51. pants
regulē ar brīvības atņemšanu notiesāto personu (turpmāk

- notiesātie) iesaistīšanu darbā.

2010. gada 6. jūlijā stājās spēkā 2010. gada 10. jūnijā

Saeimas pieņemtie grozījumi Kodeksā, ar kuriem Kodeksa 51. pants

tika papildināts ar trīspadsmito daļu šādā redakcijā:

"Minimālā stundas tarifa likme un minimālā mēneša darba

alga notiesātajiem atbilstoši viņu veiktajam darbam un

resocializācijas mērķiem ir:

1) 50 procenti no valstī noteiktās minimālās stundas tarifa

likmes un minimālās mēneša darba algas normālā darba laika

ietvaros notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtajā vai daļēji

slēgtajā cietumā;

2) ekvivalenta valstī noteiktajai minimālajai stundas tarifa

likmei notiesātajiem, kuri sodu izcieš atklātajā cietumā;

3) 50 procenti no valstī pusaudžiem noteiktās minimālās

stundas tarifa likmes nepilngadīgajiem notiesātajiem."

2. Pieteikuma iesniedzējs Mārtiņš Ēcis

(turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) lūdz izvērtēt Kodeksa 51.

panta trīspadsmitās daļas 1. punktu (turpmāk - apstrīdētā norma),

proti, viņš uzskata, ka minimālās mēneša darba algas normālā

darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes (turpmāk

arī - minimālā darba samaksa) noteikšana notiesātajiem 50

procentu apmērā no valstī vispārīgi noteiktās minimālās darba

samaksas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 107. pantā nostiprinātajām pamattiesībām saņemt

atbilstošu darba samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto

minimumu.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka ir notiesāts ar brīvības

atņemšanu un atrodas slēgtajā cietumā. Viņš esot nodarbināts

saimnieciskajos darbos brīvības atņemšanas iestādē (turpmāk -

saimnieciskā apkalpe) uz pusslodzi. Līdz apstrīdētās normas spēkā

stāšanās brīdim Pieteikuma iesniedzējs saņēmis pusi no valstī

noteiktās minimālās mēneša darba algas, bet pašlaik saņemot tikai

ceturto daļu no tās, proti, mazliet vairāk par 30 latiem. Ar to

nepietiekot, lai segtu visus nepieciešamos izdevumus - samaksātu

par elektroierīču patērēto elektroenerģiju, kabeļtelevīziju,

piedāvātajiem profesionālās izglītības kursiem un dienesta

viesnīcu, kur var tikties ar tuviniekiem, iegādātos apģērbu,

higiēnas piederumus un medikamentus, sniegtu finansiālu atbalstu

ģimenei, kā arī uzkrātu līdzekļus brīdim, kad viņš tiks atbrīvots

no brīvības atņemšanas iestādes.

Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, esot centies ietaupīt

valsts finanšu līdzekļus. Ar šādu nolūku valsts arī agrāk

centusies ierobežot notiesāto nopelnītā apmēru.

Pieteikumā norādīts, ka pamattiesības ir savstarpēji

saistītas. Satversmes 107. pants nepieļaujot diskriminējošu

attieksmi pret darbiniekiem. Tas nosakot, ka ikvienam darbiniekam

ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu. Tāpēc

Satversmes 91. un 107. pants esot jāskata kopsakarā. Notiesātie

esot uzskatāmi par darbiniekiem Satversmes 107. panta izpratnē,

un attiecībā uz viņiem esot jāievēro gan darba tiesību

pamatprincipi, gan Darba likums un speciālā tiesību norma -

Kodekss.

Satversmes 107. pantā ietvertā jēdziena "valsts

noteiktais minimums" mērķis esot noteikt tādu minimālo

atalgojumu par darbu, kas būtu pietiekams personas pamatvajadzību

- dzīvesvieta, uzturs, apģērbs u. c. - apmierināšanai. Saskaņā ar

Darba likuma 61. pantu minimālā darba alga nedrīkstot būt mazāka

par valsts noteikto minimumu. Taču notiesātajiem samaksa esot

samazināta uz pusi.

Latvijas likumos un Latvijai saistošajos dokumentos, piemēram,

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23. panta otrajā daļā un

Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

tiesībām 7. pantā, esot nostiprināta atziņa, ka par līdzvērtīgu

darbu pienākas vienāda samaksa. Minimālā darba samaksas robeža

esot noteikta, lai izslēgtu tādu situāciju, ka jebkādas personas

vai personu grupas tiktu paverdzinātas. Pieteikuma iesniedzējs

uzskata, ka apstrīdētā norma viņam liedz saņemt padarītajam

darbam atbilstošu samaksu un viņu diskriminē, jo viņš saņem uz

pusi mazāku algu, nekā par tādu pašu darbu saņem nodarbinātie

atklātajos cietumos vai ārpus brīvības atņemšanas iestādēm.

Turklāt apstrīdētā norma attiecoties tikai uz tiem notiesātajiem,

kuri nodarbināti saimnieciskajā apkalpē, nevis pie komersantiem.

Darbs, ko Pieteikuma iesniedzējs veic brīvības atņemšanas

iestādē, prasot tādu pašu piepūli kā analogs darbs brīvībā.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka notiesātie ir atsevišķa

sociālā grupa un no pārējās sabiedrības atšķiras ar to, ka

savulaik izdarījuši likumpārkāpumus, tādēļ no sabiedrības

izolēti. Viņš piekrīt, ka notiesāto nodarbināšana ir pozitīvs

brīvības atņemšanas iestādes darba organizācijas, apmācības un

soda izciešanas elements, bet tā esot tikai daļa no notiesāto

resocializācijas procesa. Svarīgas esot arī mācības un audzinoša

rakstura pasākumi. Nelielās darba algas nemotivējot notiesātos

strādāt. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, pretēji tam, ko

Tieslietu ministrija un Ieslodzījuma vietu pārvalde norādīja

Satversmes tiesai lietas Nr. 2006-31-01 sagatavošanas laikā,

neesot izveidota arī nemateriālās stimulēšanas sistēma.

Pieteikuma iesniedzējs informē, ka pats esot pilnībā sedzis

visus zaudējumus, kurus bija nodarījis cietušajiem, tomēr

daudziem citiem notiesātajiem šādas iespējas neesot. Atgriežoties

brīvībā, daudziem notiesātajiem esot lielas parādsaistības. Tas

kavējot viņu resocializāciju. Līdz ar to likumdevēja norādītais

apstrīdētās normas leģitīmais mērķis netiekot sasniegts.

Turklāt apstrīdētās normas dēļ par Pieteikuma iesniedzēju

tiekot maksāti mazāki nodokļi, līdz ar to viņš saņemšot mazāku

vecuma pensiju vai bezdarbnieka pabalstu nekā nodarbinātie ārpus

brīvības atņemšanas iestādēm. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

apstrīdētā norma jāatzīst par spēkā neesošu no tās pieņemšanas

brīža.

3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 107.

pantam. Šī Satversmes norma neparedzot, ka visiem darbiniekiem

jābūt noteiktai vienādai minimālajai darba samaksai. Likumdevējs,

pieņemot apstrīdēto normu, esot veicis izvērtējumu un secinājis,

ka notiesātajiem jānosaka atšķirīga darba samaksa.

Apstrīdētā norma likumprojektā "Grozījumi Latvijas Sodu

izpildes kodeksā" esot iekļauta pirms trešā lasījuma.

Kodeksa papildināšanu ar apstrīdēto normu atbalstījis arī

tiesībsargs.

Saeima uzskata: no Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra

sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 secināms, ka Satversmes tiesa

pieļauj likumdevēja tiesības Kodeksā noteikt notiesātajiem citādu

minimālo darba samaksu, nekā tā noteikta saskaņā ar Darba likumu.

Pamatojoties uz šiem Satversmes tiesas secinājumiem, apstrīdētajā

normā ietvertais regulējums esot noteikts ar likumu, proti,

likumdevējs esot tiesībpolitiski izlēmis, ka notiesātajiem var

noteikt citādu minimālo darba samaksu.

Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka par

vienādas nozīmes darbu nedrīkst noteikt atšķirīgu minimālo darba

samaksu atkarībā no tā, vai tas veikts slēgtajā vai daļēji

slēgtajā cietumā, atklātajā cietumā vai brīvībā. Saeima atsaucas

uz Satversmes tiesas atzīto, ka brīvības atņemšanas iestādēs

personu nodarbināšanas iemesli ir citādi nekā brīvībā.

Notiesātie, kuri sodu izcieš slēgtajos vai daļēji slēgtajos

cietumos, neesot arī vienādos un salīdzināmos apstākļos ar

notiesātajiem, kuri atrodas atklātajos cietumos.

Apstrīdētās normas pamatā esot ar Ministru kabineta 2009. gada

9. janvāra rīkojumu Nr. 7 apstiprinātā Ar brīvības atņemšanas

sodu notiesāto personu resocializācijas koncepcija (turpmāk -

Resocializācijas koncepcija).

Līdz ar to apstrīdētā norma esot izstrādāta, ņemot vērā

Satversmes tiesas sniegto notiesāto nodarbinātības

konstitucionālo raksturojumu un tiecoties sodu izpildes tiesību

jomā īstenot pēc iespējas efektīvāku notiesāto

resocializāciju.

4. Pieaicinātā persona - Latvijas

Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 107. pantam.

Nodarbinātie notiesātie un nodarbinātie ārpus brīvības atņemšanas

iestādēm neesot uzskatāmi par personu grupām, kas atrodas

vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

tiesībām 7. pants garantējot tiesības uz tādu atlīdzību, kas

strādājošajiem un viņu ģimenēm nodrošina vismaz apmierinošu

eksistenci. Līdz ar to minimālās darba samaksas noteikšanas

galvenais mērķis esot nodrošināt personai atlīdzību, kas segtu

izdevumus par dzīvesvietu, pārtiku, uzturu, apģērbu utt. Brīvības

atņemšanas iestādes tiekot uzturētas par valsts līdzekļiem.

Kodeksa 77. pants paredzot notiesātā materiālo un sadzīves

vajadzību apmierināšanai nepieciešamo minimumu. Esot jāņem vērā,

ka notiesātajiem nav jāsedz virkne sevis uzturēšanai nepieciešamo

izdevumu un brīvības atņemšanas iestādēs minimālās sadzīves un

uztura prasības nav tādas pašas kā ārpus brīvības atņemšanas

iestādēm. Turklāt nodarbinātībai brīvībā un ieslodzījumā esot

atšķirīgi mērķi.

Tiesībsargs norāda, ka Tieslietu ministrijai adresētajā 2010.

gada 26. maija vēstulē Nr. 1-5/120 paudis atbalstu apstrīdētās

normas pieņemšanai.

5. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 107. pantam.

Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs esot tiesībpolitiski

izlēmis, ka notiesātajiem var noteikt citādu minimālo darba

samaksu nekā tā, ko par tādas pašas nozīmes vai vērtības darbu

saņem nodarbinātie ārpus brīvības atņemšanas iestādēm.

Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot notiesāto

resocializācija. Nodarbinātie notiesātie un nodarbinātie ārpus

brīvības atņemšanas iestādēm neatrodoties vienādos un

salīdzināmos apstākļos. Tāpat vienādos un salīdzināmos apstākļos

neatrodoties arī notiesātie, kuri sodu izcieš slēgtajos un daļēji

slēgtajos cietumos, un notiesātie, kuri sodu izcieš atklātajos

cietumos. Līdz ar to likumsakarīgi esot pieļaujama arī atšķirīga

attieksme pret šīm personu grupām.

Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, ir taisnīgi un samērīgi

noteikt notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtajos un daļēji

slēgtajos cietumos, minimālo darba samaksu 50 procentu apmērā no

valstī vispārīgi noteiktās minimālās darba samaksas.

Notiesātajiem, kuri strādā saimnieciskajā apkalpē, par darbu

tiekot maksāts no valsts budžeta līdzekļiem. Ja viņiem tiktu

paredzēta valstī vispārīgi noteiktā minimālā darba samaksa, tad

valsts "maksātu" divreiz, proti, izmaksājot atalgojumu

par darbu un bez maksas sniedzot pakalpojumus, kas saistīti ar

notiesāto uzturēšanu. Tas nebūtu samērīgi salīdzinājumā ar ārpus

brīvības atņemšanas iestādēm nodarbināto darba un sadzīves

apstākļiem.

Tieslietu ministrija informē, ka tai jāsagatavo un tieslietu

ministram jāiesniedz Ministru kabinetā likumprojekti, kas

nepieciešami ar Ministru kabineta 2010. gada 29. jūlija rīkojumu

Nr. 443 apstiprinātās Ar brīvības atņemšanu notiesāto personu

nodarbinātības koncepcijas (turpmāk - Nodarbinātības koncepcija)

kopsavilkuma 1. varianta īstenošanai. Kodekss tikšot papildināts

ar jaunu - pilnīgu, sistēmisku un mūsdienu prasībām atbilstošu

notiesāto nodarbinātības regulējumu.

6. Pieaicinātā persona - Ieslodzījuma vietu

pārvalde - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

107. pantam, un informē, ka 2011. gada 28. februārī tika

nodarbināti 1068 notiesātie, kuri sodu izcieš slēgtajos un daļēji

slēgtajos cietumos.

Ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2010. gada 26. februāra

rīkojumu Nr. 31 "Par saimnieciskos darbos nodarbināto darba

laika organizāciju, darba samaksu un darba vietu skaitu 2010.

gadā" 12 brīvības atņemšanas iestādēs saimnieciskajā apkalpē

esot izveidotas 149 darba vietas, taču ar to esot bijis par maz,

lai nodrošinātu saimnieciskās apkalpes funkciju izpildi.

2010. gada 8. jūlijā, ņemot vērā apstrīdētās normas stāšanos

spēkā, rīkojums Nr. 31 esot grozīts, nosakot saimnieciskajā

apkalpē lielāku darba vietu skaitu, proti, 261. Līdz ar to

apstrīdētā norma esot ļāvusi Ieslodzījuma vietu pārvaldei

palielināt darba vietu skaitu saimnieciskajā apkalpē, nodrošinot

brīvības atņemšanas iestāžu nepārtrauktu darbību.

Ieslodzījuma vietu pārvalde norāda, ka apstrīdētā norma nav

būtiski ietekmējusi komersantu interesi par sadarbību ar brīvības

atņemšanas iestādēm notiesāto nodarbinātības jomā. Šādi grozījumi

Kodeksā esot viens no komersantu stimulēšanas pasākumiem, taču

rezultatīvie rādītāji - iesaistīto komersantu skaits un

nodarbināto notiesāto skaits - varot uzlaboties tikai

ilgtermiņā.

7. Pieaicinātā persona - Latvijas Cilvēktiesību

centrs - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 107.

pantam, un norāda, ka apstākļos, kad notiesātie atrodas pilnā

valsts apgādībā, minimālās darba samaksas noteikšana

notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtajā un daļēji slēgtajā

cietumā, 50 procentu apmērā no valsts noteiktās minimālās darba

samaksas ir pamatota. Lielākajā daļā Eiropas valstu notiesātajiem

tiekot noteikta zemāka alga, to piesaistot vai nepiesaistot

valstī noteiktajai minimālajai mēneša darba algai.

Latvijas Cilvēktiesību centrs atsaucas uz Satversmes tiesas

spriedumiem, kuros atzīts, ka notiesāto nodarbinātības primārais

mērķis ir nevis ienākumu gūšana, bet gan sociālās rehabilitācijas

iespēja, proti, iespēja saglabāt sociālās prasmes un darba

iemaņas. Likumdevējam esot plaša rīcības brīvība efektīvas

resocializācijas sistēmas izveidē un pilnveidošanā.

Latvijas Cilvēktiesību centrs piekrīt Saeimas atbildes rakstā

paustajam, ka notiesātie, kuri sodu izcieš atklātajā cietumā,

atšķiras no pārējiem notiesātajiem pēc resocializācijas pakāpes

un tā, ka viņi atrodas soda izpildes procesa nobeiguma posmā un

maksimāli jāpietuvina dzīvei sabiedrībā.

Secinājumu

daļa

8. Satversmes 107. pants nosaka: "Ikvienam

darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu

samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī

tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu

atvaļinājumu." No pieteikuma secināms, ka Pieteikuma

iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt, vai apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 107. pantā nostiprinātajām tiesībām saņemt

atbilstošu darba samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto

minimumu.

8.1. Satversmes 107. pants expressis verbis

nenosaka minimālo darba samaksas apmēru, bet gan norāda, ka

minimālās darba samaksas apmēram valstī jābūt noteiktam. Tas ir

Satversmē ietverts pilnvarojums likumdevējam noteikt minimālo

darba samaksu valstī ar likumu. Satversmes 107. pants, paredzot

šā jautājuma izlemšanu likumdošanas ceļā, aizliedz darba devējiem

maksāt darbiniekiem mazāku darba samaksu par likumdevēja noteikto

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-03-0306 6. punktu).

8.2. Vispārīgos minimālās darba samaksas noteikšanas

jautājumus regulē Darba likuma 61. pants. Tā otrajā daļā

likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt minimālo darba

samaksu.

Pašlaik ir spēkā Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra

noteikumi Nr. 1096 "Noteikumi par minimālo mēneša darba algu

un minimālo stundas tarifa likmi", kuru 2. punkts noteic, ka

minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros ir 200

lati, bet minimālā stundas tarifa likme ir 1,189 lati.

8.3. Kodekss reglamentē kriminālsodu izpildes

noteikumus un kārtību un notiesāto tiesisko statusu. Ar

apstrīdēto normu likumdevējs noteicis, ka atsevišķai personu

grupai - notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtajā vai daļēji

slēgtajā cietumā, - minimālā darba samaksa ir 50 procenti no

valstī vispārīgi noteiktās minimālās darba samaksas. Līdz ar to

Darba likuma 61. panta otrā daļa un uz tās pamata izdotie

Ministru kabineta noteikumi ir vispārējās tiesību normas, kas ir

spēkā tiktāl, ciktāl tās neierobežo speciālā tiesību norma,

proti, apstrīdētā norma.

Uz nodarbinātajiem notiesātajiem attiecas arī Ministru

kabineta 2010. gada 17. augusta noteikumi Nr. 780 "Notiesāto

personu iesaistīšana darbā un darba samaksas kārtība brīvības

atņemšanas iestādēs". To 4. punkts paredz, ka notiesātos par

samaksu nodarbina saimnieciskajā apkalpē, brīvības atņemšanas

iestādē izvietotajās komersantu izveidotajās darba vietās vai

ārpus brīvības atņemšanas iestādes, ja to atļauj notiesātajam

noteiktais soda izciešanas režīms (proti, ja notiesātais atrodas

atklātajā cietumā).

Minēto noteikumu 26. punkts paredz, ka ar notiesāto, kurš tiek

nodarbināts saimnieciskajā apkalpē, cietuma priekšnieks noslēdz

vienošanos, nosakot notiesātā darba samaksas organizāciju (laika

algas sistēma vai akorda algas sistēma), darba laiku, kā arī

darba samaksas apmēru, kas nedrīkst pārsniegt valsts tiešās

pārvaldes iestādes attiecīgā amata mēnešalgu grupas 1.

kvalifikācijas pakāpes minimālo mēnešalgu. Saskaņā ar Ministru

kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1651

"Noteikumi par valsts tiešās pārvaldes iestāžu amatpersonu

un darbinieku darba samaksu, kvalifikācijas pakāpēm un to

noteikšanas kārtību" 3. pielikumu šīs mēnešalgu grupas 1.

kvalifikācijas pakāpes minimālā mēnešalga šobrīd ir 200 lati.

Līdz ar to attiecībā uz notiesātajiem, kuri nodarbināti

saimnieciskajā apkalpē, ir spēkā regulējums, kas noteic, ka viņu

minimālā darba samaksa ir 50 procenti no valstī vispārīgi

noteiktās minimālās darba samaksas, turklāt viņu darba samaksa

nedrīkst pārsniegt attiecīgā amata mēnešalgu grupas 1.

kvalifikācijas pakāpes minimālo mēnešalgu. Savukārt

notiesātajiem, kuri nodarbināti brīvības atņemšanas iestādē

izvietotajās komersantu izveidotajās darba vietās, ir noteikts

tikai minimālais darba samaksas apmērs.

9. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka uz notiesātajiem,

ciktāl tas savienojams ar soda izciešanas režīmu, attiecas

vispārējie darba tiesību principi, kas izriet no cilvēktiesību

normām. Nav pieļaujams, piemēram, noteikt nesamērīgu darba laiku

un nedrošus darba apstākļus (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 9.1. un 9.2.

punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 107. pantam. Viņš pauž viedokli, ka Satversmes 107.

pants jāskata kopsakarā ar vienlīdzības principu, līdz ar to

neesot tiesiski noteikt atšķirīgu minimālo darba samaksu

nodarbinātajiem notiesātajiem, kuri izcieš sodu slēgtajā un

daļēji slēgtajā cietumā, un nodarbinātajiem notiesātajiem, kuri

izcieš sodu atklātajā cietumā, kā arī nodarbinātajiem ārpus

brīvības atņemšanas iestādēm.

9.1. Apvienoto Nāciju Organizācijas 1957. gada 31.

jūlija Ieslodzīto režīma minimālie standartnoteikumi (turpmāk -

Minimālie standartnoteikumi) un Eiropas Padomes Ministru

komitejas 2006. gada 11. janvāra rekomendācija Rec(2006)2

"Eiropas Cietumu noteikumi" (turpmāk - Eiropas Cietumu

noteikumi) Satversmes tiesas praksē atzīti par autoritatīviem

avotiem notiesātā tiesību minimālā apjoma un satura

noskaidrošanai(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 21.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 9.2. punktu un 2009. gada

2. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-07-0103 14. punktu).

Minimālo standartnoteikumu 72. punkts un Eiropas Cietumu

noteikumu 26.7. punkts noteic, ka darba organizācijai un

paņēmieniem brīvības atņemšanas iestādēs jābūt pēc iespējas

tuvākiem līdzīga darba organizācijai un paņēmieniem ārpus šīm

iestādēm, lai sagatavotu notiesātos normālai darba dzīvei pēc

soda izciešanas. Tāpat šajos dokumentos norādīts, ka

notiesātajiem par darbu pienākas atbilstoša un taisnīga atlīdzība

(Minimālo standartnoteikumu 76. punkts un Eiropas Cietumu

noteikumu 26.10. punkts).

9.2. Savukārt Nodarbinātības koncepcijas kopsavilkumā

piedāvātais 1. variants, kuru ir atbalstījis Ministru kabinets,

paredz, ka notiesāto nodarbināšanas sistēma tiek veidota pēc

iespējas līdzīgāka sabiedrībā pastāvošajai, saglabājot galvenos

nodarbināšanas nosacījumus, bet vienlaikus definējot notiesātos

kā atšķirīgu nodarbināto kategoriju, kam to specifiskā stāvokļa

dēļ nosakāmi atšķirīgi nodarbinātības nosacījumi, tostarp zemāka

minimālā darba samaksa. Ienākumu gūšana, kas iespējama

nodarbināšanas gadījumā, ir vienīgi papildu motivācija

notiesātajiem iesaistīties vienā no resocializācijas procesa

sastāvdaļām - nodarbināšanā (sk. ar Ministru kabineta 2010.

gada 29. jūlija rīkojumu Nr. 443 apstiprinātās Ar brīvības

atņemšanu notiesāto personu nodarbinātības koncepcijas 8. lpp.

Pieejama http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=3438, aplūkota 2011.

gada 18. maijā).

Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai likumdevējs bija

tiesīgs paredzēt notiesātajiem nodarbinātajiem minimālo darba

samaksu, kas ir par 50 procentiem zemāka nekā valstī vispārīgi

noteiktā minimālā darba samaksa.

10. Satversmes tiesa jau vairākkārt izvērtējusi

notiesāto nodarbinātību regulējošas tiesību normas.

10.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij nav

pienākuma vispārējās darba tiesiskajās attiecībās noteiktās

tiesības un sociālās garantijas attiecināt arī uz nodarbinātajiem

notiesātajiem. Nodarbinātie notiesātie un nodarbinātie ārpus

brīvības atņemšanas iestādēm nav uzskatāmi par personu grupām,

kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Jāņem vērā, ka

notiesātie tiek nodarbināti citādu mērķu dēļ, nekā tiek

nodarbinātas ārpus brīvības atņemšanas iestādēm esošas personas,

turklāt viņi izcieš sodu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu. Līdz

ar to darbam brīvības atņemšanas iestādēs ir jākalpo notiesāto

resocializācijai, nevis peļņas gūšanai (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14.3.

punktu).

Savukārt attiecībā uz nodarbināto notiesāto tiesībām uz

apmaksātu atvaļinājumu Satversmes tiesa ir norādījusi, ka šīs

tiesības var ierobežot (piemēram, nosakot mazāku atvaļinājuma

dienu skaitu, nekā paredzēts Darba likumā), taču nevar atņemt pēc

būtības (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 11.3. punktu).

Satversmes tiesa piekrīt atbildes rakstā paustajam viedoklim,

ka nodarbinātie notiesātie, kuri sodu izcieš slēgtajos un daļēji

slēgtajos cietumos, neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos

arī ar tiem nodarbinātajiem notiesātajiem, kuri sodu izcieš

atklātajos cietumos. Kodekss, paredzot notiesātajiem vairākus

soda izciešanas režīmus, nosaka arī atšķirīgu tiesību apjomu.

Atšķirība starp abām minētajām notiesāto grupām izpaužas

resocializācijas pakāpēs. Notiesātie, kuri sodu izcieš atklātajos

cietumos, ir soda izciešanas beigu posmā, kad arvien lielāku

nozīmi iegūst nepieciešamība pietuvināties dzīvei sabiedrībā. Šie

notiesātie var strādāt ārpus brīvības atņemšanas iestādes

teritorijas. Šāds regulējums notiesātajiem nodrošina dzīvei

brīvībā līdzīgus apstākļus, lai vēlāk viņi varētu sekmīgi

atgriezties sabiedrībā. Tāpēc arī šiem notiesātajiem noteikta

tāda pati minimālā darba samaksa kā valstī vispārīgi noteiktā

minimālā darba samaksa. Arī anotācijā likumprojektam

"Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā", ar kuru

Kodekss tika papildināts ar apstrīdēto normu, norādīts, ka šāds

nosacījums papildus motivētu notiesātos virzīties sodu

progresīvās izpildes sistēmas ietvaros un iesaistīties

resocializācijā, lai viņi tiktu ātrāk pārcelti uz atklātajiem

cietumiem (sk. lietas materiālu 66. lpp.).

10.2. Ar 2005. gada 21. novembra spriedumu lietā Nr.

2005-03-0306 Satversmes tiesa atzina Ministru kabineta 2004. gada

22. aprīļa noteikumu Nr. 417 "Grozījumi Ministru kabineta

2002. gada 19. februāra noteikumos Nr. 74 "Notiesāto darba

samaksas kārtība brīvības atņemšanas iestādēs"" 1.

punktu par neatbilstošu Satversmes 64. pantam, jo minimālā darba

samaksa notiesātajiem nebija noteikta ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu tiesību normu, proti, likumu.

Pretēji Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, no šā Satversmes

tiesas sprieduma neizriet, ka likumdevējs likumā nedrīkstētu

notiesātajiem noteikt zemāku minimālo darba samaksu par valstī

vispārīgi noteikto. Gluži otrādi - šajā spriedumā expressis

verbis ietverts pieļāvums, ka likumdevējs varētu

notiesātajiem noteikt citādu minimālo darba samaksu: "Iekams

likumdevējs tiesībpolitiski nav izlēmis, ka notiesātajiem var

noteikt citādu minimālo darba samaksu nekā tā samaksa, kas par

tādas pašas nozīmes vai vērtības darbu ir noteikta saskaņā ar

darba līgumu nodarbinātajām personām, un iekams likumdevējs nav

pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt šādu darba samaksu,

Ministru kabinets nav tiesīgs noteikt citādu minimālo darba

samaksu notiesātajiem" (Satversmes tiesas 2005. gada 21.

novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 11. punkts).

10.3. Satversmes tiesa secina, ka Satversmes 107. pants

neparedz likumdevēja pienākumu noteikt vienādu minimālo darba

samaksu pilnīgi visiem nodarbinātajiem. Ņemot vērā to, ka

nodarbinātie notiesātie, kuri sodu izcieš slēgtajos vai daļēji

slēgtajos cietumos, nav vienādos un salīdzināmos apstākļos ar

nodarbinātajiem ārpus brīvības atņemšanas iestādēm un

nodarbinātajiem notiesātajiem, kuri sodu izcieš atklātajos

cietumos, vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu

attieksmi pret šīm personu grupām (sal. ar Satversmes tiesas

2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu

daļas 3.1. punktu).

Līdz ar to likumdevējs atsevišķām

personu grupām var paredzēt zemāku minimālo darba samaksu par

valstī vispārīgi noteikto, ja vien tam ir leģitīms mērķis un

ievērots samērīguma princips.

11. Saeima norādījusi, ka apstrīdētajā normā

expressis verbis iekļauti divi kritēriji, pamatojoties uz

kuriem likumdevējs noteicis notiesāto darba samaksu, proti:

notiesātā veiktais darbs un resocializācijas mērķi.

11.1. Darbs ir neatņemams cilvēciskās pašcieņas un

apliecināšanās avots demokrātiskā sabiedrībā, kura balstās uz

tirgus ekonomikas pamatprincipiem. Ieguldot savas zināšanas,

kompetenci un spējas darbā, persona gūst iespēju pilnvērtīgi

dzīvot un gūst savu fizioloģisko, sociālo un kultūras vajadzību

apmierināšanai nepieciešamos finanšu līdzekļus (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14.2.

punktu).

Saskaņā ar Resocializācijas koncepciju brīvības atņemšanas

soda izpildes mērķis ir tiesas spriedumā paredzētajā laikā

efektīvi piemērot notiesātajam visus soda elementus, tādējādi

nodrošinot notiesātā resocializāciju un tiesisku uzvedību pēc

atbrīvošanas no brīvības atņemšanas soda izciešanas.

Resocializācija ir sociālās uzvedības korekcijas un sociālās

rehabilitācijas pasākumu kopums, kas vērsts uz tiesiskas

uzvedības modeļa veicināšanu, sociāli pozitīvu vērtību izpratnes

veidošanu notiesātajam un brīvības atņemšanas soda mērķa

sasniegšanu. Notiesāto nodarbināšana ir viens no sociālās

rehabilitācijas galvenajiem līdzekļiem (sk. ar Ministru

kabineta 2009. gada 9. janvāra rīkojumu Nr. 7 apstiprinātās Ar

brīvības atņemšanas sodu notiesāto personu resocializācijas

koncepcijas 6., 7. un 20. lpp. Pieejama

http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=2892, aplūkota 2011. gada 18.

maijā).

Savukārt Nodarbinātības koncepcijā norādīts, ka laikā, kuru

persona pavada brīvības atņemšanas iestādē, tā zaudē dzīves

prasmes un profesionālās iemaņas, turklāt šajā laikā mainās arī

darba tirgus pieprasījums, tāpēc nepieciešama pārkvalifikācija.

Nodarbinātība soda izciešanas laikā un nodarbinātība pēc tam ir

ļoti cieši saistītas. Tāpēc brīvības atņemšanas iestādēs ir

jācenšas nodarbinātību maksimāli veicināt, palīdzot notiesātajiem

saglabāt gan sociālās, gan profesionālās iemaņas, kas būs

nepieciešamas, meklējot darbu brīvībā. Ir arī svarīgi, lai darbam

piemistu sociālā lietderība un tas mudinātu notiesāto uz ētisku

un mērķtiecīgu rīcību. Tāpēc darbam ieslodzījumā jābūt saistītam

ar sabiedrisko labumu, piešķirot tam jēgu gan sabiedrības, gan

paša notiesātā acīs (sk. Nodarbinātības koncepcijas 3.

lpp.).

11.2. Notiesāto nodarbinātība kā viens no svarīgākajiem

notiesāto resocializācijas aspektiem minēta arī Minimālajos

standartnoteikumos un Eiropas Cietumu noteikumos.

Saskaņā ar Eiropas Cietumu noteikumu 6. punktu jebkura veida

ieslodzījumu organizē tā, lai palīdzētu notiesātajiem vēlāk atkal

iekļauties sabiedrībā ārpus brīvības atņemšanas iestādes.

Savukārt šā dokumenta 26. punktā, līdzīgi kā Minimālo

standartnoteikumu 71. un 72. punktā, paredzēts, ka darbs brīvības

atņemšanas iestādē ir pozitīvs ieslodzījuma režīma aspekts un

brīvības atņemšanas iestādes administrācija cenšas nodrošināt

notiesātajiem pietiekamas un lietderīgas darba iespējas, lai

notiesātie saglabātu vai attīstītu spēju nopelnīt iztiku pēc soda

izciešanas. Brīvības atņemšanas soda izpilde jāorganizē, paturot

prātā to, ka notiesātajiem būs jāatgriežas sabiedrībā, tāpēc

viņiem jānodrošina darba un izglītības iespējas. Darbs veicina

notiesātā attīstību plašā nozīmē, un prasība, ka darbam, ja tas

iespējams, jāpalielina notiesāto spējas pelnīt sev iztiku, pilda

to pašu funkciju [sk. Commentary to Recommendation

REC(2006)2 of the Committee of Ministers to Member States on the

European Prison Rules, pp. 3 and 12. Pieejams

http://www.coe.int/t/dghl/standardsetting/prisons/E%20commentary%20to%20the%20EPR.pdf,

aplūkots 2011. gada 18. maijā].

Tātad resocializācijas mērķis ir nodrošināt notiesātajiem

iespēju apgūt prasmes, kas nepieciešamas, lai dzīvotu atbildīgi,

kā arī radīt viņiem vēlmi turpmāk atturēties no noziedzīgiem

nodarījumiem. Notiesāto nodarbināšana ir pozitīvs brīvības

atņemšanas iestādes darba organizācijas, apmācības un soda

izciešanas elements. Darbs, pirmkārt, iesaista notiesāto

regulārās ikdienas aktivitātēs, lietderīgi aizpildot viņa brīvo

laiku. Otrkārt, nodarbinātība ļauj notiesātajiem nezaudēt,

uzturēt vai pat paaugstināt savas darba iemaņas un prasmes, lai

pēc soda izciešanas būtu vieglāk integrēties sabiedrībā un

nopelnīt iztikas līdzekļus (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14.2. un 18.2.

punktu).

Neīstenojot notiesāto resocializāciju, netiktu sasniegts soda

mērķis un sabiedrības drošības līmenis samazinātos uz to

noziegumu rēķina, kurus atkārtoti izdarītu brīvības atņemšanas

sodu izcietušas personas, kā arī arvien pieaugtu notiesāto

uzturēšanai nepieciešamo valsts budžeta līdzekļu apmērs (sk.

Resocializācijas koncepcijas 14. lpp.). Tātad sabiedrības

interesēs ir resocializēt pēc iespējas lielāku skaitu

notiesāto.

Līdz ar to apstrīdētās normas

leģitīmais mērķis ir notiesāto resocializācija.

12. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

Satversmes tiesa pārbauda, pirmkārt, vai izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto

līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi; otrkārt, vai šāda rīcība ir

nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai

ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība,

ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2007 .gada 16. maija sprieduma lietā

Nr. 2006-42-01 11. punktu).

12.1. Anotācijā likumprojektam "Grozījumi Latvijas

Sodu izpildes kodeksā", ar kuru Kodekss tika papildināts ar

apstrīdēto normu, norādīts, ka zemākas minimālās darba samaksas

noteikšana notiesātajiem, no vienas puses, saistīta ar

resocializācijas mērķi palīdzēt notiesātajiem saglabāt vai apgūt

profesionālās zināšanas un prasmes, bet, no otras puses,

nodrošinās papildu atbalstu komersantiem, kuriem jārēķinās ar

zināmām grūtībām, nodarbinot notiesātos (sk. lietas materiālu

65. lpp.). Arī Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas

novēršanas komisijas sēdē, apspriežot minēto likumprojektu, kā

papildu ieguvums no apstrīdētās normas tika minēts tas, ka

pieaugs komersantu interese par iespējām nodarbināt notiesātos

(sk. lietas materiālu 58. lpp.). Kā liecina Ieslodzījuma

vietu pārvaldes sniegtā informācija, pagaidām gan šāda tendence

neesot manāma (sk. lietas materiālu 106. lpp.).

Tomēr, pateicoties apstrīdētajai normai, ir izdevies

palielināt darba vietu skaitu saimnieciskajā apkalpē

nodarbinātajiem notiesātajiem. Pirms apstrīdētās normas spēkā

stāšanās tika nodarbināti 149 notiesātie, bet pēc apstrīdētās

normas spēkā stāšanās šis skaits palielinājies par 75 procentiem

un šobrīd ir 261 (sk. lietas materiālu 106. lpp.). Tātad

pēc apstrīdētās normas stāšanās spēkā darbs kā resocializācijas

pasākums kļuvis pieejams lielākam skaitam notiesāto. Ja

nodarbinātajiem notiesātajiem būtu paredzēta valstī vispārīgi

noteiktā minimālā darba samaksa, tad daudziem notiesātajiem

vispār nebūtu nodarbinātības iespējas.

Šis apstāklis norāda uz to, ka apstrīdētā norma ir piemērots

līdzeklis leģitīmā mērķa - nodrošināt pēc iespējas plašāku

notiesāto resocializāciju - sasniegšanai un sabiedrības gūtais

labums ir lielāks par personas pamattiesību ierobežojumu.

12.2. Izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi nevarēja

sasniegt ar personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem, Satversmes tiesa norāda, ka likumdevējam ir piešķirta

plaša rīcības brīvība efektīvas resocializācijas sistēmas

izveidei un pilnveidošanai (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 18.1. punktu).

Jāņem vērā arī tas, ka brīvībā esošai personai, kura strādā

algotu darbu, atalgojums ir gan atlīdzinājums par paveikto, gan

iztikas avots, kas nodrošina šīs personas un tās ģimenes

uzturēšanu noteiktā periodā. Satversmes tiesa jau secinājusi, ka

ar Satversmes 107. pantā ietverto jēdzienu "valsts

noteiktais minimums" saprotams tāds minimālais atalgojums

par darbu, kas būtu pietiekams personas pamatvajadzību

(dzīvesvieta, pārtika, apģērbs u. c.) apmierināšanai (sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr.

2006-31-01 10. punktu). Taču brīvības atņemšanas iestādes

tiek uzturētas par valsts līdzekļiem un Kodeksa 77. pants paredz

minimumu notiesātā materiālo un sadzīves vajadzību

apmierināšanai. Līdz ar to no atalgojuma, ko saņem notiesātie,

viņiem nav jāsedz virkne izdevumu sevis uzturēšanai. Tātad

nodarbināto notiesāto darba samaksa var atšķirties no darba

samaksas, ko par līdzīgu darbu saņem nodarbinātie ārpus brīvības

atņemšanas iestādēm.

Šajā gadījumā par personas pamattiesības mazāk ierobežojošu

līdzekli būtu uzskatāms regulējums, kas notiesātajiem paredzētu

minimālo darba samaksu valstī vispārīgi noteiktās minimālās darba

samaksas apmērā vai lielāku par 50 procentiem no valstī vispārīgi

noteiktās minimālās darba samaksas. Tomēr no lietas materiāliem

izriet, ka apstrīdētās normas pieņemšanas procesā ticis izvērtēts

no šīs normas izrietošā pamattiesību ierobežojuma samērīgums.

Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas

komisijai adresētajā Tieslietu ministrijas 2010. gada 20. maija

vēstulē Nr. 1-11/2559 sniegts pamatojums tam, kāpēc ir taisnīgi

un samērīgi reglamentēt, ka nodarbinātajiem notiesātajiem

minimālā darba samaksa nosakāma 50 procentu apmērā no valstī

vispārīgi noteiktās darba samaksas. Pēc Tieslietu ministrijas

ieskata, šāds minimālās darba samaksas apmērs notiesātajiem ir

optimāls, lai, no vienas puses, notiesātie par paveikto darbu

saņemtu taisnīgu atlīdzību un, no otras puses, stimulētu viņus

iesaistīties resocializācijas procesā. Vēstulē pat norādīts, ka

pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās normatīvais regulējums,

kas notiesātajiem nodarbinātajiem paredzēja valstī vispārīgi

noteikto minimālo darba samaksu, nodarbinātos ārpus brīvības

atņemšanas iestādēm nostādīja nevienlīdzīgā situācijā

salīdzinājumā ar nodarbinātajiem notiesātajiem (sk. lietas

materiālu 78. - 79. lpp.). Līdz ar to uzskatāms, ka leģitīmo

mērķi nevar sasniegt ar personas pamattiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem.

Tātad apstrīdētā norma ierobežo konkrētu personu, tostarp

Pieteikuma iesniedzēja, pamattiesības. Tomēr šāds risinājums

nodrošina darba iespējas lielākam skaitam notiesāto un atbilst

sabiedrības ieinteresētībai notiesāto resocializācijā.

Nodarbināto notiesāto tiesības saņemt atlīdzību ir nevis

atņemtas, bet tikai ierobežotas.

12.3. Notiesāto nodarbināto minimālā darba samaksa ir

piesaistīta valstī vispārīgi noteiktajai minimālajai darba

samaksai. Šāds risinājums atbilst arī Nodarbinātības koncepcijai,

saskaņā ar kuru notiesāto nodarbināšana tiek piesaistīta

sabiedrībā pastāvošajai nodarbinātības sistēmai. Likumdevējs

varēja izvēlēties arī citu ceļu - Kodeksā expressis verbis

noteikt notiesātajiem minimālo darba samaksu vai pilnvarot to

izdarīt Ministru kabinetu, nepiesaistot šo minimālo darba samaksu

valstī vispārīgi noteiktajai minimālajai darba samaksai.

Likumdevēja izraudzītais veids uzskatāms par juridiskās

tehnikas paņēmienu, lai, pirmkārt, minimālo darba samaksu

notiesātajiem sasaistītu ar kopējām valsts nodarbinātības

politikas un darba tirgus tendencēm un, otrkārt, izvairītos no

nepieciešamības bieži grozīt likumu vai Ministru kabineta

noteikumus. Satversmes tiesa uzskata, ka šāds risinājums

nodrošina efektīvāku valsts varas īstenošanu (sal. ar

Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr.

2005-03-0306 7. punktu).

Līdz ar to no apstrīdētās normas

izrietošais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētā

norma atbilst Satversmes 107. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Latvijas Sodu izpildes kodeksa

51. panta trīspadsmitās daļas 1. punktu par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 107. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris