

416noteikt citādu minimālo darba samaksu nekā tā samaksa, kas par

417tādas pašas nozīmes vai vērtības darbu ir noteikta saskaņā ar

418darba līgumu nodarbinātajām personām, un iekams likumdevējs nav

419pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt šādu darba samaksu,

420Ministru kabinets nav tiesīgs noteikt citādu minimālo darba

421samaksu notiesātajiem" (Satversmes tiesas 2005. gada 21.

422novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 11. punkts).

42310.3. Satversmes tiesa secina, ka Satversmes 107. pants

424neparedz likumdevēja pienākumu noteikt vienādu minimālo darba

425samaksu pilnīgi visiem nodarbinātajiem. Ņemot vērā to, ka

426nodarbinātie notiesātie, kuri sodu izcieš slēgtajos vai daļēji

427slēgtajos cietumos, nav vienādos un salīdzināmos apstākļos ar

428nodarbinātajiem ārpus brīvības atņemšanas iestādēm un

429nodarbinātajiem notiesātajiem, kuri sodu izcieš atklātajos

430cietumos, vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu

431attieksmi pret šīm personu grupām (sal. ar Satversmes tiesas

4322002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu

433daļas 3.1. punktu).

434Līdz ar to likumdevējs atsevišķām

435personu grupām var paredzēt zemāku minimālo darba samaksu par

436valstī vispārīgi noteikto, ja vien tam ir leģitīms mērķis un

437ievērots samērīguma princips.

43811. Saeima norādījusi, ka apstrīdētajā normā

439expressis verbis iekļauti divi kritēriji, pamatojoties uz

440kuriem likumdevējs noteicis notiesāto darba samaksu, proti:

441notiesātā veiktais darbs un resocializācijas mērķi.

44211.1. Darbs ir neatņemams cilvēciskās pašcieņas un

443apliecināšanās avots demokrātiskā sabiedrībā, kura balstās uz

444tirgus ekonomikas pamatprincipiem. Ieguldot savas zināšanas,

445kompetenci un spējas darbā, persona gūst iespēju pilnvērtīgi

446dzīvot un gūst savu fizioloģisko, sociālo un kultūras vajadzību

447apmierināšanai nepieciešamos finanšu līdzekļus (sk. Satversmes

448tiesas 2007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14.2.

449punktu).

450Saskaņā ar Resocializācijas koncepciju brīvības atņemšanas

451soda izpildes mērķis ir tiesas spriedumā paredzētajā laikā

452efektīvi piemērot notiesātajam visus soda elementus, tādējādi

453nodrošinot notiesātā resocializāciju un tiesisku uzvedību pēc

454atbrīvošanas no brīvības atņemšanas soda izciešanas.

455Resocializācija ir sociālās uzvedības korekcijas un sociālās

456rehabilitācijas pasākumu kopums, kas vērsts uz tiesiskas

457uzvedības modeļa veicināšanu, sociāli pozitīvu vērtību izpratnes

458veidošanu notiesātajam un brīvības atņemšanas soda mērķa

459sasniegšanu. Notiesāto nodarbināšana ir viens no sociālās

460rehabilitācijas galvenajiem līdzekļiem (sk. ar Ministru

461kabineta 2009. gada 9. janvāra rīkojumu Nr. 7 apstiprinātās Ar

462brīvības atņemšanas sodu notiesāto personu resocializācijas

463koncepcijas 6., 7. un 20. lpp. Pieejama

464http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=2892, aplūkota 2011. gada 18.

465maijā).

466Savukārt Nodarbinātības koncepcijā norādīts, ka laikā, kuru

467persona pavada brīvības atņemšanas iestādē, tā zaudē dzīves

468prasmes un profesionālās iemaņas, turklāt šajā laikā mainās arī

469darba tirgus pieprasījums, tāpēc nepieciešama pārkvalifikācija.

470Nodarbinātība soda izciešanas laikā un nodarbinātība pēc tam ir

471ļoti cieši saistītas. Tāpēc brīvības atņemšanas iestādēs ir

472jācenšas nodarbinātību maksimāli veicināt, palīdzot notiesātajiem

473saglabāt gan sociālās, gan profesionālās iemaņas, kas būs

474nepieciešamas, meklējot darbu brīvībā. Ir arī svarīgi, lai darbam

475piemistu sociālā lietderība un tas mudinātu notiesāto uz ētisku

476un mērķtiecīgu rīcību. Tāpēc darbam ieslodzījumā jābūt saistītam

477ar sabiedrisko labumu, piešķirot tam jēgu gan sabiedrības, gan

478paša notiesātā acīs (sk. Nodarbinātības koncepcijas 3.

479lpp.).

48011.2. Notiesāto nodarbinātība kā viens no svarīgākajiem

481notiesāto resocializācijas aspektiem minēta arī Minimālajos

482standartnoteikumos un Eiropas Cietumu noteikumos.

483Saskaņā ar Eiropas Cietumu noteikumu 6. punktu jebkura veida

484ieslodzījumu organizē tā, lai palīdzētu notiesātajiem vēlāk atkal

485iekļauties sabiedrībā ārpus brīvības atņemšanas iestādes.

486Savukārt šā dokumenta 26. punktā, līdzīgi kā Minimālo

487standartnoteikumu 71. un 72. punktā, paredzēts, ka darbs brīvības

488atņemšanas iestādē ir pozitīvs ieslodzījuma režīma aspekts un

489brīvības atņemšanas iestādes administrācija cenšas nodrošināt

490notiesātajiem pietiekamas un lietderīgas darba iespējas, lai

491notiesātie saglabātu vai attīstītu spēju nopelnīt iztiku pēc soda

492izciešanas. Brīvības atņemšanas soda izpilde jāorganizē, paturot

493prātā to, ka notiesātajiem būs jāatgriežas sabiedrībā, tāpēc

494viņiem jānodrošina darba un izglītības iespējas. Darbs veicina

495notiesātā attīstību plašā nozīmē, un prasība, ka darbam, ja tas

496iespējams, jāpalielina notiesāto spējas pelnīt sev iztiku, pilda

497to pašu funkciju [sk. Commentary to Recommendation

498REC(2006)2 of the Committee of Ministers to Member States on the

499European Prison Rules, pp. 3 and 12. Pieejams

500http://www.coe.int/t/dghl/standardsetting/prisons/E%20commentary%20to%20the%20EPR.pdf,

501aplūkots 2011. gada 18. maijā].

502Tātad resocializācijas mērķis ir nodrošināt notiesātajiem

503iespēju apgūt prasmes, kas nepieciešamas, lai dzīvotu atbildīgi,

504kā arī radīt viņiem vēlmi turpmāk atturēties no noziedzīgiem

505nodarījumiem. Notiesāto nodarbināšana ir pozitīvs brīvības

506atņemšanas iestādes darba organizācijas, apmācības un soda

507izciešanas elements. Darbs, pirmkārt, iesaista notiesāto

508regulārās ikdienas aktivitātēs, lietderīgi aizpildot viņa brīvo

509laiku. Otrkārt, nodarbinātība ļauj notiesātajiem nezaudēt,

510uzturēt vai pat paaugstināt savas darba iemaņas un prasmes, lai

511pēc soda izciešanas būtu vieglāk integrēties sabiedrībā un

512nopelnīt iztikas līdzekļus (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

51314. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14.2. un 18.2.

514punktu).

515Neīstenojot notiesāto resocializāciju, netiktu sasniegts soda

516mērķis un sabiedrības drošības līmenis samazinātos uz to

517noziegumu rēķina, kurus atkārtoti izdarītu brīvības atņemšanas

518sodu izcietušas personas, kā arī arvien pieaugtu notiesāto

519uzturēšanai nepieciešamo valsts budžeta līdzekļu apmērs (sk.

520Resocializācijas koncepcijas 14. lpp.). Tātad sabiedrības

521interesēs ir resocializēt pēc iespējas lielāku skaitu

522notiesāto.

523Līdz ar to apstrīdētās normas

524leģitīmais mērķis ir notiesāto resocializācija.

52512. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

526Satversmes tiesa pārbauda, pirmkārt, vai izraudzītie līdzekļi ir

527piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto

528līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi; otrkārt, vai šāda rīcība ir

529nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda

530tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai

531ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība,

532ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu (sk.,

533piemēram, Satversmes tiesas 2007 .gada 16. maija sprieduma lietā

534Nr. 2006-42-01 11. punktu).

53512.1. Anotācijā likumprojektam "Grozījumi Latvijas

536Sodu izpildes kodeksā", ar kuru Kodekss tika papildināts ar

537apstrīdēto normu, norādīts, ka zemākas minimālās darba samaksas

538noteikšana notiesātajiem, no vienas puses, saistīta ar

539resocializācijas mērķi palīdzēt notiesātajiem saglabāt vai apgūt

540profesionālās zināšanas un prasmes, bet, no otras puses,

541nodrošinās papildu atbalstu komersantiem, kuriem jārēķinās ar

542zināmām grūtībām, nodarbinot notiesātos (sk. lietas materiālu

54365. lpp.). Arī Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas

544novēršanas komisijas sēdē, apspriežot minēto likumprojektu, kā

545papildu ieguvums no apstrīdētās normas tika minēts tas, ka

546pieaugs komersantu interese par iespējām nodarbināt notiesātos

547(sk. lietas materiālu 58. lpp.). Kā liecina Ieslodzījuma

548vietu pārvaldes sniegtā informācija, pagaidām gan šāda tendence

549neesot manāma (sk. lietas materiālu 106. lpp.).

550Tomēr, pateicoties apstrīdētajai normai, ir izdevies

551palielināt darba vietu skaitu saimnieciskajā apkalpē

552nodarbinātajiem notiesātajiem. Pirms apstrīdētās normas spēkā

553stāšanās tika nodarbināti 149 notiesātie, bet pēc apstrīdētās

554normas spēkā stāšanās šis skaits palielinājies par 75 procentiem

555un šobrīd ir 261 (sk. lietas materiālu 106. lpp.). Tātad

556pēc apstrīdētās normas stāšanās spēkā darbs kā resocializācijas

557pasākums kļuvis pieejams lielākam skaitam notiesāto. Ja

558nodarbinātajiem notiesātajiem būtu paredzēta valstī vispārīgi

559noteiktā minimālā darba samaksa, tad daudziem notiesātajiem

560vispār nebūtu nodarbinātības iespējas.

561Šis apstāklis norāda uz to, ka apstrīdētā norma ir piemērots

562līdzeklis leģitīmā mērķa - nodrošināt pēc iespējas plašāku

563notiesāto resocializāciju - sasniegšanai un sabiedrības gūtais

564labums ir lielāks par personas pamattiesību ierobežojumu.

56512.2. Izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi nevarēja

566sasniegt ar personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem

567līdzekļiem, Satversmes tiesa norāda, ka likumdevējam ir piešķirta

568plaša rīcības brīvība efektīvas resocializācijas sistēmas

569izveidei un pilnveidošanai (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

57014. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 18.1. punktu).

571Jāņem vērā arī tas, ka brīvībā esošai personai, kura strādā

572algotu darbu, atalgojums ir gan atlīdzinājums par paveikto, gan

573iztikas avots, kas nodrošina šīs personas un tās ģimenes

574uzturēšanu noteiktā periodā. Satversmes tiesa jau secinājusi, ka

575ar Satversmes 107. pantā ietverto jēdzienu "valsts

576noteiktais minimums" saprotams tāds minimālais atalgojums

577par darbu, kas būtu pietiekams personas pamatvajadzību

578(dzīvesvieta, pārtika, apģērbs u. c.) apmierināšanai (sk.

579Satversmes tiesas 2007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr.

5802006-31-01 10. punktu). Taču brīvības atņemšanas iestādes

581tiek uzturētas par valsts līdzekļiem un Kodeksa 77. pants paredz

582minimumu notiesātā materiālo un sadzīves vajadzību

583apmierināšanai. Līdz ar to no atalgojuma, ko saņem notiesātie,

584viņiem nav jāsedz virkne izdevumu sevis uzturēšanai. Tātad

585nodarbināto notiesāto darba samaksa var atšķirties no darba

586samaksas, ko par līdzīgu darbu saņem nodarbinātie ārpus brīvības

587atņemšanas iestādēm.

588Šajā gadījumā par personas pamattiesības mazāk ierobežojošu

589līdzekli būtu uzskatāms regulējums, kas notiesātajiem paredzētu

590minimālo darba samaksu valstī vispārīgi noteiktās minimālās darba

591samaksas apmērā vai lielāku par 50 procentiem no valstī vispārīgi

592noteiktās minimālās darba samaksas. Tomēr no lietas materiāliem

593izriet, ka apstrīdētās normas pieņemšanas procesā ticis izvērtēts

594no šīs normas izrietošā pamattiesību ierobežojuma samērīgums.

595Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas

596komisijai adresētajā Tieslietu ministrijas 2010. gada 20. maija

597vēstulē Nr. 1-11/2559 sniegts pamatojums tam, kāpēc ir taisnīgi

598un samērīgi reglamentēt, ka nodarbinātajiem notiesātajiem

599minimālā darba samaksa nosakāma 50 procentu apmērā no valstī

600vispārīgi noteiktās darba samaksas. Pēc Tieslietu ministrijas

601ieskata, šāds minimālās darba samaksas apmērs notiesātajiem ir

602optimāls, lai, no vienas puses, notiesātie par paveikto darbu

603saņemtu taisnīgu atlīdzību un, no otras puses, stimulētu viņus

604iesaistīties resocializācijas procesā. Vēstulē pat norādīts, ka

605pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās normatīvais regulējums,

606kas notiesātajiem nodarbinātajiem paredzēja valstī vispārīgi

607noteikto minimālo darba samaksu, nodarbinātos ārpus brīvības

608atņemšanas iestādēm nostādīja nevienlīdzīgā situācijā

609salīdzinājumā ar nodarbinātajiem notiesātajiem (sk. lietas

610materiālu 78. - 79. lpp.). Līdz ar to uzskatāms, ka leģitīmo

611mērķi nevar sasniegt ar personas pamattiesības mazāk

612ierobežojošiem līdzekļiem.

613Tātad apstrīdētā norma ierobežo konkrētu personu, tostarp

614Pieteikuma iesniedzēja, pamattiesības. Tomēr šāds risinājums

615nodrošina darba iespējas lielākam skaitam notiesāto un atbilst

616sabiedrības ieinteresētībai notiesāto resocializācijā.

617Nodarbināto notiesāto tiesības saņemt atlīdzību ir nevis

618atņemtas, bet tikai ierobežotas.

61912.3. Notiesāto nodarbināto minimālā darba samaksa ir

620piesaistīta valstī vispārīgi noteiktajai minimālajai darba

621samaksai. Šāds risinājums atbilst arī Nodarbinātības koncepcijai,

622saskaņā ar kuru notiesāto nodarbināšana tiek piesaistīta

623sabiedrībā pastāvošajai nodarbinātības sistēmai. Likumdevējs

624varēja izvēlēties arī citu ceļu - Kodeksā expressis verbis

625noteikt notiesātajiem minimālo darba samaksu vai pilnvarot to

626izdarīt Ministru kabinetu, nepiesaistot šo minimālo darba samaksu

627valstī vispārīgi noteiktajai minimālajai darba samaksai.

628Likumdevēja izraudzītais veids uzskatāms par juridiskās

629tehnikas paņēmienu, lai, pirmkārt, minimālo darba samaksu

630notiesātajiem sasaistītu ar kopējām valsts nodarbinātības

631politikas un darba tirgus tendencēm un, otrkārt, izvairītos no

632nepieciešamības bieži grozīt likumu vai Ministru kabineta

633noteikumus. Satversmes tiesa uzskata, ka šāds risinājums

634nodrošina efektīvāku valsts varas īstenošanu (sal. ar

635Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr.

6362005-03-0306 7. punktu).

637Līdz ar to no apstrīdētās normas

638izrietošais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētā

639norma atbilst Satversmes 107. pantam.

640Nolēmumu

641daļa

642Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

643Satversmes tiesa

644nosprieda:

645atzīt Latvijas Sodu izpildes kodeksa

64651. panta trīspadsmitās daļas 1. punktu par atbilstošu Latvijas

647Republikas Satversmes 107. pantam.

648Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

649Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

650Tiesas sēdes priekšsēdētājs

651G.Kūtris