4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto likuma normu, -

Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un

uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 96. un 104.

pantam.

Kā norāda Saeima, Kodeksa 74. panta pirmā daļa paredz

ierobežojumu, kas attiecas uz vēstuļu nosūtīšanu privātpersonām,

taču neaizliedz soda izolatoros ievietotajiem notiesātajiem

vēstules saņemt. Izolatoros ievietotajiem notiesātajiem esot

piemērojama Kodeksa 49. panta trešā daļa, kas noteic:

"Notiesātajiem adresētās vēstules un telegrammas izsniedz, kā arī

viņu vēstules un telegrammas nosūta adresātiem brīvības

atņemšanas vietas administrācija ne vēlāk kā triju dienu laikā no

vēstules un telegrammas saņemšanas vai nodošanas dienas."

Kodeksa 74. panta pirmā daļa neierobežojot izolatoros

ievietoto notiesāto tiesības nosūtīt vēstules valsts un

pašvaldību iestādēm vai saņemt vēstules no šīm iestādēm un

tādējādi neskarot personai Satversmes 104. pantā garantētās

tiesības vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem

un saņemt atbildi pēc būtības. Šī norma ietverot vienīgi

aizliegumu nosūtīt vēstules privātpersonām.

Analizējot Kodeksa 74. panta pirmās daļas vārdu "nosūtīt

vēstules privātpersonām" atbilstību Satversmes 96. pantam, Saeima

norāda, ka no tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi izriet valsts

pienākums palīdzēt personai ieslodzījuma laikā uzturēt attiecības

ar tai tuviem cilvēkiem. Taču šīs tiesības neesot absolūtas un

atsevišķi tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojumi

varot tikt atzīti par attaisnojamiem.

Saeima pauž viedokli, ka, vērtējot apstrīdētajā normā ietvertā

ierobežojuma leģitīmo mērķi un atbilstību samērīguma principam,

jāņem vērā, ka ieslodzījuma vietā esošas notiesātas personas

nošķiršana no ģimenes un stress, kas izriet no šīs situācijas, ir

neatņemama brīvības atņemšanas iestādes iezīme.

Valsts pienākums esot nodrošināt kārtību ieslodzījuma vietās,

un viens no kārtības nodrošināšanas instrumentiem esot notiesāto

disciplināra sodīšana par režīma pārkāpumiem. Par šādas

disciplināras sodīšanas rezultātu - piemērotu ierobežojumu

likumīgu mērķi esot atzīstama pienācīgas kārtības uzturēšana

ieslodzījuma vietā, ciktāl tā vērsta uz citu ieslodzīto personu,

kā arī uz personāla tiesību un drošības aizsardzību. Arī Eiropas

Padomes Ministru komitejas 2006. gada 11. janvāra ieteikumu Rec

(2006) 2 dalībvalstīm par Eiropas cietumu noteikumiem (turpmāk -

Eiropas cietumu noteikumi) 24.2. punkts paredzot, ka ieslodzīto

personu saziņu var ierobežot citastarp tādēļ, lai nodrošinātu

labu kārtību, drošību un aizsardzību, novērstu noziedzīgus

nodarījumus un aizsargātu upurus. Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertajam ierobežojumam esot leģitīms mērķis, proti, aizsargāt

Satversmes 116. pantā minēto konstitucionālo vērtību -

sabiedrības drošību, gādājot par režīma ievērošanu ieslodzījuma

vietās.

Tā kā ievietošana izolatorā esot izņēmuma disciplinārsods,

kura mērķis ir nodrošināt to, lai notiesātais nepārkāpj soda

izciešanas režīma noteikumus, esot loģiski un saprotami ierobežot

šāda notiesātā komunikāciju ar privātpersonām. Saeima uzsver, ka

apstrīdētā norma neietver pilnīgu aizliegumu sazināties ar

ģimeni. Atrašanās izolatorā esot īslaicīga - līdz 15 diennaktīm,

un notiesātie, kas ievietoti izolatorā, varot saņemt visas

vēstules, kā arī nosūtīt telegrammas bez skaita ierobežojuma.

Tādējādi izolatoros ievietotajiem notiesātajiem esot nodrošināta

minimāla saziņa ar tuviniekiem un citām personām.

Kā uzskata Saeima, izolatoros ievietotajiem notiesātajiem

noteiktais aizliegums nosūtīt vēstules privātpersonām ir

nepieciešams un vērtējams kā samērīgs līdzeklis, salīdzinot ar

pārkāpuma smagumu. Neesot citu iespēju, kā nodrošināt notiesātā

izolāciju, kas nepieciešama, lai panāktu viņa pakļaušanos soda

izciešanas režīma prasībām. Līdz ar to apstrīdētajā normā

noteiktais ierobežojums atbilstot samērīguma principam.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Saeima lūdz atzīt Kodeksa 74.

panta pirmo daļu par atbilstošu Satversmes 96. un 104.

pantam.